Ievas Tīģeres ģimene

Tīģere Ieva Ernesta m., dz. 1915, dzīvoja Kuldīgas apriņķa Vārmes pagasta Rūšos, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Partizanskas rajonu, atbrīvota 15.01.57 lieta Nr. 16388.

Vīrs Tīģeris Fricis Friča d., dz. 1907, dzīvoja Kuldīgas apr., Vārmes pagasta Rūšos arestēts 14.06.1941., ieslodzīts Kirovas apgabala Vjatlagā, atbrīvots 17.02.49., pēc tam nosūtīts nometinājumā uz Kazahijas PSR Karagandas apgabala Temirtau pilsētu. Vēlreiz arestēts 06.03.52., ieslodzīts Pesčanlagā (Karagandā), atbrīvots 1956. gadā Lieta Nr. 16388., P-8459.

Dokumenti, fotogrāfijas

Ievas Tīģeres atmiņas

1941. gada 14. jūnijā mani izsūtīja kopā ar vīru – Frici Tīģeri no Vārmes pagasta "Rūšiem". Mani izsūtīja uz Krasnojarskas novada Partizānas rajona Kaželakas ciemu. Līdz dzelzceļa stacijai mūs aizveda kopā ar Kroģeri Irmu un viņas trim meitām. Pie vagona mani no vīra izšķīra. Sargi uz jautājumu, kāpēc šķir no sievām, atbildēja, ka tā mums būšot ērtāka braukšana, bet tur galā mēs visi būšot kopā. Pirmās ziņas par vīru pēc tam dabūju 1945. gadā, kad beidzās karš. Es rakstīju uz "Rūšiem" vēstuli un arī viņš bija atrakstījis un tad mēs sākām sarakstīties. Bijām kādas trīs drosmīgas ģimenes un no sādžas Kaželakas aizbēgām uz 50 km attālo sādžu, jo Kaželakā bija ļoti zemas algas. Tie bēdzēji bijām no Ķingutiem – Vaitkevice ar dēlu Imantu (lauksaimniecības studentu, kurš tieši izvešanas dienā bija atbraucis uz māju pēc naudas un ielēca kā circenis pelnos), Filholde no Kabiles ar diviem puikām un meitu. Filholda tēvs bija izaudzinājis ārlietu ministru Meierovicu. Meierovica meitu Rutu arī satikām tur izsūtījumā. Un trešā bija Zvaigznes ģimene, māte ar savu astoņpadsmit gadus veco dēlu. To jauno sādžu sauca "Solņečnoje taloje". Pusotra mēneša laikā jau diezgan labi runājām krieviski. Atpakaļ mūs nedzina. Strādājām lauksaimniecībā. Bads jau mūs visur pavadīja, bet te varējām nopirkt kādu kartupeli, sasalušu kāpostu. Krievi tirgoja sasaldētu pienu. Izslauca, ielēja bļodiņā un sasaldēja. Pirms lietošanas paturēja virs katla ar tvaikiem, piens atkusa un iekrita katlā. Tādu tēju mēs dzērām. Par pusotra litra sasaldēta piena bija jādod vai nu naktskrekls, vai blūze. Kā nu varēja salīgt, jo tie krievi jau arī bija ļoti slikti apģērbti. Mani kā darbaspējīgu vieninieci ieveda vēl 70 km tālāk taigā uz ciemu Mīna. Tur no sākuma strādāju meža darbos. Mežrūpniecības saimniecībai bija arī palīgsaimniecība. Tur mani nozīmēja strādāt pie cūkām. Stallis bija no guļbaļķiem, bez griestiem un logu vietā caurumi. Cūkas baroja ar sasalušiem izvārītiem turnepiem. Pēc tam mani norīkoja pie govju slaukšanas. Vispienīgākā tur skaitījās 5–6 l govs. Tad maijā mani paņēma "na splavu" – uz baļķu pludināšanu. 5–6 m gari baļķi bija jāveļ upē un jāpludina. Mums nebija spēka. Kājas berza tāšu apavi. Pavārs mums bija somu puika. Reiz viņš mums saka, ka būšot gaļas zupa. Izrādās atvesti govju kuņģi. Kuņģa iekšpuse bija jāizplaucē un tās raga bārkstiņas jāizkasa, bet viņš tam bija par slinku un tā mēs ēdām briesmīgi smirdīgo zupu degunus aizturot, jo savādāk nebija iespējams. Pavasarī vēl izdevās nomedīt kādu meža putnu un tad galīgs bads nebija jācieš. Gulējām zem klajas debess, uz zāles un skujām, pie ugunskura. Turpat arī izžāvējām drēbes. Reizēm kāds apģērba gabals neuzmanības dēļ iekrita ugunī un sadega. Upe, pa kuru pludinājām baļķus, bija liela kā Daugava vai Lielupe. Ja radās sastrēgums, tad mums pa baļķiem ar divmetrīgiem ķekšiem rokās vajadzēja iet un tos baļķus izkustināt. Tas bija ļoti bīstami un nelaimes gadījumi šajā sakarībā bija bieža lieta. Arī man reiz izdevās izglābties tikai pateicoties laikā pasniegtiem ķekšiem. Te nostrādāju līdz 1947. gada decembrim.

