Deportēto saraksts

Benitas Kalniņas
atmiņas, dokumenti


Zigrīdas Pommeres
atmiņas, dokumenti


Anitas Stangaines
atmiņas, dokumenti


AVOTI

Uz sākumu



Zigrīdas Pommeres ģimene

Pommere Zigrīda Jāņa m., dz. 1928, dzīvoja Rīgā, Ganību dambī 5-4, izsūtīta 14.06.1941. uz Novosibirskas apgabala Kargasokas rajonu, atbrīvota 15.11.57. Lieta Nr. 16271.

Tēvs Pommers Jānis Jēkaba d., dz. 1903, dzīvoja Rīgā, Ganību dambī 5-4,, arestēts 14.06.1941., ieslodzīts Molotovas apgabala Usoļlagā, nošauts 06.04.42. Lieta Nr. 16271, P-6524.

Māte Pommere Alma Pētera m., dz. 1905, dzīvoja Rīgā, Ganību dambī 5-4, izsūtīta 14.06.1941. uz Novosibirskas apgabala Kargasokas rajonu, atbrīvota 18.10.56. Lieta Nr. 16271.

Tēva māte Pommere Anna Pētera m., dz. 1879, dzīvoja Rīgā, Ganību dambī 5-4, izsūtīta 14.06.1941. uz Novosibirskas apgabala Kargasokas rajonu, atbrīvota 18.10.56. Lieta Nr. 16271.

Māsa Pommere Valda Jāņa m., dz. 1932, dzīvoja Rīgā, Ganību dambī 5-4, izsūtīta 14.06.1941. uz Novosibirskas apgabala Kargasokas rajonu, atbrīvota 15.11.57. Lieta Nr. 16271.

Dokumenti, fotogrāfijas

Zigrīdas Pommeres atmiņas

Esmu Sibīrijas bērns ar 18 gadu stāžu Sibīrijā. Ardievu meitenes, varbūt vairāk neredzēsimies – tā atvadījās mūsu tēvs Jānis Pommers 1941. gada 14. jūnija rītā Šķirotavas stacijā. Apsargi teica, ka kopā ar vīriešiem braukt nebūšot „ērti”, ka gala punktā visi satikšoties.

Es, Zigrīda, 12 gadus veca, māsa Valda, 9 gadus veca, vecāmāte Anna Pommere 67 gadus veca trīs bruņotu sarkanarmiešu pavadībā tikām vestas gar lopu vagonu rindu, meklējot mūsu māti Almu Pommeri, kas jau naktī bija atvesta no Rīgas dzīvokļa Ganību dambī, kur naktī 7 apbruņotu vīru sastāvā vispirms bija veikta kratīšana, tad pateikts, lai taisās līdzi. Tā mamma ar cepuri galvā un rokassomiņu padusē aizgāja, jo doma bija, ka ved uz cietumu. Es ar māsu un vecomāti bijām aizbraukušas pie tēva uz Katlakalnu, kur tēvs strādāja ķieģeļu cepļa kantorī par grāmatvedi. Doma bija, lai tālāk no Rīgas, ja viņu arestētu, lai ģimene paliek Rīgā neskarta savā dzīvoklī. Tā kā pie tēva bijām atbraukušas tikai paciemoties, drēbes līdz bija tikai pāris dienām. Man bija garas, biezas bizes. Tad mana mantība vēl bija skolas somā. Matu lentes, dažas grāmatas, spogulītis, papīrs un zīmulis, māsai lelle un vecaimātei spieķis, jo viņa bija kliba, divi galvas lakatiņi un viens priekšauts. Tēvs kā no kantora vienā uzvalkā. Tādi mēs sākām Golgātas ceļu. Man tagad nemaz vairs nav skaidrs, kā mēs palikām dzīvas, nenosalušas bargās ziemās un nenomirušas no bada.

