Okupācijas varu politika Latvijā
19391991
Dokumentu krājums
Latvijas Valsts arhīvs
1999
1. nodaļa. Represīvais režīms PSRS
Lai
saprastu komunistiskās jeb padomju okupācijas varas īstenoto politiku Latvijā,
nepieciešams ieskats Padomju Krievijas un 1922. gadā nodibinātās PSRS attīstībā
laikposmā no 1917. līdz 1940. gadam. Šis laikposms sākas ar kreisi radikālo
utopistu boļševiku īstenoto 1917. gada Oktobra apvērsumu Krievijā. Turpmāko
pāris gadu desmitu laikā bijušās Krievijas impērijas teritorijas lielākajā daļā
izveidojās un nostiprinājās galēji ideoloģizēts totalitārs vienpartijas režīms,
kas veica neredzēta apjoma represijas pret savas valsts iedzīvotājiem, īstenoja
ārkārtīgi plašus sociālos eksperimentus un ārpolitikā apzināti pretstatīja sevi
gandrīz visai pārējai pasaulei.
Tiklab
1917. gada Februāra revolūcija Krievijā, kā arī tajā pašā gadā notikušais
Oktobra apvērsums sakņojās plašu tautas slāņu neapmierinātībā ar karu un tā
izraisītajām saimnieciskajām grūtībām, ar neatrisinātajām sociālajām problēmām.
Gan Februāra revolūcija, gan Oktobra apvērsums notika apstākļos, kad valsts
vara bija kļuvusi vāja un katastrofāli zaudējusi autoritāti tautas acīs.
Taču
Februāra revolūcija bija plašu masu stihiska vēršanās pret novecojušo absolūtās
monarhijas iekārtu, bet Oktobra apvērsums samērā nelielas, bet diezgan labi
organizētas kreiso ekstrēmistu kopas un dažu tūkstošu viņus atbalstošo kareivju
un sarkangvardu vēršanās pret demokrātiski republikānisko iekārtu, kas vēl
nebija paspējusi nostiprināties.
Oktobra
apvērsums tika īstenots kā improvizācija. V. Ļeņinam, Ļ. Trockim un pārējiem
boļševiku partijas ideologiem nebija skaidra priekšstata par sabiedrības
attīstības virzieniem pēc apvērsuma. Taču boļševiki nekautrēdamies solīja
visiem visu un tūlīt: zemniekiem zemi, strādniekiem maizi un kontroli pār
ražošanu, kareivjiem taisnīgu mieru. Īstenība izrādījās pavisam savādāka.
Zemnieki zaudēja arī to zemi, kas viņiem bija, un tika pārvērsti par
beztiesīgiem dzimtcilvēkiem kolektīvajās saimniecībās kolhozos un valsts
(padomju) saimniecībās sovhozos, strādnieki dzīvoja pastāvīgā trūkumā, un
viņus nežēlīgi izmantoja militarizētā valsts, bet boļševiku pārvaldītā Krievija
(vēlāk PSRS) vai nu nepārtraukti karoja, vai arī drudžaini bruņojās un
gatavojās karam.
Pēc
Oktobra apvērsuma Krievijā tika nodibināta "proletariāta diktatūra",
kas patiesībā bija boļševiku partijas diktatūra. Savu varu boļševiku partija
sāka saukt par "padomju varu", kaut gan īstenībā dažādu līmeņu
padomēm lielākoties bija tikai reprezentatīva loma, bet reālā vara atradās
partijas komiteju rokās.
1918. gada
5. janvārī sanāca Krievijas vēsturē visdemokrātiskākajās vēlēšanās ievēlētā
Satversmes sapulce, bet jau nākamajā dienā boļševiki to padzina, jo parlaments
atteicās nodot savas pilnvaras boļševistiskajai valdībai. Padzīšana tika
motivēta ar Satversmes sapulci apsargājošo kara jūrnieku nogurumu. Tādējādi
boļševiku pārvaldītajā Krievijā bruņota sardze bija kļuvusi par augstāku
institūciju nekā parlaments.
Neapmierinātības
pieaugumu inteliģencē, strādniekos un zemniekos boļševiku partijas vadoņi
pasludināja par kaitniecību jeb "sabotāžu" un sāka īstenot "kara
komunisma" politiku, kuras raksturīgas iezīmes bija īpašumu
nacionalizēšana, pārtikas atņemšana zemniekiem (pārtikas repartīcijas) un darba
klaušas. V. Ļeņins un viņa līdzgaitnieki labi saprata, ka šie pasākumi noskaņos
pret boļševiku diktatūru vēl plašākus tautas slāņus. Pēc V. Ļeņina domām,
tautas vairākums bija nevis jāpārliecina, bet jāpiespiež [1], motivējot šo
piespiešanu ar "šķiru cīņu". Šo piespiešanu galvenokārt veica 1917.
gada 7. (pēc jaunā stila 20.) decembrī nodibinātā Viskrievijas Ārkārtējā
komisija cīņai pret kontrrevolūciju un sabotāžu (VČK). Šī iestāde, kas
vainojama miljoniem cilvēku vajāšanā, spīdzināšanā un nogalināšanā, savas
pastāvēšanas laikā vairākkārt mainījusi nosaukumu un struktūru, taču visā
pasaulē pazīstama ar nosaukumu "čeka".
Drīz pēc
VČK nodibināšanas ārkārtējo komisiju tīkls pārklāja visu Krieviju. Šīs
komisijas ieguva neierobežotas tiesības arestēt, pratināt, tiesāt un izpildīt
spriedumus. 1918. gada 5. septembrī Krievijas Sociālistiskās Federatīvās
Padomju Republikas Tautas Komisāru Padome (TKP) izdeva dekrētu par
"sarkanā terora" sākumu. Ar šo dekrētu Krievijā uzbangoja pirmais
terora vilnis, sākās "baltgvardu un buržuāzijas" ķīlnieku masveida
nošaušanas un koncentrācijas nometņu laiks (jāpiezīmē, ka politisko ķīlnieku un
koncentrācijas nometņu jēdzieni līdz Oktobra apvērsumam Krievijā nebija
pazīstami). Pasaulei ir zināma patiesība par nacistu režīma koncentrācijas
nometnēm, taču šajā jomā hronoloģiskā ziņā neapšaubāma prioritāte ir boļševiku
režīmam (īpaši "nopelni" šīs represīvās prakses pirmsākumos ir Ļ.
Trockim).
Uz nāvi
cilvēkus notiesāja ne vien ārkārtējās komisijas, bet arī revolucionārie tribunāli,
vietējās padomes utt. V. Ļeņinam, kurš savas pagrīdes darbības un emigrācijas
periodā bija bijis sociālisturevolucionāru (eseru) individuālā terora
pretinieks, masu terors šķita pieņemams un nepieciešams. Čeka atradās viņa, kā
TKP priekšsēdētāja, kontrolē. Tādējādi jau pirmajos mēnešos pēc Oktobra
apvērsuma V. Ļeņina tiešā vadībā Krievijā sāka veidoties jauna tipa valsts
totalitārā valsts. Aiz šķietamās likumu bardzības tajā patiesībā valdīja
pilnīga patvaļa to, vai cilvēks ir vai nav t. s. padomju varas ienaidnieks,
noteica pati padomju vara, respektīvi, boļševiku režīms.
Krievijas
1918.1920. gada Pilsoņu kara laikā sarkanais terors kļuva par vienu no
boļševiku uzvaras izšķirīgajiem nosacījumiem. Terors aptvēra veselas sociālās
grupas, dažos gadījumos (piemēram, attieksmē pret kazakiem) šim teroram bija
genocīda iezīmes. 1920.1921. gadā cīņā pret zemnieku nemieriem boļševiki sāka
lietot tādus paņēmienus kā sacelšanās dalībnieku sievu un bērnu nošaušanu,
aizdomās turēto ģimeņu izsūtīšanu.
Saimniecības
sabrukums un bads "kara komunisma" utopiskās politikas īstenošanas
rezultātā, kā arī zemnieku sacelšanās un strādnieku neapmierinātība tomēr
piespieda boļševiku vadoņus uz laiku mainīt savu politiku un pievērsties
reālajai īstenībai tika pasludināta Jaunā ekonomiskā politika (NEP). Līdz ar
ekonomikas liberalizāciju norisinājās streiki; tos apspiežot, terors vērsās
pret strādniekiem, kuru vārdā boļševiki īstenoja savu diktatūru. Šajos pašos
gados iebiedēšanas nolūkā tika organizētas arī tiesas paraugprāvas pret
"kontrrevolucionāro" inteliģenci.
Taču
boļševistiskā varas sistēma nebija piemērota normālai tirgus ekonomikas
attīstībai. Šī administratīvi birokrātiskā sistēma bija orientēta uz krīžu
radīšanu, lai varētu lietot primitīvus, bet krīzes apstākļos efektīvus
līdzekļus pavēles, iebiedēšanu, teroru. Tādēļ boļševiku partija 20. gadu
nogalē no NEP atteicās un sāka īstenot industrializācijas politiku,
pamatojoties uz piecgažu plāniem. Neparasti īsā laikā tika uzcelti milzīgi
smagās rūpniecības uzņēmumi. Industrializācijai vajadzīgos līdzekļus ieguva,
nežēlīgi ekspluatējot iedzīvotājus, atsakoties no daudzu ļoti nepieciešamu
preču importēšanas un maksimāli plaši eksportējot izejvielas un pārtiku, kuras
valstī ļoti trūka. Oficiālā propaganda dažādi slavināja piecgažu rezultātus,
bet J. Staļins, kurš pēc V. Ļeņina nāves pakāpeniski bija kļuvis par boļševiku
partijas vienpersonisku vadoni, visu vainu par neveiksmēm piedēvēja
"kapitālistisko elementu" kaitniecībai [2]. Tas pavēra ceļu veselai
virknei tiesas prāvu par "kaitniecību".
Milzīgs
represiju vilnis bija saistīts ar t. s. lauksaimniecības kolektivizāciju 30.
gadu sākumā. Pēc partijas direktīvām [3] veikto zemnieku t. s. kulaku un
kulaku līdzskrējēju deportāciju var uzskatīt par pirmo sociālistisko genocīdu
pēc šķiriskās pazīmes [4]. Kolektivizācijas "lielā lēciena" rezultātā
zemnieku saimniecības tika izpostītas, lauksaimniecības produkcijas kopapjoms
krasi samazinājās, un daudzos valsts rajonos sākās bads, kā rezultātā gāja bojā
vairāki miljoni cilvēku. Zemnieki, kuriem laimējās izdzīvot, tika nolemti
nebeidzamām darba klaušām kolhozos, par kurām viņi bieži vien nesaņēma nekādu
atlīdzību, bet par noteiktā izstrādes dienu minimuma neizpildīšanu draudēja
smagas sekas. Praktiski vienīgais iztikas avots viņiem bija nelielās
personiskās saimniecības, kuru lielums tika stingri ierobežots [5] un kas pie
tam vēl tika apliktas ar smagiem nodokļiem un nodevām. Tādējādi "pirmās
sociālisma zemes" laukos kroplīgā formā atdzima feodālisms, kur katru zemnieku
soli uzraudzīja valstij piederošo mašīnu un traktoru staciju (MTS) politnodaļās
strādājošie čekisti. Piedraudot ar nežēlīgiem sodiem, strādniekiem bija
aizliegts mainīt darbu, bet zemnieki nevarēja atstāt kolhozus, jo viņiem netika
izsniegtas pases.
Šīs it kā
komunistiskās valsts feodālā absolūtisma iezīmes spilgti izpaudās sarežģītā
privilēģiju sistēmā, kas pakāpeniski izveidojās PSRS 30. gadu sākumā. Valsts
priekšgalā atradās ar neierobežotu varu apveltītais un dievišķotais
"vadonis, tēvs un skolotājs" J. Staļins, kuram stingri hierarhiskā
kārtībā bija pakļautas pārējās partijas un valsts amatpersonas. Katrai no šīm
amatpersonām atbilstoši tās stāvoklim šajā hierarhijā bija garantētas noteiktas
privilēģijas, kas zuda, ja tika zaudēts amats. Valstī valdošā bada un
nabadzības apstākļos amatpersonas paniski baidījās šīs privilēģijas zaudēt,
tādēļ šādi cilvēki kļuva par viegli vadāmiem
"partijas gribas" pildītājiem un bieži vien arī par noziegumu
līdzdalībniekiem.
