Ilmāra Binava-Binaus ģimene

Binavs (Binaus) Ilmārs Friča d., dz. 1935, dzīvoja Tukuma apriņķa, Zemītes pagasta Bangās. Izsūtīts 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada, Boļšaja Murtas rajonu. Atbrīvots 15.02.1946. LVA, 1987. f., 1. apr. (Tukums), 14405. lieta.

Tēvs Binavs (Binaus) Fricis Kriša d., dz. 1901, dzīvoja Tukuma apriņķa, Zemītes pagasta Bangās. Arestēts 14.06.1941., ieslodzīts Vjatlagā. Miris 06.07.1942. LVA, 1987. f., 1. apr. (Tukums), 14405. lieta.

Māte Binavs (Binaus) Leontīne Lilija Jēkaba m., dz. 1906, dzīvoja Tukuma apriņķa, Zemītes pagasta Bangās. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada, Boļšaja Murtas rajonu. Atbrīvota 22.09.1955. LVA, 1987. f., 1. apr. (Tukums), 14405. lieta.

Māsa Binavs (Binaus) Hilda Irēne Friča m., dz. 1930, dzīvoja Tukuma apriņķa, Zemītes pagasta Bangās. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada, Boļšaja Murtas rajonu. Mirusi izsūtījumā 12.01.1942. LVA, 1987. f., 1. apr. (Tukums), 14405. lieta.

Dokumenti, fotogrāfijas


Ilmāra Binava-Binaus atmiņas

Esmu dzimis 1935. gadā Tukuma apriņķa Zemītes pagastā. Manam tēvam piederēja jaunsaimniecība, to viņš ieguva no sava brāļa, vīra, kurš piedalījies Latvijas brīvības cīņās, apbalvots ar 3. pakāpes Lāčplēša ordeni. Mans tēvs bija lauksaimnieks […] jaunsaimniecībā bija 14 ha zemes. 1928. gadā apprecēja manu mammu, kura arī bija no Zemītes pagasta. Cik es saprotu no mammas stāstītā, viņi viens otru ļoti mīlēja, tas bija patīkami, un to viņa atcerējās visu mūžu… viņi spēlēja kopā teātri… [19]30. gadā piedzima mana māsa Hilda Irēna. Mātes tēvs palīdzēja uzcelt mājas Bangas un turpat Bangās 1935. gadā piedzimu es – Ilmārs, 5 kg smags, mammai tās bija mokas, bet man viņa teica, ka vēlāk tas esot atmaksājies […] (iesmejas)

Tēvam bija 2 zirgi, 8 gotiņas; tā mēs tur dzīvojām […] tēvs bija aizsargs, bet mammai tas īsti nepatika – iesaistīties kaut kādā politikā, partijā… 1941. gada 14. jūnijā apmēram desmitos iebrauca smagā mašīna un izkāpa arī mazi vīriņi ar lielām plintēm ar štikiem galā. Es jau biju piecēlies… jutu satraukumu, mamma teica, lai aizskrienu pasaucu tēvu, jo tēvs turpat ara. Mums atļāva laikam kādu stundu sataisīties… es aizskrēju uz kaimiņiem pasaukt vecotēvu un vecomāti, lai atvadītos… No Zemītes pagasta līdzi bija atnācis kāds varasvīrs, teicis: nu, savāciet savas lelles un lupatiņas – brauksiet projām […] tur laikam vairāk bija personīgās intereses… man bija seši gadi, es aizgāju aiz mājas… man tā kā jāraud, vai tiešām man jābrauc projām… Iekāpām mašīnā, augšā stāvēja divi zaldāti ar štikiem… palicis prātā, ka braucām garām ganībām, tad govis, it kā uz atvadām, iemāvās… Mūs aizveda uz Zanti, tur vēl citus iekrāva un pateica, lai sadala mantu, jo atdalīs no tēva… man tikai bija prieks, ka es braucu ar smago mašīnu, jo Miķeļdienas tirgū, Tukumā, tēvs kādreiz izvizināja ar vieglo mašīnu, tas bija liels notikums.

