Okupācijas varu politika Latvijā

 

1939–1991

 

Dokumentu krājums

 

Latvijas Valsts arhīvs

1999

 

1. nodaļa. Represīvais režīms PSRS

 

Lai saprastu komunistiskās jeb padomju okupācijas varas īstenoto politiku Latvijā, nepieciešams ieskats Padomju Krievijas un 1922. gadā nodibinātās PSRS attīstībā laikposmā no 1917. līdz 1940. gadam. Šis laikposms sākas ar kreisi radikālo utopistu – boļševiku īstenoto 1917. gada Oktobra apvērsumu Krievijā. Turpmāko pāris gadu desmitu laikā bijušās Krievijas impērijas teritorijas lielākajā daļā izveidojās un nostiprinājās galēji ideoloģizēts totalitārs vienpartijas režīms, kas veica neredzēta apjoma represijas pret savas valsts iedzīvotājiem, īstenoja ārkārtīgi plašus sociālos eksperimentus un ārpolitikā apzināti pretstatīja sevi gandrīz visai pārējai pasaulei.

Tiklab 1917. gada Februāra revolūcija Krievijā, kā arī tajā pašā gadā notikušais Oktobra apvērsums sakņojās plašu tautas slāņu neapmierinātībā ar karu un tā izraisītajām saimnieciskajām grūtībām, ar neatrisinātajām sociālajām problēmām. Gan Februāra revolūcija, gan Oktobra apvērsums notika apstākļos, kad valsts vara bija kļuvusi vāja un katastrofāli zaudējusi autoritāti tautas acīs.

Taču Februāra revolūcija bija plašu masu stihiska vēršanās pret novecojušo absolūtās monarhijas iekārtu, bet Oktobra apvērsums – samērā nelielas, bet diezgan labi organizētas kreiso ekstrēmistu kopas un dažu tūkstošu viņus atbalstošo kareivju un sarkangvardu vēršanās pret demokrātiski republikānisko iekārtu, kas vēl nebija paspējusi nostiprināties.

Oktobra apvērsums tika īstenots kā improvizācija. V. Ļeņinam, Ļ. Trockim un pārējiem boļševiku partijas ideologiem nebija skaidra priekšstata par sabiedrības attīstības virzieniem pēc apvērsuma. Taču boļševiki nekautrēdamies solīja visiem visu un tūlīt: zemniekiem – zemi, strādniekiem – maizi un kontroli pār ražošanu, kareivjiem – taisnīgu mieru. Īstenība izrādījās pavisam savādāka. Zemnieki zaudēja arī to zemi, kas viņiem bija, un tika pārvērsti par beztiesīgiem dzimtcilvēkiem kolektīvajās saimniecībās – kolhozos un valsts (padomju) saimniecībās – sovhozos, strādnieki dzīvoja pastāvīgā trūkumā, un viņus nežēlīgi izmantoja militarizētā valsts, bet boļševiku pārvaldītā Krievija (vēlāk PSRS) vai nu nepārtraukti karoja, vai arī drudžaini bruņojās un gatavojās karam.

Pēc Oktobra apvērsuma Krievijā tika nodibināta "proletariāta diktatūra", kas patiesībā bija boļševiku partijas diktatūra. Savu varu boļševiku partija sāka saukt par "padomju varu", kaut gan īstenībā dažādu līmeņu padomēm lielākoties bija tikai reprezentatīva loma, bet reālā vara atradās partijas komiteju rokās.

1918. gada 5. janvārī sanāca Krievijas vēsturē visdemokrātiskākajās vēlēšanās ievēlētā Satversmes sapulce, bet jau nākamajā dienā boļševiki to padzina, jo parlaments atteicās nodot savas pilnvaras boļševistiskajai valdībai. Padzīšana tika motivēta ar Satversmes sapulci apsargājošo kara jūrnieku nogurumu. Tādējādi boļševiku pārvaldītajā Krievijā bruņota sardze bija kļuvusi par augstāku institūciju nekā parlaments.

Neapmierinātības pieaugumu inteliģencē, strādniekos un zemniekos boļševiku partijas vadoņi pasludināja par kaitniecību jeb "sabotāžu" un sāka īstenot "kara komunisma" politiku, kuras raksturīgas iezīmes bija īpašumu nacionalizēšana, pārtikas atņemšana zemniekiem (pārtikas repartīcijas) un darba klaušas. V. Ļeņins un viņa līdzgaitnieki labi saprata, ka šie pasākumi noskaņos pret boļševiku diktatūru vēl plašākus tautas slāņus. Pēc V. Ļeņina domām, tautas vairākums bija nevis jāpārliecina, bet jāpiespiež [1], motivējot šo piespiešanu ar "šķiru cīņu". Šo piespiešanu galvenokārt veica 1917. gada 7. (pēc jaunā stila 20.) decembrī nodibinātā Viskrievijas Ārkārtējā komisija cīņai pret kontrrevolūciju un sabotāžu (VČK). Šī iestāde, kas vainojama miljoniem cilvēku vajāšanā, spīdzināšanā un nogalināšanā, savas pastāvēšanas laikā vairākkārt mainījusi nosaukumu un struktūru, taču visā pasaulē pazīstama ar nosaukumu – "čeka".

Drīz pēc VČK nodibināšanas ārkārtējo komisiju tīkls pārklāja visu Krieviju. Šīs komisijas ieguva neierobežotas tiesības arestēt, pratināt, tiesāt un izpildīt spriedumus. 1918. gada 5. septembrī Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas Tautas Komisāru Padome (TKP) izdeva dekrētu par "sarkanā terora" sākumu. Ar šo dekrētu Krievijā uzbangoja pirmais terora vilnis, sākās "baltgvardu un buržuāzijas" ķīlnieku masveida nošaušanas un koncentrācijas nometņu laiks (jāpiezīmē, ka politisko ķīlnieku un koncentrācijas nometņu jēdzieni līdz Oktobra apvērsumam Krievijā nebija pazīstami). Pasaulei ir zināma patiesība par nacistu režīma koncentrācijas nometnēm, taču šajā jomā hronoloģiskā ziņā neapšaubāma prioritāte ir boļševiku režīmam (īpaši "nopelni" šīs represīvās prakses pirmsākumos ir Ļ. Trockim).

Uz nāvi cilvēkus notiesāja ne vien ārkārtējās komisijas, bet arī revolucionārie tribunāli, vietējās padomes utt. V. Ļeņinam, kurš savas pagrīdes darbības un emigrācijas periodā bija bijis sociālistu–revolucionāru (eseru) individuālā terora pretinieks, masu terors šķita pieņemams un nepieciešams. Čeka atradās viņa, kā TKP priekšsēdētāja, kontrolē. Tādējādi jau pirmajos mēnešos pēc Oktobra apvērsuma V. Ļeņina tiešā vadībā Krievijā sāka veidoties jauna tipa valsts – totalitārā valsts. Aiz šķietamās likumu bardzības tajā patiesībā valdīja pilnīga patvaļa – to, vai cilvēks ir vai nav t. s. padomju varas ienaidnieks, noteica pati padomju vara, respektīvi, boļševiku režīms.

Krievijas 1918.–1920. gada Pilsoņu kara laikā sarkanais terors kļuva par vienu no boļševiku uzvaras izšķirīgajiem nosacījumiem. Terors aptvēra veselas sociālās grupas, dažos gadījumos (piemēram, attieksmē pret kazakiem) šim teroram bija genocīda iezīmes. 1920.–1921. gadā cīņā pret zemnieku nemieriem boļševiki sāka lietot tādus paņēmienus kā sacelšanās dalībnieku sievu un bērnu nošaušanu, aizdomās turēto ģimeņu izsūtīšanu.

Saimniecības sabrukums un bads "kara komunisma" utopiskās politikas īstenošanas rezultātā, kā arī zemnieku sacelšanās un strādnieku neapmierinātība tomēr piespieda boļševiku vadoņus uz laiku mainīt savu politiku un pievērsties reālajai īstenībai – tika pasludināta Jaunā ekonomiskā politika (NEP). Līdz ar ekonomikas liberalizāciju norisinājās streiki; tos apspiežot, terors vērsās pret strādniekiem, kuru vārdā boļševiki īstenoja savu diktatūru. Šajos pašos gados iebiedēšanas nolūkā tika organizētas arī tiesas paraugprāvas pret "kontrrevolucionāro" inteliģenci.

Taču boļševistiskā varas sistēma nebija piemērota normālai tirgus ekonomikas attīstībai. Šī administratīvi birokrātiskā sistēma bija orientēta uz krīžu radīšanu, lai varētu lietot primitīvus, bet krīzes apstākļos efektīvus līdzekļus – pavēles, iebiedēšanu, teroru. Tādēļ boļševiku partija 20. gadu nogalē no NEP atteicās un sāka īstenot industrializācijas politiku, pamatojoties uz piecgažu plāniem. Neparasti īsā laikā tika uzcelti milzīgi smagās rūpniecības uzņēmumi. Industrializācijai vajadzīgos līdzekļus ieguva, nežēlīgi ekspluatējot iedzīvotājus, atsakoties no daudzu ļoti nepieciešamu preču importēšanas un maksimāli plaši eksportējot izejvielas un pārtiku, kuras valstī ļoti trūka. Oficiālā propaganda dažādi slavināja piecgažu rezultātus, bet J. Staļins, kurš pēc V. Ļeņina nāves pakāpeniski bija kļuvis par boļševiku partijas vienpersonisku vadoni, visu vainu par neveiksmēm piedēvēja "kapitālistisko elementu" kaitniecībai [2]. Tas pavēra ceļu veselai virknei tiesas prāvu par "kaitniecību".

Milzīgs represiju vilnis bija saistīts ar t. s. lauksaimniecības kolektivizāciju 30. gadu sākumā. Pēc partijas direktīvām [3] veikto zemnieku – t. s. kulaku un kulaku līdzskrējēju – deportāciju var uzskatīt par pirmo sociālistisko genocīdu pēc šķiriskās pazīmes [4]. Kolektivizācijas "lielā lēciena" rezultātā zemnieku saimniecības tika izpostītas, lauksaimniecības produkcijas kopapjoms krasi samazinājās, un daudzos valsts rajonos sākās bads, kā rezultātā gāja bojā vairāki miljoni cilvēku. Zemnieki, kuriem laimējās izdzīvot, tika nolemti nebeidzamām darba klaušām kolhozos, par kurām viņi bieži vien nesaņēma nekādu atlīdzību, bet par noteiktā izstrādes dienu minimuma neizpildīšanu draudēja smagas sekas. Praktiski vienīgais iztikas avots viņiem bija nelielās personiskās saimniecības, kuru lielums tika stingri ierobežots [5] un kas pie tam vēl tika apliktas ar smagiem nodokļiem un nodevām. Tādējādi "pirmās sociālisma zemes" laukos kroplīgā formā atdzima feodālisms, kur katru zemnieku soli uzraudzīja valstij piederošo mašīnu un traktoru staciju (MTS) politnodaļās strādājošie čekisti. Piedraudot ar nežēlīgiem sodiem, strādniekiem bija aizliegts mainīt darbu, bet zemnieki nevarēja atstāt kolhozus, jo viņiem netika izsniegtas pases.

Šīs it kā komunistiskās valsts feodālā absolūtisma iezīmes spilgti izpaudās sarežģītā privilēģiju sistēmā, kas pakāpeniski izveidojās PSRS 30. gadu sākumā. Valsts priekšgalā atradās ar neierobežotu varu apveltītais un dievišķotais "vadonis, tēvs un skolotājs" J. Staļins, kuram stingri hierarhiskā kārtībā bija pakļautas pārējās partijas un valsts amatpersonas. Katrai no šīm amatpersonām atbilstoši tās stāvoklim šajā hierarhijā bija garantētas noteiktas privilēģijas, kas zuda, ja tika zaudēts amats. Valstī valdošā bada un nabadzības apstākļos amatpersonas paniski baidījās šīs privilēģijas zaudēt, tādēļ šādi cilvēki kļuva par viegli vadāmiem  "partijas gribas" pildītājiem un bieži vien arī par noziegumu līdzdalībniekiem.

