Viļņa Eglīša ģimene
Eglītis Vilnis Voldemāra d., dz. 1933, dzīvoja Tukuma apriņķa, Vecmoku pagasta Pūcēs. Izsūtīts 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada, Kazačinskas rajonu. Atbrīvots 15.08.1946. un atgriezies Latvijā. Izsūtīts atkārtoti 23.01.1951. uz Tomskas apgabala, Šegarkas rajonu. Atbrīvots 21.02.1957. LVA, 1987. f., 1. apr. (Tukums), 11796. lieta.

Tēvs Eglītis Voldemārs Jēkaba d., dz. 1900, dzīvoja Tukuma apriņķa, Vecmoku pagasta Pūcēs. Arestēts 14.06.1941., ieslodzīts Vjatlagā. Miris 20.09.1941. ieslodzījumā. LVA, 1987. f., 1. apr. (Tukums), 11796. lieta.

Māte Eglīte Katrīne Kārļa m., dz. 1895, dzīvoja Tukuma apriņķa, Vecmoku pagasta Pūcēs. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada, Kazačinskas rajonu. 16.07.1947. atgriezās Latvijā. Izsūtīta atkārtoti 25.03.1949. uz Tomskas apgabala, Šegarkas rajonu. Atbrīvota 21.02.1957. LVA, 1987. f., 1. apr. (Tukums), 11796. lieta.

Brālis Eglītis Gunārs Voldemāra d., dz. 1929, dzīvoja Tukuma apriņķa, Vecmoku pagasta Pūcēs. Izsūtīts 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada, Kazačinskas rajonu. Atbrīvots 15.08.1946. un atgriezies Latvijā. Izsūtīts atkārtoti 25.03.1949. uz Tomskas apgabala, Šegarkas rajonu. Atbrīvots 21.02.1957. LVA, 1987. f., 1. apr. (Tukums), 11796. lieta.

Dokumenti, fotogrāfijas


Viļņa Eglīša atmiņas

Esmu dzimis 1933. gada 22. augustā Tukuma apriņķa Vecmokās. Mana mamma bija skolotāja, tēvs bija Vecmoku-Dzirciema pagasta policists. Vecāki bija arī zemnieki un darbojās aizsargu organizācijā. Mamma bija Vecmoku aizsargu nodaļas vadītāja, apbalvota ar Atzinības krustu (to sev kabatā iebāza krievi, kas mūs izveda). 1941. gadā tēvs vairs policijā nestrādāja, arī aizsargu organizācija bija likvidēta.

Pienāca liktenīgais 1941. gada 14. jūnijs – pusdienlaiks. No rīta mēs, visa ģimene, bijām aizgājuši uz Tukumu iepirkties. Jau tur mūs sasniedza ziņas par izsūtīšanu. Bija izsūtīti mūsu paziņas, bet satiktie brīnījās – ko jūs vēl staigājat pa ielām, kad notiek tādas lietas?! Mēs neko nezinājām.

Pārnācām mājās, sēdāmies pusdienot, kad sētā iebrauca mašīna. Istabā ienāca vairāki cilvēki – viens zaldāts krievu armijas formā, pārējie bija ģērbti privātās drēbēs. Tēvu pasauca malā un kaut ko lasīja viņam priekšā. Sapratām, ka tiekam izsūtīti. Mamma raudāja, mēs ar brāli nobijušies sēdējām stūrī. Starp svešajiem bija arī divas sievietes, viņas rīkojās enerģiski un lika krāmēt mantas – noņēma no gultas segas un lika tajās mantas no skapja. Apmēram stundas laikā viss bija salikts.

Mēs dzīvojām Vecmoku skolā, bet mūsu saimniecībā, kas atradās apmēram kilometru tālāk, saimniekoja vectēvs. Kad mūs sasēdināja mašīnā, tēvs lūdza, lai mūs ieved Vecmoku "Pūcēs" – atvadīties no vectēva. Vedēji bija tik laipni, ieveda mūs tur, vectēvs un vecāmāte iedeva līdzi vēl pārtiku, un vectēvs raudot palika stāvam uz trepēm.

Tālāk ceļš veda uz Tukums II staciju. Pieveda pie vagona, tēvam atļāva palīdzēt iekraut mantas, bet pēc tam uzreiz aizveda prom, un mēs viņu vairs neredzējām…

Vakarā sākām braukt. Vagons bija pilns ļaužu, jo mūs atveda vienus no pēdējiem. Kad vilciens sāka kustēties, neviens neteica, uz kurieni mūs ved. Pie Urāliem paklīda valodas, ka sācies karš, un pretī jau nāca ešeloni ar karavīriem un tankiem. Mūsu vagonā neviens nenomira, bet vēlāk, aiz Urāliem, redzējām, ka vilciens mežā apstājas, un mirušos, segās ietītus, izliek ārā.