Neredzēti
plašu vērienu šie noziegumi un masu represijas guva pēc boļševiku partijas
Centrālās Komitejas sekretāra S. Kirova nogalināšanas 1934. gada 1. septembrī,
kas tika veikta pēc J. Staļina pavēles, diktators baidījās no S. Kirova kā
varbūtējā sāncenša un viņa nāvi izmantoja par ieganstu terora pastiprināšanai
pret visām nevēlamajām un aizdomās turētajām personām. "Lielā terora"
kulminācija bija 1937. gada represijas [6], asiņainais "paisums"
trakoja arī 1938. gadā. Šajā laikā terors nevērsās pret kādu atsevišķu sociālo
grupu, kā tas bija lauksaimniecības kolektivizācijas laikā, bet gan skāra
visu sabiedrību kopumā. No bojāejas nebija pasargāts neviens, arī visaugstākie
partijas un valsts funkcionāri: represiju dzirnavās tika samalti arī daudzi
čekisti iepriekšējo represiju īstenotāji. Visu šo baismīgo kampaņu vadīja un
arestēto spīdzināšanu sankcionēja personīgi J. Staļins [7].
Nostiprinoties
J. Staļina vienpersoniskajai varai, būtiski mainījās PSRS valdošā ideoloģija
komunisma vietā stājās sava veida nacionālkomunisms ar marksismu sajaukts lielkrievu
impēriskais šovinisms. Šī šovinisma raksturīgākās izpausmes bija daudzu
mazākumtautību preses izdevumu, kā arī izglītības un kultūras iestāžu slēgšana,
vajāšanas kampaņas ar genocīda iezīmēm, vēršoties pret vāciešiem [8], poļiem
[9] un daudzām citām nacionālajām minoritātēm, to vidū latviešiem. 1959. gadā
toreizējais Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas priekšsēdētājs J. Vēvers
atzina, ka "(..) 1936. [gada] nogalē un 1937. g[adā] sekoja Ježova
direktīvas par vācu tautības personu, bet pēc tam par poļu, somu, igauņu,
latviešu un lietuviešu tautības personu masveida represēšanu (..) Pieminēto
tautību personas (pēc nacionālās pazīmes) tika apvainotas par to, ka tās ir
Polijas, Vācijas, Somijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas izlūkdienestu
aģenti, kas īsteno spiegošanu un diversijas PSRS teritorijā (..)". 30.
gadu nogalē PSRS teritorijā tika likvidētas visas mācību iestādes, kurās
mācības notika latviešu valodā, slēgti latviešu klubi un teātri, beidza iznākt
avīzes un žurnāli latviešu valodā. Staļina terors īpaši smagi skāra PSRS
dzīvojošo latviešu inteliģenci tās lielākā daļa tika nogalināta, bet kopumā
represijās gāja bojā vairāki desmiti tūkstoši PSRS dzīvojošo latviešu. Diemžēl
autoru rīcībā nav dokumenta, uz kura pamata šīs masveida represijas tika
veiktas, taču ir zināms, ka tas bija ļoti līdzīgs dokumentam, pēc kura tika
represēti poļi. Turklāt attiecīgās iestādes modri sekoja, lai kāds no vajāto
mazākumtautību pārstāvjiem vāciešiem, poļiem, grieķiem u. c. neizbēgtu savam
liktenim, uzdodoties par krievu vai baltkrievu, un lai neuzdotu par krieviem
vai baltkrieviem savus bērnus, tādējādi mēģinot viņus pasargāt [10]. Uzvarējušā
sociālisma "brīvības un laimes zemē" sievietēm un bērniem nācās pilnā
mērā izciest mokas un pazemojumus savu represēto, par tautas ienaidniekiem
pasludināto tuvinieku dēļ [11]. Desmitiem un simtiem tūkstošu cilvēku katru
gadu tika nošauti, ieslodzīti cietumos un koncentrācijas nometnēs [12, 13], bet
staļiniskā propaganda vēstīja, ka dzīve Padomju Savienībā kļūst aizvien krāšņāka,
aizvien līksmāka. Pāri asinīm un asarām pārplūdušajai zemei kā ņirgāšanās par
mocekļiem skanēja PSRS neoficiālās himnas vārdi: "Un es nezinu starp zemēm
simtām, kur vēl citur cilvēks ir tik brīvs..." Un vesela virkne
Rietumvalstu sabiedrisko un kultūras darbinieku bija noticējuši šiem vārdiem.
Viņi bija labi izpratuši hitleriskā nacionālsociālisma necilvēcīgo būtību, bet
grūti izskaidrojamā naivitātē kļuvuši par staļiniskā nacionālkomunisma
slavinātājiem un Padomju Savienībā saskatīja paraugu savu zemju nākotnei.
Savukārt citu zemju (arī Latvijas) sabiedrība kopumā par dzīvi PSRS zināja
diezgan maz. Neregulārā informācija par tur valdošo trūkumu, apspiestību un
trakojošajām represijām bieži vien tika uzņemta ar neuzticību kā
"buržuāzijas propaganda".
Boļševiku
kundzības pirmajos gados par proletariāta diktatūras mērķi tika pasludināta
pasaules revolūcija. 20. gadu sākumā cerības uz to pakāpeniski zuda un tika
paziņots, ka sociālisms tiks celts vienā zemē PSRS (atpalikušās PSRS
vasaļvalstis Tuvas Tautas Republika un Mongolijas Tautas Republika šajā ziņā
īsti netika ņemtas vērā). Tika arī paziņots, ka PSRS ir "visu darbaļaužu
tēvija", kuras aizstāvēšana ir Komunistiskajā Internacionālē (Kominternē)
apvienoto partiju un pasaules proletariāta uzdevums.
Padomju
Savienībā vispārpieņemts bija uzskats, ka karš starp PSRS un
"kapitālistisko pasauli" ir neizbēgams. Par "kapitālisma
triecienspēku" PSRS oficiālā propaganda sauca fašismu (ar šo jēdzienu
apzīmēja visus Padomju Savienībai netīkamos režīmus un sabiedriskās kustības,
attiecības ar īstajiem fašistiem Itālijā boļševikiem bija itin pieklājīgas),
propagandas smaile bija vērsta pret "sociālfašistiem", t. i.,
sociāldemokrātiem. Naids pret sociāldemokrātiem un demokrātiju vispār tuvināja
labējos un kreisos ekstrēmistus nacistus un boļševikus (Ā. Hitlers mēdza
teikt, ka no komunista var iznākt labs nacionālsociālists, bet no
sociāldemokrāta nekad). Nozīmīgs šķērslis, lai tuvinātos, nebija arī vācu
komunistu darbība, jo patiesībā J. Staļins komunistiskās iekārtas nodibināšanu
šajā industriāli attīstītajā zemē nemaz nevēlējās, tāpēc ka baidījās no
hegemona lomas zaudēšanas pasaules komunistiskajā kustībā. Par abu diktatoru
mērķi kļuva Versaļas pēckara sistēmas sagraušana un robežu pārskatīšana Eiropā;
šo uzdevumu veikšanā J. Staļins par sev vēlamu sabiedroto uzskatīja stipru
Vāciju, un Ā. Hitlers šādu stipru Vāciju jau bija paspējis izveidot.
Abu
ļaunuma impēriju ārpolitikas stratēģiskie mērķi izrādījās tuvi vai identiski,
un tas ievadīja lielāko traģēdiju cilvēces vēsturē Otro pasaules karu.
1. nodaļas dokumenti
[12] "Proletariāta diktatūras"
īstenotā terora attaisnošana
[1] V. Ļeņins: diktatūra ir nežēlīgs,
smags, asiņains, mokpilns vārds (1919)
(..)
Mēs ejam
kaujā tas ir proletariāta diktatūras saturs. Pagājuši tie naivā, utopiskā,
fantastiskā, mehāniskā, inteliģentiskā sociālisma laiki, kad iedomājās, ka
pārliecinās cilvēku vairākumu, iztēlos skaistu sociālistiskās sabiedrības ainu
un vairākums pieņems sociālisma viedokli. Pagājuši tie laiki, kad ar šīm bērnu
pasaciņām priecēja sevi un citus. Marksisms, kas atzīst šķiru cīņas
nepieciešamību, saka: cilvēce pie sociālisma nonāks ne citādi kā ar
proletariāta diktatūru. Diktatūra ir nežēlīgs, smags, asiņains, mokpilns vārds,
un ar tādiem vārdiem nemētājas.
(..)
[2] J. Staļins: kapitālistiskie elementi
PSRS organizē kaitniecību, zādzības un laupīšanas (1933)
(..)
Realizējot
piecgadi rūpniecībā, lauksaimniecībā un tirdzniecībā, mēs esam nostiprinājuši
sociālisma principu visās tautas saimniecības sfērās, padzīdami no turienes
kapitālistiskos elementus.
Pie kā tam
bija jānoved attiecībā uz kapitālistiskajiem elementiem, un pie kā tas
patiesībā novedis?
Tas
novedis pie tā, ka no sliedēm izsistas pēdējās mirstošo šķiru atliekas:
privātie rūpnieki un viņu dienderi, privātie tirgotāji un viņu rokaspuiši,
bijušie muižnieki un popi, kulaki un kulaku rokaspuiši, bijusie baltie oficieri
un uradņiki, bijušie policisti un žandarmi, visvisādi šovinistiskas nokrāsas
buržuāziskie inteliģenti un visi pārējie pretpadomju elementi.
Izsisti no
sliedēm un izklīduši pa visu PSRS, šie bijušie ļaudis ir salīduši mūsu rūpnīcās
un fabrikās, mūsu iestādēs un tirdznieciskās organizācijās, dzelzceļu un
ūdensceļu transporta uzņēmumos un galvenokārt kolhozos un padomju saimniecībās.
Viņi tur ir salīduši un noslēpušies, uzlikdami sev "strādnieku" un
"zemnieku" masku, pie kam viens otrs no viņiem ir ielīdis pat
partijā.
Ar ko viņi
tur atnākuši? Protams, ar naida jūtām pret Padomju varu, ar neganta naida jūtām
pret jaunajām saimniecības, sadzīves, kultūras formām.
Iet
atklātā uzbrukumā pret Padomju varu šiem kungiem vairs nav pa spēkam. Viņi un
viņu šķiras jau vairākas reizes ir gājuši šādos uzbrukumos, bet tikuši sakauti
un izklīdināti. Tāpēc vienīgais, kas viņiem atliek, darīt dažādas nelietības
un kaitēt strādniekiem, kolhozniekiem, Padomju varai, partijai. Un viņi dara
nelietības, kā tikai vien spēj, rīkodamies paslepus. Aizdedzina noliktavas un
lauž mašīnas. Organizē sabotāžu. Organizē kaitniecību kolhozos un padomju
saimniecībās, pie kam daži no viņiem, kuru vidū ir arī viens otrs profesors,
savā kaitnieciskajā aizrautībā aiziet tik tālu, ka iepotē lopiem kolhozos un
padomju saimniecībās mēri, Sibīrijas mēri, veicina meningīta izplatīšanos starp
zirgiem utt.
Bet tas
nav galvenais. Galvenais šo bijušo cilvēku "darbībā" ir tas, ka viņi
organizē plašos apmēros valsts mantas, kooperatīvu mantas, kolhozu īpašuma
zagšanu un izlaupīšanu. Zādzības un laupīšanas fabrikās un rūpnīcās, kravu
zagšana un laupīšana uz dzelzceļiem, zādzības un laupīšanas noliktavās un
tirdzniecības uzņēmumos, sevišķi zādzības un laupīšanas padomju saimniecībās
un kolhozos, tāds ir šo bijušo cilvēku galvenais "darbības" veids.
It kā ar šķiras instinktu viņi nojauš, ka padomju saimniecības pamats ir sabiedriskais
īpašums, ka tieši šis pamats jāsatricina, lai kaitētu Padomju varai, un viņi
patiešām cenšas satricināt sabiedrisko īpašumu, organizēdami plašos apmēros
zādzības un laupīšanas.
(..)
[35] Zemnieku deportēšana un paverdzināšana
[3] Izvilkumi noVissavienības
Komunistiskās (boļševiku)
partijas (VK(b)P) Centrālās Komitejas (CK)
Politbiroja
lēmuma par "kulaku"
ekspropriāciju
PILNĪGI SLEPENI
1930. gada 30. janvārī
Par
kulakiem: Apstiprināt
Politbiroja komisijas ieteikumu projektu ar labojumiem (sk. Pielikumu Nr. 2)
PILNĪGI SLEPENI
Pielikums Nr.2
pie 36. p[unkta]
PB pr[otokolā] Nr. 116
I
Par pasākumiem kulaku saimniecību
likvidācijai vienlaidus kolektivizācijas rajonos
(..)
3.