Neredzēti plašu vērienu šie noziegumi un masu represijas guva pēc boļševiku partijas Centrālās Komitejas sekretāra S. Kirova nogalināšanas 1934. gada 1. septembrī, kas tika veikta pēc J. Staļina pavēles, – diktators baidījās no S. Kirova kā varbūtējā sāncenša un viņa nāvi izmantoja par ieganstu terora pastiprināšanai pret visām nevēlamajām un aizdomās turētajām personām. "Lielā terora" kulminācija bija 1937. gada represijas [6], asiņainais "paisums" trakoja arī 1938. gadā. Šajā laikā terors nevērsās pret kādu atsevišķu sociālo grupu, kā tas bija lauksaimniecības kolektivizācijas laikā, – bet gan skāra visu sabiedrību kopumā. No bojāejas nebija pasargāts neviens, arī visaugstākie partijas un valsts funkcionāri: represiju dzirnavās tika samalti arī daudzi čekisti – iepriekšējo represiju īstenotāji. Visu šo baismīgo kampaņu vadīja un arestēto spīdzināšanu sankcionēja personīgi J. Staļins [7].

Nostiprinoties J. Staļina vienpersoniskajai varai, būtiski mainījās PSRS valdošā ideoloģija – komunisma vietā stājās sava veida nacionālkomunisms – ar marksismu sajaukts lielkrievu impēriskais šovinisms. Šī šovinisma raksturīgākās izpausmes bija daudzu mazākumtautību preses izdevumu, kā arī izglītības un kultūras iestāžu slēgšana, vajāšanas kampaņas ar genocīda iezīmēm, vēršoties pret vāciešiem [8], poļiem [9] un daudzām citām nacionālajām minoritātēm, to vidū latviešiem. 1959. gadā toreizējais Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas priekšsēdētājs J. Vēvers atzina, ka "(..) 1936. [gada] nogalē un 1937. g[adā] sekoja Ježova direktīvas par vācu tautības personu, bet pēc tam par poļu, somu, igauņu, latviešu un lietuviešu tautības personu masveida represēšanu (..) Pieminēto tautību personas (pēc nacionālās pazīmes) tika apvainotas par to, ka tās ir Polijas, Vācijas, Somijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas izlūkdienestu aģenti, kas īsteno spiegošanu un diversijas PSRS teritorijā (..)". 30. gadu nogalē PSRS teritorijā tika likvidētas visas mācību iestādes, kurās mācības notika latviešu valodā, slēgti latviešu klubi un teātri, beidza iznākt avīzes un žurnāli latviešu valodā. Staļina terors īpaši smagi skāra PSRS dzīvojošo latviešu inteliģenci – tās lielākā daļa tika nogalināta, bet kopumā represijās gāja bojā vairāki desmiti tūkstoši PSRS dzīvojošo latviešu. Diemžēl autoru rīcībā nav dokumenta, uz kura pamata šīs masveida represijas tika veiktas, taču ir zināms, ka tas bija ļoti līdzīgs dokumentam, pēc kura tika represēti poļi. Turklāt attiecīgās iestādes modri sekoja, lai kāds no vajāto mazākumtautību pārstāvjiem – vāciešiem, poļiem, grieķiem u. c. neizbēgtu savam liktenim, uzdodoties par krievu vai baltkrievu, un lai neuzdotu par krieviem vai baltkrieviem savus bērnus, tādējādi mēģinot viņus pasargāt [10]. Uzvarējušā sociālisma "brīvības un laimes zemē" sievietēm un bērniem nācās pilnā mērā izciest mokas un pazemojumus savu represēto, par tautas ienaidniekiem pasludināto tuvinieku dēļ [11]. Desmitiem un simtiem tūkstošu cilvēku katru gadu tika nošauti, ieslodzīti cietumos un koncentrācijas nometnēs [12, 13], bet staļiniskā propaganda vēstīja, ka dzīve Padomju Savienībā kļūst aizvien krāšņāka, aizvien līksmāka. Pāri asinīm un asarām pārplūdušajai zemei kā ņirgāšanās par mocekļiem skanēja PSRS neoficiālās himnas vārdi: "Un es nezinu starp zemēm simtām, kur vēl citur cilvēks ir tik brīvs..." Un vesela virkne Rietumvalstu sabiedrisko un kultūras darbinieku bija noticējuši šiem vārdiem. Viņi bija labi izpratuši hitleriskā nacionālsociālisma necilvēcīgo būtību, bet grūti izskaidrojamā naivitātē kļuvuši par staļiniskā nacionālkomunisma slavinātājiem un Padomju Savienībā saskatīja paraugu savu zemju nākotnei. Savukārt citu zemju (arī Latvijas) sabiedrība kopumā par dzīvi PSRS zināja diezgan maz. Neregulārā informācija par tur valdošo trūkumu, apspiestību un trakojošajām represijām bieži vien tika uzņemta ar neuzticību kā "buržuāzijas propaganda".

Boļševiku kundzības pirmajos gados par proletariāta diktatūras mērķi tika pasludināta pasaules revolūcija. 20. gadu sākumā cerības uz to pakāpeniski zuda un tika paziņots, ka sociālisms tiks celts vienā zemē – PSRS (atpalikušās PSRS vasaļvalstis – Tuvas Tautas Republika un Mongolijas Tautas Republika šajā ziņā īsti netika ņemtas vērā). Tika arī paziņots, ka PSRS ir "visu darbaļaužu tēvija", kuras aizstāvēšana ir Komunistiskajā Internacionālē (Kominternē) apvienoto partiju un pasaules proletariāta uzdevums.

Padomju Savienībā vispārpieņemts bija uzskats, ka karš starp PSRS un "kapitālistisko pasauli" ir neizbēgams. Par "kapitālisma triecienspēku" PSRS oficiālā propaganda sauca fašismu (ar šo jēdzienu apzīmēja visus Padomju Savienībai netīkamos režīmus un sabiedriskās kustības, attiecības ar īstajiem fašistiem Itālijā boļševikiem bija itin pieklājīgas), propagandas smaile bija vērsta pret "sociālfašistiem", t. i., sociāldemokrātiem. Naids pret sociāldemokrātiem un demokrātiju vispār tuvināja labējos un kreisos ekstrēmistus – nacistus un boļševikus (Ā. Hitlers mēdza teikt, ka no komunista var iznākt labs nacionālsociālists, bet no sociāldemokrāta – nekad). Nozīmīgs šķērslis, lai tuvinātos, nebija arī vācu komunistu darbība, jo patiesībā J. Staļins komunistiskās iekārtas nodibināšanu šajā industriāli attīstītajā zemē nemaz nevēlējās, tāpēc ka baidījās no hegemona lomas zaudēšanas pasaules komunistiskajā kustībā. Par abu diktatoru mērķi kļuva Versaļas pēckara sistēmas sagraušana un robežu pārskatīšana Eiropā; šo uzdevumu veikšanā J. Staļins par sev vēlamu sabiedroto uzskatīja stipru Vāciju, un Ā. Hitlers šādu stipru Vāciju jau bija paspējis izveidot.

Abu ļaunuma impēriju ārpolitikas stratēģiskie mērķi izrādījās tuvi vai identiski, un tas ievadīja lielāko traģēdiju cilvēces vēsturē – Otro pasaules karu.

1. nodaļas dokumenti

 

[1–2] "Proletariāta diktatūras" īstenotā terora attaisnošana

 

[1] V. Ļeņins: diktatūra ir nežēlīgs, smags, asiņains, mokpilns vārds (1919)

 

(..)

Mēs ejam kaujā – tas ir proletariāta diktatūras saturs. Pagājuši tie naivā, utopiskā, fantastiskā, mehāniskā, inteliģentiskā sociālisma laiki, kad iedomājās, ka pārliecinās cilvēku vairākumu, iztēlos skaistu sociālistiskās sabiedrības ainu un vairākums pieņems sociālisma viedokli. Pagājuši tie laiki, kad ar šīm bērnu pasaciņām priecēja sevi un citus. Marksisms, kas atzīst šķiru cīņas nepieciešamību, saka: cilvēce pie sociālisma nonāks ne citādi kā ar proletariāta diktatūru. Diktatūra ir nežēlīgs, smags, asiņains, mokpilns vārds, un ar tādiem vārdiem nemētājas.

(..)

 

 

[2] J. Staļins: kapitālistiskie elementi PSRS organizē kaitniecību, zādzības un laupīšanas (1933)

 

(..)

Realizējot piecgadi rūpniecībā, lauksaimniecībā un tirdzniecībā, mēs esam nostiprinājuši sociālisma principu visās tautas saimniecības sfērās, padzīdami no turienes kapitālistiskos elementus.

Pie kā tam bija jānoved attiecībā uz kapitālistiskajiem elementiem, un pie kā tas patiesībā novedis?

Tas novedis pie tā, ka no sliedēm izsistas pēdējās mirstošo šķiru atliekas: privātie rūpnieki un viņu dienderi, privātie tirgotāji un viņu rokaspuiši, bijušie muižnieki un popi, kulaki un kulaku rokaspuiši, bijusie baltie oficieri un uradņiki, bijušie policisti un žandarmi, visvisādi šovinistiskas nokrāsas buržuāziskie inteliģenti un visi pārējie pretpadomju elementi.

Izsisti no sliedēm un izklīduši pa visu PSRS, šie bijušie ļaudis ir salīduši mūsu rūpnīcās un fabrikās, mūsu iestādēs un tirdznieciskās organizācijās, dzelzceļu un ūdensceļu transporta uzņēmumos un galvenokārt kolhozos un padomju saimniecībās. Viņi tur ir salīduši un noslēpušies, uzlikdami sev "strādnieku" un "zemnieku" masku, pie kam viens otrs no viņiem ir ielīdis pat partijā.

Ar ko viņi tur atnākuši? Protams, ar naida jūtām pret Padomju varu, ar neganta naida jūtām pret jaunajām saimniecības, sadzīves, kultūras formām.

Iet atklātā uzbrukumā pret Padomju varu šiem kungiem vairs nav pa spēkam. Viņi un viņu šķiras jau vairākas reizes ir gājuši šādos uzbrukumos, bet tikuši sakauti un izklīdināti. Tāpēc vienīgais, kas viņiem atliek, – darīt dažādas nelietības un kaitēt strādniekiem, kolhozniekiem, Padomju varai, partijai. Un viņi dara nelietības, kā tikai vien spēj, rīkodamies paslepus. Aizdedzina noliktavas un lauž mašīnas. Organizē sabotāžu. Organizē kaitniecību kolhozos un padomju saimniecībās, pie kam daži no viņiem, kuru vidū ir arī viens otrs profesors, savā kaitnieciskajā aizrautībā aiziet tik tālu, ka iepotē lopiem kolhozos un padomju saimniecībās mēri, Sibīrijas mēri, veicina meningīta izplatīšanos starp zirgiem utt.

Bet tas nav galvenais. Galvenais šo bijušo cilvēku "darbībā" ir tas, ka viņi organizē plašos apmēros valsts mantas, kooperatīvu mantas, kolhozu īpašuma zagšanu un izlaupīšanu. Zādzības un laupīšanas fabrikās un rūpnīcās, kravu zagšana un laupīšana uz dzelzceļiem, zādzības un laupīšanas noliktavās un tirdzniecības uzņēmumos, – sevišķi zādzības un laupīšanas padomju saimniecībās un kolhozos, – tāds ir šo bijušo cilvēku galvenais "darbības" veids. It kā ar šķiras instinktu viņi nojauš, ka padomju saimniecības pamats ir sabiedriskais īpašums, ka tieši šis pamats jāsatricina, lai kaitētu Padomju varai, – un viņi patiešām cenšas satricināt sabiedrisko īpašumu, organizēdami plašos apmēros zādzības un laupīšanas.

(..)

 

[3–5] Zemnieku deportēšana un paverdzināšana

 

[3] Izvilkumi noVissavienības Komunistiskās (boļševiku)

partijas (VK(b)P) Centrālās Komitejas (CK) Politbiroja

lēmuma par "kulaku" ekspropriāciju

 

PILNĪGI SLEPENI

1930. gada 30. janvārī

Par kulakiem: Apstiprināt Politbiroja komisijas ieteikumu projektu ar labojumiem (sk. Pielikumu Nr. 2)

 

 

PILNĪGI SLEPENI

Pielikums Nr.2

pie 36. p[unkta]

PB pr[otokolā] Nr. 116

 

I

Par pasākumiem kulaku saimniecību likvidācijai vienlaidus kolektivizācijas rajonos

 

(..)

