Andra Eglīša ģimene

Eglītis (Eglīte) Andris Kārļa d., 1936, dzīvoja Cēsīs, Sarkanarmijas ielā 6. Izsūtīts 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Tjuhtetas rajonu. Atbrīvots 1946. g. un atgriezies Latvijā. 25.03.1949. kopā ar vecvecākiem izsūtīts atkārtoti uz Tomskas apgabala Koževņikovskas rajonu; vēlāk pārvietots uz Krasnojarskas novada Tjuhtetas rajonu. Atbrīvots 07.1957. LVA, 1987. f., 1. apr. (Cēsis), 17591. l.; LVA, 1894. f., 1. apr. (Cēsis), 12051. l.

Tēvs Eglītis (Eglīte) Kārlis Pētera d., 1906, dzīvoja Cēsīs, Sarkanarmijas ielā 6. Arestēts 14.06.1941., ieslodzīts Sevurallagā. Miris ieslodzījumā 09.05.1943. vai 22.05.1943. LVA, 1986. f., 2. apr., P-9892. l.; LVA, 1987. f., 1. apr. (Cēsis), 17591. l.

Māte Eglīte Luize Emīla m., 1912, dzīvoja Cēsīs, Sarkanarmijas ielā 6. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Tjuhtetas rajonu. Atbrīvota 16.08.1956. LVA, 1987. f., 1. apr. (Cēsis), 17591. l.

Brālis Eglītis (Eglīte) Guntis Kārļa d., 1939, dzīvoja Cēsīs, Sarkanarmijas ielā 6. Izsūtīts 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Tjuhtetas rajonu. Atrīvots 1950. gados. LVA, 1987. f., 1. apr. (Cēsis), 17591. l.

Brālis Eglītis (Eglīte) Kārlis Kārļa d., 1941, dzīvoja Cēsīs, Sarkanarmijas ielā 6. Izsūtīts 14.06.1941., miris ceļā. LVA, 1987. f., 1. apr. (Cēsis), 17591. l.

 

Dokumenti, fotogrāfijas


Andra Eglīša atmiņu pieraksts

“Žagatas” – tās ir manas mātes Luīzes Eglītes tēva mājas Raiskuma pagastā. “Žagatiņas” – tā un tikai tā šīs mājas tika sauktas nostāstos Sibīrijā, kad runa bija par pasaku zemi Latviju, kur dzīvot bija palikuši vecaistēvs Emīls Birums, vecāmāte Berta Birums un vēl divas mazas meitenītes – manas māsīcas Dace un Maija. Latvija – tālā, tālā zeme, no kuras mūs izdzina 1941. gada 14. jūnijā.