Vienlaikus, lai izšķiroši sagrautu kulaku ietekmi dažos trūcīgās un vidējās zemniecības
starpslāņos un neapšaubāmi apspiestu ikvienu no kulaku puses īstenoto
kontrrevolucionārās pretdarbības mēģinājumu pret padomju varas un kolhozu
realizētajiem pasākumiem, veikt pret kulakiem šādus pasākumus:
a) pirmā
kategorija nekavējoties likvidēt kulaku kontrrevolucionāro aktīvu, ieslogot
to koncentrācijas nometnēs, nevairoties pret teroristisko aktu,
kontrrevolucionāro akciju un sacelšanās kustību organizatoriem lietot pat
augstākos represīvos līdzekļus;
b) otrā
kategorijā jābūt pārējiem kulaku aktīva elementiem, it īpaši bagātajiem kulakiem un pusmuižniekiem, kurus
ir jāizsūta uz attāliem PSR Savienības apvidiem un attāliem rajoniem attiecīgā
novada robežās;
c) trešā
kategorijā ietilpst kulaki, kurus atstāj rajona robežās, nometinot viņus no
jauna piešķirtajos zemes gabalos ārpus kolhozu saimniecībām.
(..)
II
Par kulaku izsūtīšanu un nometināšanu
Tuvākajā
laika periodā veikt šādus pasākumus:
1. Ieteikt
AVPP veikt represīvos pasākumus pret pirmās un otrās kategorijas kulakiem
tuvāko četru mēnešu laikā (februārismaijs), pamatojoties uz aptuveniem
aprēķiniem nosūtīt uz koncentrācijas nometnēm 60 000 un izsūtīt uz
attāliem rajoniem 150 000 kulaku; parūpēties par visu pasākumu veikšanu, lai
līdz 15. aprīlīm tas būtu izdarīts ne mazāk kā attiecībā uz pusi no norādītā
skaita. Šo pasākumu norises tempiem ir jābūt atkarīgiem no atsevišķu PSRS
apgabalu kolektivizācijas tempiem un saskaņotiem ar VK(b)P novadu komitejām.
2.
Izsūtāmo un koncentrācijas nometnēs ieslodzīto kulaku ģimenes locekļi
var, ja viņi vēlas un ar vietējās rajona izpildu komitejas piekrišanu, uz laiku
vai pastāvīgi palikt iepriekšējā rajonā (apvidū).
3.
Orientējoši saskaņā ar vietējiem datiem noteikt šadu [koncentrācijas] nometnēs
ieslogāmo un izsūtīšanai pakļauto sadali pa apgabaliem:
Koncentrācijas nometne Izsūtījums
Vidusvolga |
34 tūkst. |
810 tūkst. |
Ziemeļkaukāzs un Dagestāna |
68 tūkst. |
20 tūkst. |
Ukraina |
15 tūkst. |
3035 tūkst. |
CMA |
35 tūkst. |
1015 tūkst. |
Lejasvolga |
46 tūkst. |
1012 tūkst. |
Baltkrievija |
45 tūkst. |
67 tūkst. |
Urāli |
45 tūkst. |
1015 tūkst. |
Sibīrija |
56 tūkst. |
25 tūkst. |
Kazahstāna |
56 tūkst. |
1015 tūkst. |
Attiecībā
uz pārējiem apgabaliem un republikām analoģisku uzmetumu uzdot izstrādāt AVPP
saskaņā ar atbilstošām [VK(b)P] novadu komitejām un VK(b)P CK.
4. Izsūtīt
uz Ziemeļu novada apgabaliem 70 tūkst. ģimeņu, uz Sibīriju 50. tukst.
ģimeņu, uz Urāliem 2025 tūkst. ģimeņu, Kazahstānu 2025 tūkst. Izsūtījuma
vietām ir jābūt neapdzīvotām vai mazapdzīvotām, lai izsūtītos varētu nodarbināt
lauksaimniecības darbos vai meža, zvejas u. c. darbos.
Izsūtāmie
kulaki šajos rajonos jānometina nelielos ciematos, kurus vada nozīmēti
komendanti.
5. Pēc
izsūtāmo un nometināmo kulaku mantas konfiscēšanas viņiem ir jāatstāj
tikai paši nepieciešamākie sadzīves priekšmeti, daži elementāri ražošanas rīki
atbilstoši viņu darba raksturam jaunajā vietā un pirmajam laikam nepieciešamo
pārtikas rezervju minimums. Izsūtāmo kulaku naudas līdzekļi arī tiek
konfiscēti, atstājot viņiem uz rokas minimālu summu (līdz 500 rbļ. uz ģimeni),
kas nepieciešama pārbraucienam un lai iekārtotos uz vietas.
6.
Attiecībā uz kulaku saimniecībām, kuras atstāj uz vietas, ierādot tām
jaunus zemesgabalus ārpus kolhozu laukiem, jābalstās uz sekojošo:
a) novadu
izpildu komitejām ir jāierāda nometinājuma vietas tādējādi, lai apmešanās
paredzētajos rajonos tiktu pieļauta tikai, veidojot nelielus ciematus, kurus
vada speciālas komitejas (troikas) vai pilnvarotie, kurus nozīmē rajonu izpildu
komitejas un apstiprina novadu izpildu komitejas;
b) šīs
kategorijas nometināmiem kulakiem tiek atstāti minimāli ražošanas līdzekļi
saimniecības uzturēšanai no jauna
ierādītajā zemesgabalā;
c)
nometināmiem tiek noteikti ražošanas uzdevumi lauksaimniecībā un preču
produkcijas piegādes saistības valsts un kooperatīvajiem orgāniem;
d) novadu
izpildu komitejām steidzami izstrādāt jautājumu par nometināmo kulaku
darbaspēka izmantošanas veidiem īpašās darba komandās un kolonijās meža, ceļu,
meliorācijas un citos darbos.
(..)
III
Par konfiskāciju un konfiscētās mantas
izlietošanu
1. Kulaku
mantas konfiscēšanu veic rajona izpildu komiteju īpaši pilnvarnieki ar
obligātu c[iema] padomes, kolhozu priekšsēdētāju, kalpu un trūcīgo zemnieku
grupu un kalpu komiteju līdzdalību.
2.
Konfiscētā manta tiek precīzi aprakstīta un novērtēta, atbildību par
konfiscētās mantas pilnīgu saglabāšanu uzliekot c[iemu] padomēm.
3.
Kulakiem konfiscētos ražošanas līdzekļus un mantu RIKejas nodod kolhoziem kā
trūcīgo zemnieku un kalpu iemaksu,
ieskaitot konfiscēto kolhozu nedalāmajā fondā, pilnībā dzēšot no
konfiscētās mantas saistības (parādus) pret valsts un kooperatīvajiem orgāniem,
kuri palikuši pēc kulaku saimniecības likvidēšanas.
4.
Kolhoziem, kuri saņem zemi un konfiscēto mantu, ir jānodrošina pārņemamās zemes
pilnīga apsēšana un visas preču produkcijas nodoana valstij.
5.
Kulakiem konfiscētās dzīvojamās būves tiek izmantotas c[iemu] padomju un
kolhozu sabiedriskām vajadzībām vai kā kopmītnes kalpiem, kas stājas kolhozos
un kuriem nav savas mītnes.
6. Krājgrāmatiņas
un valsts aizņēmumu obligācijas visu triju kategoriju kulakiem tiek
atņemtas un reģistrētas sarakstā, izsniedzot kvīti par to nodošanu glabāšanā
attiecīgajos Finansu tautas komisariāta orgānos. Jebkuras izmaksas no
noguldījumiem krājkasēs, kā arī aizdevumu izsniegšana pret obligāciju ķīlu
izsūtāmajām kulaku saimniecībām vienlaidus kolektivizācijas rajonos bez ierunām
tiek pārtrauktas.
7. Visu
triju kategoriju kulaku pajas un iemaksas kooperatīvajās sabiedrībās
tiek nodotas trūcīgo zemnieku un kalpu kolektivizācijas fondā, bet to īpašnieki
tiek izslēgti no visu veidu kooperācijas.
(..)
[4] Izvilkums no VK(b)P CK Politbiroja
komisijas 1932. gada 26. janvāra protokola par specnometinātajiem
1932. gada 26. janvārī
Pielikums
pie 22. p[unkta]
PB pr[otokolā] Nr. 86
(ī[pašā] m[ape])
K l a u s ī j ā s :
1. Par
specnometināto sanitāro stāvokli un sadzīves kultūras pakalpojumiem.
N o l ē m
a :
1.
Konstatēt neapmierinošo sanitāro stāvokli specnometinājuma vietās, kas izriet
gan no tā, ka saimnieciskie orgāni neveic nepieciešamo dzīvokļu un palīgiestāžu
(pirtu, veļas mazgātavu, ārstniecības iestāžu, dezinfekcijas kameru, aku)
celtniecību, gan no tā, ka neapmierinoši darbojas veselības aizsardzības
orgāni.
Tā
rezultātā dažos punktos ir izveidojušies lieli ļoti lipīgo slimību perēkļi
(izsitumu tīfs, īstās bakas u.c.), it īpaši Ziemeļu novadā (KonošaVeļska),
Kazahstānā (Kartalstroja, Karaganda) un Urālu apgabala rūpniecības rajonos.
2. Līdz
šim izmantotās metodes cīņā pret epidēmijām ir nepietiekamas un vēlamos
rezultātus nav devušas. Paaugstinātā infekciozā saslimstība un specnometināto
kontingenta nepielāgotība neapdzīvoto rajonu skarbajiem apstākļiem (Kazahstāna,
Narima, Ziemeļurāli, Ziemeļu novads u.c.) izraisījusi būtiski paaugstinātu
mirstību.
3. Īpaši
liela ir jaunākā vecuma bērnu (līdz 8 gadiem) mirstība, kas dažos novados mēneša
laikā sasniedz 10 % no viņu skaita. Šī bērnu mirstība ir atkarīga ne tikai
no vispārējiem negatīviem sanitāriem, sadzīves, klimatiskiem apstākļiem, bet
arī no barības nepietiekamā daudzuma un neapmierinošās kvalitātes.
(..)
[5] Izvilkumi no VK(b)P CK un PSRS Tautas
Komisāru Padomes (TKP) 1939. gada 27. maija lēmuma "Par pasākumiem kolhozu
sabiedriskās zemes aizsardzībai pret izsaimniekošanu"
1939. gada 27. maijā
(..)
VK(b)P CK
un PSRS TKP n o l e m j :
(..)
3. Katrs
mēģinājums sašaurināt kolhoza sabiedrisko zemi par labu kolhoznieku
personiskajai saimniecībai un tāpat arī katrs piemāju zemes gabalu
palielinājums virs Lauksaimniecības arteļa statūtos paredzētajiem apmēriem tiks
uzlūkots par kriminālnoziegumu, un vainīgie tiks saukti tiesas priekšā.
(..)
4.
Noteikt, ka partijas rajonu komiteju sekretāri un rajonu izpildu komiteju
priekšsēdētāji, un tāpat arī citi partijas un padomju darbinieki, kas pieļauj
kolhozu sabiedriskās zemes izsaimniekošanu virs Statūtos paredzētajām normām,
tiks atcelti no amatiem, izslēgti no partijas un nodoti tiesai kā likuma
pārkāpēji.
(..)
8.
Ierobežot tīrumu zemi, kas atrodas individuālās zemnieku sētas lietošanā,
apūdeņojamos kokvilnas rajonos ar desmit simtdaļām hektāra, neapūdeņojamos
kokvilnas rajonos ar pushektāru, dārzu un sakņkopības un cukurbiešu
audzēšanas rajonos ar pushektāru, visos pārējos rajonos līdz vienam
hektāram, bet piemāju zemes gabalu, kas atrodas individuālās zemnieku sētas
lietošanā, ieskaitot arī zemi, uz kuras atrodas ēkas, ierobežot apūdeņojamos
rajonos ar desmit simtdaļām hektāra, visos pārējos rajonos ar divdesmit
simtdaļām hektāra.
Visus
zemes pārpalikumus, kas pārsniedz norādītās normas tiklab attiecībā uz
tīrumiem, kā arī uz individuālā zemnieka piemāju zemi, piegriezt kolhozu zemei
un izlietot galvenokārt kolhoza piemāju zemes fonda papildināšanai.
(..)
14.
