Deportēto saraksts

Ainas Leikartes
atmiņas, dokumenti


Birutas Leites
atmiņas, dokumenti


Valda Nīmaņa
atmiņas, dokumenti


AVOTI

Uz sākumu



Valda Nīmaņa ģimene

Nīmanis Valdis Mārtiņa d., dz. 1917, dzīvoja Cēsīs, Ausekļa ielā 24., izsūtīts 14.06.1941. uz Krasnojarskas nov. Ačinskas rajonu, atbrīvots 27.06.56. Lieta Nr. 15668.

Sieva Nīmane Zenta Cēzara m., dz. 1918, dzīvoja Cēsīs, Ausekļa ielā 24., izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas nov. Ačinskas rajonu, atbrīvota 01.07.44. Lieta Nr. 15668.

Dēls Nīmanis Lotārs Valda d., dz. izsūtījumā 01.09.1941. uz Krasnojarskas nov. Ačinskas rajonu, miris 30.09.41. Lieta Nr. 15668.

Māte Nīmane Otīlija Anša m., dz. 1880, dzīvoja Cēsīs, Ausekļa ielā 24., izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas nov. Ačinskas rajonu, mirusi 06.11.42. Lieta Nr. 15668.

Tēva māsa Nīmane Ženija Mārtiņa m., dz. 1912, dzīvoja Cēsīs, Ausekļa ielā 24., izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas nov. Ačinskas rajonu, atbrīvota 16.03.56. Lieta Nr. 15668.

Tēva māsa Nīmane Aina Mārtiņa m., dz. 1927, dzīvoja Cēsīs, Ausekļa ielā 24., izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas nov. Ačinskas rajonu, atbrīvota 16.03.56. Lieta Nr. 15668.

Dokumenti, fotogrāfijas

Valda Nīmaņa atmiņu stāsts

Pirms represijām bija nojausma, lai arī neviens par to skaļi nerunāja, tomēr bija zināms, ka kaut kur Krievijā notiek cilvēku vešana prom no mājām. Tēvam bija draugs no Krievijas, kurš bieži ciemojās pie mums. Draugs teica, ka valstī (Padomju Savienībā) stāvoklis ir saspīlēts un sarežģīts un, ka neviens latvietis nevar būt drošs par savu turpmāko likteni. Tomēr šiem vārdiem neviens īpašu vērību nepiegrieza.

Dzīve ritēja ar cerībām nākotnē. Tikai kādu dienu cilvēki pamanīja uz sliedēm Cēsu stacijā garu vilciena sastāvu ar restotiem logiem. Sāka klīst visādas valodas. Vienu vakaru pārnākot mājās no darba māte teica, lai mājās nenakšņoju, bet eju pie ģimenes draugiem. Iespējams, māte kaut ko zināja vai arī nojauta. Īsti neatceros mūsu sarunu. Izdarīju, kā māte teica.

Nākošajā rītā, kad aizgāju uz darbu Ceļu daļas kantora gaitenī satiku divus aziātiskas izcelsmes čekistus, kas jautāja pēc mana tēva. Teicu, ka esmu viņa dēls un nezinu, kur ir mans tēvs. Varēju jau neteikt, ka esmu viņa dēls, bet neko sliktu nenojautu. Ja nebūtu teicis, varēju aizbēgt, jo čekisti mani nepazina, bet tā kā pateicu, čekisti lika man braukt viņiem līdz meklēt tēvu. Darba biedri kantorī bija teikuši, ka viņš varētu būt Puškina karjerā. Laikam tehniķis Brants bija brīdinājis tēvu, ka tiek meklēts un viņš tur nebija atrodams. Mani neatbrīvoja. Uz dokumentu vākiem, uz kuriem bija rakstīts Mārtiņš Nīmanis, nosvītroja tēva vārdu un uzrakstīja manu – Valdis. Nekādus dokumentus man nerādīja. Darba biedrs Caunītis man slepus paguva pateikt, ka naktī pie mūsu mājās ir bijusi mašīna un paņemta visa ģimene. Sapratu, ka nekas cits neatliek, kā doties līdz čekistiem. Jautāju čekistiem, kāpēc man tas jādara, bet čekisti tikai paraustīja plecus.

