Tamāras Jansones (dzimusi Austruma) ģimene

Austruma Tamāra Vitolda m., 1925, dzīvoja Aglonas pagastmājā. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Dzeržinskas rajonu. Atbrīvota 17.10.1956. LVA, 1987. f., 1. apr. (Daugavpils), 521”R”. l.

Tēvs Austrums Vitolds Staņislava d., 1902, dzīvoja Aglonas pagastmājā. Arestēts 14.06.1941., ieslodzīts Vjatlagā. Atbrīvots no ieslodzījuma 04.01.1951. un nometināts Krasnojarskas novada Dudinkā. 30.07.1956. atbrīvots no specnometinājuma. LVA, 1986. f., 2. apr., P-2067. l.; LVA, 1987. f., 1. apr. (Daugavpils), 521”R”. l.

Māte Austruma Olga Nikolaja m., 1903, dzīvoja Aglonas pagastmājā. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Dzeržinskas rajonu. Atbrīvota 18.09.1956. LVA, 1987. f., 1. apr. (Daugavpils), 521”R”. l.

Brālis Austrums Genādijs Vitolda d., 1926, dzīvoja Aglonas pagastmājā. Izsūtīts 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Dzeržinskas rajonu. Atbrīvota 18.09.1956. LVA, 1987. f., 1. apr. (Daugavpils), 521”R”. l.

Māsa Austruma Tatjana Vitolda m., 1941, dzīvoja Aglonas pagastmājā. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Dzeržinskas rajonu. Mirusi 1942. g. LVA, 1987. f., 1. apr. (Daugavpils), 521”R”. l.

Dokumenti, fotogrāfijas

 

Tamāras Jansones (dzimušas Austrumas) atmiņu pieraksts

Esmu dzimusi Latgalē, Kapiņu pagastā, bet kad Kapiņu pagastu likvidēja, pārcēlāmies Aglonas pagastu, kas nupat kā bija izveidojies, un līdz 1940. gadam dzīvojām Aglonas pagasta namā. Es mācījos Jaunaglonas sieviešu ģimnāzijā, tas ir – klostera skolā. Neaizbraucu uz Daugavpils dziesmu svētkiem, jo tēvs brīdināja, ka Daugavpilī ienāk krievu karaspēks, ka būs valdības maiņa, būs cita valsts iekārta.

Atceros, tā bija tirgus diena, un pa Aglonas ielu liela grupa ļaužu gāja gājienā, priekšgalā nesot sarkanu karogu. Spēcīgi jaunieši atrotītām piedurknēm, dūri paceltu gaisā, nāca pa ielu. Mamma steidzīgi mūs ierāva dzīvoklī un teica, lai uz ielas neejam. Uz pagastmāju tie cilvēki tomēr nenāca, viņi mītiņoja tirgus laukumā. Tas ir mans pirmais iespaids, kā ienāca krievi – ar neorganizētu gājienu un skaļiem “urrā” saucieniem.

Paklīda runas, ka blakus pagastā, Dagdā, tie ļaužu pūļi esot iebrukuši mājās. Vakaros mamma sēdināja mūs laivā, braucām uz salu nakšņot. Tēvs palika savā vietā. Viņam atnāca vietnieki – jauni puiši – tie paši, kas gāja ar tām paceltajām dūrēm. Bet tēvs ar viņiem labi sapratās. Septembrī ievēlēja jaunu ciema valdību. Viņi tēvam piedāvāja darbu Aglonas vīriešu ģimnāzijā. Pārnācām dzīvot uz klostera māju. Tas jau bija 1941. gadā. Tur brokastīs un pusdienās nāca skolnieki no lauksaimniecības skolas, kas bija jau darbojusies vienu gadu Aglonas vīriešu ģimnāzijā. Tur es satikos ar tiem skolniekiem, kas vēl nebija aizbraukuši vasaras brīvdienās. Viņiem visiem patika, ka es dzīvoju klostera mājā. Vakaros viņi atnāca uz baznīcas dārzu spēlēt bumbu vai tāpat parunāties un padziedāt.