3. Vienlaikus, lai izšķiroši sagrautu kulaku ietekmi dažos trūcīgās un vidējās zemniecības starpslāņos un neapšaubāmi apspiestu ikvienu no kulaku puses īstenoto kontrrevolucionārās pretdarbības mēģinājumu pret padomju varas un kolhozu realizētajiem pasākumiem, veikt pret kulakiem šādus pasākumus:

a) pirmā kategorija – nekavējoties likvidēt kulaku kontrrevolucionāro aktīvu, ieslogot to koncentrācijas nometnēs, nevairoties pret teroristisko aktu, kontrrevolucionāro akciju un sacelšanās kustību organizatoriem lietot pat augstākos represīvos līdzekļus;

b) otrā kategorijā jābūt pārējiem kulaku aktīva elementiem, it īpaši  bagātajiem kulakiem un pusmuižniekiem, kurus ir jāizsūta uz attāliem PSR Savienības apvidiem un attāliem rajoniem attiecīgā novada robežās;

c) trešā kategorijā ietilpst kulaki, kurus atstāj rajona robežās, nometinot viņus no jauna piešķirtajos zemes gabalos ārpus kolhozu saimniecībām.

(..)

 

II

Par kulaku izsūtīšanu un nometināšanu

 

Tuvākajā laika periodā veikt šādus pasākumus:

1. Ieteikt AVPP veikt represīvos pasākumus pret pirmās un otrās kategorijas kulakiem tuvāko četru mēnešu laikā (februāris–maijs), pamatojoties uz aptuveniem aprēķiniem – nosūtīt uz koncentrācijas nometnēm 60 000 un izsūtīt uz attāliem rajoniem – 150 000 kulaku; parūpēties par visu pasākumu veikšanu, lai līdz 15. aprīlīm tas būtu izdarīts ne mazāk kā attiecībā uz pusi no norādītā skaita. Šo pasākumu norises tempiem ir jābūt atkarīgiem no atsevišķu PSRS apgabalu kolektivizācijas tempiem un saskaņotiem ar VK(b)P novadu komitejām.

2. Izsūtāmo un koncentrācijas nometnēs ieslodzīto kulaku ģimenes locekļi var, ja viņi vēlas un ar vietējās rajona izpildu komitejas piekrišanu, uz laiku vai pastāvīgi palikt iepriekšējā rajonā (apvidū).

3. Orientējoši saskaņā ar vietējiem datiem noteikt šadu [koncentrācijas] nometnēs ieslogāmo un izsūtīšanai pakļauto sadali pa apgabaliem:

            Koncentrācijas nometne            Izsūtījums        

Vidusvolga

3–4 tūkst.

8–10 tūkst.

Ziemeļkaukāzs

un Dagestāna

6–8 tūkst.

20 tūkst.

Ukraina

15 tūkst.

30–35 tūkst.

CMA

3–5 tūkst.

10–15 tūkst.

Lejasvolga

4–6 tūkst.

10–12 tūkst.

Baltkrievija

4–5 tūkst.

6–7 tūkst.

Urāli

4–5 tūkst.

10–15 tūkst.

Sibīrija

5–6 tūkst.

25 tūkst.

Kazahstāna

5–6 tūkst.

10–15 tūkst.

 

 

Attiecībā uz pārējiem apgabaliem un republikām analoģisku uzmetumu uzdot izstrādāt AVPP saskaņā ar atbilstošām [VK(b)P] novadu komitejām un VK(b)P CK.

4. Izsūtīt uz Ziemeļu novada apgabaliem – 70 tūkst. ģimeņu, uz Sibīriju – 50. tukst. ģimeņu, uz Urāliem – 20–25 tūkst. ģimeņu, Kazahstānu – 20–25 tūkst. Izsūtījuma vietām ir jābūt neapdzīvotām vai mazapdzīvotām, lai izsūtītos varētu nodarbināt lauksaimniecības darbos vai meža, zvejas u. c. darbos.

Izsūtāmie kulaki šajos rajonos jānometina nelielos ciematos, kurus vada nozīmēti komendanti.

5. Pēc izsūtāmo un nometināmo kulaku mantas konfiscēšanas viņiem ir jāatstāj tikai paši nepieciešamākie sadzīves priekšmeti, daži elementāri ražošanas rīki atbilstoši viņu darba raksturam jaunajā vietā un pirmajam laikam nepieciešamo pārtikas rezervju minimums. Izsūtāmo kulaku naudas līdzekļi arī tiek konfiscēti, atstājot viņiem uz rokas minimālu summu (līdz 500 rbļ. uz ģimeni), kas nepieciešama pārbraucienam un lai iekārtotos  uz vietas.

6. Attiecībā uz kulaku saimniecībām, kuras atstāj uz vietas, ierādot tām jaunus zemesgabalus ārpus kolhozu laukiem, jābalstās uz sekojošo:

a) novadu izpildu komitejām ir jāierāda nometinājuma vietas tādējādi, lai apmešanās paredzētajos rajonos tiktu pieļauta tikai, veidojot nelielus ciematus, kurus vada speciālas komitejas (troikas) vai pilnvarotie, kurus nozīmē rajonu izpildu komitejas un apstiprina novadu izpildu komitejas;

b) šīs kategorijas nometināmiem kulakiem tiek atstāti minimāli ražošanas līdzekļi saimniecības uzturēšanai no  jauna ierādītajā zemesgabalā;

c) nometināmiem tiek noteikti ražošanas uzdevumi lauksaimniecībā un preču produkcijas piegādes saistības valsts un kooperatīvajiem orgāniem;

d) novadu izpildu komitejām steidzami izstrādāt jautājumu par nometināmo kulaku darbaspēka izmantošanas veidiem īpašās darba komandās un kolonijās meža, ceļu, meliorācijas un citos darbos.

(..)

III

Par konfiskāciju un konfiscētās mantas izlietošanu

 

1. Kulaku mantas konfiscēšanu veic rajona izpildu komiteju īpaši pilnvarnieki ar obligātu c[iema] padomes, kolhozu priekšsēdētāju, kalpu un trūcīgo zemnieku grupu un kalpu komiteju līdzdalību.

2. Konfiscētā manta tiek precīzi aprakstīta un novērtēta, atbildību par konfiscētās mantas pilnīgu saglabāšanu uzliekot c[iemu] padomēm.

3. Kulakiem konfiscētos ražošanas līdzekļus un mantu RIKejas nodod kolhoziem kā trūcīgo zemnieku un  kalpu iemaksu, ieskaitot konfiscēto kolhozu nedalāmajā fondā, pilnībā dzēšot no konfiscētās mantas saistības (parādus) pret valsts un kooperatīvajiem orgāniem, kuri palikuši pēc kulaku saimniecības likvidēšanas.

4. Kolhoziem, kuri saņem zemi un konfiscēto mantu, ir jānodrošina pārņemamās zemes pilnīga apsēšana un visas preču produkcijas nodošana valstij.

5. Kulakiem konfiscētās dzīvojamās būves tiek izmantotas c[iemu] padomju un kolhozu sabiedriskām vajadzībām vai kā kopmītnes kalpiem, kas stājas kolhozos un kuriem nav savas mītnes.

6. Krājgrāmatiņas un valsts aizņēmumu obligācijas visu triju kategoriju kulakiem tiek atņemtas un reģistrētas sarakstā, izsniedzot kvīti par to nodošanu glabāšanā attiecīgajos Finansu tautas komisariāta orgānos. Jebkuras izmaksas no noguldījumiem krājkasēs, kā arī aizdevumu izsniegšana pret obligāciju ķīlu izsūtāmajām kulaku saimniecībām vienlaidus kolektivizācijas rajonos bez ierunām tiek pārtrauktas.

7. Visu triju kategoriju kulaku pajas un iemaksas kooperatīvajās sabiedrībās tiek nodotas trūcīgo zemnieku un kalpu kolektivizācijas fondā, bet to īpašnieki tiek izslēgti no visu veidu kooperācijas.

 (..)

 

[4] Izvilkums no VK(b)P CK Politbiroja komisijas 1932. gada 26. janvāra protokola par specnometinātajiem

 

1932. gada 26. janvārī

Pielikums

pie 22. p[unkta]

PB pr[otokolā] Nr. 86

(ī[pašā] m[ape])

            K l a u s ī j ā s :

1. Par specnometināto sanitāro stāvokli un sadzīves kultūras pakalpojumiem.

N o l ē m a :

1. Konstatēt neapmierinošo sanitāro stāvokli specnometinājuma vietās, kas izriet gan no tā, ka saimnieciskie orgāni neveic nepieciešamo dzīvokļu un palīgiestāžu (pirtu, veļas mazgātavu, ārstniecības iestāžu, dezinfekcijas kameru, aku) celtniecību, gan no tā, ka neapmierinoši darbojas veselības aizsardzības orgāni.

Tā rezultātā dažos punktos ir izveidojušies lieli ļoti lipīgo slimību perēkļi (izsitumu tīfs, īstās bakas u.c.), it īpaši Ziemeļu novadā (Konoša–Veļska), Kazahstānā (Kartalstroja, Karaganda) un Urālu apgabala rūpniecības rajonos.

2. Līdz šim izmantotās metodes cīņā pret epidēmijām ir nepietiekamas un vēlamos rezultātus nav devušas. Paaugstinātā infekciozā saslimstība un specnometināto kontingenta nepielāgotība neapdzīvoto rajonu skarbajiem apstākļiem (Kazahstāna, Narima, Ziemeļurāli, Ziemeļu novads u.c.) izraisījusi būtiski paaugstinātu mirstību.

3. Īpaši liela ir jaunākā vecuma bērnu (līdz 8 gadiem) mirstība, kas dažos novados mēneša laikā sasniedz 10 % no viņu skaita. Šī bērnu mirstība ir atkarīga ne tikai no vispārējiem negatīviem sanitāriem, sadzīves, klimatiskiem apstākļiem, bet arī no barības nepietiekamā daudzuma un neapmierinošās kvalitātes.

(..)

 

[5] Izvilkumi no VK(b)P CK un PSRS Tautas Komisāru Padomes (TKP) 1939. gada 27. maija lēmuma "Par pasākumiem kolhozu sabiedriskās zemes aizsardzībai pret izsaimniekošanu"

 

1939. gada 27. maijā

 

(..)

VK(b)P CK un PSRS TKP  n o l e m j :

(..)

3. Katrs mēģinājums sašaurināt kolhoza sabiedrisko zemi par labu kolhoznieku personiskajai saimniecībai un tāpat arī katrs piemāju zemes gabalu palielinājums virs Lauksaimniecības arteļa statūtos paredzētajiem apmēriem tiks uzlūkots par kriminālnoziegumu, un vainīgie tiks saukti tiesas priekšā.

(..)

4. Noteikt, ka partijas rajonu komiteju sekretāri un rajonu izpildu komiteju priekšsēdētāji, un tāpat arī citi partijas un padomju darbinieki, kas pieļauj kolhozu sabiedriskās zemes izsaimniekošanu virs Statūtos paredzētajām normām, tiks atcelti no amatiem, izslēgti no partijas un nodoti tiesai kā likuma pārkāpēji.

(..)

8. Ierobežot tīrumu zemi, kas atrodas individuālās zemnieku sētas lietošanā, apūdeņojamos kokvilnas rajonos ar desmit simtdaļām hektāra, neapūdeņojamos kokvilnas rajonos – ar pushektāru, dārzu un sakņkopības un cukurbiešu audzēšanas rajonos – ar pushektāru, visos pārējos rajonos – līdz vienam hektāram, bet piemāju zemes gabalu, kas atrodas individuālās zemnieku sētas lietošanā, ieskaitot arī zemi, uz kuras atrodas ēkas, ierobežot apūdeņojamos rajonos ar desmit simtdaļām hektāra, visos pārējos rajonos – ar divdesmit simtdaļām hektāra.

Visus zemes pārpalikumus, kas pārsniedz norādītās normas tiklab attiecībā uz tīrumiem, kā arī uz individuālā zemnieka piemāju zemi, piegriezt kolhozu zemei un izlietot galvenokārt kolhoza piemāju zemes fonda papildināšanai.

