Deportēto saraksts

Dairas Liepiņas
atmiņas, dokumenti


Jāņa un Elgas Raisku
stāsts, dokumenti


Ināras Lūkinas
atmiņas, dokumenti


Margitas Ritas Putniņas
atmiņas, dokumenti


AVOTI

Uz sākumu



Ināras Lūkinas ģimene

Lūkina Ināra Alfrēda m., dz. 1930, dzīvoja Valmieras apriņķa Burtnieku pagasta Seķos, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Ačinskas rajonu, atbrīvota 13.09.46. Lieta Nr. 17134.

Tēvs Lūkins Alfrēds Teņa d., dz. 1898, dzīvoja Valmieras apriņķa Burtnieku pagasta Seķos, arestēts 14.06.1941. ieslodzīts Sverdlovskas apgabala Sevurallagā, nošauts 04.08.42. Lieta Nr. 17134, P-5823.

Māte Lūkina Anna Teņa m., dz. 1902, dzīvoja Valmieras apriņķa Burtnieku pagasta Seķos, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Ačinskas rajonu, atbrīvota 19.03.57. Lieta Nr. 17134.

Māsa Lūkina Ilze Alfrēda m., dz. 1934, dzīvoja Valmieras apriņķa Burtnieku pagasta Seķos, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Ačinskas rajonu, atbrīvota 13.09.46. Lieta Nr. 17134.

Dokumenti, fotogrāfijas

Ināras Lūkinas atmiņas

Esmu Ināra Dreimane, dzimusi Lūkina. Piedzimu 1930. gada 30. novembrī Valmierā. Tajā laikā mani vecāki dzīvoja Burtnieku muižā, kur tēvs no Lauksaimniecības ministrijas nomāja Burtnieku ezeru un nodarbojās ar zveju. Tēvs kopā ar savu tēvu un algotiem zvejniekiem piegādāja Rīgas tirgum slavenos Burtnieku brekšus. Tādā sakarībā tēva grēki bija sekojoši: bija uzņēmējs, izmantoja darbaspēku, bet lielākais grēks bija aktīva darbība aizsargu organizācijā.

Bērnība pagāja Burtnieku muižā. Piedzima māsa. 1939. gadā tēvs uzsāka Rāznas ezera apsaimniekošanu. Papildināja ezeru ar zušu un citu zivju mazuļiem. Kā nesen (2012) dzirdēju vienā televīzijas raidījumā: "Lūkina zuši dzīvo vēl šodien." Puncuļu ciemā pie Rāznas ezera dzīvojām, kamēr man bija jāsāk iet skolā. Tad mēs ar mammu un māsu pārcēlāmies dzīvot uz Rēzekni. Iestājos Rēzeknes 2. pamatskolā, kur faktiski arī beidzu 2. klasi, tad pienāca okupācijas laiks. Tēvam atņēma tiesības nomāt ezeru, atņēma mašīnu, telefonu, radio, tā sakot, visas "smalkās" lietas. Pārcēlāmies atpakaļ uz Burtniekiem.

Manas mātes senčiem piederēja Seķu muiža. Tur dzīvoja manas mātes māsas ģimene. Tur tad mēs arī ar mammu un māsu apmetāmies uz dzīvi, kas ilga pavisam īsu brīdi. Tēvs atkal sāka nodarboties ar zvejniecību, bet tagad gan tikai kā zvejnieks. Viņš īrēja dzīvesvietu kādā mājā pie ezera. Tā pienāca 1941. gada 14. jūnijs. Es tanī naktī biju pie tēva. Mamma ar māsu bija "Seķos". Laikam kāds tēvu bija brīdinājis par iespējamo arestu, jo viņš visu nakti nebija mājās. Pārradās ļoti agri no rīta un pēc pavisam īsa brīža bija klāt "ciemiņi". Viņi tēvu apsveica ar nakts pastaigu un apvaicājās, vai nav nosalis, tagad vajadzēšot pabraukāties. Tad viens no viņiem kaut ko jautāja krieviski, es jau tad to nesapratu. Tad viņi lika braukt uz "Seķiem" pie sievas.

Tur deva laiku saposties ceļam, nesakot gan kāpēc un uz kurieni. Kad mamma sāka kravāt drēbes, kāds no viņiem teica, lai paņemot siltākas drēbes, esot vēss rīts. Dabīgi neviens neteica, ka mūs drīz izšķirs, tāpēc viss tika sapakots kopā. Valmieras stacijā tēvu aizveda uz vienu ešelona galu, mūs atstāja otrā sastāva galā. Tēvs aizgāja, kāds stāvēja, bez jebkādām mantām.