Ievērojot to, ka kolhozos ir ne vien godīgi darba cilvēki, kas izstrādā no 200
līdz 600 un vairāk izstrādes dienu gadā un kas ir kolhoznieku lielum lielais
vairākums un kolhozu kustības pamatspēks, bet ir arī zināma daļa darba spējīgu
kolhoznieku, kas gada laikā izstrādā ne vairāk par 2030 izstrādes dienām, taču
joprojām skaitās kolhoznieki un sēž kolhozam uz kakla, atzīt par lietderīgu
ar 1939. gadu noteikt katram darba spējīgam kolhozniekam un kolhozniecei
obligāto izstrādes dienu minimumu gadā:
a) 100
izstrādes dienu apmērā kokvilnas audzēšanas rajonos;
b) 60
izstrādes dienu apmērā Maskavas, Ļeņingradas, Ivanovas, Jaroslavļas, Gorkijas,
Kaļiņinas, Vologdas, Tulas, Rjazaņas, Smoļenskas, Arhangeļskas, Murmanskas,
Kirovas, Permas, Sverdlovskas, Čitas apgabalā, Habarovskas un Piejūras novadā,
Karēlijas, Komi, Mari un Jakutijas APSR, augsto kalnu graudkopības un
lopkopības rajonos pēc PSRS Zemkopības tautas komisariāta saraksta;
c) 80
izstrādes dienu apmērā visos pārējos PSRS rajonos.
Rekomendēt
(ieteikt) kolhoziem nolemt, ka darba spējīgie kolhoznieki un kolhoznieces, kas
gada laikā izstrādājuši mazāk par iepriekš minētajām normām, uzskatāmi par tādiem,
kas no kolhoza izstājušies un zaudējuši kolhoznieka tiesības (..).
VK(b) P
Centrālās Komitejas PSR
Savienības Tautas Komisāru
sekretārs J.
Staļins Padomes
priekšsēdētājs V. Molotovs
[67] Masu terors
[6] PSRS iekšlietu tautas komisāra N. Ježova
1937. gada 30. jūlija operatīvā pavēle Nr. 00447
par masu represiju uzsākšanu
Maskavā [1937. gada] 30. jūlijā
PAVĒLE Nr. 00447
Par bijušo kulaku, kriminālnoziedznieku un
citu pretpadomju elementu represēšanas operāciju
Pretpadomju
formējumu izmeklēšanas lietu materiālos tiek konstatēts, ka laukos apmeties
ievērojams skaits bijušo kulaku, agrāk represēto personu, kas izvairās no
represijām, izbēgušas no nometnēm, izsūtījuma un darba ciematiem. Apmetušies
daudzi agrāk represēti kulta kalpi, sektanti, bijušie aktīvie pretpadomju
militāro uzbrukumu dalībnieki. Laukos gandrīz neskarti ir saglabājušies
nozīmīgi pretpadomju politisko partiju kadri (eseri, gruzmeki, dašnaki,
musavatisti, itihadisti u.c.), kā arī bijušie bandītu sacelšanās aktīvie
dalībnieki, baltie, soda ekspedīciju dalībnieki, repatrianti u.tml.
Daļa no
iepriekš minētajiem elementiem, aizejot no laukiem uz pilsētām, iekļuvusi
rūpniecības uzņēmumos, transportā un celtniecībā.
Pie tam
laukos un pilsētās līdz pat šim laikam vēl mīt bīstami kriminālnoziedznieki
lopu un zirgu zagļi, zagļi recidīvisti, laupītāji u.c., kuri ir izcietuši sodu,
izbēguši no ieslodzījuma vietām un izvairās no represijām. Nepietiekamā cīņa ar
šo kriminālo kontingentu ir radījusi iespēju viņiem palikt nesodītiem, kas veicina
viņu noziedzīgo darbību.
Kā
konstatēts, visi šie pretpadomju elementi ir galvenie visu veidu pretpadomju
noziegumu un diversijnoziegumu iniciatori gan kolhozos un sovhozos, gan
transportā un dažās rūpniecības nozarēs.
Valsts
drošības orgānu turpmākais uzdevums ir visnesaudzīgākajā veidā sagraut visu šo
pretpadomju elementu bandu, aizsargāt padomju darba tautu no viņu
kontrrevolucionārajiem tīkojumiem un, beidzot, reizi par visām reizēm izbeigt
viņu nelietīgo kaitniecisko darbību pret padomju valsts pamatiem.
Saskaņā ar
to p a v ē l u no 1937. gada 5. augusta visās republikās, novados
un apgabalos uzsākt bijušo kulaku, aktīvo pretpadomju elementu un
kriminālnoziedznieku represēšanas operāciju.
Uzbekijas, Turkmēnijas, Tadžikijas un
Kirgīzijas PSR operāciju uzsākt š.g. 10. augustā, bet Tālo Austrumu novadā,
Krasnojarskas novadā un Austrumsibīrijas apgabalā š.g. 15. augustā.
Organizējot
un īstenojot operāciju, pamatoties uz sekojošā:
I
REPRESĒJAMO KONTINGENTS
1. Bijušie
kulaki, kas ir atgriezušies pēc soda izciešanas un turpina aktīvu pretpadomju
kaitniecisko darbību.
2. Bijušie
kulaki, kas ir izbēguši no nometnēm un darba ciematiem, kā arī kulaki, kas
izvairījušies no ekspropriācijas un turpina veikt pretpadomju darbību.
3. Bijušie
kulaki un sociāli bīstamie elementi, kas sastāvējuši nemiernieku, fašistu,
teroristu un bandītu formējumos, izcietuši sodu, izvairījušies no represijām
vai ir izbēguši no ieslodzījuma vietām un atsākuši savu noziedzīgo darbību.
4.
Pretpadomju partiju biedri (eseri, gruzmeki, musavatisti, itihadisti un
dašnaki), bijušie baltie, žandarmi, ierēdņi, soda ekspedīciju dalībnieki,
bandīti, bandītu atbalstītāji, robežpārvedēji, reemigranti, [personas]
kas ir izvairījušās no represijām, izbēgušas no ieslodzījuma vietām un turpina
aktīvu pretpadomju darbību.
5. Ar
izmeklēšanas materiāliem un pārbaudītiem aģentūras materāliem atmaskotie
naidīgākie un aktīvākie, tagad likvidējamo baltgvardu un kazaku sacelšanās
organizāciju, fašistisko, teroristisko, diversiju un spiegošanas kontrrevolucionāro
formējumu dalībnieki.
Represēšanai
ir pakļauti arī tie šīs kategorijas elementi, kuri pašlaik ir apcietinājumā,
kuru lietās izmeklēšana ir pabeigta, bet lietas tiesā vēl nav izskatītas.
6.
Aktīvākie pretpadomju elementi no bijušajiem kulakiem, soda ekspedīciju
dalībniekiem, bandītiem, baltajiem, sektantu aktīvistiem, kulta kalpiem un
tamlīdzīgiem, kas patlaban atrodas cietumos, nometnēs, darba ciematos un
kolonijās un turpina tur aktīvu kaitniecisku pretpadomju darbību.
7.
Kriminālnoziedznieki (bandīti, laupītāji, zagļi recidīvisti, profesionāli
kontrabandisti, afēristi recidīvisti, lopu un zirgu zagļi), kas veic noziedzīgu
darbību un ir saistīti ar noziedzīgo vidi.
Represēšanai
ir pakļauti arī tie šīs kategorijas elementi, kuri pašlaik ir apcietinājumā,
kuru lietās izmeklēšana ir pabeigta, bet lietas tiesā vēl nav izskatītas.
8.
Kriminālie elementi, kas atrodas nometnēs un darba ciematos un kas veic tur
noziedzīgu darbību.
9.
Represijām ir pakļauts viss iepriekš minētais kontingents, kas pašlaik atrodas
laukos kolhozos, sovhozos, lauksaimniecības uzņēmumos un pilsētās
rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumos, transportā, padomju iestādēs un
celtniecībā.
II
PAR REPRESĒJAMO SODIEM UN
REPRESĒŠANAI PAKĻAUTO SKAITU
1. Visi
represējamie kulaki, kriminālnoziedznieki un citi pretpadomju elementi tiek
iedalīti divās kategorijās:
a) pie pirmās kategorijas pieder visi
visnaidīgākie no iepriekš minētajiem elementiem; tie nekavējoties ir jāarestē
un, pēc viņu lietu izskatīšanas troikās, jānošauj;
b) pie otrās kategorijas pieder pārējie, ne tik
aktīvie, bet tomēr naidīgie elementi; viņi ir jāarestē un jāiesloga nometnēs uz
laiku no 8 līdz 10 gadiem, bet ļaunprātīgākie un sociāli bīstamākie no viņiem
saskaņā ar troikas lēmumu uz to pašu laiku ieslogāmi cietumos.
2. Saskaņā
ar republiku IeTK tautas komisāru un IeTK novadu un apgabalu pārvalžu
priekšnieku iesniegtajiem uzskaites datiem tiek noteikts sekojošs represēšanai
pakļauto skaits:
(Dati
tikai par Krievijas Federāciju.)
Par 1.8.,
14. ziņas no FDD nav saņemtas
Pirmā kategorija Otrā kategorija Kopā
9. |
Baškīrijas
APSR |
500 |
1500 |
2000 |
10. |
BurjatijasMongolijas
APSR |
350
|
1500 |
1850 |
11. |
Dagestānas
APSR |
500 |
2500 |
3000 |
12. |
Karēlijas
APSR |
300 |
700 |
1000 |
13. |
Kabardijas
Balkārijas APSR |
300 |
7 00 |
1000 |
15. |
Komi APSR |
100 |
300 |
400 |
16. |
Kalmikijas
APSR |
100 |
300 |
400 |
17. |
Mari APSR |
300 |
1500 |
1800 |
18. |
Mordovijas
APSR |
300 |
1500 |
1800 |
19. |
Pievolgas
vāciešu APSR |
200 |
700 |
900 |
20. |
Ziemeļosetijas
APSR |
200 |
500 |
700 |
21. |
Tatārijas
APSR |
500 |
1500 |
2000 |
22. |
Udmurtijas
APSR |
200 |
500 |
700 |
23. |
ČečenuIngušu
APSR |
500 |
1500 |
2000 |
24. |
Čuvašijas
APSR |
300 |
1500 |
1800 |
25. |
AzovasMelnās
jūras novads |
5000 |
8000 |
13000 |
26. |
Tālo Austrumu
novads |
2000 |
4000 |
6000 |
27. |
Rietumsibīrijas
novads |
5000 |
12 000 |
17000 |
28. |
Krasnojarskas
novads |
750 |
2500 |
3250 |
29. |
Ordonikidzes
novads |
1000 |
4000 |
5000 |
30. |
Austrumsibīrijas
novads |
1000 |
4000 |
5000 |
31. |
Voroņežas
apgabals |
1000 |
3500 |
4500 |
32. |
Gorkijas
apgabals |
1000 |
3500 |
4500 |
33. |
Rietumu
apgabals |
1000 |
5000 |
6000 |
34. |
Ivanovas
apgabals |
750 |
2000 |
2750 |
35. |
Kaļiņinas
apgabals |
1000 |
3000 |
4000 |
36. |
Kurskas
apgabals |
1000 |
3000 |
4000 |
37. |
Kuibievas
apgabals |
1000 |
4000 |
5000 |
38. |
Kirovas
apgabals |
500 |
1500 |
2000 |
39. |
Ļeņingradas
apgabals |
4000 |
10 000 |
14 000 |
40. |
Maskavas
apgabals |
5000 |
30 000 |
35 000 |
41. |
Omskas
apgabals |
1000 |
2500 |
3500 |
42. |
Orenburgas
apgabals |
1500 |
3000 |
4500 |
43. |
Saratovas
apgabals |
1000 |
2000 |
3000 |
44. |
Staļingradas
apgabals |
1000 |
3000 |
4000 |
45. |
Sverdlovskas
apgabals |
4000 |
6000 |
10000 |
46. |
Ziemeļu apgabals |
750 |
2000 |
2750 |
47. |
Čeļabinskas
apgabals |
1500 |
4500 |
6000 |
48. |
Jaroslavļas
apgabals |
750 |
1250 |
2000 |
Noteiktie
skaitļi ir orientējoši. Tomēr republiku IeTK tautas komisāriem un IeTK novadu
un apgabalu pārvalžu priekšniekiem nav tiesības tos patvaļīgi pārsniegt.
Jebkāda patvaļīga skaitļu palielināšana netiek pieļauta.
Gadījumos,
kad apstākļi noteiks nepieciešamību palielināt noteiktos skaitļus, republiku
IeTK tautas komisāriem un IeTK novadu un apgabalu pārvalžu priekšniekiem
jāiesniedz man attiecīgi motivēts lūgums.
Skaitļu
samazināšana, kā arī pirmās kategorijas represējamo pārcelšana uz otro
kategoriju un otrādi tiek atļauta.
4. Pirmās
un otrās kategorijas represēto personu ģimenes locekļi parasti netiek
represēti.
