Benitas Dzintras Stengrevicas ģimene

Stengrevica Benita Dzintra Eduarda m., dz. 1933, dzīvoja Liepājā, Dīķu iela 10-2, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Sovetskas rajonu, atbrīvota 03.05.56. Lieta Nr. 15048.

Tēvs Stengrevics Eduards Miķeļa d., dz. 1901, dzīvoja Liepājā, Dīķu iela 10-2, arestēts 14.06.41., ieslodzīts Kirovas apgabala Vjatlagā, pēc tam nometinājumā, atbrīvots 25.04.56. Lieta Nr. 15048.

Māte Stengrevica Valija Friča m., dz. 1906, dzīvoja Liepājā, Dīķu iela 10-2, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Sovetskas rajonu, atbrīvota 06.12.55. Lieta Nr. 15048.

 

Dokumenti, fotogrāfijas

 

Benitas Dzintras Stengrevicas atmiņas

Bijām laimīga ģimene: māte Valija (dzim. 1906. gadā), tēvs Eduards (dzim. 1901. gadā), brālis Gundars (dzimis 1926. gadā), brālis Videvuds (dzim. 1928. gadā) un es (dzim. 1933. gadā). Dzīvojām Liepājā, Dīķu ielā 10, tagad Ausekļa iela. Mēs, bērni, mācījāmies Blaumaņa pamatskolā. Mums bija arī lauku mājas Tadaiķu pagasta "Gribēnos". Mājās saimniekoja rentnieks, bet vasarās dzīvojām tur arī mēs. Tēvs bija aizsargu Liepājas nodaļas kasieris un 15. Liepājas aizsargu motociklistu rotas dalībnieks. Viņš strādāja Liepājas Valsts ģimnāzijā un laikrakstā "Kurzemes Vārds" par grāmatvedi. Mamma bija lieliska namamāte un audzināja savus trīs bērniņus. Mūsmājās vienmēr tika svinēti skaisti Ziemassvētki. Sanāca radu ģimenes ar bērniem, vienmēr bija jāskaita dzejoļi pie skaisti rotātas eglītes verandā un jāmielojas pie māmiņas bagātīgi klātā svētku galda. Dīķu ielā mums bija daži augļu koki, daudz puķu, lapenīte, šūpoles, vistiņas, sunītis Sančo un kaķītis. Brāļiem bija pienākums vasarās ravēt bruģakmens ielu, bet mani lutināja, jo līdz septiņu gadu vecumam es daudz slimoju.

Tad pienāca 1941.gada 14.jūnijs. mani, tēti un mammu apcietināja un aizveda uz staciju. Mūs ar mammu ievietoja vienā vagonā, bet tēti citā. Pēdējo reizi pa lopu vagona lodziņa spraugu redzēju tēti pieskrienam pie mūsu vagona un kaut ko mammai teicam. Brāļi bija lauku mājās, jo bija vasaras brīvlaiks, un vasarās viņi līdzēja rentniekam dažādos lauku darbos. Pēc mūsu arestēšanas mūsu vectēvs Fricis Verbelis sazvanījās ar brāļiem, un visi trīs aizgāja uz čekas mītni, lai uzzinātu, ko viņiem tālāk darīt. Čekisti atbildējuši, lai dzīvojot pie vectēva, jo pagaidām viņus nepievienos aizvestajiem ģimenes locekļiem.

Ceļā vagonus ar vīriešiem atkabināja, un mūsu vilciens traucās tālāk. Nometināja mūs Krasnojarskas novada Sovetskas rajona Berjozovkā. Bija bads, maizīti deva mazu gabaliņu, un laikam jau mammīte visu atdeva man. Tur bija tāda rūpnīca "Remzavod", un atceros ēdnīcā mammīte no galdiem pēc strādnieku pusdienošanas ēda asaciņas, bet, ja palaimējās, arī ēdienu paliekas. Pavasarī lasījām sasalušos kartupeļus un uz plīts riņķiem no tiem cepām plācenīšus, un vārījām balandu zupu. Māmiņa iemainīja visas savas drēbes, rotas lietas pret kaut ko ēdamu. Atceros kādu brīnišķīgu latvieti, kura strādāja pienotavā. Viņa šad tad iedeva mazā kanniņā rūgušpienu vai biezpienu. Sākumā vietējie pret mums izturējās nelāgi. Bet mamma, lai varētu izdzīvot, sāka zīlēt. Viņai sanāca. Kā jau kara laikā, katrs par saviem tuviniekiem gribēja ko zināt. Tad nu par zīlēšanu dabūjām kādu kartupeli, kādu maizes gabaliņu, kādu piena ripulīti. Pienu tur saldēja ripulīšos. Māmiņa bieži slimoja, bija arī slimnīcā. Kā vispār viņa varēja to visu izturēt neziņā par dēliem, vīru, badā... tēvs bija notiesāts pēc 58. panta 4. punkta par dzimtenes nodevību. Pēc gadiem tika saņemta izziņa, ka Eduards Stengevics atbrīvots no nometinājuma 1956. gada 25. aprīlī, bet pēc izziņas no Liepājas dzimtsarakstu nodaļā (1947. gada 1. marta ieraksts) izrādījās, ka viņš miris no sirdskaites 1943. gada 19. jūlijā Vjatlagā.