(..)

14. Ievērojot to, ka kolhozos ir ne vien godīgi darba cilvēki, kas izstrādā no 200 līdz 600 un vairāk izstrādes dienu gadā un kas ir kolhoznieku lielum lielais vairākums un kolhozu kustības pamatspēks, bet ir arī zināma daļa darba spējīgu kolhoznieku, kas gada laikā izstrādā ne vairāk par 20–30 izstrādes dienām, taču joprojām skaitās kolhoznieki un sēž kolhozam uz kakla, – atzīt par lietderīgu ar 1939. gadu noteikt katram darba spējīgam kolhozniekam un kolhozniecei obligāto izstrādes dienu minimumu gadā:

a) 100 izstrādes dienu apmērā kokvilnas audzēšanas rajonos;

b) 60 izstrādes dienu apmērā Maskavas, Ļeņingradas, Ivanovas, Jaroslavļas, Gorkijas, Kaļiņinas, Vologdas, Tulas, Rjazaņas, Smoļenskas, Arhangeļskas, Murmanskas, Kirovas, Permas, Sverdlovskas, Čitas apgabalā, Habarovskas un Piejūras novadā, Karēlijas, Komi, Mari un Jakutijas APSR, augsto kalnu graudkopības un lopkopības rajonos pēc PSRS Zemkopības tautas komisariāta saraksta;

c) 80 izstrādes dienu apmērā visos pārējos PSRS rajonos.

Rekomendēt (ieteikt) kolhoziem nolemt, ka darba spējīgie kolhoznieki un kolhoznieces, kas gada laikā izstrādājuši mazāk par iepriekš minētajām normām, uzskatāmi par tādiem, kas no kolhoza izstājušies un zaudējuši kolhoznieka tiesības (..).

 

VK(b) P Centrālās Komitejas              PSR Savienības Tautas Komisāru

sekretārs J. Staļins                                          Padomes priekšsēdētājs V. Molotovs

 

[6–7] Masu terors

 

[6] PSRS iekšlietu tautas komisāra N. Ježova 1937. gada 30. jūlija operatīvā pavēle Nr. 00447

par masu represiju uzsākšanu

 

Maskavā [1937. gada] 30. jūlijā

 

PAVĒLE Nr. 00447

Par bijušo kulaku, kriminālnoziedznieku un citu pretpadomju elementu represēšanas operāciju

 

Pretpadomju formējumu izmeklēšanas lietu materiālos tiek konstatēts, ka laukos apmeties ievērojams skaits bijušo kulaku, agrāk represēto personu, kas izvairās no represijām, izbēgušas no nometnēm, izsūtījuma un darba ciematiem. Apmetušies daudzi agrāk represēti kulta kalpi, sektanti, bijušie aktīvie pretpadomju militāro uzbrukumu dalībnieki. Laukos gandrīz neskarti ir saglabājušies nozīmīgi pretpadomju politisko partiju kadri (eseri, gruzmeki, dašnaki, musavatisti, itihadisti u.c.), kā arī bijušie bandītu sacelšanās aktīvie dalībnieki, baltie, soda ekspedīciju dalībnieki, repatrianti u.tml.

Daļa no iepriekš minētajiem elementiem, aizejot no laukiem uz pilsētām, iekļuvusi rūpniecības uzņēmumos, transportā un celtniecībā.

Pie tam laukos un pilsētās līdz pat šim laikam vēl mīt bīstami kriminālnoziedznieki – lopu un zirgu zagļi, zagļi recidīvisti, laupītāji u.c., kuri ir izcietuši sodu, izbēguši no ieslodzījuma vietām un izvairās no represijām. Nepietiekamā cīņa ar šo kriminālo kontingentu ir radījusi iespēju viņiem palikt nesodītiem, kas veicina viņu noziedzīgo darbību.

Kā konstatēts, visi šie pretpadomju elementi ir galvenie visu veidu pretpadomju noziegumu un diversijnoziegumu iniciatori gan kolhozos un sovhozos, gan transportā un dažās rūpniecības nozarēs.

Valsts drošības orgānu turpmākais uzdevums ir visnesaudzīgākajā veidā sagraut visu šo pretpadomju elementu bandu, aizsargāt padomju darba tautu no viņu kontrrevolucionārajiem tīkojumiem un, beidzot, reizi par visām reizēm izbeigt viņu nelietīgo kaitniecisko darbību pret padomju valsts pamatiem.

Saskaņā ar to p a v ē l u – no 1937. gada 5. augusta visās republikās, novados un apgabalos uzsākt bijušo kulaku, aktīvo pretpadomju elementu un kriminālnoziedznieku represēšanas operāciju.

 Uzbekijas, Turkmēnijas, Tadžikijas un Kirgīzijas PSR operāciju uzsākt š.g. 10. augustā, bet Tālo Austrumu novadā, Krasnojarskas novadā un Austrumsibīrijas apgabalā – š.g. 15. augustā.

Organizējot un īstenojot operāciju, pamatoties uz sekojošā:

 

I

REPRESĒJAMO KONTINGENTS

 

1. Bijušie kulaki, kas ir atgriezušies pēc soda izciešanas un turpina aktīvu pretpadomju kaitniecisko darbību.

2. Bijušie kulaki, kas ir izbēguši no nometnēm un darba ciematiem, kā arī kulaki, kas izvairījušies no ekspropriācijas un turpina veikt pretpadomju darbību.

3. Bijušie kulaki un sociāli bīstamie elementi, kas sastāvējuši nemiernieku, fašistu, teroristu un bandītu formējumos, izcietuši sodu, izvairījušies no represijām vai ir izbēguši no ieslodzījuma vietām un atsākuši savu noziedzīgo darbību.

4. Pretpadomju partiju biedri (eseri, gruzmeki, musavatisti, itihadisti un dašnaki), bijušie baltie, žandarmi, ierēdņi, soda ekspedīciju dalībnieki, bandīti, bandītu atbalstītāji, robežpārvedēji, reemigranti, [personas] kas ir izvairījušās no represijām, izbēgušas no ieslodzījuma vietām un turpina aktīvu pretpadomju darbību.

5. Ar izmeklēšanas materiāliem un pārbaudītiem aģentūras materāliem atmaskotie naidīgākie un aktīvākie, tagad likvidējamo baltgvardu un kazaku sacelšanās organizāciju, fašistisko, teroristisko, diversiju un spiegošanas kontrrevolucionāro formējumu dalībnieki.

Represēšanai ir pakļauti arī tie šīs kategorijas elementi, kuri pašlaik ir apcietinājumā, kuru lietās izmeklēšana ir pabeigta, bet lietas tiesā vēl nav izskatītas.

6. Aktīvākie pretpadomju elementi no bijušajiem kulakiem, soda ekspedīciju dalībniekiem, bandītiem, baltajiem, sektantu aktīvistiem, kulta kalpiem un tamlīdzīgiem, kas patlaban atrodas cietumos, nometnēs, darba ciematos un kolonijās un turpina tur aktīvu kaitniecisku pretpadomju darbību.

7. Kriminālnoziedznieki (bandīti, laupītāji, zagļi recidīvisti, profesionāli kontrabandisti, afēristi recidīvisti, lopu un zirgu zagļi), kas veic noziedzīgu darbību un ir saistīti ar noziedzīgo vidi.

Represēšanai ir pakļauti arī tie šīs kategorijas elementi, kuri pašlaik ir apcietinājumā, kuru lietās izmeklēšana ir pabeigta, bet lietas tiesā vēl nav izskatītas.

8. Kriminālie elementi, kas atrodas nometnēs un darba ciematos un kas veic tur noziedzīgu darbību.

9. Represijām ir pakļauts viss iepriekš minētais kontingents, kas pašlaik atrodas laukos – kolhozos, sovhozos, lauksaimniecības uzņēmumos un pilsētās – rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumos, transportā, padomju iestādēs un celtniecībā.

 

II

PAR REPRESĒJAMO SODIEM UN

REPRESĒŠANAI PAKĻAUTO SKAITU

 

1. Visi represējamie kulaki, kriminālnoziedznieki un citi pretpadomju elementi tiek iedalīti divās kategorijās:

a) pie pirmās kategorijas pieder visi visnaidīgākie no iepriekš minētajiem elementiem; tie nekavējoties ir jāarestē un, pēc viņu lietu izskatīšanas troikās, – jānošauj;

b) pie otrās kategorijas pieder pārējie, ne tik aktīvie, bet tomēr naidīgie elementi; viņi ir jāarestē un jāiesloga nometnēs uz laiku no 8 līdz 10 gadiem, bet ļaunprātīgākie un sociāli bīstamākie no viņiem saskaņā ar troikas lēmumu uz to pašu laiku ieslogāmi cietumos.

2. Saskaņā ar republiku IeTK tautas komisāru un IeTK novadu un apgabalu pārvalžu priekšnieku iesniegtajiem uzskaites datiem tiek noteikts sekojošs represēšanai pakļauto skaits:

(Dati tikai par Krievijas Federāciju.)

Par 1.–8., 14. ziņas no FDD nav saņemtas

 

                        Pirmā kategorija           Otrā kategorija Kopā  

9.

Baškīrijas APSR

 500

1500

2000

10.

Burjatijas–Mongolijas APSR

 350 

1500 

1850 

11.

Dagestānas APSR

 500

 2500

 3000

12.

Karēlijas APSR

 300

  700

 1000

13.

Kabardijas Balkārijas APSR

 300

 7 00

 1000

15.

Komi APSR

 100

  300

  400

16.

Kalmikijas APSR

 100

  300

  400

17.

Mari APSR

 300

 1500

 1800

18.

Mordovijas APSR

 300

 1500

 1800

19.

Pievolgas vāciešu APSR

 200

  700

  900

20.

Ziemeļosetijas APSR

 200

  500

  700

21.

Tatārijas APSR

 500

 1500

 2000

22.

Udmurtijas APSR

 200

  500

  700

23.

Čečenu–Ingušu APSR

 500

 1500

 2000

24.

Čuvašijas APSR

 300

 1500

 1800

25.

Azovas–Melnās jūras novads

5000

 8000

13000

26.

Tālo Austrumu novads

2000

 4000

 6000

27.

Rietumsibīrijas novads

5000

12 000

17000

28.

Krasnojarskas novads

 750

 2500

 3250

29.

Ordžonikidzes novads

1000

 4000

 5000

30.

Austrumsibīrijas novads

1000

 4000

 5000

31.

Voroņežas apgabals

1000

 3500

 4500

32.

Gorkijas apgabals

1000

 3500

 4500

33.

Rietumu apgabals

1000

 5000

 6000

34.

Ivanovas apgabals

 750

 2000

 2750

35.

Kaļiņinas apgabals

1000

 3000

 4000

36.

Kurskas apgabals

1000

 3000

 4000

37.

Kuibiševas apgabals

1000

 4000

 5000

38.

Kirovas apgabals

 500

 1500

 2000

39.

Ļeņingradas apgabals

4000

10 000

14 000

40.

Maskavas apgabals

5000

30 000

35 000

41.

Omskas apgabals

1000

 2500

3500

42.

Orenburgas apgabals

1500

 3000

 4500

43.

Saratovas apgabals

1000

 2000

 3000

44.

Staļingradas apgabals

1000

 3000

 4000

45.

Sverdlovskas apgabals

4000

 6000

10000

46.

Ziemeļu apgabals

 750

 2000

 2750

47.

Čeļabinskas apgabals

1500

 4500

 6000

48.

Jaroslavļas apgabals

  750

1250

 2000

 

Noteiktie skaitļi ir orientējoši. Tomēr republiku IeTK tautas komisāriem un IeTK novadu un apgabalu pārvalžu priekšniekiem nav tiesības tos patvaļīgi pārsniegt. Jebkāda patvaļīga skaitļu palielināšana netiek pieļauta.

Gadījumos, kad apstākļi noteiks nepieciešamību palielināt noteiktos skaitļus, republiku IeTK tautas komisāriem un IeTK novadu un apgabalu pārvalžu priekšniekiem jāiesniedz man attiecīgi motivēts lūgums.

Skaitļu samazināšana, kā arī pirmās kategorijas represējamo pārcelšana uz otro kategoriju un otrādi tiek atļauta.