Kad 1959. gada 15. jūnijā tika sasaukta kolhoza sapulce, kur kolhozniekiem jānospriež izslēgt no kolhoza Zigrīdu Perevalovu ar vīru, lai viņa varētu atgriezties dzimtenē. Kad komandants izdeva spravku, uz kā pamata varam saņemt pasi, tad tikai uzzināja, ka esam atbrīvoti jau 1956. gada 14. novembrī. Tā vēl divus gadus bijām nodzīvojuši pa virsu savam soda mēram, jo par to mums netika agrāk ziņots. Tā mūsu 18 dzīves gadi pagāja tādā Sibīrijas tālā nostūrī, ka arī par bērnu mājās laišanu dzirdējām tikai piecdesmitajos gados. Šo vietu uz kartes apzīmē ar taigu un purvājiem bagātu Kargasokas rajona Vasjugana upes krastos.

Mūsu likteņstāsti ir tik vienveidīgi, īpaši 1941. gada 14. jūnija izsūtīto, kuriem ir viena nozīme – iznīcināt deportētos. Bet saka jau, cik cilvēku, tik likteņu un katram tomēr ir savs stāsts. Bieži ir jautājums, vai visi šie Golgāta ceļa gājēji bijām tik bargi sodāmi. Krievu valoda lielas grūtības neradīja, jo bērnībā līdz 12 gadu vecumam vasaras pavadīju laukos pie vectēva Madonas rajona Mārcienas ciema „Vīdiņos”, kur laukstrādnieki runāja krieviski un es ar viņiem labi sapratos. Mani interesēja viss, kas laukos saistīts ar dzīvniekiem un dabu. Arī tagad nejūtu savas kaulu sāpes, kad vasarā tieku „Vīdiņos”, kur tagad dzīvo dēls.

Nozīmīga šķiršanās no tautiešiem bija jau tūlīt pēc tam, kad visus izvietoja pa sādžām. 1941. gada vasaras otrā pusē visus latviešus, kuri bija mūsu sādžā, komandants sapulcēja kopā un teica, ka sūtīs tālāk taigā uz meža darbiem, bet , paskatījies uz mūsu ģimeni un vienu 70 gadīgu kundzi no Rīgas – Gaujeri Helēnu, teica: „Их дальше вести нечего, они и тут здохнут” (Viņus tālāk nav ko vest, tepat nosprāgs). Tagad saprotu, ka tas, ko teica komandants varēja izrādīties patiesība, jo tādā stāvoklī, kādā mēs toreiz jau bijām novesti, maz cerību varēja dot uz izdzīvošanu un vēl mazāk mēs varējām noderēt kā strādnieki mežā. Noskranduši, odu un mošku sakosti. Bet laikam ir taisnība, cilvēks domā, Dievs dara. Visgrūtāk bija pirmajā ziemā. Sādžas vidū, kas stiepās tikai vienā rindā, uz upes krasta bija maza koka būda, apmēram 3x3,5 m gara un plata, kur mums ierādīja palikt uz ziemu. Agrāk tur pa ziemu turējuši suņus, kad aukstā laikā nav gājuši taigā uz medībām.

Vasara pagāja tik ātri ar badu, odiem un knišļiem kaujoties, kuri mūs koda bez žēlastības. Acis aizpampa, miesa sakosta un nokasīta līdz asinīm, briesmīgi niezēja. Kad septembra otrā pusē uzsniga sniegs un basām kājām bija grūti noiet pa stāvo krastu uz upi pēc ūdens. Bija jāiet bieži, jo trauku nebija – viens neliels katliņš priekš visa kā. Tinām lupatas ap kājām, ko atradām sādžas nomalē. Mazā māsa Valda sāka iet lūgt dāvanas pa sādžu. Vairāk bija vecu cilvēku, kuri kādreiz arī iedeva kādu vecu apģērba gabalu un kādu kāļi vai kartupeli. Es stiepu žagarus no meža, ko kurināt, vecāmamma dienām sēdēja uz savas koka lāvas un skaitīja lūgšanas. Es arī staigāju pa dārziem, kur raža bija novākta, kamēr vēl sniega bija maz, atradu kādu kartupeli vai kādu sakni.