Mūs aizveda līdz Krasnojarskai. Tālāk pajūgos līdz Jeņisejai, un tad tikām vesti ar baržu. Neatceros, cik dienas braucām, līdz beidzot nonācām Galaņinā. Bija silts, kādas pāris dienas mēs pavadījām tāpat, bet tad pēc darbaspēka sabrauca kolhozu priekšsēdētāji. Brīnījāmies, ka visi vietējie staigā, pārvilkuši pāri galvai tīklus – pirms tam vēl mošku uzbrukumus nebijām pieredzējuši. Uzreiz visi bijām sakosti, jo atgaiņāt mušiņas nebija iespējams, vietējie pat rokas smērēja ar darvu, lai kaut kā paglābtos.

Mūs, kādas trīs vai četras ģimenes, ar pajūgu nogādāja Kazačinskā un izmitināja pie vietējiem krieviem. Mēs nokļuvām ģimenē, kurā abi dēli bija paņemti karā. Māti norīkoja darbā kolhozā. Mēs, bērni, toruden skolā negājām, bet palīdzējām mātei lauku brigādē un bijām priecīgi, jo par to dabūjām ēst kartupeļus.

Pēc gada mums radās izdevība pārcelties uz rajona centru – Kazačinsku. Pārējās ģimenes, šķiet, palika turpat – sādžā. Mamma atrada darbu ķieģeļu ceplī, kur strādāja arī citi latvieši un vācieši. Darbs bija smags, viss tika darīts ar rokām. Bet par šādu darbu izsniedza lielāku maizes devu. Mammai klājās grūti – mājās viņa nāca pārpūlējusies, taču nostrādāja tur aptuveni gadu. Vēlāk viņu pieņēma darbā skolā par vācu valodas skolotāju un piešķīra arī dzīvokli. Taču viņa tika saukta par fašisti...

Arī mēs ar brāli sākām apmeklēt skolu. Gāja visādi – šad tad mūs nosauca par fašistiem, šad tad izkāvāmies... Citādi sadzīvojām labi, ar sētas zēniem gājām peldēties Jeņisejā. Krievu valodu iemācījāmies gada laikā – pirms visas skolā iešanas. Latvijā biju mācījies tikai gadu, bet brālis beidza četras klases. Krievijā sāku skolā iet no jauna, brīvi sarunājos ar vietējiem puikām. Arī mamma prata krievu valodu, varēja mani palabot.

Aukstums gan bija milzīgs. Atceros, mīnus 56 grādi. Zemē mētājās sasaluši zvirbuļi. Abi ar brāli ragaviņās vilkām mājās no meža malku. Zirgu nebija – tie bija vai nu "mobilizēti", vai apēsti. Trūka arī tehnikas. Mammai kā skolotājai piešķīra kādu steru malkas, bet, cik atceros, vienmēr to vedām ar ragaviņām.

Bērniem pienācās 100 g. maizes norma, pieaugušajiem – 500 g. Par skolotājas darbu mamma saņēma arī niecīgu algu, bet veikalos neko nevarēja nopirkt. Šo to atrast izdevās vienīgi tirgū. Smagi bija. Ar mums kopā bija daktere Kalēvica no Tukuma, viņa iemācīja ēst balandas un nātres, lai tādējādi mēs uzņemtu vitamīnus un mums neizkristu zobi. Mātei iedeva dārziņu, abi ar brāli to uzrakām. Toreiz mums bija 8 vai 9 gadi, un mēs palīdzējām – sējām burkānus, dārzeņus.

Tur arī nodzīvojām visu izsūtījuma laiku.

Beidzās karš. Nekas neuzlabojās – ne ēšana, ne alga. Paklīda baumas, ka Krasnojarskā kāda organizācija pulcina bērnus, bāreņus vešanai uz Latviju. Vispirms gan runa bija par bāreņiem, taču mēs tam nepievērsām uzmanību. Vēlāk, kad runāja, ka mājās vedīs arī citus bērnus, mēs ar brāli paņēmām ceļamaizi un devāmies uz Krasnojarsku (gadījās mašīnu, kas mūs pa ceļam aizveda). Kādā viesnīcā atradām vajadzīgos cilvēkus un aizbraucām uz bērnunamu, kurā uzturējās savāktie bērni. Tur pavadījām nedēļu: mums izsniedza drēbes, baroja.

Rīgā mūs vispirms aizveda uz pirti, rentgenu, tad ievietoja Pārdaugavas bērnunamā. Sazinājāmies ar radiem Rīgā, viņi mūs izņēma un aizveda pie vectēva uz Vecmokām. Radi bija paņēmuši pie sevis mūsu mantas un mēbeles, tā pasargājot mūsu mājās no izlaupīšanas. Vēl pēc gada atbrauca mamma un sāka strādāt Vecmoku skolā.

Nomira vectēvs. Palika vecāmāte, mamma un es ar brāli. Mums nebija nekāda lielā saimniecība – turējām divas govis, zirgu. Tas saimnieks, kurš saimniekoja mūsu prombūtnes laikā, aizgāja prom, arī kolhozu vēl nebija. Brālis sasaldējās un smagā formā saslima ar tuberkulozi, astmu. Iespējams, tās bija sekas braukšanai lielā aukstumā uz Latviju.

1949. gadā, dažas dienas pirms 25. marta izsūtīšanas, mājā ieradās pagasta pārstāvji un izprašņāja, kur kas atrodas, jautāja par iedzīvi.