Līdz stacijai mani veda ar vieglo automašīnu. Stacija bija apsargāta. Vilciena sastāvs bija ļoti garš. Likās, ka daudzi vagoni jau ir pilni ar cilvēkiem. Tie bija salādēti jau Valmierā. Man līdz nebija nekādu mantu, tikai tas, kas mugurā. Čekisti solīja, ka es varēšot tikt uz mājām un paņemt visu nepieciešamo, kad būšot kāda brīva mašīna. Mašīnu tā arī nesagaidīju, bet mani vienu nekur nelaida. Māti, sievu un pārējo ģimeni nesatiku, jo citiem vagoniem tuvoties neatļāva, bija stingra apsardze. Darba vietas kasierīte atveda manu algu, to atļāva paņemt. Stacijā stāvējām vēl diennakti, jo visu laiku ar smagajām mašīnām klāt veda cilvēkus. Ko ēst nebija, dabīgās vajadzības arī kārtojām turpat vagonā. Stāvoklis bija baiss – cilvēku raudas, kliedzieni, vaimanas ...
Tā kā mans vagons bija samērā tālu no stacijas Valmieras virzienā, pa vagona lodziņu redzēju kā pa Dzelzceļa ielu iet mans onkulis. Kliedzu viņam, lai aiziet uz mūsu mājām un atnes kaut ko. Onkulis aizgāja uz māju, bet izrādījās, ka tā ir aizslēgta un citu neko nevarēja atnest kā tikai slapjo veļu no baļļiņas. Stacijā vagoni tika apsargāti, uz tiem, kas mēģināja izkāpt, kliedza. Visi mēģināja piekļūt pie aizrestotā lodziņa. Sēdinot vagonos, ģimenes izšķīra, speciāli lika kopā ar svešiem cilvēkiem. Īsti neatceros, cik cilvēku bija vagonā, domāju, ka apmēram 30. Vagons bija pārpildīts. Manā vagonā pamatā bija sievietes, bērni un veci cilvēki. Visi raudāja, vaimanāja. Vēl un vēl klāt lika cilvēkus, galvenokārt sievietes. No pazīstamiem manā vagonā bija tikai cēsinieks Pētersons Juris. Vagonā apstākļi bija traģiski. Vagoni bija paredzēti teļu pārvadāšanai. Visi raudāja, nezināja, kur vedīs, cik ilgi tas turpināsies. Daudziem bija teikts, ka jābrauc uz nopratināšanu un nekā līdz nebija. Vagonā bija dēļi, uz kuriem gulēt, grīdā caurums – tualete. To pārklājām ar palagu. Smaka bija neciešama. Pa durvīm un lodziņu varēja ielaist svaigu gaisu. Dažiem bija līdz ēdamais, sākumā tie ēda. Īpaši dalīties negribēja, ēdiens bojājās un to nācās izmest.

Dažas stacijās vilciens apstājās un stāvēja ilgi, dažreiz pat vairākas dienas. Kādā stacijā lika diviem cilvēkiem no vagona iet uz stacijas ēku pēc ēdamā un vāroša ūdens. Tad arī dalījāmies.. Kādam bija līdz kāds trauks, karote. Ēdamā nepietika, visu laiku gribējās ēst. Mūsu vagonā neviens nenomira, bet paklīda runas, ka kādā vagonā māte diviem maziem bērniem pārgriezusi rīkles, lai tiem nebūtu jānomirst badā. Stāvoklis bija smags. Sapratām, ka braucam tālu prom no Latvijas, jo mainījās daba. Braucām veselu mēnesi. Gala stacija bija Ačinska 2, atzars no Abakanas un Habarovskas dzelzceļiem. Gala stacijā tika atņemti visi dokumenti. Man atņēma padomju pasi. Tur pirmo reizi satiku savu ģimeni – sievu, māti un tēva māsas. Sieva gaidīja bērniņu. Tur arī bija jāparaksta dokumenti, ka esam valsts noziedznieki un esam izsūtīti uz 20 gadiem. Tad visus sadzina lielā šķūni, kur bija jādzīvo. Šķūni stingri apsargāja. Ar mums kopā bija Daliņa brāļa sieva ar dēlu Uldi no Valmieras, Valmieras 4. kājnieku pulka komandiera Lūkina kundze, prezidenta palīga Skujiņa kundze ar dēlu un meitu. Labi atceros, ka Lūkina kundze man atdeva sava vīra zābakus. Bija vēl Pūču ģimene no Valmieras un grāmatu izdevēju Dūņu ģimenes no Cēsīm un Valmieras, bet Dūņus nosūtīja citur. Vietējo sādžu iedzīvotāji ar zirgu pajūgiem brauca izvēlēties, kuras ģimenes vai cilvēkus ņemt uz kolhoziem darbā. Kolhozi bija ļoti panīkuši, galvenokārt tur bija tikai sievietes un bērni un veci cilvēki, jo vīrieši bija karā.