Jau vienreiz biju rajona centrā prasīt par atbrīvošanu. Arī tagad prasīju, lai laiž mājās. Vīrs tika atbrīvots no Kirova lāģeriem un arī lai mani laiž mājās. Priekšsēdētājs mums parāda tādu papīru, ko laikam parakstījām pirmā vasarā reizē ar algu sarakstu. Izrādās, ka esam parakstījušies, ka labprātīgi paliekam Sibīrijā vēl uz 20 gadiem. Priekšnieks saka: "Što ti ješčo hočeš?". Tad arī radās doma par bēgšanu. Nokāvu savu ap 30 kg smago sivēntiņu un gatavojos ceļam. Ar mani kopā devās Kilēvica no Lutriņiem. Kādā naktī uzsākām ceļu uz 400 km tālo Kļukvinas staciju. Dažādi tikām uz priekšu – kājām, ragavās, vaļējā mašīnā 40 grādu salā. Tur arī apsaldēju kājas. Pirksti vairs nebija kā mīksta miesa, bet sasaluši cieti grabēja kā zirņi. Tad atkal bija grūti ar biļetes dabūšanu. 4–5 dienas nodzīvojām stacijā. Bija jātiek līdz Sverdlovskai. Iegājām pa sētas durvīm, iedevām "načaļņikam" "pa virsu" un tai pašā dienā braucām uz Sverdlovsku. Ja mēs būtu pažēlojušas naudu, tad turpat arī būtu palikušas. Arī Sverdlovskā mums bija jāpiemaksā vilciena pavadonei. Sākumā mūs uzbāza bagāžas plauktiņā un tad pēc laba laika varējām līst lejā. Reiz pa nakti nāk dokumentu kontrole. Es saku Valijai: "Nu vienreiz cauri ir". Valija atbild, lai stāvu klusu, gan viņa runāšot un norunāšot. Kontrole mums tuvojas, bet te uzreiz spēlēdami, dejodami un dziedādami ienāk čigāni. Tai troksnī un burzmā mēs aizlavījāmies kontrolei aiz muguras. Tā tikām sveikā, bet arī vēlāk kā ieraugām uzplečus, tā sirds saraujas. Maskavā ko ēst vairs nebija. Nopirkām 2 mandarīnus, apēdām ar visu mizu, uzdzērām ūdeni un tas arī viss. Rīgā mēs pārnakšņojām pie vienas komunistu ģimenes. Viņi latvieši kādreiz bija izsūtīti no Latvijas par pagrīdes darbību. To adresi mums iedeva tās sievietes māsa un teica, ka, lai arī viņas māsa ir komuniste, cilvēks viņa ir labs un mums palīdzēšot. Tā arī bija. Nākošā dienā uz Rīgas – Liepājas šosejas nobalsojām mašīnas un tikām vakarā līdz Brocēniem. Saldū ienācām pa nakti. palikām pie Vallijas māsas. Pa ceļam bijām mantojušas utis. Šausmīgi. Atceros dziesmu, ko dziedājām:
"Ko reiz ēdusi Krievijas ute,
To vairs aizmirst nevar nekad, nekad, nekad".