Aglonā bija nodibinājusies komjauniešu grupa. Komjaunieši mani aicināja pie sevis darboties teātra grupā. Nestājos komjaunatnē, kā viņi mani aicināja, bet gāju uz teātra mēģinājumiem, biju sufliere.

1941. gadā tēvs strādāja lauksaimniecības skolā, un viņu aizsūtīja uz nedēļu kursos pamācīties, kā Padomju laikā jāstrādā. Skolas biedrs man pačukstēja, ka Daugavpilī manas skolas vecākās klases audzēkņi esot ielikti cietumā un viņus pārvedīšot uz Rīgu.

14. jūnijā brālis agri no rīta bija aizgājis uz ezeru, es vēl gulēju. Iepriekšējā vakarā bija atgriezies tēvs. Aiz durvīm izdzirdēju troksni, pa logu redzēju, ka ārpusē ir pazīstami vīrieši. Tad viņi klauvēja pie durvīm un nāca iekšā, liekot, lai mēs visi ātri ceļamies augšā. Domāju, ka tēvs ir kaut ko nodarījis. Jau iepriekš biju redzējusi apkārt braukājam tādu melnu mašīnu, sauktu par “melno bertu”, ar kuru aizveda puišus, kas it kā esot saplēsuši Staļina bildi. Tēvs toreiz teica mammai: “Vai zini, var pienākt diena, kad «melnā berta» aizvedīs arī mani. Sagatavo man veļas pāra komplektu.” Bet man pirms aizbraukšanas viņš lūdza no aizsargu cepures noārdīt zeltīto ranti un noņemt zvaigznīšu uzšuves no formas tērpa. Es to izdarīju un tagad, kad svešie bija mājā, jutos gandarīta, jo, ja viņi attaisītu skapi, tad ieraudzītu vienkārši zaļu uzvalku. Viņi prasīja ieročus, tēvs teica, ka tie ir nodoti.

Viņi ienāca virtuvē un lika visiem ātri saģērbties. Pie manām durvīm nostājās viens karavīrs ar šķībām acīm, viņam plecā bija šautene ar štiku. Tas mani nobiedēja un es uzvilku mēteli. Komisārs Karaļūns, kurš bija mums pazīstams, teica: “Karš tuvojas, jūs jāaizceļ no Bazilikas mājas uz citurieni. Ātri paņemiet visu nepieciešamo, pārējo mēs aizsūtīsim.” Manai māsiņai bija trīs mēneši, mamma viņu baroja ar krūti. Bērnam bija pienākusi ēdienreize, un viņš raudāja. Mamma paņēma zīdaini un baroja. Starp atnākušajiem bija mans skolas biedrs Indrikovs Jānis. Viņš izturējās draudzīgi un palagā krāmēja bērna drēbītes. No skapīša paņēma rotas lietu kasti un arī iepakoja pie bērna drēbītēm. Mamma noklāja zemē palagu, no skapja izgrāba drēbes ar visiem pakaramiem un sasēja palagā. Mums bija divi koferi un sainis.

Brālīti kāds bija aizgājis uz ezeru sasaukt, viņš atnāca basām kājām, kad jau kāpām smagajā mašīnā. Mašīnu nevarēja iedarbināt. Vienīgā smagā mašīna bija saimniecības mašīna, bet tās šoferis atteicās tēvu vest prom. Tad pie stūres lika sēsties viņa dēlam Jāzepam, manam skolas biedram. Komisārs apsēdās kabīnē blakus šoferim. Mašīnā šķībacainais lika tēvam gulties uz plikas grīdas. Tēvs nespēja paklausīt tādai pavēlei un notupās, bet viņš lika visiem nogulties. Karavīri pa trīs sēdēja kravas kastes katrā pusē. Braucām cauri Somersetas ciemam, un mēs sapratām, ka viņi negribēja, lai visi redzētu, ka mūs aizved.

Aglonas stacijā perons bija pilns cilvēku ar saiņiem. Daudzi bija no Preiļiem, tos mēs nepazinām. Bija sanākuši arī puikas, kas bruka virsū Jāzepam: “Ko tu atvedi Tamāru!” Šoferis nokaunējās. Komisārs tēvam pateica, ka vajag sagādāt ēdamo trīs dienām. Karavīra pavadībā paps aizgāja uz veikalu – atnesa divas kārbiņas šprotes, cukuru un maizes kukulīšus.