Mazā māsa saslima un mammai sāka sāpēt roka, palika zila. Viņas abas ar māsiņu ielika tuvējā slimnīcā. Valdiņu no slimnīcas izlaida oktobra vidū, mamma atnāca oktobra beigās. Ārā jau daždien 30 grādu sals. Mammai rokai taisīja operāciju, pēc kā pirksti vairs nelocījās. Māsiņa teica, ka slimnīcā bijis labi, ir dota putra un bijis silti. Tagad esam visas četras savā būdā. Ir novembra sākums, upe ir aizsalusi, sniega jau diezgan daudz. Naktīs, kad vēji pūš, tā vien liekas, ka mūsu būdu nonesīs no krasta. Guļot uz lāvas, saspiedāmies viena pie otras, lai ir siltāk, jo zem sevis un uz sevis ko segt bija tikai vecas pufaikas, ko vietējie metuši zemē, lai ziemā suņiem būtu siltāka gulēšana. Uz upi pēc ūdens vairs negājām, sniega pietika apkārt būdai. Ūdens jau citam kam daudz nevajag, galvenais dzeršanas. Dzērām bieži un daudz. Vasarā vecāmāte mežā salauza daudz upeņu zaru un izžāvēja, tas arī bija galvenais uzturs – šī smaržīgā, karstā dzira, jo tad varēja arī rokas sasildīt, turot vienīgo uz visām četrām bleķa krūzīti. Krievi gan teica, ko tās latiškas domā, viņas tak ziemā tai suņu būdā visas četras no bada un aukstuma nosals. Māsiņa pa reizei dienas vidū, kad sals nebija tik bargs, aizgāja pie kādas vecenītes palūgt dāvanas. Viņa bija tik sīciņa un vārga, ka laikam žēl bija atteikt un kādu ēdamo iedeva. Kādreiz deva turpat paēst, bet viņa esot vienmēr teikusi, ka jānes mājā, jo tur visiem arī ļoti griboties ēst. Es joprojām stiepu žagarus no meža. Vienreiz apsēdos mežā un sāku tā kā sapņot, ka ir tik silti un labi ... Laikam Dieviņš pasargāja, ka no šī sapņa pamodos. Kad būdā stāstīju mammai ar vecomāti, viņas raudādamas piekodināja, lai tā vairāk nekad nedarot. Gulēt varot tikai būdā. Tagad pašai grūti pateikt un izprast kā pirmo ziemu pārcietām un palikām dzīvas. Pavasarī kolhozs sāka vārīt zupu tiem, kas strādāja pie sējas darbiem. Tad varējām salasīt kartupeļu mizas un kolhozs iedeva kaut kādus miltus, kas bija samalti no nederīgiem graudiem, tos sajaucām ar kartupeļu mizām un cepām uz dzelzs krāsniņas virsas – ļepjoškas. Bet pēc kādas nedēļas jutām, ka pamst rokas un kājas un ļoti nāk miegs. Izrādījās, ka graudos bijis daudz melno rudzu, kas ir indīgi. Priekšnieks aizliedza dot tos miltus. Tā nu palikām uz zāles vien, ko māsiņa no rītiem gāja plūkt. Vecāmāte kādreiz noķēra pa zivtiņai. Makšķeres nebija, salieca kādu drātiņu. Viss gāja pēc skaita, kas bija ēdams. Arī izmakšķerētās zivtiņas tika sadalītas pēc skaita. Pirmos gadus jau cerējām, ka pavasarī ar pirmo kuģi vai rudenī ar pēdējo mūs palaidīs mājā. Un tad doma bija, ja tiksim mājā, tad noteikti atvērsim kādu ēdnīcu, lai varētu paēst, kad gribas un cik gribas. Vēlāk gadus, kad jau no bada bijām glābti, kad paši cepām maizi no rīvētiem kartupeļiem un miltiem, ko kolhozs iedeva uz darba dienām, tad katru kukulīti vecāmāte ar sirsnību apglaudīja, liekot krāsnī.