4. Pirmās un otrās kategorijas represēto personu ģimenes locekļi parasti netiek represēti.

Izņēmumi ir šādi:

a) ģimenes, kuru locekļi ir spējīgi uz aktīvu pretpadomju darbību; šādas ģimenes locekļi saskaņā ar īpašu troikas lēmumu jānosūta uz nometnēm vai darba ciematiem;

b) to pirmās kategorijas represēto personu ģimenes locekļi, kuri dzīvo pierobežas joslā, jāpārvieto no pierobežas joslas uz republiku, apgabalu un novadu iekšieni ārpus pierobežas joslas;

c) pirmās kategorijas represēto ģimenes, kas dzīvo Maskavā, Ļeņingradā, Kijevā, Tbilisi, Baku, Rostovā pie Donas, Taganrogā un Soču, Gagras un Suhumi rajonos, ir jaizsūta no šīm vietām uz citiem apgabaliem pēc viņu izvēles, izņemot pierobežas rajonus.

5. Visi pirmās un otrās kategorijas represēto personu ģimenes locekļi ir jāuzskaita un sistemātiski jānovēro.

 

III

OPERĀCIJAS VEIKŠANAS KĀRTĪBA

 

1. Operāciju uzsākt 1937. gada 5. augustā un pabeigt četru mēnešu laikā.

Turkmēnijas, Tadžikijas, Uzbekijas un Kirgīzijas PSR operāciju uzsākt š.g. 10. augustā, bet Austrumsibīrijas apgabalā, Krasnojarskas un Tālo Austrumu novadā – š.g. 15. augustā.

2. Pirmām kārtām tiek represēts pirmās kategorijas kontingents.

Otrās kategorijas kontingents netiek represēts līdz īpašam rīkojumam.

Ja republikas IeTK tautas komisārs, IeTK pārvaldes vai apgabala nodaļas priekšnieks, pabeidzot pirmās kategorijas kontingenta operāciju, uzskata par iespējamu uzsākt operāciju attiecībā pret otrās kategorijas kontingentu, pirms tās faktiskās uzsākšanas viņam ir jālūdz mana sankcija, un, tikai to saņemot, var uzsākt operāciju.

Par arestētajiem, kuriem tiks piespriests dažādu termiņu ieslodzījums nometnēs vai cietumos, spriedumu pasludināšanas gaitā ziņot man, cik cilvēkiem, uz kādiem termiņiem piespriestas nometnes un cietumi. Saņemot šīs ziņas, es došu norādījumus par to, kādā veidā un uz kurām nometnēm notiesātie jānosūta.

3. Saskaņā ar situāciju un vietējiem apstākļiem republikas, novada un apgabala teritorija tiek iedalīta operatīvajos sektoros.

Operācijas organizēšanai un veikšanai katrā sektorā tiek izveidota operatīvā grupa, kuru vada atbildīgs republikas IeTK, IeTK novada vai apgabala pārvaldes  darbinieks, kurš ir spējīgs tikt galā ar viņam uzticētajiem nopietnajiem operatīvajiem uzdevumiem.

Dažos gadījumos par operatīvo grupu vadītājiem var tikt nozīmēti pieredzējušākie un spējīgākie rajonu un pilsētu nodaļu priekšnieki.

4. Operatīvās grupas ir jānokomplektē ar nepieciešamo operatīvo darbinieku skaitu un jāpiesaista viņiem transporta un sakaru līdzekļi.

Atkarībā no operatīvās situācijas prasībām grupām piesaistīt armijas vai milicijas vienības.

5. Operatīvo grupu priekšnieki ir atbildīgi par represēšanai pakļauto uzskaiti un apzināšanu, izmeklēšanas vadību, apsūdzības rakstu apstiprināšanu un troiku spriedumu izpildīšanu.

Operatīvās grupas priekšnieks ir atbildīgs  par operācijas organizēšanu un veikšanu sava sektora teritorijā.

6. Par katru represēto tiek vākti detalizēti raksturojoši dati un kompromitējoši materiāli. Uz to pamata sastāda arestējamo sarakstus, kurus paraksta operatīvās grupas priekšnieks un divos eksemplāros nosūta izskatīšanai un apstiprināšanai iekšlietu tautas komisāram, IeTK pārvaldes vai apgabala nodaļas priekšniekam.

Iekšlietu tautas komisārs, IeTK pārvaldes vai apgabala nodaļas priekšnieks izskata sarakstu un dod aresta sankciju tajā minētajām personām.

7. Uz apstiprinātā saraksta pamata operatīvās grupas priekšnieks veic arestu. Par katru arestu tiek noformēts orderis. Aresta laikā izdara rūpīgu kratīšanu. Obligāti tiek izņemti: ieroči, munīcija, militārā uzkabe, sprāgstvielas, indīgās vielas, kontrrevolucionārā literatūra, dārgmetāli monētās, stieņos un izstrādājumos, ārzemju valūta, pavairošanas iekārtas un sarakste.

Visu izņemto fiksē kratīšanas protokolā.

8. Arestētie tiek koncentrēti iekšlietu tautas komisāru, IeTK pārvalžu vai apgabalu nodaļu priekšnieku norādītās vietās. Arestēto koncentrēšanas punktos ir jābūt arestēto izvietošanai piemērotām telpām.

9. Arestētos stingri apsargā. Tiek veikti pasākumi, lai novērstu bēgšanu un dažādus ekscesus.

 

IV

IZMEKLĒŠANAS KĀRTĪBA

 

1. Pret katru arestēto vai arestēto grupu tiek ierosināta izmeklēšanas lieta.

Izmeklēšanas procesā ir jāatklāj visi arestētā noziedzīgie sakari.

2. Pabeidzot izmeklēšanu, lietu nosūta troikas izskatīšanai.

Lietai tiek pievienots: aresta orderis, kratīšanas protokols, kratīšanā izņemtie materiāli, personiskie dokumenti, arestētā anketa, aģentūras uzskaites materiāli, nopratināšanas protokols un saīsināts apsūdzības raksts.

 

V

TROIKU ORGANIZĀCIJA UN DARBS

(PSRS IeTK troiku personālsarakstus FDD nav atklājis)

 

(..)

2. Troiku sēdēs var piedalīties republikas, novada vai apgabala prokurors, (ja viņš nav šīs troikas sastāvā).

3. Troika darbojas vai nu attiecīgā IeTK, IeTKP vai IeTK apgabala nodaļas atrašanās vietā, vai arī izbrauc uz operatīvo sektoru atrašanās vietām.

4. Troikas izskata iesniegtos materiālus par katru arestēto vai arestēto grupu, kā arī par katru pārvietojamo ģimeni atsevišķi.

Troikas, atkarībā no materiālu rakstura un arestētā sociālās bīstamības, personas, kuras ir paredzētas otrās kategorijas represijām, var pārcelt uz pirmo kategoriju un personas, kuras ir paredzētas pirmās kategorijas represijām, – uz otro.

5. Troikas savas sēdes protokolē, protokolos fiksē katram notiesātajam pasludināto spriedumu.

Troikas sēdes protokolu nosūta operatīvās grupas priekšniekam sprieduma izpildei. Izmeklēšanas lietām par katru notiesāto pievieno izrakstus no protokoliem.

 

VI

SPRIEDUMU IZPILDES KĀRTĪBA

 

1. Spriedumus izpilda troiku priekšsēdētāju, t.i., republikas IeTK tautas komisāru, IeTK pārvalžu vai apgabalu nodaļu priekšnieku norīkotās personas.

Sprieduma izpildes pamats ir troikas sēdes protokola apstiprināts izraksts ar sprieduma izklāstu par katru notiesāto un īpašs troikas priekšsēdētāja parakstīts priekšraksts, kuru izsniedz personai, kas spriedumu izpilda.

2. Pirmās kategorijas spriedumu izpildes vietu un kārtību nosaka saskaņā ar iekšlietu tautas komisāru, IeTK pārvalžu un apgabalu nodaļu priekšnieku rīkojumu, obligāti pilnīgā slepenībā saglabājot sprieduma izpildes vietu un laiku.

Dokumentus par sprieduma izpildi atsevišķā aploksnē pievieno katra notiesātā izmeklēšanas lietas materiāliem.

3. Pēc otrās kategorijas notiesāto personu nosūtīšana uz nometnēm notiek saskaņā ar PSRS IeTK NGP norīkojumiem.

 

VII

OPERĀCIJAS VADĪBAS ORGANIZĒŠANA UN ATSKAITE

 

1. Vispārējo operācijas vadību uzticu manam vietniekam – Valsts drošības galvenās pārvaldes priekšniekam – korpusa komandierim b. Frinovskim.

Darbu veikšanai, kas saistīti ar operācijas vadību, izveidot viņa pakļautībā speciālu grupu.

2. Troiku protokolus par spriedumu izpildi nekavējoties nosūtīt PSRS IeTK 8. nodaļas priekšniekam, pievienojot tiem uzskaites kartītes saskaņā ar formu Nr.1.

Par visiem pēc pirmās kategorijas notiesātajiem kopā ar protokolu un uzskaites kartītēm nosūtīt arī izmeklēšanas lietas.

3. Par operācijas gaitu un rezultātiem ziņot telegrāfiski un sīkāk pa pastu ik piecu dienu atskaitēs katra mēneša 1., 5., 10., 15., 20. un 25. datumā.

4. Par visiem operācijas gaitā atklātajiem kontrrevolucionārajiem formējumiem, ekscesiem, bēgšanu pāri robežai, bandītu un laupītāju grupu izveidošanos un citiem ārkārtējiem notikumiem nekavējoties ziņot telegrāfiski.

Organizējot un izpildot operāciju, veikt ārkārtas pasākumus, lai nepieļautu: represējamo pāriešanu nelegālā stāvoklī, bēgšanu no dzīvesvietas, it īpaši pāri robežai, bandītu un laupītāju grupu izveidošanos, jebkādus ekscesus.

Savlaicīgi atklāt un ātri novērst mēģinājumus veikt jebkādas aktīvas kontrrevolucionāras darbības.

 

PSR Savienības

iekšlietu tautas komisārs,

valsts drošības

ģenerālkomisārs

Ježovs

Pareizi: M. Frinovskis

 

 

[7] VK(b)P CK sekretāra J.Staļina 1939. gada 10. janvāra vēstule par arestēto spīdzināšanas pieļaujamību

 

VK(b)P CK šifrā

[1939. gada 10. janvārī]

 

[VK(b)P] apgabalu, novadu komiteju, nacionālo komunistisko

partiju CK sekretāriem, iekšlietu tautas komisāriem,

IeTK pārvalžu priekšniekiem

 

VKP CK kļuvis zināms, ka apgabalu un novadu komiteju sekretāri, pārbaudot IeTK pārvalžu darbiniekus, pārmet viņiem kā kaut ko noziedzīgu arestēto fizisku ietekmēšanu. VKP CK paskaidro, ka no 1937. gada VKP CK pieļāva fiziskās ietekmēšanas praksi IeTK darbībā. Pie tam tika norādīts, ka fiziska ietekmēšana ir pieļaujama tikai kā izņēmums un attiecībā tikai pret tādiem acīmredzamiem tautas ienaidniekiem, kuri, izmantojot humānās pratināšanas metodes, nekaunīgi atsakās atklāt sazvērniekus, mēnešiem nedod liecības, cenšas kavēt brīvībā palikušo sazvērnieku atmaskošanu, – tas ir, arī cietumā turpina cīņu pret Padomju varu. Pieredze parāda, ka šī nostādne ir bijusi rezultatīva, būtiski paātrinot tautas ienaidnieku atmaskošanas darbu. Tiesa, turpmākajā praksē fiziskās ietekmēšanas metodi sabojāja tādi neģēļi kā Zakovskis, Ļitvins, Uspenskis un citi, jo viņi to no izņēmuma pārvērta par likumu un sāka to lietot pret nejauši arestētiem godīgiem cilvēkiem, par ko viņi saņēma pelnīto sodu. Bet tādēļ nebūt nav noniecināma pati metode, ja to pareizi lieto praksē. Ir zināms, ka visi buržuāziskie izlūkdienesti fiziski ietekmē sociālistiskā proletariāta pārstāvjus, pie kam visnekrietnākajā formā. Jājautā, kāpēc sociālistiskajam izlūkdienestam ir jābūt humānākam attiecībā pret sīkstiem buržuāzijas aģentiem, niknākajiem strādnieku šķiras un kolhoznieku ienaidniekiem. VKP CK uzskata, ka arī turpmāk fiziskās ietekmēšanas metode izņēmuma kārtā attiecībā pret acīmredzamiem un nepakļāvīgiem tautas ienaidniekiem ir izmantojama kā pilnīgi pareiza un mērķtiecīga metode. VKP CK pieprasa no apgabalu, novadu komiteju, nacionālo komunistisko partiju CK sekretāriem, lai viņi, pārbaudot IeTK darbiniekus, ņemtu vērā šo izskaidrojumu.

