Deportēto saraksts

Dairas Liepiņas
atmiņas, dokumenti


Jāņa un Elgas Raisku
stāsts, dokumenti


Ināras Lūkinas
atmiņas, dokumenti


Margitas Ritas Putniņas
atmiņas, dokumenti


AVOTI

Uz sākumu



Dairas Liepiņas ģimene

Liepiņa Daira Aleksandra m., dz. 1938, dzīvoja Mazsalacā, Rīgas ielā 12, izsūtīta 14.06.1941. uz Novosibirskas apgabala Parabeļas rajonu, atbrīvota 30.09.46. Lieta Nr. 16219.

Tēvs Liepiņš Aleksandrs Pētera d., dz. 1905, dzīvoja Mazsalacā, Rīgas ielā 12, arestēts 14.06.1941., ieslodzīts Molotovas apgabala Usoļlagā, miris 14.07.42. Lieta Nr. 16219, P-10504.

Māte Liepiņa Emīlija Jāņa m., dz. 1904, dzīvoja Mazsalacā, Rīgas ielā 12, izsūtīta 14.06.1941. uz Novosibirskas apgabala Parabeļas rajonu, atbrīvota 31.08.56. Lieta Nr. 16219.

Brālis Liepiņš Uldis Aleksandra d., dz. 1932, dzīvoja Mazsalacā, Rīgas ielā 12, izsūtīts 14.06.1941. uz Novosibirskas apgabala Parabeļas rajonu, atbrīvots 30.09.46. Lieta Nr. 16219.

Māsa Liepiņa Ināra Aleksandra m., dz. 1933, dzīvoja Mazsalacā, Rīgas ielā 12, izsūtīta 14.06.1941. uz Novosibirskas apgabala Parabeļas rajonu, atbrīvota 30.09.46. Lieta Nr. 16219.

Māsa Liepiņa Astra Aleksandra m., dz. 1936, dzīvoja Mazsalacā, Rīgas ielā 12, izsūtīta 14.06.1941. uz Novosibirskas apgabala Parabeļas rajonu, atbrīvota 30.09.46. Lieta Nr. 16219.

Brālis Liepiņš Alvis Aleksandra d., dz. 1941, dzīvoja Mazsalacā, Rīgas ielā 12, izsūtīts 14.06.1941. uz Novosibirskas apgabala Parabeļas rajonu, miris 1941. gadā. Lieta Nr. 16219.

Dokumenti, fotogrāfijas

Dairas Liepiņas atmiņas

Burtnieku ezera apkārtnes "Nauču" mājas ir Liepiņu dzimtas šūpulis, kur saimniekam Jānim Pētera dēlam Liepiņam (1836) ģimenē auga trīs dēli un viena meita. Par saimnieku mājās palika vecākais dēls Jānis (1865), bet jaunākajiem nācās dzimto sētu pamest. Meita Anna (1868), dēls Mārcis (1871) un mans vectēvs Pēteris (1874) uzsāka savu dzīvi pie apkārtnes saimniekiem. Vectēvs Pēteris (1874) un vecmāmiņa Kristīne (1883) uzaudzināja divus dēlus, bet viņa meita agrā bērnībā mira. 19. gadsimta beigas bija laiks, kad Krievija latviešiem solīja zemi, labāku dzīvi un daudz labāku iztikšanu nekā Latvijā. Tā 19. gadsimta deviņdesmitajos gados vectēvs Pēteris devās uz plašo Krievzemi. Latvijā beidzis sešas klases, bet Krievijā strādāja par siernieku, muižas pārvaldnieku. Vectēva bērni dzimuši Krievijā, mans tēvs Aleksandrs (1905.13.01.–1942.14.07.) dzimis Kromu apgabalā.

Tomēr senču zeme vilka atpakaļ un tā vectēvs ar savu ģimeni atgriezās Latvijā Burtnieku pusē divkārt, pirmo reizi 1910. gadā, otro reizi bija Krievijā no 1914.–1920. gadam. Aleksandrs beidza pagastskolu, devās uz Jelgavas lauksaimniecības vidusskolu mācīties par piensaimnieku, jo šo amatu jau strādāja tēvs un vēlāk arī viņa brālis Pēteris Herberts (1908–1976) strādāja Limbažu, Pociema, Ērberģes u. c. pienotavās. Pēc skolas beigšanas tēvam direktora amats Mazsalacas piensaimnieku biedrībā.