Izņēmumi
ir šādi:
a) ģimenes, kuru locekļi ir spējīgi uz aktīvu
pretpadomju darbību; šādas ģimenes locekļi saskaņā ar īpašu troikas lēmumu
jānosūta uz nometnēm vai darba ciematiem;
b) to pirmās kategorijas represēto personu ģimenes
locekļi, kuri dzīvo pierobežas joslā, jāpārvieto no pierobežas joslas uz
republiku, apgabalu un novadu iekšieni ārpus pierobežas joslas;
c) pirmās kategorijas represēto ģimenes, kas dzīvo
Maskavā, Ļeņingradā, Kijevā, Tbilisi, Baku, Rostovā pie Donas, Taganrogā un
Soču, Gagras un Suhumi rajonos, ir jaizsūta no šīm vietām uz citiem apgabaliem
pēc viņu izvēles, izņemot pierobežas rajonus.
5. Visi pirmās un otrās kategorijas represēto
personu ģimenes locekļi ir jāuzskaita un sistemātiski jānovēro.
III
OPERĀCIJAS VEIKŠANAS KĀRTĪBA
1. Operāciju uzsākt 1937. gada 5. augustā un
pabeigt četru mēnešu laikā.
Turkmēnijas, Tadžikijas, Uzbekijas un Kirgīzijas
PSR operāciju uzsākt š.g. 10. augustā, bet Austrumsibīrijas apgabalā,
Krasnojarskas un Tālo Austrumu novadā š.g. 15. augustā.
2. Pirmām kārtām tiek represēts pirmās
kategorijas kontingents.
Otrās kategorijas kontingents netiek represēts
līdz īpašam rīkojumam.
Ja republikas IeTK tautas komisārs, IeTK pārvaldes
vai apgabala nodaļas priekšnieks, pabeidzot pirmās kategorijas kontingenta
operāciju, uzskata par iespējamu uzsākt operāciju attiecībā pret otrās
kategorijas kontingentu, pirms tās faktiskās uzsākšanas viņam ir jālūdz mana
sankcija, un, tikai to saņemot, var uzsākt operāciju.
Par arestētajiem, kuriem tiks piespriests dažādu
termiņu ieslodzījums nometnēs vai cietumos, spriedumu pasludināšanas gaitā
ziņot man, cik cilvēkiem, uz kādiem termiņiem piespriestas nometnes un cietumi.
Saņemot šīs ziņas, es došu norādījumus par to, kādā veidā un uz kurām nometnēm
notiesātie jānosūta.
3. Saskaņā ar situāciju un vietējiem apstākļiem
republikas, novada un apgabala teritorija tiek iedalīta operatīvajos sektoros.
Operācijas organizēšanai un veikšanai katrā
sektorā tiek izveidota operatīvā grupa, kuru vada atbildīgs republikas IeTK,
IeTK novada vai apgabala pārvaldes
darbinieks, kurš ir spējīgs tikt galā ar viņam uzticētajiem nopietnajiem
operatīvajiem uzdevumiem.
Dažos gadījumos par operatīvo grupu vadītājiem var
tikt nozīmēti pieredzējušākie un spējīgākie rajonu un pilsētu nodaļu
priekšnieki.
4. Operatīvās grupas ir jānokomplektē ar
nepieciešamo operatīvo darbinieku skaitu un jāpiesaista viņiem transporta un
sakaru līdzekļi.
Atkarībā no operatīvās situācijas prasībām grupām
piesaistīt armijas vai milicijas vienības.
5. Operatīvo grupu priekšnieki ir atbildīgi par
represēšanai pakļauto uzskaiti un apzināšanu, izmeklēšanas vadību, apsūdzības
rakstu apstiprināšanu un troiku spriedumu izpildīšanu.
Operatīvās grupas priekšnieks ir atbildīgs par operācijas organizēšanu un veikšanu sava
sektora teritorijā.
6. Par katru represēto tiek vākti detalizēti
raksturojoši dati un kompromitējoši materiāli. Uz to pamata sastāda arestējamo
sarakstus, kurus paraksta operatīvās grupas priekšnieks un divos eksemplāros
nosūta izskatīšanai un apstiprināšanai iekšlietu tautas komisāram, IeTK
pārvaldes vai apgabala nodaļas priekšniekam.
Iekšlietu tautas komisārs, IeTK pārvaldes vai
apgabala nodaļas priekšnieks izskata sarakstu un dod aresta sankciju tajā
minētajām personām.
7. Uz apstiprinātā saraksta pamata operatīvās
grupas priekšnieks veic arestu. Par katru arestu tiek noformēts orderis. Aresta
laikā izdara rūpīgu kratīšanu. Obligāti tiek izņemti: ieroči, munīcija,
militārā uzkabe, sprāgstvielas, indīgās vielas, kontrrevolucionārā literatūra,
dārgmetāli monētās, stieņos un izstrādājumos, ārzemju valūta, pavairošanas
iekārtas un sarakste.
Visu izņemto fiksē kratīšanas protokolā.
8. Arestētie tiek koncentrēti iekšlietu tautas
komisāru, IeTK pārvalžu vai apgabalu nodaļu priekšnieku norādītās vietās.
Arestēto koncentrēšanas punktos ir jābūt arestēto izvietošanai piemērotām
telpām.
9. Arestētos stingri apsargā. Tiek veikti
pasākumi, lai novērstu bēgšanu un dažādus ekscesus.
IV
IZMEKLĒŠANAS KĀRTĪBA
1. Pret katru arestēto vai arestēto grupu tiek
ierosināta izmeklēšanas lieta.
Izmeklēšanas procesā ir jāatklāj visi arestētā
noziedzīgie sakari.
2. Pabeidzot izmeklēšanu, lietu nosūta
troikas izskatīšanai.
Lietai tiek pievienots: aresta orderis, kratīšanas
protokols, kratīšanā izņemtie materiāli, personiskie dokumenti, arestētā
anketa, aģentūras uzskaites materiāli, nopratināšanas protokols un saīsināts
apsūdzības raksts.
V
TROIKU ORGANIZĀCIJA UN DARBS
(PSRS IeTK troiku
personālsarakstus FDD nav atklājis)
(..)
2. Troiku sēdēs var piedalīties republikas, novada
vai apgabala prokurors, (ja viņš nav šīs troikas sastāvā).
3. Troika darbojas vai nu attiecīgā IeTK, IeTKP
vai IeTK apgabala nodaļas atrašanās vietā, vai arī izbrauc uz operatīvo sektoru
atrašanās vietām.
4. Troikas izskata iesniegtos materiālus par katru
arestēto vai arestēto grupu, kā arī par katru pārvietojamo ģimeni atsevišķi.
Troikas, atkarībā no materiālu rakstura un
arestētā sociālās bīstamības, personas, kuras ir paredzētas otrās kategorijas
represijām, var pārcelt uz pirmo kategoriju un personas, kuras ir paredzētas
pirmās kategorijas represijām, uz otro.
5. Troikas savas sēdes protokolē, protokolos fiksē
katram notiesātajam pasludināto spriedumu.
Troikas sēdes protokolu nosūta operatīvās grupas
priekšniekam sprieduma izpildei. Izmeklēšanas lietām par katru notiesāto
pievieno izrakstus no protokoliem.
VI
SPRIEDUMU IZPILDES KĀRTĪBA
1. Spriedumus izpilda troiku priekšsēdētāju, t.i.,
republikas IeTK tautas komisāru, IeTK pārvalžu vai apgabalu nodaļu priekšnieku
norīkotās personas.
Sprieduma izpildes pamats ir troikas sēdes
protokola apstiprināts izraksts ar sprieduma izklāstu par katru notiesāto un
īpašs troikas priekšsēdētāja parakstīts priekšraksts, kuru izsniedz personai,
kas spriedumu izpilda.
2. Pirmās kategorijas spriedumu izpildes vietu un
kārtību nosaka saskaņā ar iekšlietu tautas komisāru, IeTK pārvalžu un apgabalu
nodaļu priekšnieku rīkojumu, obligāti pilnīgā slepenībā saglabājot sprieduma
izpildes vietu un laiku.
Dokumentus par sprieduma izpildi atsevišķā
aploksnē pievieno katra notiesātā izmeklēšanas lietas materiāliem.
3. Pēc otrās kategorijas notiesāto personu
nosūtīšana uz nometnēm notiek saskaņā ar PSRS IeTK NGP norīkojumiem.
VII
OPERĀCIJAS VADĪBAS
ORGANIZĒŠANA UN ATSKAITE
1. Vispārējo operācijas vadību uzticu manam
vietniekam Valsts drošības galvenās pārvaldes priekšniekam korpusa komandierim
b. Frinovskim.
Darbu veikšanai, kas saistīti ar operācijas
vadību, izveidot viņa pakļautībā speciālu grupu.
2. Troiku protokolus par spriedumu izpildi
nekavējoties nosūtīt PSRS IeTK 8. nodaļas priekšniekam, pievienojot tiem
uzskaites kartītes saskaņā ar formu Nr.1.
Par visiem pēc pirmās kategorijas notiesātajiem
kopā ar protokolu un uzskaites kartītēm nosūtīt arī izmeklēšanas lietas.
3. Par operācijas gaitu un rezultātiem ziņot
telegrāfiski un sīkāk pa pastu ik piecu dienu atskaitēs katra mēneša 1., 5.,
10., 15., 20. un 25. datumā.
4. Par visiem operācijas gaitā atklātajiem
kontrrevolucionārajiem formējumiem, ekscesiem, bēgšanu pāri robežai, bandītu un
laupītāju grupu izveidošanos un citiem ārkārtējiem notikumiem nekavējoties
ziņot telegrāfiski.
Organizējot un izpildot operāciju, veikt ārkārtas
pasākumus, lai nepieļautu: represējamo pāriešanu nelegālā stāvoklī, bēgšanu no
dzīvesvietas, it īpaši pāri robežai, bandītu un laupītāju grupu izveidošanos,
jebkādus ekscesus.
Savlaicīgi atklāt un ātri novērst mēģinājumus
veikt jebkādas aktīvas kontrrevolucionāras darbības.
PSR Savienības
iekšlietu tautas komisārs,
valsts drošības
ģenerālkomisārs
Jeovs
Pareizi: M. Frinovskis
[7] VK(b)P CK sekretāra J.Staļina 1939.
gada 10. janvāra vēstule par arestēto spīdzināšanas pieļaujamību
VK(b)P CK šifrā
[1939. gada 10. janvārī]
[VK(b)P] apgabalu, novadu komiteju,
nacionālo komunistisko
partiju CK sekretāriem, iekšlietu tautas
komisāriem,
IeTK pārvalžu priekšniekiem
VKP CK
kļuvis zināms, ka apgabalu un novadu komiteju sekretāri, pārbaudot IeTK
pārvalžu darbiniekus, pārmet viņiem kā kaut ko noziedzīgu arestēto fizisku
ietekmēšanu. VKP CK paskaidro, ka no 1937. gada VKP CK pieļāva fiziskās
ietekmēšanas praksi IeTK darbībā. Pie tam tika norādīts, ka fiziska ietekmēšana
ir pieļaujama tikai kā izņēmums un attiecībā tikai pret tādiem acīmredzamiem
tautas ienaidniekiem, kuri, izmantojot humānās pratināšanas metodes, nekaunīgi
atsakās atklāt sazvērniekus, mēnešiem nedod liecības, cenšas kavēt brīvībā
palikušo sazvērnieku atmaskošanu, tas ir, arī cietumā turpina cīņu pret
Padomju varu. Pieredze parāda, ka šī nostādne ir bijusi rezultatīva, būtiski
paātrinot tautas ienaidnieku atmaskošanas darbu. Tiesa, turpmākajā praksē
fiziskās ietekmēšanas metodi sabojāja tādi neģēļi kā Zakovskis, Ļitvins,
Uspenskis un citi, jo viņi to no izņēmuma pārvērta par likumu un sāka to lietot
pret nejauši arestētiem godīgiem cilvēkiem, par ko viņi saņēma pelnīto sodu.
Bet tādēļ nebūt nav noniecināma pati metode, ja to pareizi lieto praksē. Ir zināms,
ka visi buržuāziskie izlūkdienesti fiziski ietekmē sociālistiskā proletariāta
pārstāvjus, pie kam visnekrietnākajā formā. Jājautā, kāpēc sociālistiskajam
izlūkdienestam ir jābūt humānākam attiecībā pret sīkstiem buržuāzijas aģentiem,
niknākajiem strādnieku šķiras un kolhoznieku ienaidniekiem. VKP CK uzskata, ka
arī turpmāk fiziskās ietekmēšanas metode izņēmuma kārtā attiecībā pret
acīmredzamiem un nepakļāvīgiem tautas ienaidniekiem ir izmantojama kā pilnīgi
pareiza un mērķtiecīga metode. VKP CK pieprasa no apgabalu, novadu komiteju,
nacionālo komunistisko partiju CK sekretāriem, lai viņi, pārbaudot IeTK
darbiniekus, ņemtu vērā šo izskaidrojumu.
