Lidijas Voroņeckas (dzimusi Blaževiča) ģimene
Blaževiča Lidija Ādolfa m., 1921, dzīvoja Ludzas apriņķa, Ciblas pagasta, Miltukalnos. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada, Dzeržinskas rajonu; 1942. gadā nometināta Ustjjeņiseiskas rajona Ustjportā. Atbrīvota 19.09.1956. LVA, 1987. f., 1. apr. (Ludza), 14436. lieta.

Māte Blaževiča Lūcija Alberta m., 1885, dzīvoja Ludzas apriņķa, Ciblas pagasta, Miltukalnos. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada, Dzeržinskas rajonu; 1942. gadā nometināta Ustjjeņiseiskas rajona Ustjportā. Atbrīvota 15.10.1956. LVA, 1987. f., 1. apr. (Ludza), 14436. lieta.

Māsa Blaževiča Janīna Lūcija Ādolfa m., 1919, dzīvoja Ludzas apriņķa, Ciblas pagasta, Miltukalnos. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada, Dzeržinskas rajonu; 1942. gadā nometināta Ustjjeņiseiskas rajona Ustjportā. Atbrīvota 15.10.1956. LVA, 1987. f., 1. apr. (Ludza), 14436. lieta.

Māsa Blaževiča Jeļena Ādolfa m., 1912, dzīvoja Ludzas apriņķa, Ciblas pagasta, Miltukalnos. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada, Dzeržinskas rajonu; 1942. gadā nometināta Ustjjeņiseiskas rajona Ustjportā. Atbrīvota 15.10.1956. LVA, 1987. f., 1. apr. (Ludza), 14436. lieta.

Brālis Blaževičs Artūrs Jūlians Ādolfa d., 1914, dzīvoja Ludzas apriņķa, Ciblas pagasta, Miltukalnos. Arestēts 14.06.1941., ieslodzīts Vjatlagā. Miris 06.07.1942. LVA, 1987. f., 1. apr. (Ludza), 14436. lieta.

Brālis Blaževičs Vitālijs Mihails Ādolfa d., 1915, dzīvoja Ludzas apriņķa, Ciblas pagasta, Miltukalnos. Arestēts 14.06.1941., ieslodzīts Vjatlagā. 30.12.1948. no ieslodzījuma atbrīvots un nometināts Novosibirskas apgabala Vengerovas rajonā. Atbrīvots no nometinājuma 20.11.1956. LVA, 1986. f., 2. apr., P-2216. lieta; LVA, 1987. f., 1. apr. (Ludza), 14436. lieta.

Dokumenti, fotogrāfijas


Blaževiču ģimenes izsūtīšana

1941. gada 14. jūnija rītā ģimeni pamodināja smago automašīnu motoru rūkoņa. Klauvējieni durvis, soļu dipoņa uz kāpnēm un pavēle visiem nekavējoties savākt mantas un stundas laikā atstāt māju. Pēc tam visus veda ar mašīnu uz Ludzu. Dzelzceļa stacija bija ļaužu pārpilna, gaisā virmoja saspringums un savāds klusums. Pēc stundu ilgas gaidīšanas tika pavēlēts vīriešiem nošķirties uz labo pusi, bet sievietēm un bērniem palikt uz vietas.

Tikai 2. jūlijā viņi iebrauca Kanskā. Cilvēkus no vilciena izmitināja skolas dārzā zem atklātas debess. Lidija atceras – Gulējām uz zemes. Nebija ko ēst. Vietējie iedzīvotāji, žēlodami mūs, nesa vai nu ceptus kartupeļus, vai nu maizi, dažreiz pat pienu. Apsardze viņus nelaida, bet cilvēki vienalga meta mums pārtiku pāri žogam.

Pēc nedēļas Kanskā sabrauca kolhozu priekšsēdētāji un sašķiroja izsūtītos. Blaževiči nokļuva Dzeržinskas rajona Kanaraju kolhozā.

Izsūtītie strādāja dažādus darbus: raka skābsiena bedres, krāva labību, sēja kviešu kūļus (norma – 1000 kūļi). Tiem, kas normu izpildīja, deva 500 g. maizes. Ziemā strādāja kaltē.

Blaževiču ģimenes piespiedu ceļojuma gala pietura bija Krasnojarskas apgabala Ustjjeņiseiskas rajona Ustjportas ciemats.