VK(b)P CK sekretārs (J.Staļins)

 

[8–10] Genocīds pret atsevišķām tautām

 

[8] PSRS iekšlietu tautas komisāra N. Ježova 1937. gada 25. jūlija operatīvā pavēle

par vācu tautības personu vajāšanu

 

Nr. 00439                                                        Maskavā 1937. gada 25. jūlijā

 

Pēdējā laika aģentūras un izmeklēšanas materiāli pierāda, ka Vācijas Ģenerālštābs un Gestapo organizē plaša mēroga spiegošanu un diversijas svarīgākajos un pirmām kārtām aizsardzības rūpniecības uzņēmumos, izmantojot šai nolūkā tur apmetušos Vācijas pavalstnieku kadrus.

Aģentūra no Vācijas pavalstnieku vidus, īstenojot kaitniecības un diversijas aktus jau tagad, galveno uzmanību vērš uz diversiju organizēšanu kara periodā un šajā nolūkā gatavo diversantu kadrus.

Lai pilnībā pārtrauktu šo Vācijas izlūkdienesta darbību, p a v ē l u :

1. Triju dienu laikā no šīs pavēles saņemšanas dienas precīzi noskaidrot un paziņot man to Vācijas pavalstnieku sarakstus:

a) kuri strādā visās kara rūpnīcās un rūpnīcās, kurās ir aizsardzības cehi, atbilstoši pievienotajam rūpnīcu sarakstam;

b) atsevišķu to Vācijas pavalstnieku sarakstu, kuri dažādā laikā šajos uzņēmumos un cehos ir strādājuši un tikuši no tiem atlaisti, bet ir palikuši PSRS teritorijā, neatkarīgi no tā, kur viņi strādā patlaban;

c) atsevišķu to Vācijas pavalstnieku sarakstu, kuri strādā dzelzceļa transportā.

Sarakstos uzrādīt: Vācijas pavalstnieka uzvārdu, vārdu un tēva vārdu, viņa amatu un uzņēmumu, kurā viņš strādā.

2. Sākot ar š.g. 29. jūliju sākt visu to jūsu noskaidroto Vācijas pavalstnieku arestus, kuri strādā kara rūpnīcās un rūpnīcās, kurās ir aizsardzības cehi, dzelzceļa transportā, kā arī to, kuri atlaisti no šīm rūpnīcām, ja vien viņi dzīvo jūsu republikas, novada vai apgabala teritorijā.

Visu aresta operāciju pabeigt piecās dienās.

3. Vācu politiskos emigrantus, kuri strādā kara rūpnīcās un rūpnīcās, kurās ir aizsardzības cehi, arestēt tikai tad, ja viņi ir saglabājuši Vācijas pavalstniecību.

Par katru vācu politisko emigrantu, kurš ir pieņēmis padomju pilsonību, ne vēlāk par 1937.gada 5. augustu iesniegt man sīku memorandu ar kompromitējošu materiālu izklāstu, lai izlemtu jautājumu par arestu.

4. Izmeklēšanu arestēto lietās veikt īpaši rūpīgi. Censties panākt, lai pilnīgi tiktu atklāta līdz šim neatmaskotā Vācijas izlūkdienesta aģentūra un iznīcināti tie diversiju veicēji, kurus tā iesūtījusi rūpniecības uzņēmumos.

Pabeidzot izmeklēšanu arestēto lietās, nosūtīt tās uz PSRS IeTK, lai tās izskatītu IeTK Kara kolēģijā vai Sevišķajā apspriedē.

5. Izmeklēšanas gaitā no jauna atklātos Vācijas aģentus–spiegus, diversantus un teroristus, gan padomju pilsoņus, gan citu valstu pavalstniekus neatkarīgi no viņu darbavietas, nekavējoties jāarestē.

6. Vienlaicīgi ar operācijas veikšanu uzsākt rūpīgu visu to Vācijas pavalstnieku uzskaiti, kuri strādā visos citos rūpniecības uzņēmumos, lauksaimniecībā un padomju iestādēs, kā arī to bijušo Vācijas pavalstnieku uzskaiti, kuri pieņēmuši padomju pilsonību un kuri agrāk strādājuši kara rūpnīcās un citu rūpniecības uzņēmumu aizsardzības cehos.

Līdz š.g. 1. septembrim (Tālo Austrumu novadā un Austrumsibīrijas apgabalā līdz 15. septembrim) iesniegt man sīku memorandu ar raksturojošu datu un sīku kompromitējošu materiālu izklāstu par katru norādīto personu, lai izlemtu jautājumu par arestu.

7. Katru dienu līdz pulksten 12 telegrāfiski ziņot man par operācijas gaitu un rezultātiem un par visiem izmeklēšanā iepriekšējā diennaktī iegūtajiem materiāliem.

8. Pavēle stājas spēkā no telegrāfiskā paziņojuma brīža.

 

PSR Savienības iekšlietu tautas komisārs,

valsts drošības ģenerālkomisārs

(N. Ježovs)

 

[9] PSRS iekšlietu tautas komisāra N. Ježova 1937. gada 11. augusta operatīvā pavēle par poļu tautības personu vajāšanu

 

Nr. 00485                                                        Maskavā 1937. gada 11. augustā

 

Kopā ar šo pavēli nosūtāmā slēgtā vēstule par Polijas izlūkdienesta fašistiski nemierniecisko, spiegošanas, diversiju, sakāvniecisko un teroristisko darbību PSRS, kā arī izmeklēšanas materiāli "POW" lietā atklāj Polijas izlūkdienesta ilggadīgās un relatīvi nesodītās diversiju un spiegošanas darbības ainu Savienības teritorijā.

No šiem materiāliem redzams, ka Polijas izlūkdienesta sagrāvnieciskā darbība tika un joprojām tiek veikta tik atklāti, ka tās nesodāmību var izskaidrot tikai ar VDGP slikto darbu un čekistu bezrūpību.

Pat tagad  nav pilnībā izvērsts "POW" organizāciju un diversantu un spiegu grupu likvidēšanas darbs uz vietām. Izmeklēšanas tempi un mērogi ir visnotaļ zemi. Polijas izlūkdienesta pamatkontingents ir izvairījies pat no operatīvās uzskaites (no poļu pārbēdzēju kopējās masas – ap 15 000 cilvēku, Savienībā ir uzskaitīti tikai 9000 cilvēku. Rietumsibīrijā no tās teritorijā esošajiem aptuveni 5000 pārbēdzēju uzskaitīti ne vairāk par 1000 c[ilvēku]. Līdzīgs stāvoklis ir Polijas politemigrantu uzskaitē).

Nepietiekami noteikta Polijas izlūkdienesta kadru likvidēšana it īpaši bīstama ir tagad, kad ir sagrauts "POW" Maskavas centrs un arestēti daudzi tā aktīvākie biedri. Polijas izlūkdienests, paredzot turpmāko neizbēgamo savas darbības izgāšanos, cenšas izvērst, bet dažos gadījumos jau izvērš savu diversiju tīklu PSRS tautsaimniecībā un pirmām kārtām tās aizsardzības objektos.

Saskaņā ar to VDGP orgānu galvenais uzdevums patlaban ir Polijas izlūkdienesta pretpadomju darbības sagrāve un līdz šim neskarto "POW" nemiernieku un diversiju veicēju un Polijas izlūkdienesta PSRS cilvēku pamatkontingenta likvidēšana.

 

P a v ē l u :

1. No 1937. gada 20. augusta sākt plašu operāciju, kas vērsta uz "POW" vietējo organizāciju un pirmām kārtām tās spiegu–diversantu un nemiernieku kadru pilnīgu likvidēšanu rūpniecībā, transportā, sovhozos un kolhozos .

Visa operācija ir jāpabeidz 3 mēnešu laikā, t.i., līdz 1937.gada ... novembrim.

2. Jāarestē:

a) tie aktīvākie "POW" biedri pēc pievienotā saraksta, kuri ir atklāti izmeklēšanā, bet līdz šim nav atrasti;

b) visi PSRS palikušie Polijas armijas karagūstekņi;

c) pārbēdzēji no Polijas neatkarīgi no viņu ierašanās laika PSRS;

d) politiskie emigranti un apmainītie  politieslodzītie no Polijas;

e) bijušie PPS un citu poļu pretpadomju politisko partiju biedri;

f) aktīvākie vietējie pretpadomju nacionālistiskie elementi poļu rajonos.

3. Aresta operāciju veikt divās kārtās:

a) pirmajā kārtā arestam pakļaujams iepriekšminētais kontingents, kas strādā IeTK orgānos, Sarkanajā armijā, kara rūpnīcās, visu citu rūpnīcu aizsardzības cehos, dzelzceļa, ūdens un gaisa transportā, visu rūpniecības uzņēmumu elektroapgādes saimniecībā, gāzes un naftas pārstrādes rūpnīcās;

b) otrajā kārtā arestam pakļaujami visi pārējie, kas strādā nemilitāras nozīmes rūpniecības uzņēmumos, sovhozos, kolhozos un iestādēs.

4. Vienlaicīgi ar aresta operācijas izvēršanu uzsākt izmeklēšanas darbu. Izmeklēšanu galvenokārt koncentrēt uz diversiju grupu organizētāju  un vadītāju pilnīgu atmaskošanu, lai pilnībā atklātu diversantu tīklu.

Arestēto spiegu, kaitnieku un diversantu liecībās minētos nekavējoties arestēt.

Izmeklēšanas darbību veikšanai izveidot speciālu operatīvo darbinieku grupu.

5. Visi arestētie atkarībā no izmeklēšanas procesā atklātās vainas ir jāiedala divās kategorijās:

a) pirmā kategorija – arestētie, kuri ir jānošauj; tie ir visi Polijas izlūkdienesta spiegi, diversanti, kaitnieki un nemiernieki;

b) otrā kategorija – mazāk aktīvie no viņiem; tie ir jāiesloga uz 5–10 gadiem cietumos un nometnēs.

6. Par izmeklēšanas gaitā pirmajā un otrajā kategorijā iedalītajiem ik desmit dienas sastāda sarakstus ar īsu izmeklēšanas materiālu izklāstu, kas raksturo arestētā vainu, un šos sarakstus nosūta galīgai apstiprināšanai PSRS IeTK.

Iedalīšanu pirmajā vai otrajā kategorijā, pamatojoties uz izmeklēšanas materiālu izskatīšanu, izdara republikas iekšlietu tautas komisārs, novada vai apgabala IeTKP priekšnieks kopā ar attiecīgās republikas, novada, apgabala prokuroru.

Sarakstus, kurus nosūta PSRS IeTK, paraksta republikas iekšlietu tautas komisārs, IeTKP priekšnieks un attiecīgās republikas, novada un apgabala prokurors.

Pēc tam, kad sarakstu apstiprinājis PSRS IeTK un Savienības prokurors, spriedums nekavējoties tiek izpildīts, t.i., pirmās kategorijas notiesātie tiek nošauti, otrās kategorijas – tiek nosūtīti uz cietumiem un nometnēm saskaņā ar PSRS IeTK rīkojumu.

7. Izbeigt to notiesāto ieslodzīto atbrīvošanu no cietumiem un nometnēm, kuri spiegojuši Polijas labā un kuriem ieslodzījuma termiņš beidzies. Par katru no viņiem iesniegt materiālu izskatīšanai PSRS IeTK Sevišķajai apspriedei.

8.