VK(b)P CK sekretārs (J.Staļins)
[810] Genocīds pret atsevišķām tautām
[8] PSRS iekšlietu tautas komisāra N. Ježova
1937. gada 25. jūlija operatīvā pavēle
par vācu tautības personu vajāšanu
Nr. 00439 Maskavā
1937. gada 25. jūlijā
Pēdējā
laika aģentūras un izmeklēšanas materiāli pierāda, ka Vācijas Ģenerālštābs un
Gestapo organizē plaša mēroga spiegošanu un diversijas svarīgākajos un pirmām
kārtām aizsardzības rūpniecības uzņēmumos, izmantojot šai nolūkā tur apmetušos
Vācijas pavalstnieku kadrus.
Aģentūra
no Vācijas pavalstnieku vidus, īstenojot kaitniecības un diversijas aktus jau
tagad, galveno uzmanību vērš uz diversiju organizēšanu kara periodā un šajā
nolūkā gatavo diversantu kadrus.
Lai
pilnībā pārtrauktu šo Vācijas izlūkdienesta darbību, p a v ē l u :
1. Triju
dienu laikā no šīs pavēles saņemšanas dienas precīzi noskaidrot un paziņot man
to Vācijas pavalstnieku sarakstus:
a) kuri strādā visās kara rūpnīcās un rūpnīcās,
kurās ir aizsardzības cehi, atbilstoši pievienotajam rūpnīcu sarakstam;
b) atsevišķu to Vācijas pavalstnieku sarakstu,
kuri dažādā laikā šajos uzņēmumos un cehos ir strādājuši un tikuši no tiem
atlaisti, bet ir palikuši PSRS teritorijā, neatkarīgi no tā, kur viņi strādā
patlaban;
c) atsevišķu to Vācijas pavalstnieku sarakstu,
kuri strādā dzelzceļa transportā.
Sarakstos uzrādīt: Vācijas pavalstnieka uzvārdu,
vārdu un tēva vārdu, viņa amatu un uzņēmumu, kurā viņš strādā.
2. Sākot
ar š.g. 29. jūliju sākt visu to jūsu noskaidroto Vācijas pavalstnieku arestus,
kuri strādā kara rūpnīcās un rūpnīcās, kurās ir aizsardzības cehi, dzelzceļa
transportā, kā arī to, kuri atlaisti no šīm rūpnīcām, ja vien viņi dzīvo jūsu
republikas, novada vai apgabala teritorijā.
Visu
aresta operāciju pabeigt piecās dienās.
3. Vācu politiskos emigrantus, kuri strādā kara
rūpnīcās un rūpnīcās, kurās ir aizsardzības cehi, arestēt tikai tad, ja viņi ir
saglabājuši Vācijas pavalstniecību.
Par katru vācu politisko emigrantu, kurš ir pieņēmis padomju pilsonību, ne
vēlāk par 1937.gada 5. augustu iesniegt man sīku memorandu ar kompromitējošu
materiālu izklāstu, lai izlemtu jautājumu par arestu.
4. Izmeklēšanu arestēto lietās veikt īpaši rūpīgi.
Censties panākt, lai pilnīgi tiktu atklāta līdz šim neatmaskotā Vācijas
izlūkdienesta aģentūra un iznīcināti tie diversiju veicēji, kurus tā iesūtījusi
rūpniecības uzņēmumos.
Pabeidzot izmeklēšanu arestēto lietās, nosūtīt tās
uz PSRS IeTK, lai tās izskatītu IeTK Kara kolēģijā vai Sevišķajā apspriedē.
5. Izmeklēšanas gaitā no jauna atklātos Vācijas
aģentusspiegus, diversantus un teroristus, gan padomju pilsoņus, gan citu
valstu pavalstniekus neatkarīgi no viņu darbavietas, nekavējoties jāarestē.
6. Vienlaicīgi ar operācijas veikšanu uzsākt
rūpīgu visu to Vācijas pavalstnieku uzskaiti, kuri strādā visos citos
rūpniecības uzņēmumos, lauksaimniecībā un padomju iestādēs, kā arī to bijušo
Vācijas pavalstnieku uzskaiti, kuri pieņēmuši padomju pilsonību un kuri agrāk
strādājuši kara rūpnīcās un citu rūpniecības uzņēmumu aizsardzības cehos.
Līdz š.g.
1. septembrim (Tālo Austrumu novadā un Austrumsibīrijas apgabalā līdz 15.
septembrim) iesniegt man sīku memorandu ar raksturojošu datu un sīku kompromitējošu
materiālu izklāstu par katru norādīto personu, lai izlemtu jautājumu par
arestu.
7. Katru
dienu līdz pulksten 12 telegrāfiski ziņot man par operācijas gaitu un
rezultātiem un par visiem izmeklēšanā iepriekšējā diennaktī iegūtajiem
materiāliem.
8. Pavēle stājas spēkā no telegrāfiskā paziņojuma
brīža.
PSR Savienības iekšlietu tautas komisārs,
valsts drošības ģenerālkomisārs
(N. Jeovs)
[9] PSRS iekšlietu tautas komisāra N.
Ježova 1937. gada 11. augusta operatīvā pavēle par poļu tautības personu
vajāšanu
Nr. 00485 Maskavā
1937. gada 11. augustā
Kopā ar šo
pavēli nosūtāmā slēgtā vēstule par Polijas izlūkdienesta fašistiski
nemierniecisko, spiegošanas, diversiju, sakāvniecisko un teroristisko darbību
PSRS, kā arī izmeklēšanas materiāli "POW" lietā atklāj Polijas
izlūkdienesta ilggadīgās un relatīvi nesodītās diversiju un spiegošanas
darbības ainu Savienības teritorijā.
No šiem
materiāliem redzams, ka Polijas izlūkdienesta sagrāvnieciskā darbība tika un
joprojām tiek veikta tik atklāti, ka tās nesodāmību var izskaidrot tikai
ar VDGP slikto darbu un čekistu bezrūpību.
Pat
tagad nav pilnībā izvērsts
"POW" organizāciju un diversantu un spiegu grupu likvidēšanas darbs
uz vietām. Izmeklēšanas tempi un mērogi ir visnotaļ zemi. Polijas
izlūkdienesta pamatkontingents ir izvairījies pat no operatīvās uzskaites
(no poļu pārbēdzēju kopējās masas ap 15 000 cilvēku, Savienībā ir uzskaitīti
tikai 9000 cilvēku. Rietumsibīrijā no tās teritorijā esošajiem aptuveni 5000
pārbēdzēju uzskaitīti ne vairāk par 1000 c[ilvēku]. Līdzīgs stāvoklis ir
Polijas politemigrantu uzskaitē).
Nepietiekami
noteikta Polijas izlūkdienesta kadru likvidēšana it īpaši bīstama ir tagad, kad
ir sagrauts "POW" Maskavas centrs un arestēti daudzi tā aktīvākie
biedri. Polijas izlūkdienests, paredzot turpmāko neizbēgamo savas darbības
izgāšanos, cenšas izvērst, bet dažos gadījumos jau izvērš savu diversiju tīklu
PSRS tautsaimniecībā un pirmām kārtām tās aizsardzības objektos.
Saskaņā ar
to VDGP orgānu galvenais uzdevums patlaban ir Polijas izlūkdienesta pretpadomju
darbības sagrāve un līdz šim neskarto "POW" nemiernieku un diversiju
veicēju un Polijas izlūkdienesta PSRS cilvēku pamatkontingenta likvidēšana.
P a v ē l
u :
1. No
1937. gada 20. augusta sākt plašu operāciju, kas vērsta uz "POW"
vietējo organizāciju un pirmām kārtām tās spiegudiversantu un nemiernieku
kadru pilnīgu likvidēšanu rūpniecībā, transportā, sovhozos un kolhozos .
Visa
operācija ir jāpabeidz 3 mēnešu laikā, t.i., līdz 1937.gada ... novembrim.
2. Jāarestē:
a) tie aktīvākie "POW" biedri pēc
pievienotā saraksta, kuri ir atklāti izmeklēšanā, bet līdz šim nav atrasti;
b) visi PSRS palikušie Polijas armijas
karagūstekņi;
c) pārbēdzēji no Polijas neatkarīgi no viņu
ierašanās laika PSRS;
d) politiskie emigranti un apmainītie politieslodzītie no Polijas;
e) bijušie PPS un citu poļu pretpadomju politisko
partiju biedri;
f) aktīvākie vietējie pretpadomju nacionālistiskie
elementi poļu rajonos.
3. Aresta operāciju veikt divās kārtās:
a) pirmajā kārtā arestam pakļaujams
iepriekšminētais kontingents, kas strādā IeTK orgānos, Sarkanajā armijā, kara
rūpnīcās, visu citu rūpnīcu aizsardzības cehos, dzelzceļa, ūdens un gaisa
transportā, visu rūpniecības uzņēmumu elektroapgādes saimniecībā, gāzes un
naftas pārstrādes rūpnīcās;
b) otrajā kārtā arestam pakļaujami visi pārējie,
kas strādā nemilitāras nozīmes rūpniecības uzņēmumos, sovhozos, kolhozos un
iestādēs.
4.
Vienlaicīgi ar aresta operācijas izvēršanu uzsākt izmeklēšanas darbu.
Izmeklēšanu galvenokārt koncentrēt uz diversiju grupu organizētāju un vadītāju pilnīgu atmaskošanu, lai pilnībā
atklātu diversantu tīklu.
Arestēto
spiegu, kaitnieku un diversantu liecībās minētos nekavējoties arestēt.
Izmeklēšanas
darbību veikšanai izveidot speciālu operatīvo darbinieku grupu.
5. Visi
arestētie atkarībā no izmeklēšanas procesā atklātās vainas ir jāiedala divās
kategorijās:
a) pirmā kategorija arestētie, kuri ir jānošauj;
tie ir visi Polijas izlūkdienesta spiegi, diversanti, kaitnieki un nemiernieki;
b) otrā kategorija mazāk aktīvie no viņiem; tie
ir jāiesloga uz 510 gadiem cietumos un nometnēs.
6. Par
izmeklēšanas gaitā pirmajā un otrajā kategorijā iedalītajiem ik desmit dienas
sastāda sarakstus ar īsu izmeklēšanas materiālu izklāstu, kas raksturo arestētā
vainu, un šos sarakstus nosūta galīgai apstiprināšanai PSRS IeTK.
Iedalīšanu
pirmajā vai otrajā kategorijā, pamatojoties uz izmeklēšanas materiālu
izskatīšanu, izdara republikas iekšlietu tautas komisārs, novada vai apgabala
IeTKP priekšnieks kopā ar attiecīgās republikas, novada, apgabala prokuroru.
Sarakstus,
kurus nosūta PSRS IeTK, paraksta republikas iekšlietu tautas komisārs, IeTKP
priekšnieks un attiecīgās republikas, novada un apgabala prokurors.
Pēc tam,
kad sarakstu apstiprinājis PSRS IeTK un Savienības prokurors, spriedums
nekavējoties tiek izpildīts, t.i., pirmās kategorijas notiesātie tiek nošauti,
otrās kategorijas tiek nosūtīti uz cietumiem un nometnēm saskaņā ar PSRS IeTK
rīkojumu.
7. Izbeigt
to notiesāto ieslodzīto atbrīvošanu no cietumiem un nometnēm, kuri spiegojuši
Polijas labā un kuriem ieslodzījuma termiņš beidzies. Par katru no viņiem
iesniegt materiālu izskatīšanai PSRS IeTK Sevišķajai apspriedei.
8.
9. Par
operācijas gaitu ziņot telegrāfiski katru piekto dienu, t.i., mēneša 1., 5.,
10., 15., 20., 25. un 30. datumā.
PSRS iekšlietu tautas komisārs,
valsts drošības
ģenerālkomisārs
(Jeovs)
[10] PSRS IeTK Civilstāvokļu aktu
reģistrācijas nodaļas priekšnieka majora Alijevska 1938. gada 29. aprīļa
vēstule par tautības ierakstīšanas noteikumiem, izsniedzot vai nomainot pases
SLEPENI
Nr.
1486178 1938.
gada 29. aprīlī
PSRS IeTK
Civilstāvokļu aktu nodaļa
Visiem IeTK CSAN un IeTKP priekniekiem
Ar PSRS
IeTK 1938. g. 2. aprīļa apkārtrakstu Nr. 65 (..) ir noteikta jauna kārtība
tautības uzrādīšanai, izsniedzot vai nomainot pases, kas paredz, ka pases
īpašnieka tautības ierakstam ir jāizriet tikai no tautības pēc dzimšanas (no
vecākiem).