Tēvs jauns un spēka pilns, nodibināta Latvijas valsts, iespēju ir daudz, un viņš aktīvi piedalījās jaunās valsts celtniecībā. Bez piedalīšanās pienotavas paplašināšanā, strādnieku darba un sadzīves apstākļu uzlabošanā, Aleksandrs kļuva par Mazsalacas aizsargu 10. rotas komandieri. Aizsargi aktīvi darbojās, lai Mazsalacas apkārtnē būtu kārtība, nenotiktu zādzības, ļaunprātīga dedzināšana. Aizsargu rotas komandieris ar saviem biedriem iesaistīja jauniešus dažādās sporta aktivitātēs, bija vietējās teātra trupas un kora dibinātāju vidū. Aizsargi bija arī visur, kur notika aizsardžu, vanagu un mazpulku dibināšana un darbošanās.

1931. gadā tēvs apprecēja Mazsalacas skolas skolotāju mazsalacieti Emīliju Smilškalēju (1904.29.07.–1988.23.12.). Māte pārvaldīja franču, angļu, krievu un latīņu valodas un visu laiku līdz 1941.gada 14.jūnijam strādāja Mazsalacas skolā par skolotāju. Ģimenē vecākiem mēs augām pieci bērni – Uldis (1932.17.03.–1987), Ināra (1933.23.04.), Astra (1936.30.03.), Daira (1938.16.09.), Alvis (1941.14.02.–1941. rudens).

1941.gada 14. jūnijs mūsu ģimenes likteni pārvērta pilnīgi. Divas ģimenes no Mazsalacas pilsētas un vairākas citas apkārtējo pagastu ģimenes arestēja, sapulcināja visus Sniedzēnu kalnā un tad aizveda uz Valmieras vilcienu staciju. Stacijas lopu vagonu rinda bija mūsu nākošo vairāku nedēļu mājvieta. Vagonos pāris aizrestotu lodziņu, tualetes vietā vagonā caurums un daudz nelaimīgu ļaužu. Mēs vecākiem bijām visi vēl mazi bērni, tāpēc brauciena atmiņas skopas, vecākajam Uldim deviņi gadi, bet jaunākajam Alvim tikai četri mēneši. Sākās mūsu un vēl daudzu citu latviešu neziņas un sāpju brauciens, kuru pavadīja bads, aukstums un bailes. Daugavpilī jauns pārbaudījums, no ģimenēm atdalīja tēvus, jo neesot ētiski braukt kopā vienā vagonā sievietēm un vīriešiem, gala punktā jau visi satikšoties. Tēvs silti atvadījās no ģimenes, katru bērnu paceļot savās sastrādātās rokās un apmīļojot, tās reizē bija arī atvadas. Vairāk nekad tēvu mēs neredzējām. Tēvu 1942. gada 14. jūlijā Soļikamskas nometnē nošāva, bet mums vēlāk pienāca dažādas pretrunīgas ziņas, gan, ka viņš ir dzīvs, bet bez iespējas sazināties, gan, ka miris no sirds nepietiekamības.

Nomitināja mūs, manās atmiņās tas ir Krasnojarskas apgabals, bet 1941.gada aizvesto sarakstā šo vietu dēvē par Novosibirskas apgabala Parabeļas rajonu. Māte ar pieciem bērniem, dzīve zemļankā, kas dziļi ierakta zemē un virszemē ar velēnām aplikts jumts, kurā bija divas nelielas telpas. Labāko "istabu" bija aizņēmušas divas kundzes: Šmites un Klāna kundze, bet mūsu kuplā ģimene dzīvoja priekštelpā. Aizvedot svešumā, mātei lika parakstīt papīru, kurā teikts, ka viņa brīvprātīgi pametusi Latviju un tur vairs nekad neatgriezīsies. Viņa neparakstīja. Un saplēsa šo dokumentu. Māmiņu ielika cietumā un bērnus bērnu namā, cik ilgi tas bija neatceros.