Vagoni tika piepildīti ar attiecīgu skaitu cilvēkiem. Lāvas bija divos stāvos. Mēs bijām augšējā. Dabiskās vajadzības kārtojām stūrī atstātā caurumā. Šad tad varēja dabūt karstu ūdeni. Pa reizei deva arī kaut ko ēdamu. Labāk bija tiem, kam līdzi bija kādi produkti. Atmosfēra bija ļoti smaga: mazi bērni, nervu spriedze, neziņa. Blakus vagonā bija jau zināmais notikums, ka māte atņēma dzīvību bērniem un sev. Par to, ka sācies karš, uzzinājām jau būdami dziļi Krievijā, kad ieraudzījām ešelonus ar kareivjiem.

Tā braucām līdz Krasnojarskai. Tur visus izvietoja nožogotā pļaviņā. Māsa bija saslimusi. Mamma kaut kā bija dabūjusi pienu un mēģināja bļodiņā to uzvārīt, bet, pienācis sargs to izspēra ar kāju. Tur uzzinājām, ka sākotnēji bijis lemts visus nometināt dziļi taigā, bet kara dēļ to neuzdrošinājās darīt. Tad sāka ierasties pārstāvji no kolhoziem un izvēlējās darbaspēku.

Mēs nokļuvām Ačinskas rajona Tālovkas ciemā. Bija lielā un mazā Tālovka. Abās iznāca padzīvot. Pašās beigās vēl bija Pakrovka.

Sākumā bija nevajadzīgs optimisms: karš ātri beigsies, mūs atbrīvos, utt. un lai būtu ko ēst, tika mainītas līdzpaņemtās drēbes pret produktiem. Arī darbu sākumā nekādu nedeva.

Tā nu viss līdzpaņemtais ātri "izkusa" un sākās bads. Nerunājot par zāli, kas bija viens no galvenajiem pārtikas produktiem, tika ēsti sasaluši kartupeļi, kas pavasarī bija jau pārvērtušies putrā. Maize – tas bija sapnis. Pa trijām vārījām 10 litru katlu ar ūdenī sabērtu sāli, kaut kur salasītiem izaugušiem graudiem. Kaut kas organismam tomēr tika. Visi staigāja lieliem vēderiem. Vasarā jau bija labāk: taigā bija sēnes, ogas. Tikai tad bieži gadījās, ka krūma vienā pusē ogas ēdām mēs, bet otrā pusē to pašu dara lācis.

Briesmīgi bija arī tas, ka vietējiem iedzīvotājiem sākumā tika iestāstīts, ka, lūk, te nu tie briesmoņi ir, kuru vainas pēc izcēlies karš, ja viņu tuvinieki iet bojā, tad vainīgi ir šie fašisti. Krievu valoda, kas ir ļoti bagāta ar lamu vārdiem, nu pieņēma jaunu, visbriesmīgāko lamu vārdu – latiš-fašist.

Bieži vien, ejot pa sādžu, varēja saņemt kādu akmens sitienu vai dubļu šalti. Taču tas bija sākumā. Vēlāk attieksme mainījās. Patiesībā vietējie iedzīvotāji bija ļoti vienkārši, neizglītoti, bet sirsnīgi ļaudis. Es jau diezgan ātri atgriezos, kad 1946. gadā nepilngadīgiem bērniem tika dota iespēja doties uz Latviju.

Mamma vēl 10 gadus nodzīvoja tur. Tad jau latvietis bija lielā cieņā, izvirzīja pat vadošos amatos. Sākumā gan, galvenokārt, bija jāstrādā meža darbos. Ziema. Nav nekādu apavu, ne arī kādu darba prasmju. Tad, kad atklāja sabiedroto fronti, mums bija sūtītas drēbes un pārtika, kas bez šaubām līdz mums nenonāca.

Šīs drēbes, īpaši adītās, nonāca virsnieku kundzēm, tika organizēti arteļi, kur izārdot šos adījumus, darināja ko citu. Te nu latvietis ļoti noderēja. Tas tomēr bija vieglāk nekā cirst kokus taigā.