Mūs aizveda līdz vagoniem, tie bija četri lopu vagoni. Mammu ar mazuli, mani un brāli iesēdināja vienā vagonā, tēvu – citā. Veselu dienu vagons stāvēja, arvien veda vēl cilvēkus klāt no Preiļiem. Mazajā vagonā bijām 18 cilvēki. Es iekārtojos pie loga. Pusnaktī vagonā ieveda sievieti – Soņu Meijersoni, viņa jautrā balsī visus sveicināja. Viņa bija žīdiete, nebija turīga. Nesapratām, par ko viņa paņemta, domājām, ka drīzāk savervēta kā spiedze.

Daugavpilī vagoni brauca šurpu turpu. Vīriešu vagons bija atkabināts. Braucām pāri robežai, sievas blakus vagonā raudāja.

No meitenēm biju viena starp puišiem. Bija tāda savāda sajūta – ko citi domās, ko es esmu izdarījusi. Bija tā kā lepnums, ka es atrados starp tiem puišiem, kas bija zīmējuši plakātus, tā kā neērti.

Tālāk braucot, ievēroju, ka vecās mājas ir pelēki brūnas, salmu jumtiem. Kādā stacijā ieraudzīju, ka cilvēki nes maizi rokās neietītu papīrā, tas man bija pārsteigums, tā likās neētiski.

Mana draudzenes mamma bija šuvēja, biju redzējusi, ka viņa nostepē siltās oderes, ko mēteļos iešuj. Tādus stepējumus ieraudzīju cilvēkiem mugurā un nodomāju – laikam gaida karu un tā ir steigušies, ka nav paspējuši neko uzvilkt virsū. Nezināju, ka tās ir fufaikas.

Stacijā iedeva spaiņus un četri spēcīgākie no vagona varēja iet pēc ūdens un uz stacijas virtuvi pēc zupas un putras. Tā bija prosa, nekad tādu nebijām ēduši. Dalījāmies ar to, kas nu kuram bija līdzi.

Visiem sākās vēdera nekārtības. Bērns brīnišķīgi uzvedās – gulēja visu laiku.

Pa ceļam pārsteidzoši izskatījās zilie baznīcu torņi. Baltās baznīcas, protams, vairs nekalpoja kā baznīcas, tur bija ierīkotas noliktavas.

Bija interesanti klausīties, ko sievas par sevi stāstīja. Dažas bija pesimistiski noskaņotas, arī mana mamma. Mamma, 1. Pasaules kara laikā bēgļu gaitās pabijusi Omskā, kur izmācījusies par medmāsu – teica: „No šiem var visu sagaidīt – arī nošaušanu.”

Pie Novosibirskas mums blakus uz sliedēm nostājās lokomotīve – uzzinājām, ka ir sācies karš.

Atmiņā palicis, ka naktīs ceļa malās spīguļoja skaisti jāņtārpiņi.

Iebraucām Kanskā, mūs visus izsēdināja un aizveda uz skolas ēku. Apsēdāmies ar savām mantām uz grīdas. Atbrauca ņēmēji – acīmredzot kolhozu priekšsēdētāji – un izvēlējās sev darbaspēku. Vispirms atlasīja ģimenes bez maziem bērniem. Mēs palikām uz beigām. Tad atbrauca pajūgi un mūs kopā ar tiem, kas bija atbraukuši mūsu vagonā, veda prom. 100 kilometrus mēs braucām piecas dienas, ceļš bija ļoti dubļains un mālains. Pa ceļu staigāja vistas un govis. Pašā ciema galā apmetāmies uz nakšņošanu, sakūrām ugunskuru. Kolhozniekiem pašiem nekā nebija ko ēst, taču viņi nesa mums visu, ko vien varēja, kamēr tikām kolhozā.