Ziemā, lai ģimene varētu izdzīvot, māmiņa adīja un šuva apkārtnes iedzīvotājiem apģērbu, bet, ko gan daudz varēja sašūt, ja šujmašīnas nebija, viss bija viņas roku darbs. Māmiņas darbs svešumā saistījās ar upi, baržām, kur nācās no upes vilkt peldošus celmus, kur apģērbs visu dienu slapjš un darbs smags, kur sievietes pildīja vergu darbu, garas darba stundas un daži mirkļi miegam, neliela pārtikas deva un visu darba nedēļu bez ziņām, kas noticis ar bērniem. Ziemā sievietes tika sūtītas zvejā, tā māmiņa mūs visus vienmēr atstāja vienus mazajā zemļankā, bērniem pašiem nācās visu nedēļu dzīvot vieniem, meklēt ēdamo un gādāt vienam par otru. Tajā laikā ēdām zāli, balandas, usnes – jebko, kas mazinātu bada sajūtu. Tuvākā apkārtnē viss iespējamais tika apēsts, pārbaudīta katras sētas atkritumu izgāztuve vai neatradīsies kāda miza, kaut kas ēdams. Rudeņos kolhoza novāktajos tīrumos meklējām jau sasalušus kartupeļus, uz plīts tos cepām un ēdām. Lai atrastu savvaļas ķiplokus, devāmies tālos pārgājienos, kaut atradums bija niecīgs, tas tomēr deva mums spēku izdzīvot. Pēc māmiņas ieteikuma meklējām dažādus pumpurus, saknes un visu to ēdām, ēdām, bet vienmēr bija par maz. Vietējie par Emīliju Smilškalēju mēdza teikt: ведьма (ragana), jo visapkārt bērni mira, bet viņas ģimene zaudēja tikai pašu mazāko, Alvi, kas bija tikai dažus mēnešus vecs, pārējie puspliki un badā staigāja pa sādžu.

Reiz māmiņa, lai bērni nenomirtu badā, piebeidza pat vienu suni, kuru ar šķērēm vispirms nocirpa, man tika uzadīta no suņa vilnas jaciņa, bet pašu suni visi kopā apēdām. Mēs bērni devāmies uz liellopu fermu, lai kaut ko nozagtu, to tā tomēr nevarētu teikt, bet gan lai izdzīvotu, lai kaut nedaudz mazinātu šo drausmīgo bada sajūtu. Silēs lopiem reizēm bija labāks ēdiens nekā izsūtīto ģimeņu galdā.

Blakus bada sajūtai biežs viesis bija arī slimības, klepus mūsu istabā bija parasta parādība, bet, kad reiz bez mitas mēs visi klepojām, Šmita kundze iedeva mums sāls šķipsniņu, lai mazinātos kāss, tas palīdzēja. Vēlāk mēs zemļankā tikām gulēt uz krāsns, bet tā kā visi tur nevarējām sagulēt, es ar Astru gulēju izkurinātā krāsnī.

Bieži es, mazā Daira, tiku lielāko bērnu atstāta viena mājās, tad drausmīgam izsalkumam klāt vēl nāca paniskas bailes, bailes, ka lielie vērši, kas nāca no ganībām, sabradās zemē paslēpšos zemnīcu, aiz kuras nelielā uzkalniņa, zemļankas jumta, paslēpusies biju, bailes, ka palikšu viena un citi nepārnāks. Visu šo laiku, kuru nācās pavadīt tālu projām no Latvijas, varētu ar savām bērna acīm raksturot tā: "холод, голод, страх" (aukstums, bads, bailes).

1946. gada septembris. Māmiņa atvadījās no saviem četriem bērniem un sūtīja visus atpakaļ uz Latviju, uz mājām, palikdama vēl daudzus gadus viena svešā zemē, starp svešiem ļaudīm. Brauciens uz mājām neko neatšķīrās no brauciena uz to pusi. Visu ceļu tāpat pavadīja aukstums, bads un domas, kas sadalīja pasauli divās daļās, kā māmiņa tagad viena jūtas un kas sagaida mūs Latvijā. Latvijā mūs ievietoja vispirms Rīgā bērnunamā, tad sagaidījām, kad vectēvs atbrauca mums pakaļ un devāmies uz vectēva mājām Burtniekos.

Sākās mūsu dzīves nākamais posms, bet tas vismaz bija Latvijā. Vectēvs dzīvoja "Kalniešos", pēc gada "Veļļās", mājas atradās blakus Burtnieku Pilskalna skolai, kurā mēs visi četri mācījāmies. Mums nebija ne mēteļu, ne siltu drēbju, ne apavu, bet uz skolu aizskrējām ar to, kas nu katram bija no tālā brauciena palicis ko uzvilkt. Vectēvs tobrīd bija 74 gadus vecs, ienākumu nekādu, kaut gan strādāja kolhoza "Cerība" govju fermā par naktssargu. Viņam uzskats bija, ka dzīves skolai pietiek ar pamatskolu un tad jāsāk pašiem sava darba dzīve, bet manas domas bija tikai mācīties tālāk. Tā pati slepus aizgāju un 1952. gadā iestājos Burtnieku Ausekļa skolā, un slepus pēc dienas darbiem veicu skolā uzdoto un bēgu uz skolu. Beidzot vectēvs piekrita manām mācībām. Pabeidzot Ausekļa skolas 7 klases vēlējos turpināt mācības Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā, bet klases audzinātājs skolotājs Bikše ieteica man tomēr turēties pie zemes – tā nepievils. Vienīgā skola, kas mani ieinteresēja, jo tur maksāja skolēniem stipendiju un bija dažādi pulciņi, kas mani saistīja, tas bija Bulduru sovhoztehnikums. Tā 1956. gadā iestājos tehnikumā un ieguvu agronoma – dārzkopja profesiju.