1942. gada rudenī man bija 14 gadi un mani jau skaitīja par meža darbiem piemērotu cilvēku. No kolhoza katru gadu uz meža darbiem sūtīja 6 vai 8 cilvēkus. Novembrī, kas visas upes droši ir aizsalušas, ar zirgu pajūgiem visus aizvest uz visu ziemu, tas ir līdz aprīļa beigām, lai atkal var pa sasalumu tikt atpakaļ sādžā. Attālums no meža darbiem vienmēr bija vairāk kā 100 km no sādžas. Tā tas turpinājās 9 gadus. Ziemā meža darbi, vasarā tos pašus kokus pa upi vajadzēja pa upi pludināt līdz Obai, kur lādēja liellaivās, lai nogādātu, kā vietējie iedzīvotāji teica „на Большую землю” (uz Lielo zemi). Tie Sibīrijas meži manī atstājuši tādu kā pievilkšanas spēku tai aurai. Ar mežu ir saistīti vairāk kā puse no maniem 18 Sibīrijā nodzīvotajiem gadiem. Tagad, kad vasaras lielāko daļu pavadu pie dēla Mārcienas pagasta „Vīdiņos”, ieejot sava vecātēva atgūtajā priežu silā kā Svētnīcā, jūtos, ka esmu izārstēta no visām savām kaitēm, aizmirstas visas ikdienas rūpes. Gribas katru meža stūrīti sakopt, katru zaru pacelt. Nāk prātā tie vergu darbi Sibīrijas taigā, kur pēc koku nozāģēšanas koku zari bija jānokopj, jāsadedzina, lai nepaliktu nekādi atkritumi. Kam tas praktiski bija vajadzīgs. Tajos mūža mežos tagad tikai lāči staigā. Bet tas bija vergu darbs bez atlīdzības. Pusbadā aukstumā, kaut kā satuntulēdamās, lai locekļi nenosalst. Ar rokas žāģi jau tikai bija strādāšana. Dažreiz bija tādas lapegles jānozāģē, kurām divatā knapi varējām ar rokām apņemt apkārt. Otrs zāģa vilcējs arī bija tāds pats nekam nederīgs, jauns un pusbadā. Cik bieži bija tā, ka gribējās palikt dziļajā sniegā turpat meža biezoknī, jo zināji, ka katra nākošā diena būs tikpat grūta kā iepriekšējā. Uz pavasara pusi spēki bija tā izsīkuši, ka vakarā knapi kājas varēja pavilkt. 5 – 6 kilometrus no meža cirsmas līdz barakai. Un vakariņās tevi gaida to sasalušo kartupeļu katliņš, kamēr pats tos uzvārīsi uz lielās dzelzs krāsns barakas vidū. Tādu katliņu tur vakarā sarodas pilna krāsns virsa. Manam katliņam vieta biežāk bija uz pašas skārda malas. Kamēr sagaidi sava ēdamā vārīšanos, esi jau aizmidzis. Tos 400 gr maizes, ko deva vakarā tērēt nevarēja, citādi visu dienu mežā nevarēja izturēt. Vilkdams zāģi līdz pusdienām laiks pagāja ātrāk, jo doma bija visu laiku ap to maizes gabaliņu, kas glabājās azotē, ko pusdienlaikā pie ugunskura varēsi to gardumu apēst. Ēdu lēnām, pa mazam gabaliņam, lai iznāktu ilgāk tā prieka un baudas. Vairākus gadus mani sāka mocīt augoņi, kas vēlāk pārgāja par kašķi. Miesa bija vienās vātīs. Mežā, zāģējot, visas vātis lipa pie drēbēm un otrā rītā apžuvušu tādu pašu vilki mugurā. Daudzas dziļās rētas ir palikušas uz manas miesas uz mūžu. To visu atceroties vēl tagad gribas skaļi izkliegt – kādēļ, par kādiem grēkiem tāda bērnība un jaunība. Vasarā bija labāk, kokus pludinot, mežā varēja dabūt tādu zāli, ko tur sauca „kolba”. Viņai bija ķiploku garša. To ēdām