Dzīvojām pie saimniekiem. Paši saimnieki gāja strādāt uz tīrumiem un labprāt mūs paturēja, jo mums bija mazs bērniņš un mamma vienmēr bija mājās, tāpēc saimnieki bija droši, ka neviens viņu māju neapzags.

Pēc kādām trim četrām dienām bija jāiet darbā. Ceļa malās bija savestas grants čupiņas, mums iedeva lāpstas, vajadzēja to granti pa ceļu izmētāt. Vakarā par darbu deva skaistu formā ceptu baltmaizi. Sākumā deva pa puskukulītim, vēlāk tik, cik katrs nopelnījām – cik čupiņas granti izmētājām.

Brālis, lai gan gadu jaunāks par mani, bija stiprāks un nadzīgs puika, viņu paņēma darbā pie savvaļas zirgiem. Brālim uzticēja baru – kādus 24 zirgus. Viņš no bara izvēlējās labāko, mācījās iejūgt. Šad tad viņš atnesa mājās auzas, mērcējām tās un vārījām ķīseli. Mainījām līdzpaņemtos palagus pret pienu, ko māsiņai dzert. Par vienu palagu kolhoznieki deva 30 litrus piena.

16. augustā man bija dzimšanas diena, un mammai nebija, ar ko mani apsveikt. Viņa teica, cik žēl, ka nav nekā ko uzdāvināt. Saimniece, padzirdējusi, ka man ir dzimšanas diena, izrāva no sava piemājas dārziņa skaistu bieti ar visām lapām un uzdāvināja to man.

Saimnieki mūs turēja, kamēr mums bija viņiem ko dot – kāds skaists izšūts kabatlakatiņš vai kas cits. Tajā laikā kolhozā bija tukšas mājas, kuru saimnieki 1937. gadā bija izsūtīti. Mūs ielika vienā tādā mājā. Mājai bija pagrabs, tur atradām bietes un burkānus. Varējām iztikt.

Sādžā bija bērnudārzs, un tā kā mamma mācēja krieviski, viņu lūdza palikt tur par auklīti un pieskatīt bērnus.

Mamma par tēvu visu laiku interesējās, jau kopš ierašanās nometinājuma vietā. Mums un arī daudzām citām ģimenēm palīdzēja Dimantes kundze. Viņa sarakstījās ar saviem radiem – žīdiem Daugavpilī. Izrādās, ka Sibīrijā bija vesela žīdu republika. Caur viņiem mēs uzzinājām, ka tēvs atradās Vjatkas lēģerī. Dimante aizsūtīja viņam mammas adresi, un tēvs sāka rakstīt.

Tolaik bija jāmaksā diezgan liels kara nodoklis. Mamma mani aizsūtīja uz tirgu 20 kilometrus prom no sādžas, lai pārdodu papa bikses. Tās bija skaistas, melnas bikses ar šauru svītriņu. Tēvs bija Padega piekritējs un vienmēr skaisti ģērbās. Bikses diezgan ātri pārdevu un iegāju sādžas centrā veikalā – tur plauktos saliktas stāvēja tikai ziepes, sērkociņi un parfimērija. Nopirku vienu pudelīti smaržas – “Elada”. Samaksāju divus červoncus un gāju laukā. Divi puiši man pavēra durvis, lai izlaistu ārā. Naudu biju ielikusi kabatā un ātri šāvu mājās, lai iepriecinātu mammu. Atnāku mājās, skatos – nav man naudas. Tie puiši pie durvīm bija izvilkuši. Tirgus notika tikai svētdienās. Nākošajā svētdienā mamma pati gāja uz tirgu. Pārdeva savu kleitu un kara nodokli samaksāja.

