Deportēto saraksts

Dairas Liepiņas
atmiņas, dokumenti


Jāņa un Elgas Raisku
stāsts, dokumenti


Ināras Lūkinas
atmiņas, dokumenti


Margitas Ritas Putniņas
atmiņas, dokumenti


AVOTI

Uz sākumu



Jāņa un Elgas Raisku ģimene

Raiska Jānis Pētera d., dz.1904, dzīvoja Rīgā, Brīvības ielā 15-9, arestēts 14.06.41, ieslodzīts Molotovas apgabala Usoļlagā, nošauts 17.06.42. Lieta Nr. 16374, P-10587.

Raiska Elga Ludviga m., dz. 1908, dzīvoja Rīgā, Brīvības ielā 15-9, izsūtīta 14.06.41. uz Krasnojarskas nov. Dzeržinskas raj., atbrīvota 31.08.56. Lieta Nr. 16374.

Dokumenti, fotogrāfijas

Raisku dzimtas stāsts. Jānis un Elga Raiskas

Pēteris Raiska, Rūjienas tirgotājs, Mazsalacas tekstilfabriku iegādājās 1918. gadā, bet jau 1919. gada 9. janvāris ir viņa nāves diena, viņš nošauts. Par fabrikas mantiniekiem paliek viņa sieva Karoline Raiska (1882), dzimusi Blankenburga, un viņa bērni: Jānis (1904) un Margrieta (1902), precējusies Prīmanis.

1919. gadā fabrika nestrādā, jo karadarbības rezultātā izpostīta. Jānis Raiska beidzis augstskolu Rīgā, ieguvis inženiera-tehnologa specialitāti, stājas pie fabrikas vadības, noslēdz līgumu ar Mazsalacas pilsētu par elektrības piegādi, uzlabo fabrikas aprīkojumu, iegādājas jaunas stelles, nomaina zirgu pajūgu transportu pret automašīnām, apprecas ar Elgu (1908), dzimušu Žubecku, piedzimst viņu meitas: Ieva (1931) un Maija (1935).

Jānis Raiska, bijušais Valmieras apriņķa komandantūras kareivis, 1928. gada 14. novembrī apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa I pakāpes Goda zīmi Nr.196. 1930. gadā, sakarā ar zviedru karaļa vizīti Latvijā, viņš apbalvots ar Vāsas ordeni. Jānis Raiska no 1928. gada līdz 1934. gadam ir partijas "Nacionāli bezpartējiskais centrs" biedrs, no 1923. gada līdz 1940. gadam darbojas studentu korporācijā "Selonija", no 1925. gada līdz 1938. gadam ir organizācijas "Tēvijas Sargs" biedrs, no 1932. gada līdz 1933. gadam organizācijas "Ugunskrusts" biedrs.

Ar visiem šiem nosauktajiem amatiem pietiek, lai 1941. gada 14. jūnijs ģimenei kļūtu traģisks. Mazsalacas tekstilfabrikas īpašnieks Jānis Raiska un viņa sieva Elga Raiska, zobārste apcietināti Rīgā. Viņu meitas Ieva un Maija visticamāk atradušās Mazsalacā pie vecmāmiņas Karlīnes (Karolines) un tādēļ izbēgušas izsūtīšanas liktenim. Jāni Raisku nosūta uz Usoļlagu Soļikamskā, viņa liktenis apraujas 1942. gadā, bet viņa sieva Elga Raiska nokļūst Krasnojarskas apgabala Dudinkā, kur strādā slimnīcā par ārsti. Elga Raiska ir to latviešu sagaidītāju vidū, kad 1945. gadā Dudinkas pilsētai tuvojas barža ar [apcietinātajiem] latviešu leģionāriem un sniedz pirmo palīdzību garajā ceļā izvārgušajiem.

Pēc ilgiem pūliņiem atrast vīru, Elga saņem par viņa nāvi pretrunīgas atbildes, nošauts 1942. gadā, miris ar sirds nepietiekamību 1945. gadā. Neviena ziņa nevēsta par viņa izdzīvošanu. 1956. gada jūnijā Elga Raiska no izsūtījuma tika atbrīvota, atgriezās Latvijā. Viņas abām meitām tēva uzvārds mainīts uz tēva māsas uzvārdu – Prīmanis un 1944. gada septembrī viņas kopā ar vecmāmiņu Karlīni Raisku pametušas Latviju, devušās trimdā uz ASV.

1957. gadā Elga no jauna apprecas ar Ādolfu Purmali, Latvijā darbu turpina savā ārstes profesijā. Karš, un tā sekas, ģimeni izjaucis, tikai Mazsalacas kapsētā 1959. gada jūnijā uzrodas kapu kopiņa ar Elizabetes Blankenburgas (1866), dzimušas Laimiņas, kapa pieminekli (Karlīnes Raiskas, dzimušas Blankenburgas, māte). Fabrikas sētā abi pie īpašnieku mājas stādītie sēru bērzi vairs tikai liecina par divu fabrikas īpašnieku salauztiem likteņiem.

2014. gadā, pētot Mazsalacas tekstilfabrikas dokumentus, šīs dzimtas stāsts savijās kopā ar fabrikas likteni. Fabrikas saimnieki gan piespiedu kārtā, gan glābdamies no svešā režīma, pameta Latviju un nu jau viņu jaunākā paaudze latviešu valodu nezin un arī vecvecāku liktenis viņiem ir balta lapa, bet kādreizējā Ziemeļvidzemes lielākā tekstilfabrika pamesta, izdemolēta, ar tukšām fabrikas logu acīm noraugās Salacas ūdeņos un gaida.

Sagatavoja Māra Grāvele, Valmieras politiski represēto biedrība.