Lidija atceras: ļaudis mira kā mušas. Daudzi nespēja pielāgoties klimatam, īpaši grūti bija ziemā, polārās nakts laikā, kad saules nebija veselu pusgadu. Ja ārā bija 40 grādu sals un bezvējš, tad to uzskatīja par siltu laiku. Ziemā mirušos veda uz Jeņisejas ledus, līķus krāva grēdās. Mūžīgā sasaluma dēļ izrakt kapus nebija iespējams. Pavasarī, kūstot ledum, līķi aizpeldēja pa upi.

Lidijai un viņas 2 māsām izdevās palikt dzīvām. Zivju konservu rūpnīcas laikā Lidija tika nozīmēta par brigadieri, Janīna kļuva par uzskaitvedi, bet Helēnu nozīmēja par grāmatvedi kantorī. 1947. gadā Lidija tika nozīmēta par Ustjportas ēdnīcas pārzini, kur viņa nostrādāja līdz 1956. gadam.

Te Lidija sastapa savu lielo mīlestību Jevgēniju Voroņecki, kas arī bija izsūtīts no Latvijas. 1947. gada aprīlī viņi reģistrēja laulību, pēc gada piedzima meita, kurai nebija lemts ilgs mūžs. Otru meitu Jevgēnijs vēlējās nosaukt par godu Lidijai – mātes vārdā.

1956. gadā Lidijai iedeva pasi, un viņa kopā ar vīru, meitu un vīramāti atgriezās Latvijā.


Stāsts par Blaževiču ģimenes izsūtīšanu no Ludzas Novadpētniecības muzeja materiāliem.


No Jeļenas Blaževičas iesnieguma Latvijas PSR Ministru padomei

Mūsu ģimene 1941. gadā dzīvoja Ludzas apriņķa Ciblas pagasta Miltukalnos. Tā gada jūnija pirmajā pusē mūs visus arestēja Latvijas PSR Ie[kšlietu] t[autas] k[omisariāta] darbinieki un izveda uz Padomju Savienības Ziemeļiem. Mūsu māju, zirgus, govis, cūkas, mēbeles un citas lietas, kas atradās mājā tika konfiscētas, aprakstītas un nodotas realizācijai Ludzas Finanšu daļai. Pašlaik māja pieder Ludzas ražošanas kombinātam, klavieres – Ludzas krievu vidusskolai, mēbeles – arī ražošanas kombinātā, zirgi un lopi realizēti Ciblas ciemā un summas no to pārdošanas ieskaitītas valsts ieņēmumos.

Mūsu brālis – Blaževičs Vitālijs-Mihails Ādolfa dēls atradās labošanas darbu nometnē, PSRS IeTK Sevišķā apspriede viņu 1942. gadā notiesāja ar brīvības atņemšanu uz 8 gadiem, kurus viņš izcieta pilnībā, bet pēc tam tika nometināts nometnes rajonā kā izsūtītais.

Pārējie ģimenes locekļi, kā notiesātā radinieki, bija izsūtīti specnometinājumā uz Krasnojarskas novada Ustjjeņiseiskas rajona Ustjportas ciemu. Specnometinājumā atrados es, māsas Lidija, Janīna, māte Lūcija Blažēviči.

1956. gada 6. novembrī Baltijas kara apgabala Kara tribunāls pārskatīja lietu par brāļa Blaževiča Vitālija-Mihaila Ādolfa dēla apsūdzību, Sevišķās apspriedes spriedumu atcēla un lietu izbeidza jebkādas vainas trūkuma dēļ. Īsi sakot, brāli pilnībā reabilitēja.

Pats par sevi saprotams, ka, ja brālis nav vainīgs, tad mēs – viņa māsas un māte – vēl jo vairāk ne pie kā neesam vainīgas un tādēļ, pamatojoties uz Latvijas PSR Ie[kšlietu] m[inistrijas] un prokuratūras slēdzienu 1956. gadā mūs no specnometinājuma atbrīvoja, atjaunoja mūsu tiesības un mēs visi atgriezāmies Ludzā.

[...]


Jeļenas Blaževičas iesniegums Latvijas PSR Ministru padomei. Latvijas Valsts arhīvs, 1987. fonds, 1. apraksts (Ludza), 14436. lieta, 31.-32. lapa.

No krievu valodas tulkojis G. Zelmenis