Mēs dzīvojām netālu no lielceļa un 25. martā redzējām, ka visu dienu pa to brauc pajūgi un mašīnas, vedot cilvēkus. Skatījos ar binokli un pazinu daudzus no tiem, ko aizveda.

Sāka jau tumst, kad aizgāju pie kaimiņu puikām. Atceļā uz mājām sastapu sievieti, kura tolaik mita mūsu mājās. Viņa izstāstīja, ka mani meklējot, jo mums atkal jādodas uz Sibīriju. Atcerējos, cik "labi" mums tur gāja, kā ēdām nātres, un teicu, lai nestāsta, ka mani redzējusi, es līdzi nebraukšu! Aizgāju līdz siena kaudzei uz lauka, stāvēju un skatījos, kā viss notika – kā vecomāti, segās ietītu, iesēdināja mašīnā…

Naktī aizgāju uz mūsu māju, paņēmu savu velosipēdu (tur jau bija nolikta apsardze, taču velosipēdu viņi man atļāva ņemt) un devos atpakaļ pie draugiem. Vēlāk aizgāju pie tantes. Viņa izpildkomitejā bija jautājusi, ko darīt, ja radinieks palicis, bet pārējie aizvesti. Viņai atbildēts: ja palicis, lai dzīvo! Taču par savu māju nedrīkstēju celt nekādas pretenzijas, jo jau nākamajā dienā tajā bija citi iemītnieki.

Beidzu Vecmoku skolu un iestājos Rīgā – arodskolā. Tur mani 1951. gada janvārī čekisti arestēja. Vēlāk uzzināju, ka mūs atkārtoti izsūtīja vienīgi tāpēc, ka mēs, bērni, bijām nelegāli atbraukuši no Sibīrijas.

1951. gadā mani kā lielu noziedznieku ielika Centrālcietumā. Tur jau priekšā bija vairākas ģimenes ar bērniem. Neko neprasīja, tikai noturēja nedēļu. Tad vienvakar mani un vēl dažus no kameras izsauca un konvoja pavadībā aizdzina uz vilcienu – uz Stolipina vagonu arestantiem. Neviens neteica, kurp mūs ved. Ceļā iedeva spaini ūdens, maizi.

Kādu diennakti braucām visi kopā – gan politieslodzītie, gan kriminālnoziedznieki. Nonācām Ļeņingradā. Pēc nedēļas – atkal vagonā, šoreiz uz Čeļabinsku. Vēl pēc nedēļas – līdz Kirovai, tad uz Tomsku. Brauciens iznāca trīs mēnešus garš. Mūs norīkoja strādāt mežniecībā. Visi bijām ar vienādu likteni – 1946. gadā braukuši uz Latviju. Daži pat bija no armijas izņemti un izsūtīti.

Tomskā mūs savāca komandantūra, lika parakstīties, tika minēts kaut kāds pants par savienošanu ar ģimeni, bet 1946. gads nebija pieminēts. Teica, ka, tiklīdz būšot izbraucams ceļš, varēsim braukt uz Šegarku – tas ir ap 60 km no Tomskas. Tā arī notika. Devos pie mātes un brāļa. Vecāmāte bija mirusi uzreiz pēc ierašanās Sibīrijā, viņai jau bija pāri 80. Sākām dzīvi no jauna. Mani tuvinieki mitinājās zemnīcā, jo viņiem bija pateikts, ka dzīvokļu nebūs.

Izmācījos par šoferi, brālis sāka strādāt celtniecībā. Par mājās braukšanu neviens pat nedomāja. Brālim nedaudz uzlabojās veselība, acīmredzot Sibīrijas klimats bija viņam labvēlīgs, un mēs uzcēlām māju. Visi latvieši būvēja mājas. Neviens nedzīvoja zemnīcā.

Mamma kaudzēm rakstīja lūgumus par apžēlošanu. Kad nomira Staļins, izsūtītie sāka doties uz Latviju. Arī mēs pārdevām māju, nopirkām biļetes, un 1956. gada vasarā atgriezāmies dzimtenē. Caurbraucot Maskavai, biju pat līdz Kremlim aizgājis. Atgriezušies Latvijā, sākumā dzīvojām pie mana krusttēva Tukumā, tad dabūjām dzīvokli privātmājā.

Ilgus gadus par tēvu nebija ne vēsts. Sešdesmitajos gados, kad mamma sāka interesēties par viņa likteni, saņēmām ziņu, ka tēvs Kirovlagā 1942. gadā miris ar vēdera "kataru". Tātad ilgi viņam nebija jācieš… Satiku kādu vīru – Puriņu, kas bija atlaists uz Šegarku pie ģimenes. Viņš kādu brīdi bija kopā ar manu tēvu, jo pildījis pirtnieka pienākumus, bet tēvs uzreiz aizsūtīts meža darbos, un tādējādi arī viss bija cauri…

Viļņa Eglīša atmiņas. Sibīrijas bērni – mums bija tas jāizstāsta... 1. sējums A-K. [Rīga], fonds “Sibirijas bērni”, 2007, 540.-542. lpp.