Mūs aizveda uz Tukuma II staciju, tēvu apsardze tūlīt atdalīja, tur mēs stāvējām kādas divas dienas, tur gar vagoniem varēja staigāt, jo māte mani aizveda parādīt tēvam… Durvis bija ciet, bet par laimi atnesa ūdeni, tad pavēra durvis un ar krūzīti viņus dzirdīja, tur es arī pēdējo reizi viņu redzēju […] Lopu vagonos bija ļoti pilns, mazi, aizrestoti lodziņi. Vīriešu vagonus piekabināja ešelona galā… sievu satraukums bija ļoti liels, Krievijā stacijās, kad gāja pēc ūdens, skatījās, vai vīru vagoni vēl ir pie ešalona, tad kaut kur ap Urāliem vienā naktī viņu vairs nebija […]

lāk uzzināju, ka braucām kādas dienas divdesmit līdz Krasnojarskai, tur mūs izsēdināja ārā un tālāk braucām ar kuģīti kādus 100 km pa Jeņiseju uz augšu, tur tāda sādža Murta, Lielā Murta… Atceros, ka pa ceļam tas kuģītis gandrīz nogrima… sāka cilvēki skriet un svilpt… mums aizmugurē bija liela barža, tur bija satraukums… Piestājām Jeņisejas krastā vairākas stundas, tur krasti bija stāvi, kā klints. Es kā bērns nezinu, ko viņi tur izdarīja, bet vēlāk tur runāja, ka mēs esot bijuši tuvu noslīkšanai […]

Tad mūs izsēdināja ārā… tur bija jāiet pa laipām… tur bija tāda milzu baraka, un es atceros, milzīgs daudzums odu… Vietējiem ir moskītu tīkli, bet mums neviens netaisījās dot… mamma ar kaut ko atgaiņāja, bet arī viņai bija jāguļ… Tur laikam deva kādu negaršīgu zupu, bet badā jau vēl nebijām, pa ceļam arī tur deva kaut ko ēst […]

Otrā dienā visām sievietēm bija jāiet strādāt, pa laipām vajadzēja iet un kraut baržās sienu… sievietēm pleci bija jēli… mēs, bērni, gājām uz Jeņisejas krastu, kad lija, lietus līmenis cēlās par vairākiem metriem, lasījām skaistus akmentiņus un mammai rādījām: vedīsim tos uz mājām, rādīsim papam, brālēnam, jo neviens nedomāja, ka gadi ies… To es tikai vēlāk izdomāju, ka dzīvoja ar domu, ka tas ir ļauns sapnis, vai murgs… Toreiz cilvēki nesaprata, ka var darīt kaut ko tādu bez tiesas, bez nekā […]

Tur mēs bijām līdz rudenim, tad mūs pārcēla kādus 100 km uz kolhozu un lielu sādžu, tur atkal salika pa barakām… un atkal strādāja; mums bērniem deva 200 g maizes – mēs bijām iždevenci [apgādājamie], un strādājošiem deva 500 g maizes un vēl kādu eļļiņu uz kuponiem, vēl bija kartupeļi. Bet pienāca rudens, tad bija ļoti drūmi…

Atceros, krievu vīrieši gāja kolonnās uz karu un sievas raudādamas gāja viņiem līdz no sādžas uz sādžu: tāds pūlis – varbūt tūkstoši, man, kā bērnam, tas palicis prātā, novakare, viss tas traģisms […] saule rietēja, un tā viņi aizgāja.

Ziemā jau auksts bija […] Es biju ļoti slims un saslima arī māsa, jau pusgads bija pagājis, un māsai bija angīna, viņai bija ļoti slikti un viņu aizveda uz Murtu, tur bija slimnīca, bet mana māsa lielās mokās tur nomira 1942. gada 12. janvārī… mamma atnāca mājās un ļoti raudāja, bet man bija karstumi, es to lāgā neatceros, vēlāk viņa stāstīja, ka apkopusi māsiņu un atstājusi, un nākusi kādus 20 km kājām, mežā spīdējušas uguntiņas, laikam bijuši vilki, bet viņa gaudojusi stiprāk par vilkiem.

Viņa apglabāja māsiņu… kolhozā iedeva zirgu, lielākie puiši sameistaroja kaut kādu zārciņu, un viņu apglabāja Jeņisejas krastā… Tā mēs palikām tikai divi. Es biju slims, bija ļoti auksts, bet mūs aizveda uz Krasnojarsku, ielika vagonos un veda uz Baikāla pusi kādus 300 vai 350 km, un ar zirgiem vēl bija jābrauc vairākas dienas, tas bija janvāris, man bija 40 grādi, māte maizīti sildīja pie krūtīm un baroja kā cāli, tā es izķepurojos, naktīs pārgulējām sādžās. Mūs aizveda uz Ingašas rajonu[…], Ņižnijingašas rajonu Zavodovskij himleshoz – meža izstrādi, sveķus tecināja, tur bija ciematiņš Novostroika – vairākas barakas, tur arī vietējie dzīvoja savās mājiņās no apaļkokiem ar čuguna krāsniņām, kamēr kurina, iekšā ir silts.