9. Par operācijas gaitu ziņot telegrāfiski katru piekto dienu, t.i., mēneša 1., 5., 10., 15., 20., 25. un 30. datumā.

 

PSRS iekšlietu tautas komisārs,

valsts drošības

ģenerālkomisārs

(Ježovs)

 

[10] PSRS IeTK Civilstāvokļu aktu reģistrācijas nodaļas priekšnieka majora Alijevska 1938. gada 29. aprīļa vēstule par tautības ierakstīšanas noteikumiem, izsniedzot vai nomainot pases

 

SLEPENI

Nr. 1486178                                                                            1938. gada 29. aprīlī

 

PSRS IeTK

Civilstāvokļu aktu nodaļa

 

Visiem IeTK CSAN un IeTKP priekšniekiem

 

Ar PSRS IeTK 1938. g. 2. aprīļa apkārtrakstu Nr. 65 (..) ir noteikta jauna kārtība tautības uzrādīšanai, izsniedzot vai nomainot pases, kas paredz, ka pases īpašnieka tautības ierakstam ir jāizriet tikai no tautības pēc dzimšanas (no vecākiem).

Sakarā ar to līdz šim eksistējusī kārtība, kad civilstāvokļu aktu reģistrā tika ierakstīta tautība, pie kuras sevi pieskaitīja pats reģistrējamais, tiek mainīta.

Visos aktu reģistros tautība ir jāuzrāda, pamatojoties uz reģistrācijā uzrādīto pasi.

Tur, kur pasportizācijas nav, reģistrējamā [pilsoņa] tautība tiek precizēta ierakstīšanas gaitā, iztaujājot [lūgumraksta] iesniedzējus. Šai sakarībā ir jāņem vērā, ka tautības ierakstam ir jāatbilst reģistrējamā vecāku faktiskajai nacionālajai izcelsmei. Ja vecāki ir vācieši, poļi utt., neatkarīgi no dzimšanas vietas, nodzīvotā laika PSRS vai pilsonības maiņas un cita nedrīkst ierakstīt reģistrējamo kā krievu, baltkrievu utt.

Ja norādītā nacionālā piederība neatbilst dzimtajai valodai vai uzvārdam, piemēram: reģistrējamā uzvārds ir Popandopulo, Millers, bet viņš pats sevi dēvē par krievu, baltkrievu utt., un ja reģistrācijā neizdodas noskaidrot patieso reģistrējamā tautību, aili par tautību neaizpilda, kamēr iesniedzēji nesagādā dokumentārus pierādījumus par reģistrējamā nacionālo piederību.

Izskaidrot Civilstāvokļu aktu reģistrācijas nodaļu darbiniekiem, ka dokumentu neiesniegšana par tautību var ietekmēt tikai ierakstu par tautību, bet nekādā gadījumā neaizkavē reģistrāciju vispār, šajos gadījumos jārīkojas saskaņā ar 22. instrukcijas 3. nodaļu par aktu ierakstiem.

Ja jaundzimušā bērna vecākiem ir dažādas tautības, tad bērna tautību ieraksta saskaņā ar vecāku vēlmēm, par to izdarot ierakstu ailē "īpašas atzīmes" ar norādi, ka bērna tautība ierakstīta saskaņā ar vecāku vienošanos, t.i., pēc mātes vai tēva tautības. Ja vienošanās nav – jautājumu izlemj aizbildnības orgāni (saskaņā ar KPFSR Likumu kodeksa 39. pantu un attiecīgiem savienoto republiku kodeksu pantiem). Līdz lēmuma pieņemšanai tautības aili neaizpilda.

 

Civilstāvokļu aktu nodaļas pr[iekšnieks],

valsts drošības majors

(Alijevskis)

 

[11] Represijas pret sievietēm un varmācība pret bērniem

 

[11] PSRS iekšlietu tautas komisāra N. Ježova 1937. gada 15. augusta operatīvā pavēle par notiesāto "dzimtenes nodevēju" sievu represēšanu un bērnu izvietošanu

 

Nr. 00486                                                        Maskavā 1937. gada 15. augustā

 

Saņemot šo pavēli, uzsākt to dzimtenes nodevēju, kā arī spiegu un diversantu labēji trockistisko organizāciju biedru sievu represēšanu, kurus, sākot ar 1936. gada 1. augustu,  ir notiesājusi Kara kolēģija un Kara tribunāli pēc pirmās un otrās kategorijas.

Operācijas veikšanā balstīties uz sekojošā:

 

OPERĀCIJAS SAGATAVOŠANA

1. Katru represējamo ģimeni rūpīgi pārbauda, savāc papildu raksturojošus datus un kompromitējošus materiālus.

Uz savākto materiālu pamata sastāda:

a) sīku vispārēju izziņu par ģimeni, norādot: notiesātās ģimenes galvas uzvārdu, vārdu un tēva vārdu, par kādiem noziegumiem, kad, kas un kādu sodu piespriedis; ģimenes vārdisko sastāvu (ieskaitot notiesātā apgādībā bijušās un ar viņu kopā dzīvojušās personas); sīkus raksturojošus datus par katru ģimenes locekli; kompromitējošus materiālus par notiesātā sievu; sociālās bīstamības raksturojumu bērniem, kuri ir vecāki par 15 gadiem; datus par ģimenē esošiem veciem un aprūpējamiem vecākiem, smagi vai infekciozi slimajiem, par bērniem, kuru fiziskais stāvoklis prasa aprūpi;

b) atsevišķu īsu izziņu par sociāli bīstamiem un uz pretpadomju darbībām spējīgiem bērniem, kas vecāki par 15 gadiem;

c) to bērnu, kuru vecums ir līdz 15 gadiem, vārdiskus sarakstus, atsevišķi par pirmsskolas un skolas vecuma bērniem.

2. Izziņas izskata attiecīgo republiku iekšlietu tautas komisāri un IeTK novadu un apgabalu pārvalžu priekšnieki.

Viņi:

a) dod dzimtenes nodevēja sievas aresta un kratīšanas sankciju;

b) nosaka pasākumus attiecībā pret arestējamās bērniem;

c) nosaka pasākumus attiecībā pret vecākiem un citiem radiniekiem, kuri bijuši notiesātā apgādībā un dzīvojuši kopā ar viņu.

 

ARESTA UN KRATĪŠANAS IZDARĪŠANA

3. Represēšanai paredzētos arestē. Arestu noformē ar orderi.

4. Arestam pakļautas sievas, kuras bijušas juridiskā vai faktiskā laulībā ar notiesāto viņa aresta brīdī.

Arestam pakļautas arī sievas, kuras aresta brīdī bijušas izšķīrušās ar notiesāto, bet kas:

a) bijušas iesaistītas notiesātā kontrrevolucionārajā darbībā;

b) slēpušas notiesāto;

c) zinājušas par notiesātā kontrrevolucionāro darbību, taču nav ziņojušas par to attiecīgiem varas orgāniem.

5. Arestam nav pakļautas:

a) notiesāto sievas grūtnieces, [sievas], kurām ir zīdaiņi, smagi vai infekciozi slimi bērni, [sievas], kurām ir tādi smagi slimi bērni, kuriem ir nepieciešama aprūpe, sirmgalves;

no šīm personām pagaidām tikai ņem parakstu par dzīves vietas nemainīšanu un šīs ģimenes rūpīgi novēro;

b) notiesāto sievas, kuras atmaskojušas savus vīrus un sniegušas varas orgāniem ziņas, uz kuru pamata sagatavoti un veikti vīru aresti.

6. Vienlaicīgi ar arestu veic rūpīgu kratīšanu. Kratīšanā izņem: ieročus, patronas, sprāgstvielas un ķīmiskās vielas, militāro uzkabi, pavairošanas iekārtas (šapirogrāfus, stiklogrāfus, rakstāmmašīnas utt.), kontrrevolucionāro literatūru, ārzemju valūtu, dārgmetālus stieņos, monētās un izstrādājumos, personas dokumentus un naudas dokumentus.

7. Visas arestētā personiskās mantas (izņemot nepieciešamo veļu, drēbes un virsdrēbes, apavus un gultas piederumus, kurus arestētie ņem līdzi) konfiscē. Arestēto dzīvokļus aizzīmogo.

Gadījumos, kad kopā ar arestētajiem dzīvo viņu pilngadīgie bērni, vecāki un citi radinieki, bez viņu personiskajām mantām viņiem tiek atstāts lietošanā nepieciešamais: arestētā dzīvojamā platība, mēbeles un sadzīves priekšmeti.

8. Pēc aresta un kratīšanas notiesāto kontrrevolucionāru sievas tiek konvojētas uz cietumu. Vienlaicīgi tālāk norādītā kārtībā tiek izvesti arī bērni.

 

LIETU NOFORMĒŠANAS KĀRTĪBA

9. Pret katru arestēto un pret katru sociāli bīstamo bērnu, kurš ir vecāks par 15 gadiem, tiek ierosināta izmeklēšanas lieta, kurā bez jau noteiktajiem dokumentiem iekļauj arī izziņas (sk. šā dokumenta 1. panta "a" un "b" punktu) un saīsinātu apsūdzības rakstu.

10. Izmeklēšanas lieta tiek nosūtīta izskatīšanai PSRS IeTK Sevišķajai apspriedei.

IeTK Tālo Austrumu un Krasnojarskas novadu un Austrumsibīrijas apgabala pārvalžu priekšniekiem arestēto izmeklēšanas lietas Sevišķajai apspriedei nav jāsūta. Tā vietā telegrāfiski paziņot sīkas vispārējas izziņas par notiesāto ģimenēm (1. panta "a" punkts), kuras tad arī izskatīs Sevišķā apspriede. Tā savu slēdzienu par katru ģimeni, vienlaicīgi norādot ieslodzījuma vietu (nometni), minētajiem IeTKP priekšniekiem tāpat paziņo telegrāfiski.

 

LIETU IZSKATĪŠANA UN SODA SANKCIJAS

11. Sevišķā apspriede izskata notiesāto dzimtenes nodevēju sievu un to viņu bērnu lietas, kuri ir vecāki par 15 gadiem un kuri ir sociāli bīstami un spējīgi veikt pretpadomju darbības.

12. Notiesāto dzimtenes nodevēju sievu ieslodzījums nometnē atkarībā no sociālās bīstamības pakāpes nevar būt mazāks par 5–8 gadiem.

13. Notiesāto sociāli bīstamie bērni atkarībā no viņu vecuma, bīstamības pakāpes un labošanās iespējām ieslogāmi nometnēs vai IeTK labošanas darbu kolonijās vai nosūtāmi uz republiku Izglītības tautas komisariātu speciālā režīma bērnu namiem.

14. Sevišķās apspriedes spriedumi tiek paziņoti izpildīšanai republiku IeTK tautas komisāriem un IeTK novadu un apgabalu pārvalžu priekšniekiem telegrāfiski.

15. Izmeklēšanas lietas tiek nodotas PSRS IeTK arhīvā.

 

SPRIEDUMU IZPILDĪŠANAS KĀRTĪBA

16. Ar Sevišķās apspriedes spriedumu notiesātās dzimtenes nodevēju sievas saskaņā ar PSRS IeTK NGP personālnorīkojumiem tiek nosūtītas soda izciešanai uz Temņikovas labošanas darbu nometnes speciālo nodaļu.

Nosūtīšana uz nometni notiek pastāvošajā kārtībā.

17. Notiesāto dzimtenes nodevēju sievas, kuras nav arestētas slimības un slimu bērnu aprūpes sakarā, pēc viņu izveseļošanās tiek arestētas un nosūtītas uz nometni.

Dzimtenes nodevēju sievas, kurām ir zīdaiņi, tūlīt pēc spriedumu pasludināšanas tiek arestētas un, neieslogot cietumā, nogādātas tieši nometnē.

Tāpat rīkojas ar notiesātajām sievām–sirmgalvēm.

18. Sociāli bīstamie notiesātie pirmās un otrās grupas bērni tiek nosūtīti uz nometnēm vai IeTK labošanas darbu kolonijām, vai republiku Izglītības tautas komisariātu speciālā režīma [bērnu] namiem saskaņā ar IeTK NGP personālnorīkojumiem, trešās grupas bērni – saskaņā ar PSRS IeTK ASP personālnorīkojumiem.