Sakarā ar
to līdz šim eksistējusī kārtība, kad civilstāvokļu aktu reģistrā tika
ierakstīta tautība, pie kuras sevi pieskaitīja pats reģistrējamais, tiek
mainīta.
Visos aktu
reģistros tautība ir jāuzrāda, pamatojoties uz reģistrācijā uzrādīto pasi.
Tur, kur
pasportizācijas nav, reģistrējamā [pilsoņa] tautība tiek precizēta
ierakstīšanas gaitā, iztaujājot [lūgumraksta] iesniedzējus. Šai sakarībā ir jāņem
vērā, ka tautības ierakstam ir jāatbilst reģistrējamā vecāku faktiskajai
nacionālajai izcelsmei. Ja vecāki ir vācieši, poļi utt., neatkarīgi no
dzimšanas vietas, nodzīvotā laika PSRS vai pilsonības maiņas un cita nedrīkst
ierakstīt reģistrējamo kā krievu, baltkrievu utt.
Ja
norādītā nacionālā piederība neatbilst dzimtajai valodai vai uzvārdam,
piemēram: reģistrējamā uzvārds ir Popandopulo, Millers, bet viņš pats sevi dēvē
par krievu, baltkrievu utt., un ja reģistrācijā neizdodas noskaidrot patieso
reģistrējamā tautību, aili par tautību neaizpilda, kamēr iesniedzēji nesagādā
dokumentārus pierādījumus par reģistrējamā nacionālo piederību.
Izskaidrot
Civilstāvokļu aktu reģistrācijas nodaļu darbiniekiem, ka dokumentu
neiesniegšana par tautību var ietekmēt tikai ierakstu par tautību, bet nekādā
gadījumā neaizkavē reģistrāciju vispār, šajos gadījumos jārīkojas saskaņā ar
22. instrukcijas 3. nodaļu par aktu ierakstiem.
Ja
jaundzimušā bērna vecākiem ir dažādas tautības, tad bērna tautību ieraksta
saskaņā ar vecāku vēlmēm, par to izdarot ierakstu ailē "īpašas
atzīmes" ar norādi, ka bērna tautība ierakstīta saskaņā ar vecāku
vienošanos, t.i., pēc mātes vai tēva tautības. Ja vienošanās nav jautājumu
izlemj aizbildnības orgāni (saskaņā ar KPFSR Likumu kodeksa 39. pantu un
attiecīgiem savienoto republiku kodeksu pantiem). Līdz lēmuma pieņemšanai
tautības aili neaizpilda.
Civilstāvokļu aktu nodaļas pr[iekšnieks],
valsts drošības majors
(Alijevskis)
[11] Represijas pret sievietēm un
varmācība pret bērniem
[11] PSRS iekšlietu tautas komisāra N.
Ježova 1937. gada 15. augusta operatīvā pavēle par notiesāto "dzimtenes
nodevēju" sievu represēšanu un bērnu izvietošanu
Nr. 00486 Maskavā
1937. gada 15. augustā
Saņemot šo
pavēli, uzsākt to dzimtenes nodevēju, kā arī spiegu un diversantu labēji
trockistisko organizāciju biedru sievu represēšanu, kurus, sākot ar 1936. gada
1. augustu, ir notiesājusi Kara
kolēģija un Kara tribunāli pēc pirmās un otrās kategorijas.
Operācijas
veikšanā balstīties uz sekojošā:
OPERĀCIJAS
SAGATAVOŠANA
1. Katru
represējamo ģimeni rūpīgi pārbauda, savāc papildu raksturojošus datus un
kompromitējošus materiālus.
Uz savākto
materiālu pamata sastāda:
a) sīku
vispārēju izziņu par ģimeni, norādot: notiesātās ģimenes galvas uzvārdu, vārdu
un tēva vārdu, par kādiem noziegumiem, kad, kas un kādu sodu piespriedis;
ģimenes vārdisko sastāvu (ieskaitot notiesātā apgādībā bijušās un ar viņu kopā
dzīvojušās personas); sīkus raksturojošus datus par katru ģimenes locekli;
kompromitējošus materiālus par notiesātā sievu; sociālās bīstamības
raksturojumu bērniem, kuri ir vecāki par 15 gadiem; datus par ģimenē esošiem
veciem un aprūpējamiem vecākiem, smagi vai infekciozi slimajiem, par bērniem,
kuru fiziskais stāvoklis prasa aprūpi;
b) atsevišķu īsu izziņu par sociāli bīstamiem un
uz pretpadomju darbībām spējīgiem bērniem, kas vecāki par 15 gadiem;
c) to bērnu, kuru vecums ir līdz 15 gadiem,
vārdiskus sarakstus, atsevišķi par pirmsskolas un skolas vecuma bērniem.
2. Izziņas
izskata attiecīgo republiku iekšlietu tautas komisāri un IeTK novadu un
apgabalu pārvalžu priekšnieki.
Viņi:
a) dod
dzimtenes nodevēja sievas aresta un kratīšanas sankciju;
b) nosaka
pasākumus attiecībā pret arestējamās bērniem;
c) nosaka pasākumus attiecībā pret vecākiem un
citiem radiniekiem, kuri bijuši notiesātā apgādībā un dzīvojuši kopā ar viņu.
ARESTA UN KRATĪŠANAS
IZDARĪŠANA
3.
Represēšanai paredzētos arestē. Arestu noformē ar orderi.
4. Arestam
pakļautas sievas, kuras bijušas juridiskā vai faktiskā laulībā ar notiesāto
viņa aresta brīdī.
Arestam
pakļautas arī sievas, kuras aresta brīdī bijušas izšķīrušās ar notiesāto, bet
kas:
a) bijušas iesaistītas notiesātā
kontrrevolucionārajā darbībā;
b) slēpušas notiesāto;
c) zinājušas par notiesātā kontrrevolucionāro
darbību, taču nav ziņojušas par to attiecīgiem varas orgāniem.
5. Arestam nav pakļautas:
a) notiesāto sievas grūtnieces, [sievas], kurām ir
zīdaiņi, smagi vai infekciozi slimi bērni, [sievas], kurām ir tādi smagi slimi
bērni, kuriem ir nepieciešama aprūpe, sirmgalves;
no šīm
personām pagaidām tikai ņem parakstu par dzīves vietas nemainīšanu un šīs
ģimenes rūpīgi novēro;
b) notiesāto sievas, kuras atmaskojušas savus
vīrus un sniegušas varas orgāniem ziņas, uz kuru pamata sagatavoti un veikti
vīru aresti.
6.
Vienlaicīgi ar arestu veic rūpīgu kratīšanu. Kratīšanā izņem: ieročus,
patronas, sprāgstvielas un ķīmiskās vielas, militāro uzkabi, pavairošanas
iekārtas (šapirogrāfus, stiklogrāfus, rakstāmmašīnas utt.), kontrrevolucionāro
literatūru, ārzemju valūtu, dārgmetālus stieņos, monētās un izstrādājumos,
personas dokumentus un naudas dokumentus.
7. Visas
arestētā personiskās mantas (izņemot nepieciešamo veļu, drēbes un virsdrēbes,
apavus un gultas piederumus, kurus arestētie ņem līdzi) konfiscē. Arestēto
dzīvokļus aizzīmogo.
Gadījumos,
kad kopā ar arestētajiem dzīvo viņu pilngadīgie bērni, vecāki un citi
radinieki, bez viņu personiskajām mantām viņiem tiek atstāts lietošanā
nepieciešamais: arestētā dzīvojamā platība, mēbeles un sadzīves priekšmeti.
8. Pēc
aresta un kratīšanas notiesāto kontrrevolucionāru sievas tiek konvojētas uz
cietumu. Vienlaicīgi tālāk norādītā kārtībā tiek izvesti arī bērni.
LIETU NOFORMĒŠANAS KĀRTĪBA
9. Pret
katru arestēto un pret katru sociāli bīstamo bērnu, kurš ir vecāks par 15
gadiem, tiek ierosināta izmeklēšanas lieta, kurā bez jau noteiktajiem
dokumentiem iekļauj arī izziņas (sk. šā dokumenta 1. panta "a" un
"b" punktu) un saīsinātu apsūdzības rakstu.
10.
Izmeklēšanas lieta tiek nosūtīta izskatīšanai PSRS IeTK Sevišķajai apspriedei.
IeTK Tālo
Austrumu un Krasnojarskas novadu un Austrumsibīrijas apgabala pārvalžu
priekšniekiem arestēto izmeklēšanas lietas Sevišķajai apspriedei nav jāsūta. Tā
vietā telegrāfiski paziņot sīkas vispārējas izziņas par notiesāto ģimenēm (1.
panta "a" punkts), kuras tad arī izskatīs Sevišķā apspriede. Tā savu
slēdzienu par katru ģimeni, vienlaicīgi norādot ieslodzījuma vietu (nometni),
minētajiem IeTKP priekšniekiem tāpat paziņo telegrāfiski.
LIETU IZSKATĪŠANA UN SODA SANKCIJAS
11.
Sevišķā apspriede izskata notiesāto dzimtenes nodevēju sievu un to viņu bērnu
lietas, kuri ir vecāki par 15 gadiem un kuri ir sociāli bīstami un spējīgi
veikt pretpadomju darbības.
12.
Notiesāto dzimtenes nodevēju sievu ieslodzījums nometnē atkarībā no sociālās
bīstamības pakāpes nevar būt mazāks par 58 gadiem.
13. Notiesāto
sociāli bīstamie bērni atkarībā no viņu vecuma, bīstamības pakāpes un labošanās
iespējām ieslogāmi nometnēs vai IeTK labošanas darbu kolonijās vai nosūtāmi uz
republiku Izglītības tautas komisariātu speciālā režīma bērnu namiem.
14.
Sevišķās apspriedes spriedumi tiek paziņoti izpildīšanai republiku IeTK tautas
komisāriem un IeTK novadu un apgabalu pārvalžu priekšniekiem telegrāfiski.
15.
Izmeklēšanas lietas tiek nodotas PSRS IeTK arhīvā.
SPRIEDUMU IZPILDĪŠANAS KĀRTĪBA
16. Ar
Sevišķās apspriedes spriedumu notiesātās dzimtenes nodevēju sievas saskaņā ar
PSRS IeTK NGP personālnorīkojumiem tiek nosūtītas soda izciešanai uz Temņikovas
labošanas darbu nometnes speciālo nodaļu.
Nosūtīšana
uz nometni notiek pastāvošajā kārtībā.
17.
Notiesāto dzimtenes nodevēju sievas, kuras nav arestētas slimības un slimu
bērnu aprūpes sakarā, pēc viņu izveseļošanās tiek arestētas un nosūtītas uz
nometni.
Dzimtenes
nodevēju sievas, kurām ir zīdaiņi, tūlīt pēc spriedumu pasludināšanas tiek
arestētas un, neieslogot cietumā, nogādātas tieši nometnē.
Tāpat
rīkojas ar notiesātajām sievāmsirmgalvēm.
18.
Sociāli bīstamie notiesātie pirmās un otrās grupas bērni tiek nosūtīti uz
nometnēm vai IeTK labošanas darbu kolonijām, vai republiku Izglītības tautas
komisariātu speciālā režīma [bērnu] namiem saskaņā ar IeTK NGP
personālnorīkojumiem, trešās grupas bērni saskaņā ar PSRS IeTK ASP
personālnorīkojumiem.
NOTIESĀTO [VECĀKU] BĒRNU
IZMITINĀŠANA
19. Pēc [vecāku] notiesāšanas palikušos bārabērnus
izmitina:
a) bērnus vecumā no 11,5 gadam un līdz pilniem 3
gadiem Veselības aizsardzības tautas komisariāta bērnu namos un mazbērnu
novietnēs notiesāto dzīves vietās;
b) bērnus vecumā no pilniem 3 gadiem līdz 15
gadiem citu republiku, novadu un apgabalu (saskaņā ar norādīto dislokāciju)
Izglītības tautas komisariātu bērnu namos, izņemot Maskavu, Ļeņingradu, Kijevu,
Tbilisi, Minsku, piejūras un pierobežas pilsētas.
20. Par
bērniem, kas ir vecāki par 15 gadiem, jautājumu izlemj individuāli. Atkarībā no
vecuma, iespējas pašam sevi nodrošināt ar savu darbu vai iespējas dzīvot
radinieku apgādībā šos bērnus var:
a) nosūtīt uz republiku Izglītības tautas
komisariātu bērnu namiem saskaņā ar 19. panta "b" punktu;
b) nosūtīt uz citām republikām, novadiem un
apgabaliem (izņemot iepriekšminētās vietas), lai iekārtotu viņus darbā vai
norīkotu mācīties.