Tur mēs nodzīvojām līdz 1946. gadam. Tur ziemu un vasaru bija jāiet mežā tecināt sveķus, tas ir vīriešu darbs… Pa ziemu kārpa no priedēm mizu nost un vasarā iet ar gariem pīķiem, griež skujiņu un tecina, un nes uz mucām… tur bija arī citas tautības – vācieši, poļi… bija divi poļi tā ap 25 gadiem, tie palīdzēja sievām.

Tā ilūzija mūsu sievietēm vēl saglabājās… es zinu, ka rakstīja vēstules Molotovam… kaut arī poļi teica, viņi laikam bija lēģeros bijuši: nelolojiet lielas cerības, mēs tur bijām – tās ir nāves nometnes, ja paliks 1, 2, 3 procenti, tas būs daudz… Izrādījās, ka viņiem bija simtprocentīga taisnība. Mūsu vīri – vīrieši no mūsu ešalona, bija tepat pie Urāliem, ziemeļos, Vjatlagā, bet toreiz jau to nezinājām[…].

Tā izdzīvošana tāda bija, tiem kas lasīja sveķus, tiem deva 500 g maizes, bet mana mamma varbūt bija stiprāka vai uzņēmīgāka, viņa vairāk gāja pie strīpu griešanas, tad dabūja tos 700 g… es zinu, ka lielākais bija 900 g, tad kaut kādu eļļiņu deva, bet tās jau nebija tik daudz lai ceptu kaut ko, tā drusku uz maizes… tāda dzīves vilkšana jau bija… Es atceros, es vēl teicu: kā tev tik liels vēders – tu esi čeremšu saēdusies… tie ir meža ķiploki, pie mums tos sauc par lakšiem… jāsaka, ja nebūtu to, tad Latvijā atgrieztos daudz mazāks skaits… meža ķiplokos ir vitamīni, mēs puikas ja tik gribējās ēst, saēdāmies tos zaļus… Sibīrijā klimats ir kontinentāls… vasara īsāka, bet augu valsts krāšņa. Tulpes kalnos… vienkārši skaisti. Trakākais ir odi un moška, kas visur lien iekšā. Mēs ēdām ķeizarkroņus, mellenes, brūklenes un upenes – tai vēderā kaut kas ir[…]

No bada cilvēks sāk pampt no kājām, ja jau iet augstāk par celi, tad ir jāsāk kaut kas darīt – daudzi nomira.

Mēs kopā bijām četras vai piecas ģimenes no Zemītes pagasta un vēl bija no Irlavas un Slampes pagasta. Tur bija divi veci onkuļi vieni paši, un viņiem jau deva to pašu normu, ko mums bērniem – 200 g maizes[…] Atceros tādu epizodi, mamma bija salasījusi kolhoza laukā sasalušus kartupelīšus un izvārījusi, un mamma tādā kaudzītē bija savilkusi tās plānās miziņas… man viņa deva bez miziņām, un tas viens vecais onkulis nometās ceļos: mīļā meitiņ, vai es drīkstu paņemt tās miziņas… viņa, protams, iedeva… Zavodovkā, tur rudenī uz kolhoza lauka mamma gāja un salasīja sasalušās kāpostu lapas, un ieskābēja, sāls nebija, kad tos vārīja, protams, smirdēja, bet nu vitamīni bija.

Tie vecie onkuļi […] viņi bija irlavnieki, viņiem bija tāds melnais humors […] viņi sprieda, kurš pirmais, bet viņi nomira vienā dienā […] atceros, kā mēs viņus paglabājām […] Tur jau tādu zārku nebija… tur bija tāds Edvards no Zemītes un Zvirbuļu Alfreds, viņi tanī laikā jau bija vīrieši, un viņi uzmanīgi, tā saudzīgi paņēma vecīšus aiz vadmalas biksēm, ielika sūniņās un apsedza ar papardēm…Tā mēs viņus paglabājām.