Manam tēvam piederēja vējdzirnavas Cēsīs. Dzīvojām mazā mājiņā – “sēnītē” blakus dzirnavām. Manai mammai Luīzei tikko bija palikuši 29 gadi, brālim Guntim nepilni trīs gadi, mazajam brālītim Kārlītim vēl tikai trīs mēneši. Es gan jau biju liels – veseli pieci gadi. Liels vīrs. Uz Cēsu staciju no Sarkanarmijas ielas bija jāiet kājām. Tētis nesa Kārlīti, Guntis mammai pie rokas. Es, kā jau liels vīrs, gāju patstāvīgi. Stacijā Kārlīti tētis atdeva mammai, jo viņam neļāva palikt kopā ar mums. Mums bija jākāpj vagonā. Tas jau bija pilns ar cilvēkiem, augšējās lāvas bija aizņemtas, brīva vieta bija uz tikai uz grīdas. Mamma ar brālīšiem palika lejā, bet es veikli uzrāpos augšā, pie kāda, par sevi drusku vecāka, puikas. Tas bija Alnis, kurš bija kopā ar savu mammu Melāniju Vanagu. Tā sākās mana draudzība ar Alni. Bijām “salādēti” vagonos, bet vilciens vēl stāvēja stacijā. Vagonam bija restots lodziņš uz Dzelzceļa ielas pusi, kur uz blakus sliedēm arī stāvēja vagoni, tajos bija “salādēti” vīrieši. Melānija, kas bija tuvāk lodziņam bija sadzirdējusi, ka kāds vīrs meklē Luīzi Eglīti. Laikam jau bijām paspējuši iepazīties, tādēļ Melānija sauca mani, lai ātri eju pie lodziņa, jo tas laikam esot mans tēvs. Tā caur aizrestoto logu pēdējo reizi redzēju savu tēti Kārli Eglīti. Neatceros, ko tētis teica, vai vispār ko teica. Atmiņā palicis tēta tēls, viņam bija gaiši, kupli, sprogaini mati. Tēti tā arī vairs nekad nesatikām, viņš pie mums atnāca tikai mammas atmiņās: “Žagatiņas”, Latvija. No Cēsu stacijas “vīriešu” vagoni pirmie sāka kustību Sibīrijas virzienā. Drīz pēc tam arī mūsu vagons uzsāka savu ceļu uz Krasnojarskas novadu. Ceļā mūsu vagonā bija traģisks notikums, kad māte, uzvārdā Jēkabsone, kādā naktī atņēma dzīvību saviem trijiem bērniem, pārgriežot kaklus, teikdama, ka bērnus komunistiem neatdos. Viņa gribēja nogalināt arī savu vīra tēvu, bet nepaspēja. No pārdzīvojumiem viņa bija zaudējusi saprātu. Notikums, kas paliks atmiņā uz visu mūžu. Ar piecgadīga bērna acīm to visu redzēju. Nāras bija asiņainas, dēļi asiņaini. Bērnu līķīši asiņainos palagos ietīti kādā pieturā tika iznesti no vagona. Vagonā bija liels satraukums. Šis traģiskais notikums padarīja jau tā izmisuma pilno situāciju vēl smagāku. Tad Melānija Vanaga teica pārējām sievietēm, ka viņām ir jābūt stiprām un jādzīvo savu bērnu dēļ. Viņa lika katrai mammai apņemties, ka rūpēsies par kādu bērnu no mūsu vagona gadījuma, ja tas zaudēs savu mammu. Mana mamma izdzīvoja, un vēl es tiku pie audžu mammas Melānijas, kura mums izsūtījumā bija garīgā spēka avots.

Atkal “Žagatas” ieraudzīju 1946. gada novembrī ar desmitgadīga puikas acīm. Viss bija tik neparasts, kaut arī sapņos tālajā Sibīrijā izsapņots. Mani mīļi sagaidīja māsīcas, vecāmāte un suns Duksis, kad vecais tēvs ragavās ievizināja mani pagalmā.

Es beidzot biju Latvijā un rakstīju vēstules uz tālo Sibīriju par visu, ko šeit redzēju, izjutu, ēdu. Manas vēstules mamma saglabāja, kad kļuvu 40 gadus vecs, šo dārgo relikviju atdāvināja man. Šīs vēstules man vēl arvien ir grūti lasīt.

Un tā 1946. gada nogalē sākās mana lauku puikas dzīve Latvijā. No Sibīrijas aizbēgušā, desmit gadus vecā “noziedznieka” dzīve Latvijā. Vecaistēvs mācīja mani darbiņu darīt, mācīja strādāt. Liels notikums bija skolas uzvalka šūšana Cēsīs un fotografēšanās. 10 gadu vecumā bija sākusies mana bērnība. Atsāku mācības, šoreiz latviešu valodā. Raiskuma pamatskolā mans skolotājs bija sirmais skolotājs Puriņš, kurš ābeces gudrības bija mācījis bija mammai un vecamtēvam. Tas bija jauks laiks gan ar labiem darbiem, gan ar puiku nedarbiem. Laiks ar agriem ganu rītiem vasarās un rudens darbiem. Tā bija mana bērnība.