Darbs pēc skolas beigšanas man bija Rencēnu kolhoza "Zelta druva" dārzniecībā. Centos izveidot un attīstīt dārzniecību, bet kolhoza attīstības plānā nebija īpaši plaši izvērst dārzniecības kompleksu, kolhozs bija atradis citus ceļus kā iegūt lielākus ienākumus.

Pēc trīs gadu darba dārzniecībā man piedāvāja strādāt pagasta bibliotēkā, vietā, kura bija mans sapnis jau kopš bērnības. Garš bija ceļš līdz manam sapnim, bet tomēr tas piepildījās un nu jau bibliotekāres profesijā pavadīts viss darba mūžs (1962–2009), četrdesmit septiņi gadi. Bibliotēka kļuva manu zināšanu, manu sapņu piepildījumu, ko dāsni sniedzu pagasta iedzīvotājiem. Tika organizēti dažādi pasākumi, tikšanās un mācīts mīlēt grāmatu. Sastapti interesanti un zinātkāri lasītāji – domubiedri. 30 gadu garumā (1963–1993), paralēli bibliotēkas darbam, vadīti pagasta deju kolektīvi: gan bērnu, gan senioru, gan jauniešu. Varu droši apgalvot, ka mans mūžs ir bijis laimīgs, jo man ir nācies darīt to, kas man ir ļoti paticis. Un ko gan vēl vairāk var vēlēties?

Mana māsa Ināra pēc skolas beigšanas strādāja Rencēnmuižas pienotavā (1954–1964). Pēc pienotavas likvidēšanas strādāja kolhozā "Zelta druva" (1968–1992). Astras darba mūžs atdots Mazsalacas tekstilfabrikai, tur par audēju nostrādāja līdz fabrikas likvidācijai (1958–1990). Astra vēl tagad dzīvo Mazsalacā. Uldis pēc Burtnieku Ausekļa skolas beigšanas (1948) devās mācību, darba un dzīves gaitās uz Rīgu. Tur viņš strādāja dažādās rūpnīcās par santehniķi.

1956. gada 31. augustā Emīlija Liepiņa saņēma atļauju atgriezties Latvijā. Māmiņa atgriezās tikai 1959. gadā, jo saprata, ka dzimtenē darbu savā vecumā nedabūs un tādēļ pensija jānopelna svešumā. Sagaidījusi pensijas gadus, kuri nostrādāti uz upes baržā smagos darbos, māte pēc astoņpadsmit gariem atšķirtības gadiem devās uz Latviju pie saviem mazajiem bērniem. Bet bērni jau izauguši bez mātes glāsta, padoma, aizgājuši paši savās dzīves takās. Mātei nākas sasiet varmācīgi pārrauto dzīves pavedienu un visu atlikušo dzīvi nēsāt sevī jautājumu: "kādēļ, par ko šīs sāpes sirdī? "

1949. gada 25. martā vectēva vecākais brālis, "Nauču" saimnieks Jānis (1865) ar savu sievu bija kļuvuši nelabvēlīgi padomju varai, viņu izsūtīja uz Amūras apgabala Zavitajas rajonu. 1949. gada 31. oktobrī Jānis izsūtījumā mira, bet viņa sievai Marijai (1870) 1950. gada 7. aprīlī tomēr tika dota iespēja atgriezties Latvijā.

Piezīme. Par bibliotekāres darbu Dairai Muncei 2010. gadā Latvijas valsts prezidents Valdis Zatlers piešķīra Atzinības krusta I pakāpes goda zīmi. Apbalvojums, kuru padomju laikā nekad nebūtu saņēmusi politiski neuzticama persona, kura trīs gadu vecumā bija noziegusies pret padomju varu, tikai kā?

Atmiņu stāstu 2014.gada septembrī Rencēnos pierakstījusi Māra Grāvele, Valmieras politiski represēto biedrība.