Ilmāra Knaģa ģimene

Knaģis Ilmārs Emīla d., 1926, dzīvoja Jēkabpilī, Brīvības ielā 144. Izsūtīts 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Berjozovskas rajona Kuļičku sādžu. Atgriezies Latvijā 15.10.1947. Nosūtīts atpakaļ 01.08.1949., otrreiz izsūtījumā atradies dažādos Krasnojarskas novada rajonos. Atbrīvots 08.08.1956. Latvijā atgriezies 1962. gadā. Miris 11.12.2020. LVA, 1987. f., 1. apr., (Jēkabpils), 484-R. lieta.

Tēvs Knaģis Emīls Dāvja d., 1888, dzīvoja Jēkabpilī, Brīvības ielā 144. Arestēts 14.06.1941., ieslodzīts Vjatlagā, miris 04.10.1941., apglabāts 7. nometnes kapsētā. LVA, 1987. f., 1. apr., (Jēkabpils), 484-R. lieta.

Māte Knaģe Marija Jāzepa m., 1899, dzīvoja Jēkabpilī, Brīvības ielā 144. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Berjozovskas rajona Kuļičku sādžu. Izsūtījumā atradusies arī Igarkas, Kanskas, Tasejevas rajonos. Atbrīvota 08.08.1956. LVA, 1987. f., 1. apr., (Jēkabpils), 484-R. lieta.

Dokumenti, fotogrāfijas


Ilmāra Knaģa atmiņas

[…]Viņi bija trīs – tie, kam tēvs atvēra durvis. Galvenais bija tērpies brūni pelēkā reglāna mētelī. Viņš bija latvietis, man liekas – no Krievijas latviešiem. Otrs bija milicis, bet nepazīstams. Uzvārds viņam bija Zāģers. Trešais bija krievu armijas virsnieks.

Mums bija dota stunda līdzņemamā sagatavošanai. Kad sviedām automašīnā dažos koferos iepakotās un segās un galdautos iesietās steigā pagrābtās mantas, virsnieks iemeta mašīnā arī divus slēpju pārus, teikdams, ka tās man Sibīrijā noderēšot. Vēl viņš iesvieda mašīnā dažus apģērba gabalus, tēva puskažociņu un grozu ar netīro veļu. Šīs drēbes un groza saturs mūs pirmajā ziemā glāba no aukstuma, bet arī no bada […]

[…] Krustpils stacijā vīriešus no mums nošķīra. Viens no tiem brīžiem, kas paliek atmiņā uz mūžu. Viņi soļoja pret sauli stingrā karavīru solī, trīs vecie latviešu strēlnieki – Emīls Knaģis, Jāzeps Broks un Ansis Potceps. Aizmiglotām acīm es raudzījos aizejošā tēva mugurā un žņaudzu dūrē nupat no viņa saņemto franču kabatas nazi....[…] drīz pie vagoniem sāka pulcēties cilvēki. Radi, tuvinieki. Arī mana tēva brālis Alberts ar sievu. Šķiet, daudziem, kas bija atnākuši mūs pavadīt, pēc to dienu likumiem arī vajadzētu atrasties tādos pašos aizrestotos vagonos, bet laikam jau vagonu nebija tik daudz, lai aizvestu visus vienā rāvienā. Ar kāda mūsu radinieka – Jāņa Krūmiņa palīdzību, kurš strādāja izpildkomitejā un bija kompartijas biedrs, Albertam izdevās vecomāti dabūt ārā no vagona […]

[…] mūsu priekšā atvērās liela lopu vagona – “pulmaņa” durvis. ... Tas bija četrasu lopu vagons, uz ātru roku iekārtots šai speciālajai operācijai. Guļamās lāvas divos stāvos, iepretim durvīm “havaja” – caurums grīdā un slīpa koka sile virs tās. Nekāda nožogojuma ap to nebija... Vienā vagona pusē divi mazi, aizrestoti lodziņi. Vagonā bijām apmēram 70 cilvēku. Bija daudz vecu ļaužu un mazu bērnu, arī kādi trīs vai četri zīdaiņi […]

[…] Sākumos vagonos sadzītā sabiedrība šķita diezgan raiba, bet, tuvāk iepazīstot šīs sievietes, viņu un viņu vīru pagātni, atklājās tas, kas visiem bija kopīgs, atklājās galvenie aresta iemesli. Piedalīšanās Brīvības cīņās, karošana kādreizējās latviešu strēlnieku vienībās, aktīva sabiedriskā darbība – it sevišķi Aizsargu organizācija. Un visiem kopīgs bija auksts inteliģences līmenis. Turība, bagātība nebija galvenais kritērijs[…]

[…] Smacīgajā vagonā ēst lāgā negribējās, sālītās ķieģeļveida maizes klaipi palika neapēsti un pelēja. Sapelējušo maizi mēs metām ārā pa logiem. Šad tad mums deva zupu. Zupā peldēja kaut kādi aizdomīgi gaļas vai zivs gabali. Lielas vajadzības pēc tās zupas vēl nebija, badu mēs vēl nejutām. Šis tas bija no mājām līdzi paņemts, un, ja kādam nebija, citi ēdienā dalījās. Austra Pūtele nebija vienīgā, kurai gandrīz visas mantas bija pie vīra […]

[…] mūs veda arvien tālāk uz austrumiem. Pārbraucām pāri Urālu kalniem, Obas upei. Tad bija stacija ar skaistu nosaukumu “Taiga”, pēc tam Ačinskas pilsētas sarkanie jumti, un vilciens sāka braukt dienvidu virzienā. Adadimas stacijā mēs tikām “laipni lūgti” izkāpt.

