Deportēto saraksts

Jāņa Priedes
atmiņas, dokumenti


Miervalža Buka
atmiņas, dokumenti




AVOTI

Uz sākumu



Jāņa Priedes ģimene

Priede Jānis Jāņa d., dz. 1937, dzīvoja Rīgas apriņķa Baldones pagasta Trimdās, izsūtīts 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Kazačinskas rajonu, atbrīvots 15.06.48. Lieta Nr. 20813.

Tēvs Priede Jānis Jēkaba d., dz. 1883, dzīvoja Rīgas apriņķa Baldones pagasta Trimdās, arestēts 14.06.1941., ieslodzīts Kirovas apgabala Vjatlagā, miris 21.12.41. Lieta Nr. 20813.

Māte Priede Alma Pētera m., dz. 1908, dzīvoja Rīgas apriņķa Baldones pagasta Trimdās, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Kazačinskas rajonu, atbrīvota 15.06.48. Lieta Nr. 20813.

Māsa Priede Annija Jāņa m., dz. 1938, dzīvoja Rīgas apriņķa Baldones pagasta Trimdās, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Kazačinskas rajonu, atbrīvota 15.06.48. Lieta Nr. 20813.

Brālis Priede Juris Jāņa d., dz. 1940, dzīvoja Rīgas apriņķa Baldones pagasta Trimdās, izsūtīts 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Kazačinskas rajonu, miris 1941. gadā. Lieta Nr. 20813.

Dokumenti, fotogrāfijas

Jāņa Priedes atmiņas

Mūsu ģimene dzīvoja Baldones pagasta "Trimdās". Tēvs – Jānis Priede bija Baldones pagasta vecākais, māte Alma Priede audzināja trīs bērnus.

1941. gada 14. jūnijā mūsu ģimeni apcietināja un izsūtīja uz Sibīriju. Man tad bija 4 gadi, māsiņai Annijai nepilni 3 gadi, bet brālītim Jurim tikai 8 mēneši.

Atceros, kā es izmuku no mājām un slēpos blakus esošajā Trimdu kapsētā. Krievu zaldāti tomēr mani noķēra un aizveda atpakaļ uz mājām. Tēvs vēl esot gribējis uzzināt apcietināšanas iemeslu, taču nekādus paskaidrojumus nesaņēma. Viņš cerējis, ka viss noskaidrosies, ka tas ir pārpratums. Rīgā Torņkalna stacijā bijis arī J. Kalnbērziņš. Tēvs viņam jautājis apcietināšanas iemeslus, taču pēdējais izlicies, ka tēvu vairs nepazīst. Kalnbērziņš esot arī viesojies mūsu mājās – "Trimdās". Mans tēvs 17 gadus bija Baldones pagasta vecākais, līdz pat 1941. gada 14. jūnijam. Tēvs tika aizsūtīts uz nometni Vjatlāgā, Kirovas apgabalā. Tur 1941. gada decembrī miris.

Mūsu ģimeni nometināja Krasnojarskas apgabala Kozuļkā. Atceros, izbraucot no Latvijas visi vilcienā, pārbraucot robežai, piecēlušies kājās dziedāja Latvijas himnu. Brālītis pa ceļam saslima un izdila, viņš visu laiku raudāja. Mums arī ēdamais nekāds nebija. Viņš taču bija tikai 8 mēnešus vecs, kuru māte ēdināja ar krūti. Iebraucot nometinājuma vietā, tur akās vēl bija ledus.

Mamma jau neko daudz nevarēja paņemt līdz, jo mēs bijām 3 mazi bērni, pie tam viens zīdainis. Pa ceļam uz nometinājuma vietu vēl mūs apzaga. Labi, ka mamma bija paņēmusi līdz runkuļu (lopbarības bietes) sēklu, kuru, par laimi, nenozaga. Sēklas iesēja, tā bija mūsu pārtika. Sākumā ēdām zaļas, nevārītas bietes un arī to lapas. Vēlāk vārījām un ēdām sasalušas, jo, nebija jau kur glabāt, lai nesasalstu. Maizi dabūjām mazu, mazu gabaliņu. Vienmēr gribējās ēst. Annija vienmēr teica: "Memmīt, ēst, memmīt, maizīti". Tad mamma ņēma mūs klēpī un stāstīja pasakas, kamēr mēs aizmigām. Brālītis neatlaba, viņu ievietoja slimnīcā, kur viņš mira. Viņa kapa vietu nezinām. Mammai bija smags darbs graudu noliktavā, jānes maisi, jāšķipelē labība, jāvēta un visi citi noliktavas darbi. Darba stundas bija ļoti garas. Vienīgais labums bija, ka varēja dabūt tos graudus, kas bija iebiruši zābakos. Zābakus mājās mamma izkratīja, un graudus izsutinājām un ēdām. Kabatās no darba neko nevarēja atnest, jo beidzot darbu visus strādājošos pārbaudīja.