Mūsu ģimeni aizveda uz Tolovkas sādžu, kas atradās 30 km no Ačinskas. Sākumā dzīvojām četru sienu iežogojumā, jumta nebija. Gulējam uz dēļu lāviņām. Vēlāk no salmiem uztaisījām jumtu un dabūjām dzelzs krāsniņu. Bija jāiet darbā. Sieva darbā negāja, jo drīz bija jādzimst bērniņam. Tēva māsas arī nevarēja strādāt, jo viena bija invalīde, bet otra garīgi slima. Mēs ar māti sākām strādāt meža darbos. Bija jātaisa dēļi mucām, kurās skābēja čeremšu – savvaļas ķiplokus. Tos sūtīja uz fronti. Vēlāk māte strādāja pie malkas pludināšanas pa upi. Piedzima dēls Lotārs un pēc mēneša nomira, jo nebija ko ēst. Ziema bija ļoti augsta. Māte mira no bada un sala. Tie, kuriem bija vairāk drēbju, varēja tās pie vietējiem iedzīvotājiem apmainīt pret pārtiku. Māte un sieva šo to bija paņēmušas līdz, bet nekā daudz nebija. Sieva bija paņēmusi līdz līgavas kleitu, kuru iemanīja pret kartupeļiem un manu kāzu uzvalku, kuru es pats ilgi valkāju. Es gāju taigā lasīt čeremšu un nesu 30 km uz tirgu apmainīt pret maizi. Maizi atkal nesu uz mājām. Bija ļoti grūti. Garīgi slimā māsa visu laiku prasīja maizīti. Mana sieva pēc dēla un manas mātes nāves vairs nevarēja to izturēt un aizgāja no manis. Strādāju kolhozā visus smagos darbus. Ik pa brīdim gāju vietējiem pielabot mājas, jo to pratu. Par to nopelnīju kartupeļus vai kartupeļu miziņas. Kādam vietējam reiz apņēmos sapļaut sienu govij. Sienu sapļāvu, kad gribēju to vest pārdot, atbrauca brigadieris un pavēlēja to vest uz kolhoza kūti. Par darbu neko nenopelnīju. Visu laiku mocīja bada sajūta. Varēju noiet ar kājām tikai kādus 50 metrus, vairāk nebija spēka. Regulāri, reizi nedēļā pie mums brauca čekisti, pārskaitīt, vai esam visi. NKVD pārbaudes-reģistrācijas parasti notika naktī.

Vietējie iedzīvotāji pret mums izturējās draudzīgi, sirsnīgi, jo paši dzīvoja slikti, bija ļoti nabadzīgi. Tā kā māte bija kādreiz dzīvojusi Maskavā, viņa labi runāja krieviski, es arī pratu, sazināties nebija grūtību. Māte sadraudzējās ar sadraudzējās ar vienu no Ļeņingradas izsūtītu sievieti – Balabanovu. Uz Sibīriju bija izsūtīta arī krievu inteliģence. Balabanovam bija daudz grāmatu, kuras mēs lasījām. Lai krieviem vieglāk būtu izrunājams mans vārds Valdis, tas tika nomainīts pret Vladimiru.