Un tagad par to, kā vienā dienā un vienā stundā man bija jākļūst pieaugušam savos, tikko apritējušos 13 gados, un uz visu tālāk notiekošo jāskatās pieauguša cilvēka acīm.

Bija jauka marta pēcpusdiena, beigusies skolas nedēļa Cēsīs. Priekšā bija jauka sestdienas novakare ar svaigi ceptas maizes smaržu un visa svētdiena, kad varēs izskrieties kopā ar Duksi. Ai, kā gribējās paķircināt māsīcas Daci un Maiju! Aiz Pārgaujas mežiem saule jau ripinājās uz rietu pusi, kad es, nebēdnīgi spārdot pavasara saulē sačākstējušo sniegu, iesoļoju “Žagatu” pagalmā. Bija tik neparasti, ka nekur nemanīju Duksi. Arī māsīcas savus degunteļus nebija piespiedušas pie loga rūts (tikai vēlāk uzzināju, ka viņu mamma bija paķērusi meitenes pie rokas un izbēgusi). Pagalmā bija sveši bruņoti cilvēki, sveši pajūgi. Sirds nodrebēja, kad redzēju svešo ļaužu rosību, lielajā istabā dienas laikā gaismu degam un līdz galam atvērtās verandas durvis. Skapji un lādes bija atvērtas, saiņi un drēbes kaudzītē. Un tad es sapratu! Sapratu, ka atkal būs bads, aukstums, slimības un nāve. Un tomēr es lūdzu, lai mani ņem līdzi, kaut izvedamo sarakstos mana vārda nebija. Vecaistēvs un vecāmāte jau bija gados veci cilvēki, iesoļojuši septītajā gadu desmitā. Vecaistēvs – invalīds ar koka kāju (ko viņš varēs panest!), vecāmamma slima. Domāju, ka varbūt laimēsies un nokļūsim pie mammas. Man taču te neviena vairs nebūs. Tētis bija nomocīts lēģerī 1942. gadā.

Jau lielā krēslā mūs veda prom. Pie “Žagatu” robežas vecaistēvs izkāpa no pajūga un, cepuri noņēmis, aizsmakušā balsī teica: “Paliec sveika, mīļā tēva sēta!”. Šie vārdi ir iekalti laukakmenī zem mežābeles “Žagatu” ceļmalā. Tā ir vieta, kur aiziet tais brīžos, kad sirds kļūst smaga. Vieta, kur domās sarunāties ar mazo brāli Kārli, kurš mira trīs mēnešu vecumā ceļā uz Tjuhtjetu. Vieta, kur grūtā brīdī paprasīt padomu tētim un vectēvam, kuri atdusas tālu no Dzimtenes – Sibīrijā. Tur ir vieta, kur domās satikties ar visām tām mīļajām dvēselēm, kas jau ir tur augšā, aiz zvaigznēm.

Tā 1949. gada 25. martā jau otro reizi mani izdzina no Dzimtenes, no Latvijas. Ar mammu un brāli Gunti satikāmies 1949. gada oktobra beigās, bet Latvijā varēju atgriezties tikai 1957. gadā.

1994. gadā no dzīves Rīgā atgriezos “Žagatās”. Atkal ik rītu mani modināja gaiļa dziesma, sētā rēja suns, bet kūtī pirmo ganu dienu gaidīja aitu pulciņš. Mans darbs “Žagatās” lai ir pateicība un devums manu vecāku un vecvecāku piemiņai.


Atmiņu pieraksts: Cēsu zonālais valsts arhīvs, 1041. fonds, 2. apraksts, 3. lieta,5. lapa.

Publicēts: Atmiņas nākotnei: politiski represēto stāsti. (sast. A. Opoļska). [Cēsis], Latvijas Politiski represēto Cēsu biedrība, 2012., 22.-23. lp.