Mani aizsūtīja mācīties par traktoristi, bet es fiziski nebiju pietiekami spēcīga. Tad mani paņēma par uzskaitvedi brigādē. Brālis joprojām ņēmās ar zirgiem – tas bija tik skaisti – 25 zirgu bars auļo, viens visiem pa priekšu. 1942. gada 1. maijā kolhoza priekšsēdētājs izsauca represētās sievietes un teica: “Jūs vedīs tālāk.” Mūs ar zirgiem atveda uz centru – uz to pašu, kur biju pazaudējusi naudu, – tur visus pulcināja un sūtīja tālāk uz Kansku. Tā kā mammai bija mazs bērns, viņu sūtīja atpakaļ. Bet viens no sūtītājiem, uzzinājis, ka mammai ir skaists tēva mētelis, paņēma to un atļāva mums palikt. Mums vajadzēja nostrādāt trīs mēnešus. Es strādāju ķieģeļu rūpnīcā. Pēc tam, augustā, gājām kājām 100 km līdz Kanskai. Mammu līdz turienei atveda ar zirgu. Kanskā mūs iesēdināja vilcienā un atveda līdz Krasnojarskai, tur nodzīvojām divas nedēļas, tad Zlobinā strādājām pie tilta celtniecības – līdzinājām Jeņisejā ieveltos bluķus. Tad mūs aizsūtīja uz ostu un sasēdināja kuģos. Braucot, ik pa laikam kādu cilvēku grupu izlaida laukā. Mēs ar mammu nolēmām braukt līdz galam. Aizbraucām līdz Dudinkai. Bija ļoti auksts, kājās man bija vasaras kurpītes. Mums iedeva lielu armijas telti – uz 80 cilvēkiem. Lielākie puiši to uzcēla. Bērns šausmīgi raudāja, nebija, ko ēst, sala. Tad cēlām barakas no baļķiem. Baļķus ar ķekšiem vilkām ārā no ledus un vižņiem, cik bija spēks. Barakas celtniecības darbu rīkotāji bija Volgas vācieši, kas nebija paņemti darba armijā un ar savām ģimenēm te bija apmetušies. Vīrieši cēla, sievietes palīdzēja. Krastā bija šķūnis – “Ribzavod.”* Mūs sakomplektēja brigādēs un sūtīja uz zveju. Kad ledus kārtiņa Jeņisejā sasniedza 15-20 cm, gājām zvejot, lielās zivis bija jānodod, mazās varēja paturēt.

Kamēr cēla barakas, dzīvojām zemnīcā. Gulējām viens pie otra uz grīdas, katram sanāca 50 centimetri. Oktobrī māsiņa saslima. Dudinkā jau bija noorganizēta poliklīnika, mēs aizvedām viņu uz turieni, un 30. oktobrī māsiņa tur nomira. Viens vācietis no dēļiem uztaisīja mazu zārciņu. Mēs ar mammu atvilkām zārciņu uz Kviešstrautiem un kalna galā apbedījām. Apbedījām tikai tik dziļi, cik dziļi brālis ar citiem puišeļiem varēja izkalt bedrīti. Tajā laikā mira daudzi – vakarā aizgāja gulēt, bet no rītiem vairs nepiecēlās. Trīs četri zārki katru rītu ārpusē tika salikti rindiņā. Tos vajadzēja cieši apsiet ar striķi, jo apkārt staigāja un gaudoja lapsas un vilki. Tas bija ļoti nepatīkams un bēdīgs laiks. Ļoti daudziem bērniem mira mammas. “Ribzavoda” ļaudis bija izkaluši kapu kalniņā bedres, tādus kā grāvjus. Mirušos tur satītus segās vai palagos lika iekšā bez zārkiem. Sniegs saputināja virsū – lika nākamo rindu.

Brāli un citus tāda vecuma puikas nākošajā ziemā paņēma uz Igarku mācīties par kapteiņiem un mehāniķiem uz mazajiem zivju kuģīšiem.

Mammai bija medicīnas izglītība, un pēc māsas nāves viņa palika strādāt Dudinkas poliklīnikā, ostā. Tur viņa nostrādāja visu laiku, kamēr bija Ziemeļos.