gan zaļu, gan skābētu, gan vārītu. Tā bija arī kā ārstniecisks līdzeklis, kad zobi sāka kustēties. No manām resnajām bizēm bija jāatvadās jau otrajā vasarā. Mamma nogrieza, kad bija palikusi tikai maza peļu astīte, tā pati pilna utīm. Koku pludināšanā bija grūti skriet pa baļķiem uz ūdens, bieži iekritu ūdenī, tad no malas smējās, ka latiška atkal peldot. Zvejot iznāca tikai kādus divus gadus. Ziemā bija rokas vienās tulznās, ar stangu cērtot metrīgo ledu. Ziemā deva vaļeņkus, ko vilkt kājās, bet vasarā basām kājām. Rudens zvejā uz sauszemes bija grūti nostāvēt, jo stipri sala kājas, bija jābrien upē, tad bija siltāk, stāvot ūdenī. Kāju pirkstiem nagi jau ir nogājuši vairākas reizes. Brīnos, kā vēl staigāju  bez kruķiem. Laikam Dieviņš sargā. Divus pavasarus un divus rudeņus bija kolhozā jāar zeme. Tas nemaz nelikās tik grūti, salīdzinot ar meža darbiem un zveju, jo tad jau bijām nopirkuši gotiņu no kolhoza, kura sākumā deva 3 litrus piena dienā., bet vēlāk jau pāri 10 litriem. Vietējie teica, ka latviešu babuška zinot vārdus, ka govs tik daudz piena dod. Izauga arī sava pārtika dārzā. Sibīrijas zeme ir auglīga, vajag tikai iestādīt un apkopt, viss izaug ātri. Nācās izbaudīt arī tādu darbu kā siena vešana ziemā no 4-5 km tālīnām pļavā uz sādžu, kur bija lopu kūtis. Šis skaitījās viens no grūtākiem ziemas darbiem kolhozā. No rīta vēl tumsiņā bija jāsajūdz seši zirgi ragavās. Otru vedēju deva kā nu kuro reizi, bet man tas darbs bija nozīmēts visai ziemai. Zirgi turējās viens aiz otra kā tukšā, tā ar vezumu, jo no ceļa nekur noiet nevarēja, visur sniegs līdz vēderam. Grūtākais bija no ceļa līdz siena kaudzēm tikt. Zirgi bez ceļa, pa dziļo sniegu negribēja brist. Vajadzēja vispirms pašiem ceļu iemīt un sniega kaudzi atrakt, lai visus sešus zirgus var piebraukt. Vezumus vajadzēja mācēt labi sakraut un labi ar loma un striķa palīdzību nosiet, citāti garajā ceļā līdz sādžai visādas ķibeles. Arī Sibīrijā bija īsas ziemas dienas un tā nu sanāca, ka sākām ar tumsu un kamēr visus siena vezumus izlādē un zirgus izjūdz un visus piederumus sanes istabiņā, kuru sargs pa nakti kurina, lai viss izžūtu, ir jau vēla nakts stunda. Biju tā piekususi, ka siltumā, pie skalu gaismas, kas kalpoja par gaismekli, knapi varēju paēst, neaizmiegot. Nakts sanāca tik īsa, likās, ka nemaz tās nav. Vasarās bija jāiet siena pļavās. Atpalikt nevar, jo tev pa pēdām iet aizmugurējais. Rindā pļāvām pa seši – astoņi cilvēki. Grūti bija, kad divas vasaras mocīja malārija. Nezini, kad uznāks drudzis un sāks kratīt. Dažreiz, kad paliku guļot pļavas vidu, odi un moškas apstrādāja līdz asinīm. Kādreiz mamma vēlu vakarā nāca mani meklēt, jo no pļavas nebiju atgiezusies. Vienreiz biju palīdusi zem krūma, tad kā pa sapņiem sāku klausīties, ka mani sauc. Tajā vasarā biju tik novārgusi. Ko ēst tad jau bija, bet ar malārijas krīzēm biju tā nomocīta, ka biju galīgi vāja un dzeltena.