Skolā es tur negāju, jo man jau no 14 gadiem bija jāstrādā cūku fermā. Bija jau smagi. Meitēns mazs, spaiņi lieli, smagi. Sadzīve arī bija smaga. Sādžā mājas sastāv no vienas lielas istabas, kurā ir liela krievu krāsns. Uz krāsns guļ visa ģimene, krāsnī gatavo ēdienu, cep maizi. Pārējā telpa paliek sadzīvei. Mēs šādā mājā bijām 20 cilvēki, cieši viens pie otra. Sākās blakšu, utu uzbrukumi. Mazgāties nav kur. Vasarā jau gan labi – blakus upe, bet ziemā. Vietējie mazgājās pirtīs, bet mūs tur neviens negaidīja. Vēlāk jau gan tas sāka mainīties. Sākumā gulējām visi uz grīdas, vakaros apkārt guļvietai aplaistījām apkārt ūdeni, tad blaktis nenāca klāt. Bet tad viņas rāpās pa sienām un krita mums virsū. Sākās slimības. Tad arī sākām zaudēt līdzbiedrus.

Ciemā tumsonība liela: lasīt, rakstīt neprata lielākā daļa. No frontes rakstītās vēstules bieži lūdza izlasīt kādam no izsūtītajiem. Ciemā bija viena skola ar vienu skolotāju. Apmēram pēc gada es valodu jau biju apguvusi. Tad mani vakaros ciema sievas sauca nākt stāstīt pasakas. Citu literatūru es vēl nebiju apguvusi. Bērnu literatūru gan biju daudz lasījusi.

Sievas vai nu vērpa, vai adīja, un es viņas izklaidēju. Bērnībā es ļoti bieži slimoju, mamma pat teica, ka, ja Burtnieku vienā pagasta malā ir kāda slimība, tad pēc nedēļas būs man. Ārsts pat aizliedza man tik daudz lasīt. Mamma jau bija domājusi, ka mani, droši vien Sibīrijā būs jāzaudē. Bet tā vis, paldies Dievam, nenotika.

Izklaides jau sādžā nekādas nebija, tāpēc sievas klausījās manus stāstus.

Pēc kara pirmā svētku reize bija, kad dabūjām maizi. Tas bija tāds gardums, kāds pasaulē līdz šim nebija bijis. Pirmais kukulītis maizes un maza burciņa ar kausētu sviestu. Mamma teica, ka tas jātaupa, ja nu kāds saslimst. Bet kamēr mamma darbā – apēdām, nevarējām nociesties.

Kad karš beidzās latvietes bija slavenas ar to, ka prata daudz ko izdarīt, noorganizēt, viņām bija liela atbildības sajūta. Tad jau sāka izvirzīt vadošākos amatos: brigadieris, grāmatvedis, fermu vadītājs. Tā attieksme no vietējo iedzīvotāju puses mainījās, tikai ne no čekas. Niknums bija saglabājies.

Kad toreizējā Latvijas valdība ar Kirhenšteinu, kas, starp citu arī ir mans radinieks, panāca atļauju bērniem līdz 16 gadiem atgriezties Latvijā, mums neviens to neteica. Teica, ka visiem mums jāpaliek tur, kur esam. Man novembrī 16 gadi. Jātiek prom, tāpēc vajadzēja pasteigties, un mēs vienā naktī vienkārši aizbēgām. Mamma nāca pavadīt līdz stacijai, bet viņai līdz rītam bija jātiek atpakaļ, lai par mums neuzzinātu.

Mēs zinājām, ka Krasnojarskā kādā viesnīcā ir komisija no Rīgas, kas organizē šo Sibīrijas bērnu reģistrāciju atpakaļ braukšanai uz Latviju. Krasnojarska milzīga pilsēta, mēs trīs meitenes, neko nezinām, kur kas atrodas. Taču galu galā atradām to viesnīcu, kur tas viss notika. Bet mums vajadzēja būt atļaujai no NKVD nodaļas. Mums tādas nebija. Tur jau gan saprata, kāpēc tās nav, un mūs tomēr pieņēma. tas bija viens no pēdējiem atpakaļ vedamo bērnu sastāviem. Vagons pārpildīts. Mēs ar māsu gulējām uz grīdas zem pasažieru sēdekļa.

Visi pārsvarā ģērbti skrandās, pusizsalkuši, bet nu mūs brīnišķīgi pabaroja. Kad tuvojāmies Maskavai, sacīja, ka tādus nevar uz Latviju vest, mūs saģērbšot. Man iedeva kāda 3-4 gadus veca bērna mētelīti, milzīgas galošas. Tā kā no tā neko uzvilkt nevarēju. Kad mūs Rīgā ieraudzīja bērnu nama direktors Dēliņš, viņš bija ļoti pārsteigts, ar asarām acīs mūs apsveica. Mēs jau nebijām pirmie, ko viņš sagaidīja, bet tik un tā.