Vairākas dienas sēdējām lielā stacijas lakumā. Tūkstošiem sieviešu un bērnu no vairākiem ešeloniem. Satikās paziņas, radi, pat tādi, kuri dzimtenē jau labu laiku nebija tikušies.[…] Gulējām turpat uz saiņiem. Laiks turējās silts, bet naktis gan bija diezgan vēsas. Sākām iepazīt kontinentālā klimata īpatnības.

[…] Pēc dažām dienām ieradās daudzi mums domāti pajūgi. Pa laukumu starp mūsu saiņiem un koferiem staigāja vīri formās un civilajās drēbēs, aplūkoja mūs, skaitīja, par kaut ko strīdējās, lamājās. Zobos gan neskatījās un muskuļus netaustīja, kas nebija, tas nebija. Izrādījās, ka kolhozu un sovhozu pārstāvji no mūsu bara atlasa sev strādniekus. Mūsu dāmas bija sašutušas: tas izskatoties pēc vergu tirgus. Tiešām gan. Nāca prātā Bīčeres-Stovas “Krusttēva Toma būda” [...]

Tad mūs sasēdināja ratos un karavānas devās ceļā. Mūsu karavānā bija kādi divdesmit pajūgi vai varbūt vairāk. Mūs pavadīja čekists, jauns puisis ar diviem trīsstūriem uz formas frenča apkakles atlokiem.

Braucām vairākas dienas. Nakšņojām zem ratiem. Turpat pie ratiem ganījās pinekļiem sapītie zirgi[..] Mūsu ceļojuma galamērķis bija Kuļiču sādža Berjozovskas rajonā Krasnojarskas apgabalā [...]

[…] Tēvs bija aktīvs sabiedrisks darbinieks. Ilgus gadus laikraksta “Jēkabpils Vēstnesis” redakcijas loceklis un pat atbildīgais redaktors. ... Sarkanā Krusta biedrības Jēkabpils nodaļas valdes priekšsēdis, aktīvi darbojās Izglītības biedrībā, Tuberkulozes apkarošanas biedrībā u. c. Liels “grēks” bija arī tas, ka tēvam piederēja no viņa tēva mantota māja. Bet pats galvenais tēva “grēks” laikam skaitījās tas, ka viņš bija viens no Aizsargu organizācijas Jēkabpils nodaļas dibinātājs […]

[…] Karavāna, kas vasaras sākumā uz ziemeļiem atveda mūs, nebija vienīgā. Visu 1942. gadu desmitiem tūkstošu dažādu tautību politiski represētos no Krasnojarskas apgabala dienvidiem pārvietoja uz ziemeļiem. Šāda “balto vergu” transportēšana pa Sibīrijas upēm bija sākusies jau divdesmito gadu beigās, kad notika piespiedu kolektivizācija un kulaku izsūtīšana, un turpinājās ar mainīgu intensitāti līdz pat Staļina nāvei […]

[…] No visas lielās Kazaku ģimenes Latvijā atgriezās tikai Biruta. Viena māsiņa nomira Krasnojarskā, otra Agapitovā, vecāmāte Plahinā, māte Igarkā. Brālis pazuda bez vēsts. Tēvs gāja bojā Vjatlagā […]

[…] No pilsētas uz visām zvejas vietām sūtīja pilnvarotos, tāpat kā iepriekšējā vasarā mums uz Kosu. Tie bija kā vagari, kuru pienākums bija gādāt, lai cilvēki vairāk strādātu un mazāk atpūstos. Kad zivis ķērās, mums nekāda izdzinēja nevajadzēja. Mēs paši strādājām, cik spējām, lai vēlāk nebūtu jābadojas. Bet, kad zivis vairs neķērās, velti tērēt spēkus bija bezjēdzīgi. Cik un ko mēs ēdām, to pilnvarotie gan vairs nekontrolēja. Tas arī nebija iespējams, un viņi paši ēda, cik vien lien iekšā […]

[…] Ziemā sākām Bodovajā cirst būdu. Tā bija pirmā manis cirstā būda. Visus darbus strādājām tikai ar cirvjiem un zāģi. Pat logu un durvju stenderes darinājām bez ēveles. Griestu, grīdu, durvis, galdu un solus – visu uztēsām no plēstiem baļķiem. Kad no biezas lapegles pusbaļķa iztēsta grīdas planka, gluda, gluži kā noēvelēta, tā ka pat vecim nav kur piekasīties, tad cilvēks var justies kā īsts vīrs […]