1941. gada decembrī pie mums atnāca kāds noskrandis, noguris vīrs, kas pateica, ka mūsu tēvs ir miris. Cerības, ka kādreiz visi būsim kopā bija zudušas…

Strādājot caurvējā, aukstumā, bez kārtīga apģērba, pusbadā, mamma smagi saslima un nonāca slimnīcā. Mani ar māsiņu, mātes slimības laikā, ievietoja bērnu namā. Mamma izveseļojās, dabūja darbu kara hospitālī. Bērni bija pazuduši, tomēr mamma mūs atrada bērnu namā. Es biju kļuvis par Ivanu, māsa pa Aņu. Mammai negribēja bērnu nama vadība mūs atdot, jo māsa mammu neatpazina. Māte bija ļoti, ļoti izdilusi, knapi varēja pazīt. Tomēr atkal visi trīs bijām kopā!

Apstākļi bija smagi. Bija kara laiks. Mūžīgi gribējās ēst. Bads un izsalkums lika mums ēst visu, lai tikai izdzīvotu, šodien pat nespējam iedomāties kā to varējām ieēst. Ziema bija vissmagākais laiks, atrast ko ēdamu nebija iespējams, apģērbs arī bija niecīgs, tādēļ aukstums, bads un doma par ēdienu pavadīja mūs katru dienu.

Vasarā bija vismaz kādi savvaļas augi, balandas, koku mizas, zāle, kas papildināja mūsu nabadzīgo ēdienkarti. Visu, ko ēdamu atradām, tūlīt arī apēdām. Vasarā taigā varēja lasīt ogas, paēst kaut ko garšīgu. Tā vienreiz taigā apmaldījos, taču pēc pamatīga izbīļa, pats atradu atpakaļ ceļu pie mammas. Garšīgas bija ievogas, kuras sažāvējām ziemai. Ziemā mamma cepa kaut ko līdzīgu pīrāgiem un sažāvētās ievogas izmantoja kā pildījumu.

Ne tikai mums, izsūtītajiem, klājās grūti, bet arī vietējiem iedzīvotājiem nebija vieglāk. Tomēr viņi mums kaut nedaudz, bet palīdzēja.

Mēs dzīvojām telpā gaiteņa galā, kur durvju vietā priekšā pieklāta sega. Pēc mazgāšanās, lai tiktu vaļā no utīm, sasaldējos. Dabūju plaušu karsoni. Mani izglāba kara hospitāļa vadītāja – ārste, pēc tautības ebrejiete, kura atļāva man spricēt penicilīnu. Paldies viņai par to! Kad izveseļojos, biju tik vārgs, ka, ja māsa mani pagrūda ar vienu pirkstu, tad biju gar zemi. Arī mamma pamācīja vietējos kā izārstēt difteriju, izbeicējot kaklu ar petroleju. Tā arī izglāba vienai ģimenei bērniņu. Pirms tam astoņi bērni bija miruši… par to mamma dabūja spaini ar kartupeļiem. Cik tie bija garšīgi!

Mamma dabūja zināt, ka aiz Krasnojarskas uz ziemeļiem ir latgaliešu kolhozs "Krasnij latgaļec". Cerējām, ka tur būs drusku labāki apstākļi. Mamma dabūja atļauju, ka drīkst pārvietoties, un gājām uz turieni. Ceļā sākumā ēdām to, kas bija līdz. Vēlāk pārtikām no meža ogām. Gulējām zem eglēm, vienreiz zem kāda tilta. Kādu dienu, ēdot ogas, satikām lāču ģimeni. Tad gan bija bail. Taču mēs uzvedāmies klusi un viss beidzās labi.

Sākām dzīvot Borlovkā – latgaliešu kolhozā. Mamma ganīja govis. Ganam deva sejas sargu, līdzīgu kā lieto bitenieki, lai moškas, sīkās mušiņas, negrauž acis. Ziemā mamma šuva, pāršuva sādžas iedzīvotājiem apģērbu, adīja. Viņa mācēja tādu adījumu, kas valkājams uz abām pusēm. Man bija 6 gadi, kad sāku iet skolā. Pirmajā klasē gan nomācījos tikai dažus mēnešus, tālāk nevarēju mācīties, jo man nebija apavu, ko vilkt kājās. Nākošajā gadā skolotāja mani atrada un ieskaitīja 2. klasē, jo es labi mācījos. Poļiem Sibīrijā palīdzēja Starptautiskais Sarkanais krusts. Bija skolotājs, demobilizēts veselības stāvokļa dēļ, Antons Francevičs Viguļa, ļoti stingrs. Par labām sekmēm man deva cukurgraudiņus, cukurs toreiz bija retums.