Kad braucām autobusā pāri Daugavai viņš teica: "Vai tagad saprotat, ka tagad esat Dzimtenē? " Mēs tikām izvietoti bērnu namā. Kam bija radi, kas paņem pie sevis, tie drīz nokļuva ģimenēs – kam nē, tie palika bērnu namā. Man bija mammas māsa Burtniekos un krustmāte Liepas pagastā. Viņa dzīvoja Liepas pagasta "Irbītēs" pie sava brāļa. Viņas ar mammu bija sazinājušās, un mēs nonācām pie manas krustmātes. Cerējām, ka mamma arī drīz atgriezīsies. Māsa bija slima un mūs gandrīz negribēja no bērnu nama izlaist. Tomēr beigās viss nokārtojās. Ieradāmies tur rudenī. Skolas gaitas jau bija sākušās. Man bija 16 gadi, bet 2 klašu izglītība. Sāku mācīties Liepas 7 gadīgās skolas 3. klasē. bija jāapgūst paši pamati. Tā es mācījos vienu klasi ziemā, otru – vasarā. Tad atkal 5. klasē un 7. klasē.

Bet tad ja, kā tas toreiz mēdza notikt, 1949. gads. bija jādomā ko darīt tālāk. Man jau gribējās mācīties un tā atnācu uz Valmieru un iestājos Valmieras vidusskolā, kas tajā pašā gadā kļuva par 11 varoņu-komjauniešu vidusskolu. Tā es ar savām labām sekmēm palīdzēju šo nosaukumu nopelnīt.

Taču kaut kā bija jādzīvo. Un, lai kā arī nekritizētu un nenopeltu Kirhenšteinu, man tomēr jāsaka liels paldies. Viņš bija tas, kas rūpējās, lai Sibīrijas bērni varētu atgriezties Dzimtenē. Es saņēmu dūšu un griezos pie viņa pēc palīdzības. Viņš bija ar mieru, lai gan padomes loceklis nevarēja to darīt tieši. Viņš caur citiem man sūtīja ikmēneša pabalstu. Arī mamma Sibīrijā strādāja – vadīja lielu lopkopības fermu – arī viņa varēja mums šad un tad palīdzēt. Pa vasaru es strādāju Burtniekos kolhoza kantorī. Par to gan man nemaksāja algu, bet tantei tika tie graudi, ko es nopelnīju. Tad jau es faktiski biju pārcēlusies uz Burtniekiem pie savas mātes māsas. Māsa vēl palika Liepā pie krustmātes brāļa.

Es pabeidzu vidusskolu. Skolas direktors bija Bušars. Skolā es biju par visiem gados vecāka. Beidzu vidusskolu 23 gadu vecumā. Es skolā vadīju deju kolektīvu, dramatisko pulciņu. Skolā trūka krievu valodas skolotājas. Direktors piedāvāja mani sūtīt kursos, tad stāties neklātienē par krievu valodas skolotāju.

Īstenībā mani interesēja medicīna, bet, tāds piedāvājums bija, dzīvot vajadzēja. Tā arī aizgāju kursos. Pavasarī beigusi skolu jau rudenī tajā atgriezos kā skolotāja. Un tā man manā skolā pagāja 56 gadi. Tā ir mana vienīgā darbavieta.

1955. gadā apprecējos ar savu skolasbiedru. Diemžēl viņš jau aizsaulē, kaut arī bija jaunāks par mani. Man jau laikam ir tas Sibīrijas rūdījums. Par veselību nevaru sūdzēties, lai gan atbraucu no turienes ar tuberkulozi. Tā diezgan ātri progresēja. Toreiz jau tikai kaļķi injicēja vēnā gandrīz katru dienu. Nekādu citu zāļu nebija. Tādēļ šodien man vēnās kaut ko iedurt ir ļoti sarežģīti. Laikam jau tomēr neticami, bet mani izārstēja ekstrasense. Es izveseļojos.

Darbs man bija interesants. Ar skolēniem sapratāmies labi. Bieži vēl tagad satiekamies. Kad atgriezos Latvijā, visi radi gribēja, lai braucu un stāstu par pieredzēto. Man tā likās kā katorga. Cik vien varēju – izvairījos. Likās, ka gribu visu to izsvītrot no savas dzīves.

Atmiņu stāstu 2012. gada aprīlī Valmierā pierakstījusi Māra Grāvele, Valmieras politiski represēto biedrība.