Latvieši bija cieņā, jo prata labi strādāt un bija izglītotāki par vietējiem iedzīvotājiem. Nākošajos gados sāku strādāt rūdas raktuvēs. Darbs bija ļoti smags, bet ar to varēja nopelnīt vairāk maizes un graudu. Iesauca arī armijā. Pēc tam apprecējos ar Valentīnu, kuras ģimene arī bija izsūtīta no Tālajiem Austrumiem. Sadzīves apstākļi kļuva labāki. Uzcēlām sev mājiņu. Mums piedzima divi dēli. Strādāju daudz un dažādus darbus. Kolhozā gan uz traktora, gan ekskavatora, jo citi neprata. Tā kā bērnībā biju mācījies mūzikas skolā, dziedāju un spēlēju vijoli. Tā kā strādāju ļoti labi, kļuvu par stahanovieti un mani apbalvoja ar jauniem zābakiem un pufaiku. Vēlāk strādāju celtniecības trestā.

Visu kara laiku nebija nekādu ziņu no Dzimtenes. Ja kaut kur tālumā sadzirdējām vilciena troksni, tad teicām, ka arī mēs tā brauksim uz mājām, uz Latviju. Ne vienu brīdi mūs neatstāja doma par to, kā atgriezties, neskatoties uz to, ka dzīve ar laiku uzlabojās. Pēc kara bija iespēja sūtīt bērnus uz Latviju, bet mēs to nedarījām. Tā kā mēs neko nezinājām par manu tēvu, nosūtījām vēstuli tēva brālim, kurš strādāja bērnu klīnikā Jūrmalā. Onkulis vēstuli bija saņēmis un sazinājies ar tēvu. 1952. gadā pienāca pirmā ziņa – telegramma no tēva. Tēvs atbrauca ciemos. Izrādījās, ka tikai mēs visi esam noziedznieki, bet tēvs ir nevainīgs. Valentīna ar vienu dēlu atbrauca uz Latviju un Krimuldā to nokristīja. Viņi atgriezās Sibīrijā.

1956. gadā strādāju celtniecības trestā par inženieri. Reizi gadā bija jābrauc uz Krasnojarsku ar gada atskaiti. Tieši tādā reizē, kad biju komandējumā, Valentīnu izsauca uz čeku un paziņoja, ka esam brīvi un varam saņemt dokumentus un varam braukt uz mājām. Sieva no prieka bija apjukusi un steidzami zvanīja man. Prieks bija neaprakstāms. Mēs atstājām sievas brālim savu mājiņu un ar vilcienu devāmies uz Latviju. Mūs pavadīt atnāca daudzi vietējie iedzīvotāji. Braucām līdz Maskavai, apskatījām pilsētu un braucām tālāk uz Rīgu. Bijām sazinājušies ar tēvu un viņš mūs sagaidīja Rīgā. Tad braucām uz Cēsīm. Tēvs bija noīrējis mums istabiņu mājā, kas atradās mūsu mājas kaimiņos. Mūsu māja vairs nepiederēja mums. Atkal sāku strādāt Ceļu daļā. Pēc tam strādāju Remontu celtniecības pārvaldē. Tad blakus mūsu mājai sāku būvēt māju Ausekļa 24a, kur arī tagad dzīvoju.

Esmu strādājis arī Rīgas ūdensvadu un kanalizācijas pārvaldē, Latkomprojekt un Dzīvokļu pārvaldē, no kurienes arī aizgāju pensijā.

Visu mūžu esmu saglabājis ticību dzīvei. To saglabāt man palīdzēja dziedāšana. Ilgus gadus spēlēju vijoli Cēsu simfoniskajā orķestrī. Ļoti tuva kļuva kora dziedāšana.

Valda Nīmaņa atmiņas 2006. gadā pierakstījusi Marta Laņģe

(Atmiņu pieraksts glabājas Cēsu zonālajā valsts arhīvā – 1041. fonds, 2. apraksts, 10. lieta)