1954. gadā kolhozs mums pārdeva māju no baļķiem celtu, kur bija divas istabas, lielā krievu krāsns un pieci logi. Es strādāju par slaucēju. Manā grupā bija 18 govis. Labāko, kuru sauca Zarja, deva 8-10 litrus dienā. Tas bija labs sasniegums. No citām slaucām pa 6-7 litri dienā. Ziemā, kad dzirdināšana notiek tikai pie upes no izcirstiem āliņģiem un ārā ir  mīnuss 40 grādu, tad pienu slauca pāris litrus no govs. Sibīrijā cieta visi, arī lopiņi, arī tiem nebija viegli. Vasarā, kad pienāca ganu laiks, mani izsauca uz kantori un teica, ka jāslauc govis un jāiet arī ganos, citādi nevarēšot to pirkto māju atpelnīt. Nācu mājās un tik ļoti raudāju, mamma ar vecomāti skrēja pretī un prasīja, vai mūs sūtīs vēl kur citur, ka es tā raudu. Man ļoti nepatika iet ganos, nerunājot nemaz par fizisko slodzi. Vakarā ātrāk par 12 naktī gulēt netiec, kamēr kūtī visu sakop un no rīta četros jāceļas uz slaukšanu. Ganos līdz paņemto ēdamo varēju ēst tika kājās stāvot, jo kā uz kāda ciņa purvā apsēstos, tā tūlīt aizmigtu. Reiz biju tā aizmigusi, ka puse no ganāmpulka bija sanākusi mājās. Par laimi netiku sodīta, tad jau ar mums apgājās labāk. Pēc lielā „valdnieka” nāves mūsu dzīves apstākļi jūtami uzlabojās. Mūs jau pa daļai sāka pielīdzināt vietējiem iedzīvotājiem. Veciem bija grūti pie tā visa pierast un samierināties ar to dzīves veidu, kādā bija jāturpina dzīvot. Mamma un vecāmāte vēl arvien dzīvoja ar cerību, ka nāks laiki, kad atgriezīsimies mājās.. Es nemanot jau biju iegājusi tai dzīves ritmā, kas valdīja apkārt. Lielāko laiku no gada atrados prom no mājām. Velākajos gados vasarā braucām pļaut sienu tālu no sādžas uz Obas apkārtējām pļavām. Kad pienāca ziema, jaunlopus dzina uz turienu barot. Tur arī sākās manas jaunības dēkas... Macēju dziedāt častuškas, tāpat kā visi un pļaskas (krievu kazačoku) arī tīri labi mācēju izdancot. Apavus tur šuva paši. Man arī no izģērētas teļa ādas pašuva zābakus. Kas tas bija par lepnumu, tad varēju kārtīgi ar papēžiem uzsist danča ritmu, ko sauca par kazačoku. Vasjugans, tā saucās mūsu upe, kuras krasti daudz ko ir pieredzējuši jau sākot ar 1930 tajiem gadiem, kad Krievija izsūtīja savu tautu uz ziemeļiem un neapdzīvoto Sibīriju. Izsūtīja tos, kuri nepakļāvās vietējām varām dibinot kolhozus. Galvenā nokļūšana no sādžas uz sādžu bija pa upi. Ne katru reizi nācās braukt ar lielām laivām. Bieži nācās pārvietoties ar mazām laiviņām, ko sauca par „oblasok”. Tā ir no resna koka izgrebta, viegla, plāna un līdz ar to ļoti svārstīga laiva, ar kuru, līdz iemācījās braukt, bija tīrais negals. Kā nedaudz ātrāk un nemākulīgi pakusties, tā laiva uz riņķi un pats ūdenī. Rajona centrs atradās 150 km tālu, tā kā lielākoties viss notika uz vietas savā sādžā. Liels notikums bija, kad pēckara gados atveda vasarā ar kuteri kādu krievu filmu parādīt. Tad salasījās visi sādžas iedzīvotāji, kas vien varēja kustēties. Kad 1956. gadā kolhozā ierīkoja ar dīzeli apgaismojumu un katrā mājā vakarā iedegās spuldzīte un staba galā sādža „runāja” vietējais radio, tad pēc visa pārdzīvotā un piedzīvotā bada un aukstuma likās, ka dzīve jāpieņem tāda, kāda tā ir izveidojusies. Tik tālos Sibīrijas apdzīvotos nostūros arī vietējie cilvēki no dzīves neprasīja daudz. Kūtiņā govs un cūka, vistas ziemā zem krāsns, teļš aizdurvē piesiets, zem grīdas, pagrabā kartupeļi un muca ar sālītiem gurķiem, muca ar skābētiem kāpostiem uz lieveņa. Cik vajag, tik ar cirvi pacērt un ienes istabā lai atkūst. Ogas, sēnes salasītas, zivis sazvejotas. Pufaikas un kājās filči. Ziemā jau aitādas kažociņu dažs varēja nopirkt un kartūna audumu jau sāka pārdot. Ziemā pārvietošanās tikai ar zirgiem. Arī pastu veda ar zirgu pajūgiem , kam pie loka zvaniņi piesieti, lai zina, ka brauc pastnieki. Arī kolhoza priekšnieks uz rajona centru 150 km ziemā brauca ar zirgu. Vasarā mazie tvaikonīši nāca biezāk pa upi, no vasaras sākuma, kamēr vēl upe nebija palikusi sekla, atnāca kādas reizes lielāki pasažieru kuģi. Tas jau bija vesels notikums, kas atkal sādžas ļaudis pulcējās krastā kuģi sagaidīt un pavadīt tālāk. Par ģimeni sāku domāt tīri vai aprēķina dēļ. Lai varētu palikt mājās. Jo jaunos vienmēr sūtīja prom no mājām kā vasarā, tā arī ziemā. 1956. gadā piedzima meita un pēc gada dēls. Biju tā pārkrievojusies, ka meitai vārdu iedevu Ņina, kas vēl būtu pieņemams, bet dēlu nosaucu par Vladimiru. Lai gan mamma un vecāmāte centās atrunāt vārdu došanā, bet paliku pie sava, jo biju jau sākusi pat domāt krieviski, ne tikai runāt. Tagad bieži domāju, cik tomēr dzīve un apkārtējā vide var jauniešus ietekmēt. Mans vīrs bija krievu tautības, ļoti labs cilvēks. Arī viņš bija no trīsdesmito gadu izsūtītajiem. Trīs gadu vecumā viņam bija jāsāk izbaudīt Sibīrijas skarbums. Vīra māte gan teica viņam, ko tu tajā latiškā esi atradis, ka pat brauc viņai līdz uz Latviju.