Māsīca no Saldus otrā dienā palīdzēja tikt līdz Skrundai, kur dzīvoja mani vecāki. Mājās ierados īsi pirms 1947. gada Ziemassvētkiem. Tai pašā vakarā vecīši man uztaisīja vannu. Ar mani satikties atbrauca brālis. Pēc pāris dienām atbraucu pie māsas uz Vārmi un tad arī atnācu uz "Rūšiem". Vīramāte aizveda uz "Sudmaļsētām" pie kurpnieka. Pret rudzu maisu no bēgļiem iemainīja ziemas mēteli. Tad jau zināju, ka bēgļus sāk tvarstīt un pēc gada pārcēlos uz Zvārdes pagastu.

Tad 1949. gadā mani izsauca uz Saldus čeku un apcietināja. Mani pārveda uz Kuldīgu un gandrīz nedēļu dzīvoju arestantu namiņā pie Kuldīgas tiesas nama. Kad mašīna sanāca pilna, mūs veda uz Ventspils cietumu. Mani tiesāja Maskavas troika – osoboje soveščaņije. Notiesāja uz 3 gadiem lāģerī bez tiesībām atgriezties Latvijā.

Ventspils cietumā biju tieši kastaņu ziedēšanas laikā. Kamerā bijām 23 sievietes un tikai 3 no mums kriminālnoziedznieces, pārējās – pārbēdzējas. Pārsūtīšanas cietumā sabiju līdz jūnija mēnesim. Tad bija noformēts ešelons un mani pārveda uz buhta Vaņino. Tur visu vasaru nodzīvojām vienās dzeloņdrātīs, jo gaidījām kuģi, kas mūs aizvestu uz Gulaga arhipelāgu. Oktobra beigās mums pateica – savāciet mantiņas. Kuģis beidzot bija pienācis. Kad kāpām kuģī – kriminālās uzvedās šausmīgi – nāca virsū kliegdamas ar šausmīgu troksni. Rāva nost drēbes, kulītes, visu, ko tik varēja. Viņas tā darīja, jo zināja, ka nepadosies un, ka apsardze arī neko neteiks. Mūsu kuģis iekļuva vētrā, slimojām ar jūras slimību. Tas bija viens šausmīgs ārprāts. Aptrūka dzeramā ūdens, jo bijām nomaldījušies no kursa. Kad pa trapu kāpām nost no kuģa, drēbes bija piesūkušās ar mitrumu, bet te uz sauszemes – sals. Tā nonācām Magadanā. Pa četri rindā aizveda mūs uz zaldātu vasaras nometni. Vienā kaktiņā gan bleķa krāsniņa bija, bet tā mūs sildīt nespēja. To nakti kaut kā pārlaidām. No rīta pirmo reizi dabūjām kārtīgas brokastis: "kaša", eļļas pilīte un saldināta tēja. Ēdām ilgi, ilgi, lai varam izgaršot. Tad pirts un sadale pa barakām. Darbā es nokļuvu uz dzelzceļa. Bija jātīra apmēram 1 m dziļš sniegs no sliedēm. Pusdienas dabūju vakarā, kad darbs bija izdarīts, bet vispār cilvēcīgos apstākļos dzīvojām. Bleķa gultiņas, silta telpa. Tad es ļoti smagi saslimu. Mani aizveda uz lēģera centrālo slimnīcu Magadanā. Guļot slimnīcā iepatikos māsiņai uzbekietei. Viņa sāka teikt ārstam Vladimiram Mihailovičam, lai mani patur slimnīcā par sanitāri. Tā es tur paliku un atkopos. Darbos no turienes mūs nedzina. Slimnīcā sabiju līdz 1957. gadam. Mani atbrīvoja 3-4 mēnešus agrāk. Sāku strādāt turpat aiz lēģera saimniecībā. Katru mēnesi bija jāiet komandantūrā reģistrēties. Vēl iznāca strādāt par mājkalpotāju, tad atpakaļ uz slimnīcu par māsu saimnieci. 1957. gadā atgriezos Latvijā, aizbraucu pie brāļa uz "Cīņu" un sāku strādāt "Mazkripu" podniecībā. Tur nostrādāju 13 gadus, līdz 1970. gadam. Tad man bija 55 gadi un aizgāju pensijā.

Atmiņas pierakstīja Katrīna Jansone Vārmes pagasta "Rūšos" 1999. gada 7. novembrī.