Es dzīvoju viena pati Kviešstrautos, strādāju zvejas brigādē – ziemā bija zemledus zveja, vasarās zvejojām ar vadu. Ēdām zivis rītā un vakarā. Kad pēc vasaras zvejas atnācu uz ziemas zveju, no Astrahaņas atsūtīja kalmikus, tie bija vīri, kurus neņēma karā. Viens kalmiks atnāca par direktoru. Viņš bija pabeidzis četras klases, es – astoņas. Viņš norīkoja mani strādāt kantorī. Neko nesapratu – kas ir grāmatavedis, kas ir ekonomists. Vai tā nav likteņa ironija – man no skolas laikiem nepatika matemātika, bet visu mūžu bija jārēķina. Vēlāk par galveno grāmatvedi atbrauca sieviete, mana nākamā vīra māte, bet es strādāju par normētāju. Normēju zivis, ko sievas bāzē nomazgā, ko uzšķērž, ko mucā ieliek. Sastādīju arī gada plānus un vedu uz Krasnojarsku.

Aprīlī tur naktis ir tik gaišas kā dienā. Mēs ar draudzeni gājām uz dančiem. Reiz viens puisis pa sniegu nāk mums pretim – draudzene saka: “Redz kur grāmatvedes dēls.” Uzreiz ievēroju, ka viņam ir dikti zilas acis. Haris strādāja par kinomehāniķi, bet direktors sāka iebilst, jo vajadzēja darbaspēku. Kinomehāniķa darbu viņš uzteica un sāka darbnīcā taisīt laivas, bet es normēju – cik naglas jāiesit, cik dēļus vajadzētu, cik viņš var sazāģēt. 1948. gadā mēs apprecējāmies. Kāzas bija lepnas – daudz zivis, sarkanie un melnie ikri. Latvietes visas bija aicinātas – kopā bijām kādi divdesmit cilvēki.

Joprojām katru mēnesi vajadzēja atzīmēties. Mēs bijām palikuši 14 latvieši.

1956. gadā mani atbrīvoja. Atbraucu mājās atvaļinājumā 1956. gada jūnijā, kopā ar vīru un dēlu Alvi. Tad uz gadu aizbraucām atpakaļ – nopelnījām naudu. 1957. gada 27. jūlijā atbraucām uz Latviju pavisam. 10. augustā iestājos darbā, nostrādāju līdz 1989. gadam.

Par tēvu man ir īpašs stāsts. Viņš iekļuva lēģerī kopā ar ministru Birznieku un dakteri Šneideru. Mans tēvs prata daudz valodu. Kad lēģerī nonāca pirmie vācu gūstekņi, vajadzēja vest uzskaiti. Tā kā tēvs bija skrīveris un prata krievu valodu, viņš varēja būt noderīgs lēģera priekšniecībai. Viņš “Ļesnoje” kantorī blakus Birzniekam un Šneideram nostrādāja desmit gadus, tad uz pieciem gadiem tika aizsūtīts uz “Dolgij Most”. Tēvs tur ieradās, bet tajā laikā jau mans Harītis bija kļuvis slavens mednieks un zvejnieks, pārpildīja normas, viņam bija bezgala daudz goda rakstu, viņš ar saviem ražojumiem bija piedalījies Vissavienības izstādēs. Mēs uzrakstījām, lai tos piecus gadus tēvam atļauj dzīvot kopā ar mums. 1951. gadā viņš ieradās. Tēvs atlidoja ar lidmašīnu, jau nosirmojis. Pēdējo reizi redzēju viņu, kad viņš bija 37 gadus vecs, tumšiem matiem. Tēvs nespēja noticēt, ka māsas vairs nav. Viņš neko mums nestāstīja. Es gribētu satikt kādu tēva laikabiedru, lai uzzinātu ko vairāk par viņa dzīvi izsūtījumā.

Dudinkā nodzīvojis visus piecus gadus, viņš uzdrošinājās uzrakstīt, ka ir nepamatoti izsūtīts un viņam nav nekādu grēku. 1956. gadā tēvu reabilitēja. Tomēr Ziemeļos viņš nostrādāja līdz pat 1960. gadam. Tēvam bija arī ķīmiķa izglītība, un viņš Dudinkā uzcēla aptieku, bija aptiekas vadītājs. 1960. gadā viņš kopā ar mammu atgriezās Latvijā.


Atmiņu pieraksts: Cēsu zonālais valsts arhīvs, 1041. fonds, 2. apraksts, 6. lieta,1.-4. lp.