Atgriešanās Dzimtenē nebūt nebija tāda kā bijām iedomājušies. Cik daudz bija vilšanos un atteikumu. Atgriezties Rīgā, no kurienes mūs izveda, nemaz nevarēja būt doma. Arī laukos vecātēva mājā nelaida, jo to aizņēma citi. Apmešanās vietu atradām Līgatnē, kur abām ar māsu bija jāiet par slaucējām, tad varējām palikt. Līgatnē tika nodzīvoti 40 gadi, tas ir no 1959. gada līdz 1999. gadam. Tur pabeidzu varkarskolā pamatskolu, tajā pašā laika dēls un meita arī mācījās turpat. Bija labi jāmācās, jo bērni arī ieskatījās manos mājas darbos un vērtēja manas atzīmes. Vēl pietika uzņēmības iestāties un pabeigt lauksaimniecības neklātienes tehnikuma zootehniķu nodaļu. Kad Līgatnes sovhozs sadalījās un mēs palikām Fabriciusa vārdā nosauktā putnu fabrika, kas bija padota Maskavai, bieži deva ceļa zīmes ekskursijām. Man ceļot ārpus Krievijas vienmēr bija atteikums. Tāpat bija ar augstākiem apbalvojumiem, tos izsūtītajiem nevarot dot. Pēc tēva reabilitācijas saņemšanas, kur rakstīts, ka viņam nāves sods nošaujot izpildīts par pretvalstisku darbību. Tikai tagad sapratu, ka augstākās iestādēs visus šos gadus viņu sarakstos tiku uzskatīta kā noziedznieka, kuram nāves sods izpildīts 1942. gadā Soļikamskā, meita.
Es ceru, ka manas dzīves vietas pamatā tā arī noslēgsies četros posmos. Tie ir: Rīga 12 gadi, Sibīrija 18 gadi, Līgatne 40 gadi un Cēsis no 1999. gada līdz Vasarās bieži braucu uz Mārcienas pagasta „Vīdiņiem”, kuru saucu par savu bērnības zemi. Dzīvodami Rīgā līdz 1941. gadam, katru vasaru ar māsu pavadījām „Vīdiņos” pie vecātēva, ko 1950. gadā izlika no mājām un 82 gadu vecumā viņš atbrauca pie mums uz tālo Sibīriju, kur iedams pa purvu uz ezeru makšķerēt, noslīka purva akačos. Ezera krastā atradām tikai kažociņu un katliņu. „Vīdiņos” tagad dzīvo mans dēls ar mazbērniem. Ir skumīgi, izejot pagalmā, skatīties uz robežstabu pagalma vidū un māju kalna galā, kur uz vecātēva mājas pamatiem ir uzcelta, tā sauktā „Breša zemnieka” māja, bet mums atdeva vecātēva kūti, kas no lielās saimniecības bija palikusi. Pēc tik daudz pieredzētā un izciestā priecājos par to pašu mazumiņu, kas atgādina tik skaisto agro bērnību. Tikai sirds dziļumos nerims sāpe par izpostītajām dzīvēm un bojā gājušiem mīļiem cilvēkiem.