 

NOTIESĀTO [VECĀKU] BĒRNU IZMITINĀŠANA

19. Pēc [vecāku] notiesāšanas palikušos bārabērnus izmitina:

a) bērnus vecumā no 1–1,5 gadam un līdz pilniem 3 gadiem – Veselības aizsardzības tautas komisariāta bērnu namos un mazbērnu novietnēs notiesāto dzīves vietās;

b) bērnus vecumā no pilniem 3 gadiem līdz 15 gadiem – citu republiku, novadu un apgabalu (saskaņā ar norādīto dislokāciju) Izglītības tautas komisariātu bērnu namos, izņemot Maskavu, Ļeņingradu, Kijevu, Tbilisi, Minsku, piejūras un pierobežas pilsētas.

20. Par bērniem, kas ir vecāki par 15 gadiem, jautājumu izlemj individuāli. Atkarībā no vecuma, iespējas pašam sevi nodrošināt ar savu darbu vai iespējas dzīvot radinieku apgādībā šos bērnus var:

a) nosūtīt uz republiku Izglītības tautas komisariātu bērnu namiem saskaņā ar 19. panta "b" punktu;

b) nosūtīt uz citām republikām, novadiem un apgabaliem (izņemot iepriekšminētās vietas), lai iekārtotu viņus darbā vai norīkotu mācīties.

21. Zīdaiņus nosūta kopā ar mātēm uz nometni, no kurienes, sasniedzot 1–1,5 gada vecumu, viņi tiek ievietoti republiku Veselības aizsardzības tautas komisariātu bērnu  namos vai mazbērnu novietnēs.

22. Bērni vecumā no 3 līdz 15 gadu vecumam ir valsts apgādībā.

23. Gadījumā, ja bāreņus vēlas pilnībā uzturēt citi radinieki (kuri nav represēti), tam nepretoties.

 

SAGATAVOŠANĀS BĒRNU UZŅEMŠANAI UN SADALEI

24. Katrā pilsētā, kur noritēs operācija, tiek īpaši izveidoti:

a) uzņemšanas un sadales punkti, kuros bērni tiks ievietoti tūdaļ pēc mātes aresta un no kurienes bērnus pēc tam novirzīs uz bērnu namiem;

b) īpaši tiek izveidotas un iekārtotas telpas sociāli bīstamo bērnu izmitināšanai līdz Sevišķās apspriedes sprieduma pasludināšanai.

Minētajiem bērniem tiek izmantoti – tur, kur tādi ir – IeTK darba koloniju nodaļu bērnu sadales punkti.

25. To IeTK orgānu priekšnieki, kuru teritorijā ir notiesāto vecāku bērnu uzņemšanai paredzētie Izglītības tautas komisariātu bērnu nami, kopā ar apgabalu Tautas izglītības nodaļu pārziņiem vai pārstāvjiem veic bērnu namu personāla pārbaudi un politiski nestabilas, pretpadomiski noskaņotas un izvirtušas personas atlaiž. Viņu vietā pieņem pārbaudītu, politiski uzticamu sastāvu, kas būs spējīgs veikt mācību un audzināšanas darbu ar atsūtītajiem bērniem.

26. IeTK orgānu priekšnieki nosaka, kuros Veselības aizsardzības tautas komisariāta bērnu namos un mazbērnu novietnēs var izvietot bērnus līdz 3 gadu vecumam un nodrošina šo bērnu tūlītēju un obligātu pieņemšanu.

27. Republiku IeTK komisāri un IeTK novadu un apgabalu pārvalžu priekšnieki personīgi telegrafē PSRS IeTK ASP biedram Šnejersonam to bērnu vārdiskus sarakstus, kuru mātes tiek arestētas. Sarakstā ir jānorāda bērna uzvārds, vārds, tēva vārds, dzimšanas gads, kurā klasē mācās. Sarakstos bērnus uzskaita pa grupām, kuras tiek komplektētas tādējādi, lai vienā un tajā pašā namā nenonāktu radniecīgi saistīti un savstarpēji pazīstami bērni.

28. Bērnu sadali pa bērnu namiem veic PSRS IeTK ASP priekšnieka vietnieks. Viņš telegrafē republiku IeTK un IeTK novadu un apgabalu pārvalžu priekšniekiem, kurus bērnus uz kuru [bērnu] namu nosūtīt. Telegrammas kopiju nosūta attiecīgā bērnu nama priekšniekam. Viņam šī telegramma ir par pamatu bērnu uzņemšanai.

29. Notiesāto [personu] sievu aresta laikā bērnus nošķir no viņām kopā ar personas dokumentiem (dzimšanas apliecību, mācību dokumentiem) un speciāla, aresta grupas sastāvā esoša IeTK darbinieka pavadībā aizved:

a) bērnus līdz 3 gadu vecumam – uz Veselības aizsardzības tautas komisariāta bērnu namiem vai mazbērnu novietnēm;

b) bērnus no 3 līdz 15 gadu vecumam – uz uzņemšanas un sadales punktiem;

c) sociāli bīstamos bērnus, kuri ir vecāki par 15 gadiem, – uz īpaši viņiem pielāgotām telpām.

 

BĒRNU NOSŪTĪŠANAS KĀRTĪBA UZ BĒRNU NAMIEM

30. Bērnus pieņemšanas un sadales punktā pieņem punkta priekšnieks vai IeTK DKD bērnu pieņemšanas punkta priekšnieks un speciāli nozīmēts VDP operatīvais darbinieks (darbiniece).

Katrs pieņemtais bērns tiek reģistrēts īpašā grāmatā, bet viņa dokumenti tiek aizzīmogoti slēgtā aploksnē.

Pēc tam bērnus grupē pēc norīkojuma vietām un grupas speciāli izvēlēta darbinieka pavadībā tiek nosūtītas uz Izglītības tautas komisariāta bērnu namiem, kur kopā ar dokumentiem tiek nodotas bērnu nama priekšniekam, kas personīgi parakstās par saņemšanu.

31. Bērnus vecumā līdz 3 gadiem nodod personīgi Veselības aizsardzības tautas komisariāta bērnu namu vai mazbērnu novietņu vadītājiem, kas personīgi parakstās par saņemšanu. Kopā ar bērnu nodod arī viņa dzimšanas apliecību.

 

NOTIESĀTO [VECĀKU] BĒRNU UZSKAITE

32. Notiesāto bērnus, kuri ir ievietoti republiku Izglītības tautas komisariātu un Veselības aizsardzības tautas komisariātu bērnu namos un mazbērnu novietnēs, uzskaita PSRS IeTK ASP.

Bērnus, kuri ir vecāki par 15 gadiem un kuri ir notiesāti kā sociāli bīstami, uzskaita PSRS IeTK VDGP 8. nodaļa.

 

NOTIESĀTO [VECĀKU] BĒRNU UZRAUDZĪBA

33. Republiku iekšlietu tautas komisāriem, IeTK novadu un apgabalu pārvalžu priekšniekiem ir jāseko notiesāto [vecāku] bērnu politiskajam noskaņojumam, viņu mācībām un audzināšanas darbam.

 

ATSKAITE

34. Par operācijas gaitu telegrafēt man trīs dienu atskaitēs. Par visiem ekscesiem un ārkārtējiem notikumiem – nekavējoties.

35 Notiesāto [personu] sievu represēšanas operāciju pabeigt līdz š.g. 25. oktobrim.

36. Turpmāk visu atklāto dzimtenes nodevēju, labējo trockistu spiegu sievas arestēt vienlaicīgi ar vīriem saskaņā ar kārtību, kuru nosaka šī pavēle.

 

PSR Savienības iekšlietu tautas komisārs

 

[12-13] Terora apjoms PSRS pirmskara gados

 

[12] Par kontrrevolucionāriem un citiem īpaši bīstamiem valsts noziegumiem notiesātie 1921.–1940. gadā

 

Gads    Pavisam notiesāti          Augstākais soda mērs   Nometnes, kolonijas un cietumi Trimda un izsūtījums      Citas  sankcijas *      

1921

 35 829

9701

21 724

1817

2587

1922

   6003

1962

2656

166

1219

1923

   4794

414

2336

2044

-

1924

 12 425

2550

4151

5724

-

1925

 15 995

2433

6851

6274

437

1926

 17 804

990

7547

8571

696

1927

 26 036

2363

12 267

11 235

171

1928

 33 757

869

16 211

15 640

1037

1929

 56 220

2109

25 853

24 517

3741

1930

208 069

20 201

114 443

58 816

14 609

1931

180 696

10 651

105 683

63 269

1093

1932

141 919

2728

73 946

36 017

29 228

1933

239 664

2154

138 903

54 262

44 345

1934

  78 999

2056

59 451

5994

11 498

1935

267 076

1229

185 846

33 601

46 400

1936

274 670

1118

219 418

23 719

30 415

1937

790 665

353 074

429 311

1366

6914

1938

554 258

328 618

205 509

16 842

3289

1939

  63 889

2552

54 666

3783

2888

1940

  71 806

1649

65 727

2142

2288

Kopā

3 080 574

749 421

1 752 499

375 799

202 855

           

 

 

[13] IeTK nometnēs ieslodzīto skaits 1939. gada 1. janvārī

 

Nr.p. k.

Nometnes nosaukums

Ieslodzīto skaits

Procentos no kopskaita

1.

Bamlags (BAM trase)

262 194

20,05

2.

Sevvostlags (Magadana)

138 170

10,56

3.

Belbaltlags (Karēlijas APSR)

86 567

6,62

4.

Volgolags (Ugļičas–Ribinskas rajons)

74 576

5,70

5.

Daļlags (Piejūras novads)

64 249

4,91

6.

Siblags (Novosibirskas apgabals)

46 382

3,55

7.

Ušosdorlags (Tālie Austrumi)

36 948

2,83

8.

Samarlags (Kuibiševas apgabals)

36 761

2,81

9.

Karlags (Karagandas apgabals)

35 072

2,68

10.

Sazlags (Uzbekijas PSR)

34 240

2,62

11.

Usoļlags (Molotovas apgabals)

32 714

2,50

12.

Kargopoļlags (Arhangeļskas apgabals)

30 069

2,30

13.

Sevželdorlags (Komi APSR un Arhangeļskas apg.)

29 495

2,25

14.

Jagrinlags (Arhangeļskas apgabals)

27 680

2,12

15.

Vjazemlags (Smoļenskas apgabals)

27 470

2,10

16.

Uhtimlags (Komi APSR)

27 006

2,06

17.

Sevurallags (Sverdlovskas apgabals)

26 963

2,06

18.

Lokčimlags (Komi APSR)

26 242

2,01

19.

Temlags (Mordvijas APSR)

22 821

1,75

20.

Ivdeļlags (Sverdlovskas apgabals)

20 162

1,54

21.

Vorkutlags (Komi APSR)

17 923

1,37

22.

Soroklags (Arhangeļskas apgabals)

17 458

1,34

23.

Vjatlags (Kirovas apgabals)

16 854

1,29

24.

Oņeglags (Arhangeļskas apgabals)

16 733

1,28

25.

Unžlags (Gorkijas apgabals)

16 469

1,26

26.

Kraslags (Krasnojarskas novads)

15 233

1,16

27.

Taišetlags (Irkutskas apgabals)

14 365

1,10

28.

Ustjvimlags (Komi APSR)

11 974

0,92

29.

Tomasinlags (Novosibirskas apgabals)

11 890

0,91

30.

Gornošorskas LDN (Altaja novads)

11 670

0,89

31.

Noriļlags (Krasnojarskas novads)

11 560

0,88

32.

Kuloilags (Arhangeļskas apgabals)

10 642

0,81

33.

Raičihlags (Habarovskas novads)

8711

0,67

34.

Arhbumlags (Arhangeļskas apgabals)

7900

0,60

35.

Lugas nometne (Ļeņingradas apgabals)

6174

0,47

36.

Bukačačlags (Čitas apgabals)

5945

0,45

37.

Prorvlags (Lejasvolga)

4877

0,37

38.

Ļikovlags (Maskavas apgabals)

4556

0,35

39.

Južnaja Gavaņa (Maskavas apgabals)

4376

0,33

40.

Staļina stacija (Maskavas apgabals)

2727

0,21

41.

Dmitrovas mehāniskā rūpnīca (Maskavas apgabals)

2273

0,17

42.

Būve T 211 (Ukrainas PSR)

1911

0,15

 

Kopā:

1 307 912

100,00