Vēl kas raksturo to badu… Mēs visi bijām insektu apsēsti… ļoti daudz bija drēbju utu, kreklus purināja uz uguns un vārīja tos kreklus, bet tas jau nelīdzēja, jo utis tik strauji vairojās… Tur bija viena vecāka tantiņa, viena pati arī izsūtīta no Irlavas; viņa bieži gāja uz ateju un tur ilgi palika…bet mēs puikas bijām ļoti ziņkārīgi un pa kādu spraugu lūram… viņa jau bija diezgan nespēcīga un darbā ar laikam negāja, tāpēc jau tas bads bija tik liels… Viņa tā paņēma un sauju braucīja un, kad sauja bija pilna, viņa tās utis ēda…tās utis tādas lielas, izskatās baltas, treknas. Es tā riebīgi stāstu, bet tā tas bija […]

Tad jau es arī sāku strādāt, sēju slotiņas, uz būdām, kur sanesa tos sveķus, bija jāaizveļ koka mucas – tas nebija grūti, tad 200 g vietā jau sāku saņemt 400 g maizes… Kad man bija kādi astoņi gadi, tad ziemā gājām palīgā mucas taisīt vīriem un pinām vīzes […]

Sievas jau visas strādāja, un mājā palika kāds slimāks, un kas bija mājās, tas gāja pēc maizes un atnesa vairākām ģimenēm, kas kopā dzīvoja, bet to maizi jau tur svēra kā uz aptiekas svariem, un vienmēr bija kāda šķēlīte un vēl kāds gabaliņš kā cukura graudiņš… bads bija ļoti liels un gribas jau apēst […] es savu to mazo gabaliņu varu apēst, bet nebija neviens tāds gadījums, ka kādam pat tas mazais gabaliņš būtu apēsts… to nevar iedomāties… Tad tur kolhozā Zavadovkā bija maizes ceptuve, kādus 4 km. no mums; kad zirga nebija, ņēma mūs, puikas, to maizi stiept, un kāds pieaugušais nāca līdz, bet tas bija traki… maize kārdinoši smaržoja, to kukulīti maisā pārrīvēja, un ja tur, maisā, kāda drumstaliņa bija nobirusi, tad to varēja apēst […]

Pie sādžas bija nokritis nosprādzis zirgs… Bija ziema, un vietējie vīrieši novilka ādu un nokopa – tie vietējie jau arī tur nedzīvoja bagāti; katram kāda gotiņa bija, bet tās deva 2 līdz 5 litriem [piena] – es redzēju un domāju, man arī kaut kas jāaiznes mājās […] viens bija nogriezis, to es varēju panest […] Tas zirgs bija novārdzis – kauli un āda, bet tik garšīgu zirga gaļu es nekad neesmu ēdis […]

Viena bija aizgājusi uz kaimiņu sādžu un nolasītā kartupeļu laukā atradusi kartupeļus, bet krievi viņu nosita… viņa atnāca mājās un nomira… Rudenī mamma bija aizgājusi uz kolhoza lauku vārpas lasīt, bet tās jau paši krievi nolasīja, ja kāds grauds gadījās, tad pa nakti izberzējām un sautējām.

Mēs sākām tur dzīvot 1942. gadā un jau tajā vasarā iestādījām kartupeļus… tad jau sākumā visi kaut ko mainīja, jo katram kādas drēbes bija līdz… Mamma jaunu angļu bostona kostīmu iemainīja par pusspaini sasalušu kartupeļu […]

Mums vienu gadu tur bija skola… tur bija tāda komiete, viņa labi runāja krieviski… Es pa visiem tiem gadiem trīs mēnešus skolā gāju, bet mamma man iemācīja rakstīt un rēķināt… Tā skola jau laikam bija balstīta uz pašu entuziasmu… Es atceros, ka sādžā tika spēlēts teātris… mana mamma jau ļoti labi spēlēja teātri, un es atceros, uzveda “Pazudušo dēlu” un mums puikām uzdeva uztaisīt blīkšķi… Uz mūsu sādžu pat nāca no citām skatīties, kā latvieši spēlē teātri…

1943. gadā pie mums ieradās no Zemītes izsūtītais – bijušais skolas direktors Puriņš. Viņš bija bijis Vjatlagā… viņš bija neglābjami slims ar plaušām un bija atlaists pie sievas […] Mēs, puikas, gājām skatīties, viņš bija izģindis, jūs varat iedomāties, kāda viņiem tur dzīve bija… Cik liktenīgi, ka pāris mēnešus pirms tam viņa sieva bija aizbraukusi uz Igarku vai Tālajiem Austrumiem. Katra sieviete gribēja viņam uzdot tikai vienu jautājumu par savu vīru […] Viņš teica: es jums nevaru pateikt neko labu… man daudz būs jums ko teikt, kad atgriezīsimies Dzimtenē, bet tagad es neteikšu neko, jo es negribu nonākt tur atpakaļ… Viņš pateica, ka mans tēvs ir miris 1942. gada 28. jūlijā. Puriņš pāris mēnešus nodzīvoja un tad nomira. Puriņa atnākšana sagrāva sievu ticību tam, ka viss labi beigsies…