21.
Zīdaiņus nosūta kopā ar mātēm uz nometni, no kurienes, sasniedzot 11,5 gada
vecumu, viņi tiek ievietoti republiku Veselības aizsardzības tautas komisariātu
bērnu namos vai mazbērnu novietnēs.
22. Bērni vecumā no 3 līdz 15 gadu vecumam ir
valsts apgādībā.
23.
Gadījumā, ja bāreņus vēlas pilnībā uzturēt citi radinieki (kuri nav represēti),
tam nepretoties.
SAGATAVOŠANĀS BĒRNU UZŅEMŠANAI UN SADALEI
24. Katrā pilsētā, kur noritēs operācija, tiek
īpaši izveidoti:
a) uzņemšanas un sadales punkti, kuros bērni tiks
ievietoti tūdaļ pēc mātes aresta un no kurienes bērnus pēc tam novirzīs uz
bērnu namiem;
b) īpaši tiek izveidotas un iekārtotas telpas
sociāli bīstamo bērnu izmitināšanai līdz Sevišķās apspriedes sprieduma
pasludināšanai.
Minētajiem
bērniem tiek izmantoti tur, kur tādi ir IeTK darba koloniju nodaļu bērnu
sadales punkti.
25. To
IeTK orgānu priekšnieki, kuru teritorijā ir notiesāto vecāku bērnu uzņemšanai
paredzētie Izglītības tautas komisariātu bērnu nami, kopā ar apgabalu Tautas
izglītības nodaļu pārziņiem vai pārstāvjiem veic bērnu namu personāla pārbaudi
un politiski nestabilas, pretpadomiski noskaņotas un izvirtušas personas
atlaiž. Viņu vietā pieņem pārbaudītu, politiski uzticamu sastāvu, kas būs spējīgs
veikt mācību un audzināšanas darbu ar atsūtītajiem bērniem.
26. IeTK
orgānu priekšnieki nosaka, kuros Veselības aizsardzības tautas komisariāta
bērnu namos un mazbērnu novietnēs var izvietot bērnus līdz 3 gadu vecumam un
nodrošina šo bērnu tūlītēju un obligātu pieņemšanu.
27.
Republiku IeTK komisāri un IeTK novadu un apgabalu pārvalžu priekšnieki
personīgi telegrafē PSRS IeTK ASP biedram Šnejersonam to bērnu vārdiskus
sarakstus, kuru mātes tiek arestētas. Sarakstā ir jānorāda bērna uzvārds,
vārds, tēva vārds, dzimšanas gads, kurā klasē mācās. Sarakstos bērnus uzskaita
pa grupām, kuras tiek komplektētas tādējādi, lai vienā un tajā pašā namā
nenonāktu radniecīgi saistīti un savstarpēji pazīstami bērni.
28. Bērnu
sadali pa bērnu namiem veic PSRS IeTK ASP priekšnieka vietnieks. Viņš telegrafē
republiku IeTK un IeTK novadu un apgabalu pārvalžu priekšniekiem, kurus bērnus
uz kuru [bērnu] namu nosūtīt. Telegrammas kopiju nosūta attiecīgā bērnu nama
priekšniekam. Viņam šī telegramma ir par pamatu bērnu uzņemšanai.
29.
Notiesāto [personu] sievu aresta laikā bērnus nošķir no viņām kopā ar personas
dokumentiem (dzimšanas apliecību, mācību dokumentiem) un speciāla, aresta
grupas sastāvā esoša IeTK darbinieka pavadībā aizved:
a) bērnus līdz 3 gadu vecumam uz Veselības
aizsardzības tautas komisariāta bērnu namiem vai mazbērnu novietnēm;
b) bērnus no 3 līdz 15 gadu vecumam uz
uzņemšanas un sadales punktiem;
c) sociāli bīstamos bērnus, kuri ir vecāki par 15
gadiem, uz īpaši viņiem pielāgotām telpām.
BĒRNU NOSŪTĪŠANAS KĀRTĪBA UZ
BĒRNU NAMIEM
30. Bērnus
pieņemšanas un sadales punktā pieņem punkta priekšnieks vai IeTK DKD bērnu
pieņemšanas punkta priekšnieks un speciāli nozīmēts VDP operatīvais darbinieks
(darbiniece).
Katrs
pieņemtais bērns tiek reģistrēts īpašā grāmatā, bet viņa dokumenti tiek
aizzīmogoti slēgtā aploksnē.
Pēc tam
bērnus grupē pēc norīkojuma vietām un grupas speciāli izvēlēta darbinieka
pavadībā tiek nosūtītas uz Izglītības tautas komisariāta bērnu namiem, kur kopā
ar dokumentiem tiek nodotas bērnu nama priekšniekam, kas personīgi parakstās
par saņemšanu.
31. Bērnus
vecumā līdz 3 gadiem nodod personīgi Veselības aizsardzības tautas komisariāta
bērnu namu vai mazbērnu novietņu vadītājiem, kas personīgi parakstās par
saņemšanu. Kopā ar bērnu nodod arī viņa dzimšanas apliecību.
NOTIESĀTO [VECĀKU] BĒRNU
UZSKAITE
32.
Notiesāto bērnus, kuri ir ievietoti republiku Izglītības tautas komisariātu un
Veselības aizsardzības tautas komisariātu bērnu namos un mazbērnu novietnēs,
uzskaita PSRS IeTK ASP.
Bērnus,
kuri ir vecāki par 15 gadiem un kuri ir notiesāti kā sociāli bīstami, uzskaita
PSRS IeTK VDGP 8. nodaļa.
NOTIESĀTO [VECĀKU] BĒRNU UZRAUDZĪBA
33.
Republiku iekšlietu tautas komisāriem, IeTK novadu un apgabalu pārvalžu
priekšniekiem ir jāseko notiesāto [vecāku] bērnu politiskajam noskaņojumam,
viņu mācībām un audzināšanas darbam.
ATSKAITE
34. Par
operācijas gaitu telegrafēt man trīs dienu atskaitēs. Par visiem ekscesiem un
ārkārtējiem notikumiem nekavējoties.
35
Notiesāto [personu] sievu represēšanas operāciju pabeigt līdz š.g. 25.
oktobrim.
36.
Turpmāk visu atklāto dzimtenes nodevēju, labējo trockistu spiegu sievas arestēt
vienlaicīgi ar vīriem saskaņā ar kārtību, kuru nosaka šī pavēle.
PSR Savienības iekšlietu tautas komisārs
[12-13] Terora apjoms PSRS pirmskara gados
[12] Par kontrrevolucionāriem un citiem
īpaši bīstamiem valsts noziegumiem notiesātie 1921.1940. gadā
Gads Pavisam notiesāti Augstākais soda mērs Nometnes,
kolonijas un cietumi Trimda un izsūtījums Citas
sankcijas *
1921 |
35 829 |
9701 |
21 724 |
1817 |
2587 |
1922 |
6003 |
1962 |
2656 |
166 |
1219 |
1923 |
4794 |
414 |
2336 |
2044 |
- |
1924 |
12 425 |
2550 |
4151 |
5724 |
- |
1925 |
15 995 |
2433 |
6851 |
6274 |
437 |
1926 |
17 804 |
990 |
7547 |
8571 |
696 |
1927 |
26 036 |
2363 |
12 267 |
11 235 |
171 |
1928 |
33 757 |
869 |
16 211 |
15 640 |
1037 |
1929 |
56 220 |
2109 |
25 853 |
24 517 |
3741 |
1930 |
208 069 |
20 201 |
114 443 |
58 816 |
14 609 |
1931 |
180 696 |
10 651 |
105 683 |
63 269 |
1093 |
1932 |
141 919 |
2728 |
73 946 |
36 017 |
29 228 |
1933 |
239 664 |
2154 |
138 903 |
54 262 |
44 345 |
1934 |
78 999 |
2056 |
59 451 |
5994 |
11 498 |
1935 |
267 076 |
1229 |
185 846 |
33 601 |
46 400 |
1936 |
274 670 |
1118 |
219 418 |
23 719 |
30 415 |
1937 |
790 665 |
353 074 |
429 311 |
1366 |
6914 |
1938 |
554 258 |
328 618 |
205 509 |
16 842 |
3289 |
1939 |
63 889 |
2552 |
54 666 |
3783 |
2888 |
1940 |
71 806 |
1649 |
65 727 |
2142 |
2288 |
Kopā |
3 080 574 |
749 421 |
1 752 499 |
375 799 |
202 855 |
[13] IeTK nometnēs ieslodzīto skaits 1939.
gada 1. janvārī
Nr.p. k. |
Nometnes
nosaukums |
Ieslodzīto
skaits |
Procentos no
kopskaita |
1. |
Bamlags (BAM
trase) |
262 194 |
20,05 |
2. |
Sevvostlags
(Magadana) |
138 170 |
10,56 |
3. |
Belbaltlags
(Karēlijas APSR) |
86 567 |
6,62 |
4. |
Volgolags
(UgļičasRibinskas rajons) |
74 576 |
5,70 |
5. |
Daļlags
(Piejūras novads) |
64 249 |
4,91 |
6. |
Siblags
(Novosibirskas apgabals) |
46 382 |
3,55 |
7. |
Ušosdorlags
(Tālie Austrumi) |
36 948 |
2,83 |
8. |
Samarlags
(Kuibievas apgabals) |
36 761 |
2,81 |
9. |
Karlags
(Karagandas apgabals) |
35 072 |
2,68 |
10. |
Sazlags
(Uzbekijas PSR) |
34 240 |
2,62 |
11. |
Usoļlags
(Molotovas apgabals) |
32 714 |
2,50 |
12. |
Kargopoļlags
(Arhangeļskas apgabals) |
30 069 |
2,30 |
13. |
Sevželdorlags
(Komi APSR un Arhangeļskas apg.) |
29 495 |
2,25 |
14. |
Jagrinlags
(Arhangeļskas apgabals) |
27 680 |
2,12 |
15. |
Vjazemlags
(Smoļenskas apgabals) |
27 470 |
2,10 |
16. |
Uhtimlags
(Komi APSR) |
27 006 |
2,06 |
17. |
Sevurallags
(Sverdlovskas apgabals) |
26 963 |
2,06 |
18. |
Lokčimlags
(Komi APSR) |
26 242 |
2,01 |
19. |
Temlags
(Mordvijas APSR) |
22 821 |
1,75 |
20. |
Ivdeļlags
(Sverdlovskas apgabals) |
20 162 |
1,54 |
21. |
Vorkutlags
(Komi APSR) |
17 923 |
1,37 |
22. |
Soroklags
(Arhangeļskas apgabals) |
17 458 |
1,34 |
23. |
Vjatlags
(Kirovas apgabals) |
16 854 |
1,29 |
24. |
Oņeglags
(Arhangeļskas apgabals) |
16 733 |
1,28 |
25. |
Unlags
(Gorkijas apgabals) |
16 469 |
1,26 |
26. |
Kraslags
(Krasnojarskas novads) |
15 233 |
1,16 |
27. |
Taietlags
(Irkutskas apgabals) |
14 365 |
1,10 |
28. |
Ustjvimlags
(Komi APSR) |
11 974 |
0,92 |
29. |
Tomasinlags
(Novosibirskas apgabals) |
11 890 |
0,91 |
30. |
Gornoorskas
LDN (Altaja novads) |
11 670 |
0,89 |
31. |
Noriļlags
(Krasnojarskas novads) |
11 560 |
0,88 |
32. |
Kuloilags
(Arhangeļskas apgabals) |
10 642 |
0,81 |
33. |
Raičihlags
(Habarovskas novads) |
8711 |
0,67 |
34. |
Arhbumlags
(Arhangeļskas apgabals) |
7900 |
0,60 |
35. |
Lugas nometne
(Ļeņingradas apgabals) |
6174 |
0,47 |
36. |
Bukačačlags
(Čitas apgabals) |
5945 |
0,45 |
37. |
Prorvlags
(Lejasvolga) |
4877 |
0,37 |
38. |
Ļikovlags
(Maskavas apgabals) |
4556 |
0,35 |
39. |
Južnaja
Gavaņa (Maskavas apgabals) |
4376 |
0,33 |
40. |
Staļina
stacija (Maskavas apgabals) |
2727 |
0,21 |
41. |
Dmitrovas
mehāniskā rūpnīca (Maskavas apgabals) |
2273 |
0,17 |
42. |
Būve T 211
(Ukrainas PSR) |
1911 |
0,15 |
|
Kopā: |
1 307 912 |
100,00 |