[…] viena no nelaimēm, ar ko daudzi mocījās un vienu ziemu arī es, bija nieru vai pūšļa apsaldēšana. Ejot pa Jeņiseju vai kādu citu klajumu lielā vējā, šķita, ka tu, cilvēks, esi kails, nevis vatētās biksēs un fufaikā tērpies. Tā bija ļoti nepatīkama kaite. […] Apsaldēti, ar melnu kreveli klāti vaigi bija parasta parādība, sīkums. Liela mocība bija augoņi. Nezinu neviena “ziemeļnieka”, kas nebūtu cīnījies ar šo nelaimi.[…] Visvairāk šī nelaime mūs mocīja pirmos gadus. Man visa galva un kājas bija vienos augoņos un vātīs. Nekādu zāļu nebija. Kā kurš prata, tā ārstējās. […]

[…] Pasažieru kuģis “Sergo Ordžonikidze” veda mani uz dienvidiem uz dzimteni. (1947. gads) Es braucu uz Latviju. ... Es braucu viens. Mamma palika Plahinā. ... Mans vienīgais dokuments, ar kuru es devos ceļā, bija pelēks ietinamā papīra gabaliņš, uz kura kolhoza grāmatvedes Puriņa kundzes roku bija rakstīts, ka esmu pēc paša vēlēšanās atbrīvots no kolhoza “8. Marts” […]

[…] Biļetes cena līdz Rīgai bija 360 rubļu. Es samaksāju 900 un paliku ar 2 “červonciem”, t. i. 20 rubļiem. Man priekšā bija ceļš savi desmit dienu, varbūt pat divu nedēļu garumā. Mani gaidīja pilnīgs bads. Bet vai man bija cita izvēle? Nebija […]

[…] Atbraucu uz savu dzimto pilsētu – Jēkabpili. Neatceros, ko jutu iebraucot Rīgā, bet atceros, kādas jūtas mani pārņēma, izkāpjot no vilciena Krustpils stacijā. Es iebraucu vēlu vakarā, jau tumsā. Atgriezos savā dzimtajā pilsētā slepus, kā zaglis, kā noziedznieks, bez jebkādiem dokumentiem.[…]

[…] Māja, kurā biju dzimis un audzis, vēl mana vectēva būvēta, stāvēja, kā stāvējusi. Apgāju tai apkārt, iegāju pagalmā. Viss likās daudz mazāks, it kā būtu sarucis. Piebūvē, kurā bijām dzīvojuši un kuras būvēšanu, tēvs pats esot pabeidzis, iekšā netiku. Durvis bija aizslēgtas. Savādi bija ap sirdi. Nebija jau nemaz pārāk ilgs laiks pagājis. Tikai sešarpus gadu, bet likās, kā vesela mūžība. Viena dzīve bija beigusies un sākās otra.[…]

[…] No Sibīrijas bija atgriezusies un Rīgā dzīvoja arī Landmaņu ģimene, kuru izsūtīja no Jēkabpils kopā ar mums. Landmanis piecus gadus bija nosēdējis nometnē Kirovas apgabala ziemeļos, t. s. Vjatlagā. Pēc atbrīvošanas viņš aizbraucis pie savas ģimenes uz Kuļičkiem un visi atgriezušies Latvijā. Landmanis toreiz bija vienīgais no 1941. gadā aizvestajiem Jēkabpils vīriešiem, kam bija laimējies atgriezties. Vēlāk atgriezās vēl viens – Hermanis Pūtelis. Visi pārējie gāja bojā. Lielākā daļa jau pirmajā ziemā […]

No citām Ilmāra Knaģa atmiņām:

[…] Mēs atgriezāmies Dzimtenē. Bet nevienam mēs šeit nebijām vajadzīgi. Mēs bijām nevēlamas personas. Mūsu vietu zem saules bija aizņēmuši “atbrīvotāji”. Bijām atgriezušies it kā uz likuma pamata saskaņā ar PSRS Izglītības ministrijas pavēli par izsūtītiem nepilngadīgiem bērniem, bet par mums ņirgājās, apvainoja bēgšanā… starp mums maz atradīsies tādu, kuri toreiz nebūtu iekļuvuši apburtajā lokā, nepierakstīja [dzīvesvietā], kamēr nebiji iestājies darbā, un neņēma darbā, kamēr nebiji pierakstījies… Bija šantāža, notika vervēšana “stukačos” […]

Fragmenti no grāmatas: Knaģis Ilmārs. Bij tādi laiki. Rīga, Jāņa Rozes apgāds, 2001.

Fragmenti no grāmatas: Vidnere Māra. Ar asarām tas nav pierādāms… Represēto cilvēku pārdzīvojumu pieredze. Rīga, LU apgāds, 1997.