Kad mamma uzzināja, ka ir pagājis gandrīz gads, kā tēvs ir miris, mamma ļoti saslima, no visa tā bada un pārdzīvojumiem viņa palika uz gultas […] Viņai sāpēja visas maliņas, viņa neko nevarēja darīt, sievas ar palagiem viņu kaut kā pārvēla… Tad es domāju, ka es palikšu viens… neatceros, cik tas ilgi gāja, bet mamma izķepurojās… fizisko nevarību pavadīja lielas sāpes… tas tikai lēnām atgāja, tad jau mamma bija uzskaitvede un viņai iedeva atsevišķu istabiņu, lai viņa var vakaros rēķināt… papīra jau nebija un viņai bija ļoti daudz jārēķina… Tad viņa rakstīja uz sienām, jo tās bija balsinātas un viņa rakstīja atskaņās savu dzīvi: kā viņi iepazinās ar tēvu, kā mīlestībā radās pirmā meita, kā viņi spēlējuši teātri, kā viņa jutusies, kā esmu radies es, kā mūs paņēma, kā aizveda tēvu, lai viņš nomirtu, jo tēvs jau bija cerējis, ka visur ir cilvēki, ka visur var dzīvot… paņēmis līdzi cirvi un zāģi, domājis audzēt maizi un dzīvot… Mamma rakstīja, dzēsa, raudāja un tā visu ziemu.

Mamma mani palūdza no bērzu tāss uztaisīt tādas lapiņas un ar lillā ķīmisko tinti visu no sienas pārrakstīja uz bērzu tāss, un tur atskaņās ir visa viņas dzīve… Tās lapiņas vēl šodien ir pie manis, kā tāda ģimenes relikvija… Mamma piecpadsmit gadus nodzīvoja Sibīrijā, un ar visu to, viņa nomira gandrīz 90 gadu vecumā, tikai trīs mēneši pietrūka līdz 90 gadiem… Kad atgriezās Latvijā, izstrādāja pensiju.

Pēc kara mēs pirmie nopirkām gotiņu… Mamma vēl stāstīja, ka no vietējiem nopirkuši pienu, un es esot ēdis ar ķieģelīti un teicis: māmulīt, ja es tā varētu paēst cik es gribu, es būtu ar mieru mirt […]

1946. gadā bērniem līdz astoņpadsmit gadiem bija atļauts izbraukt uz Latviju. Pirmoreiz mēs izgājām uz Krasnojarsku, bet mūs no sādžas ar zirgu panāca, vēl sadeva ar nagaiku un atdzina atpakaļ… Mums draudēja, bet mēs neatlaidāmies un izgājām naktī… tur jau, ja sādžā parādās svešs cilvēks, tiek paziņots un viņu noķer… tad mēs gājām tikai pa naktīm… Otrā sādžā mūs apčamdīja krievu puikas un šo to atņēma. Mūs pavadīja viena sieviete, un viņas māsas bērni arī bija kopā ar mums… No Ingašas mēs braucām ar vilcienu, to viņa tur sarunāja.

Toreiz mums ar tiem vietējiem es uzskatu bija normālas attiecības, tagad varbūt ir asākas […]

Mēs nonācām Krasnojarskā nometnē, tur dzīvojām… Tur mums kaut kādu zupiņu deva, es nopirku maizes kukuli par 30 rubļiem, mammai kaut kādi červonci bija sakrāti…

Mammai bija ļoti žēl no manis šķirties… Mums bija šķiršanās uz upes, mēs pa tādiem kokiem gājām pāri… Mamma man vēlāk stāstīja, ka viņa ļoti nožēlojusi, ka mani atlaidusi… tad jau sāka uzlaboties tie apstākļi […]