Jaunākais brālis pēc mūsu izsūtīšanas dzīvoja laukos pie tēva māsas Embūtē. Viņš pabeidza Blaumaņa pamatskolu un iestājās Kazdangas lauksaimniecības vidusskolā. 1944. gadā skolu slēdza, jo tur ierīkoja lazareti.

Vecākais brālis ar aizbildņa (vectēva) atļauju, jo viņam vēl nebija 16 gadu, iestājās kārtības sargu bataljonā. Viņu arī pieņēma, jo viņš bija liela auguma un ļoti mīlēja Latviju. Kad nodibināja Latviešu leģionu, arī tur viņu ieskaitīja. Viņš piedalījās arī Kurzemes cietokšņa kaujās. 1944. gada oktobrī Gundaru ievainoja, viņš ārstējās Aizdzires lazaretē. 18. novembrī no gūtajiem ievainojumiem viņš mira, un tika apbedīts Aizdziru lazaretes kapos. 2000. gada rudenī viņš tika pārapbedīts Lestenes karavīru brāļu kapos. Uz kapu plāksnītes rakstīts: kaprālis Gundars Stengrevics (1926–1944). Gundara ģimene bija izpostīta, bija jācīnās svešā karaspēkā pret padomju okupantiem. Tā viņš izpildīja savu devīzi – "Ņem, Tēvzeme, tavs esmu es – līdz galam!"

1941. gada jūnijā mēs tikām izsūtīti uz Sibīriju, jau septembrī jau biju iemācījusies krievu valodu un sāku iet skolā. Domāju, ka arī šodien ir pienācis pēdējais laiks ieviest izglītību valsts valodā sākot ar bērnu dārzu.

1946. gada oktobrī no Latvijas bija organizēta Sibīrijas bērnu atgriešanās dzimtenē. Arī mani māmiņa pavadīja uz bērnu vagonu. Māmiņa palika Sibīrijā, bet es atgriezos Latvijā. Sākumā mūs ievietoja Kuldīgas ielas bērnu namā – atutoja, nogrieza matiņus. Aizbildniecību par mani uzņēmās mans krusttēvs bijušais Latvijas civilās aviācijas pulkvežleitnants Edgars Ozols, jo brālis bija nepilngadīgs. Mani aizveda uz Liepāju pie mātes brāļa ģimenes. Sāku atkal mācīties Blaumaņa pamatskolā. 1947. gadā no Sibīrijas atgriezās māmiņa. Visi trīs sākām dzīvot Tadaiķu "Gribēnos", un es mācījos Tadaiķu pamatskolā. 1949. gada 25. martā izsūtīja uz Sibīriju brāli un mammu, es paliku Latvijā, jo tobrīd atrados Tadaiķu pamatskolas internātā. Mani gan meklēja, bet skolas direktore Vārna un skolotāja Egle mani skolotāju istabā paslēpa aiz aizkariem. Paldies, šīm mīļajām skolotājām! Tā man izdevās pabeigt Tadaiķu pamatskolu. 1949. gadā. pēc pamatskolas beigšanas mani pieņēma attālāki radi – Freibergi – ļoti labi cilvēki. Viņu ģimenē jutos aprūpēts kā paša bērns. Iestājos Liepājas 1. vidusskolas 8. klasē. 1950. gada novembrī pēc stundām pie mājas durvīm Kr. Valdemāra ielā mani sagaidīja privātās drēbēs ģērbies vīrietis un arestēja. Atpakaļceļš uz izsūtījuma vietu sākās novembrī un beidzās 1951. gada janvārī. Stacijas, cietumi pa etapu kopā ar kriminālnoziedzniekiem, drūmas atmiņas no Ļeņingradas centrālcietuma, kur mani turēja veselu nedēļu vieninieku kamerā. 1951. gada janvārī komandants mani aizveda no rajona centra pie brāļa un mammas Omskas apgabala Boļšerečjes rajona Petropavlovskas sādžā. Tā sākās mans otrais izsūtījums.