Borlovkā mamma ar laiku uzbūvēja savu zemnīcu, iemūrēja pati arī tajā krāsni. Nu bija silti. Es gāju taigā, kā visi sādžas bērni, un gatavoju malku ģimenei. Mācījos netālu (ap 4-5 km), Mikoļskā.

1948. gada pavasarī mamma dabūja atļauju pārvietoties uz citu vietu. Visu pārdevām un mēs atgriezāmies Latvijā. No Krasnojarskas līdz Maskavai ar kukuruzņiku, tālāk kūlāmies ar vilcienu līdz Rīgai. No Rīgas uz Baldoni gājām kājām. Dzimtās mājās nevarējām palikt, radi teica, ka var izsūtīt vēlreiz. Pirms tanta "Trimdās" tālajiem ciemiņiem uzcepa pankūkas, mēs abi ar māsu dārzā bijām paēduši liepu ziedu pumpurus, kas bija ļoti gardi. Atteicāmies pat no pankūkām, jo jutāmies paēduši. Tanta to nevarēja saprast, ko tur no ziediem var paēst?

Mājvietu dabūjām pie tēva radiem Olainē. Radi bija pārsteigti par mūsu izskatu, mēs bijām noskranduši, netīri. Olainē 1948. gada 24. decembrī bija mūsu pirmie Ziemassvētki Latvijā. Mēs tikām apdāvināti. Paldies mūsu radiem par visu!

1949. gada martā radiem draudēja izsūtīšana. Mums ieteica mainīt dzīvesvietu, lai neizsūtītu otrreiz. Mēs pārcēlāmies uz Misu. Tur pabeidzu pamatskolu, pēc tam Vecumnieku vidusskolu, vienu gadu nostrādāju Vecumnieku MTS – smago darbu brigādē. Tas bija darbs ar tehnikas remontiem. Tad studijas Jelgavas LLA. Ieguvu inženiera-mehāniķa kvalifikāciju. Baldones kolhozā man darbu nedeva – acīmredzot nedrīkstēja. Atnācu uz Ziemeļvidzemi – padomju saimniecību "Austrumi", tur biju arī praksē. Te bija skaista vieta – blakus Burtnieku ezers, Salaca, Mazsalaca. Dzīve turpinājās.

Mūsu ģimene ir reabilitēta. Māsa Annija mira 1987. gadā, mamma 1988. gadā.

1984. gadā biju ekskursijā uz Krasnojarsku. Nolēmu tikt uz Borlovku. Gan braucu ar autobusu, gan gāju kājām, gan jāju ar zirgu, ko iedeva govju gans. No Krasnojarskas devos uz Nikoļskas pusi līdz Večerņiciem,tā nokļuvu Borlovkā. No Borlovkas ar zirgu devos uz Nikoļsku, kur nakšņoju. Satiku savu bijušo klasesbiedru, pie kura ciemojos Nikoļskā. Borlovkā mūsu ģimeni vēl atcerējās ar labu vārdu. Līdz mūsu zemnīcas vietai neaizgāju. Likās, ja sabrukušas lielās mājas, ko tad mūsu zemnīca. Vēlāk to nožēloju, vajadzēja aiziet.

Man piedāvāja pārcelties uz Sibīriju, piedāvāja ļoti labu darbu, lielu algu. Mans draugs teica, ka viņš saprotot to, ka nekāds labs darbs mani nespēs apmierināt, ka es Latviju nepametīšot. Jā, te ir mana Dzimtene! Viņš esot bijis Latvijā, to apskatījis, patikusi.

Piezīme. Jānis Priede savus darba gadus pavadīja Valmieras rajonā, strādādams p/s Austrumi un kolhozā Straume par galveno inženieri. Mājas pavards izveidots Jeru pagasta "Madarās", izaudzinātas divas meitas un dzimtu turpina trīs mazbērni. Jānis Priede dzimis 1937. gada 5. martā un guldīts Dzimtenes smiltājā 2002. gada 25. februārī.

Atmiņas pierakstījusi Jāņa Priedes dzīvesbiedre Regīna Priede 2002. gadā. Atmiņu pieraksts glabājas Rūjienas novada Jeru pagasta Endzeles muižas Madaru mājās.