Krasnojarskā savāca grupu, un tad mēs braucām uz Rīgu… Rīgā mūs sagaidīja, šeit arī bija nometne, kur mēs dzīvojām, tad paziņoja radiem… man pakaļ atnāca rīdzinieki, kuri vācu laikā bija dzīvojuši mana tēva mājās, tad mēs braucām uz Tukumu, tur man bija atbraukuši pretī ar zirdziņu, kādus 30 km vajadzēja braukt… Iebraucām mājās, tur jau mani sagaidīja vecāmāte; vēl bija dzīva… krustmāte un brālēni sagaidīja… pieci gadi bija pagājuši, vecaistēvs iznāca uz kāpnēm un teica: Lai Dievs svētī tavu pārnākšanu, dēls! Skolā sāku iet 2. klasē turpat Kukšās, pabeidzu, tad pārgāju uzreiz uz 4. klasi, tad Zemītes skolā sāku mācīties… pabeidzu un gribēju stāties tehnikumā, bet tur vajadzēja rakstīt, kur biju kara laikā, nu es uzrakstīju: kara gadus pavadīju Krievijā… neteicu, ka biju izsūtīts… bet es ierakstīju, ka tēvam bija Lāčplēša ordenis, jo tā jau bija lieta […] Es gāju uz celtniecības tehnikumu, mācījos normāli… skatos, mana biogrāfija ir ar sarkanu zīmuli pasvītrota… tie puikas, kam vidējā atzīme bija zem četri, ir uzņemti, bet es nē […]

Mēs atbraucām reizē ar Māras Zālītes mammu, viņa dzīvo Slampē, Kalnaķivuļos, un viņus aizsūtīja atpakaļ… Zemītes skolas direktors Silmanis man vienreiz saka: tu tā normāli mācies… tev te Zemītē ir radi? Viņš ļoti labi zināja, ka man te ir mātes māsa… Aizej paciemojies kādas trīs dienas… Es nobrīnījos… es dzīvoju internātā un kas man ko paciemoties […] Vēlāk es uzzināju, ka skolā ir bijuši… Kad vēlāk arhīvā iepazinos ar tēva mātes un savu lietu, es uzzināju, ka starp Krieviju un Kandavu notika sarakste: Jums ir tāds un tāds, lūdzu nogādāt… un atbilde: jā, viņš dzīvo tur un tur, mācās vidusskolā, uzvedās normāli un mums nav pamata viņu aizturēt… un tā kādas trīs reizes... Tā kā mani paglāba vietējie… Vienreiz gan uz mājām bija atnākuši pārbaudīt, bet mani pabrīdināja, un es izlēcu pa logu.

Tēva lietā bija sarakstītas klajas muļķības […] tādi jautājumi: vai viņš ir bijis fašistiskā organizācijā […] komunistu aizturēšana […] un safabricētas atbildes […]

Mamma atbrauca 1956. gadā […] Es aizbraucu pie mammas pēc vidusskolas beigšanas 1954. gadā, mamma atsūtīja naudu, tad jau viņa bija savu mājiņu uzcēlusi […] es tur pavadīju vasaru [...]

Jā, kad braucu ciemos, tad izkāpu un gāju kājām pa sliedēm, bet lokomotīves mašīnists bija pateicis manai mātei: Jūlija Jakovļevna, pie jums dēls brauc ciemos, un mamma nāca man pretī, un mēs satikāmies uz upes, pār kuru tilts bija uzcelts… mamma man teica, ka viņai manis ļoti pietrūcis… un skolas jau arī tur vēlāk bija […]

Nu, es pabeidzu vidusskolu un aizgāju uz Lauksaimniecības akadēmiju... Daudziem jau laikam gāja vēl smagāk… tās ir neatgriezeniski sapostītas dzīves… Visi vēlas, lai nekas līdzīgs nenotiek ne ar vienu pasaulē… Kā mamma teica: Kad es, dēls, visu to tā atceros, kas ir pārdzīvots, tad es domāju – kā cilvēks ir būvēts, ka viņš ir spējīgs visu to izturēt, pārciest un palikt vēl dzīvs un ar pilnu saprātu […]


No bērzu tāss grāmatiņas ar tēlainu dzīves aprakstu atskaņās:

Tas kompresis ap kakliņu tiek likts,
Tas tomēr neko nepalīdz…
Izmocītās actiņas skatās tālē
Es redzu viņas vaidziņi jau bālē –
Aiz žēluma mana sirds vai stājas
Tevi ļoti, ļoti gribas aizvest mājās.
Uz slimnīcu viņu aizvest steidzu,
Lai tikai dzīvot viņa nebeidz.
Pēc divām dienām lielās mokās
Viņa izdziest manās rokās.
Bet mājās man dēliņš jāsaudzē
Un liels jāaudzē.


Ilmāra Binava atmiņas, no grāmatas Sibīrijas bērni – mums bija tas jāizstāsta... 1. sējums A-K. [Rīga], fonds “Sibirijas bērni”, 2007, 237.-241. lpp.