1990. gadā uz tālo Vasjuganu aizvedu savus bērnus – meitu un dēlu, kuriem tur bija lemts nākt pasaulē. Kad staigāju pa vietām, kur tiku gulējusi malārijas drudža kratīta un no bada mežmalā saļimusi, odu un moskītu sakosta, tās vietas man likās svētas, jo tomēr bija lemts piecelties un dzīvi turpināt.
Neturēsim ļaunu prātu uz cilvēkiem, kuri izbrīnīti saka, vai tiešām bija tik briesmīgi. Kurš to nav pieredzējis, tas būdams pie skaidras domāšanas to nevar izprast, ko cilvēki varēja izdzīvot un par kādiem grēkiem ar cilvēkiem tā varēja izrīkoties.

14. jūnijs ir diena, kad gribas skaļi izkliegt, izraudāt, izteikt savu ilgus gadus krāto, sevī nēsāto sāpi, atkal un atkal jautāt: Kādēļ? Par kādiem grēkiem tas vis tika latviešu tautai nodarīts? Ja ir runa par kompensāciju, tad par kādu? Uz mūsu tēvu un vīru kauliem Ziemeļos ir uzceltas pilsētas. Vai par mana tēva nāvi var samaksāt naudā? Kurš var saskaitīt to pazemoto un sakropļoto likteņus, noslepkavotos piederīgos, atņemto un pazudušo bērnu dzīvības. Tā ir smeldzoša brūce, kas vienmēr liks sevi manīt.
Šīs atmiņas rakstu ar domu, ka tās paliks pēc manis, lai vēstītu par Baigo gadu notikumiem Latvijā.

 

Zigrīda Pommere (precējusies Perevalova)
Cēsīs, 2006. gada aprīlī.

(Atmiņas glabājas Cēsu zonālajā valsts arhīvā – 1041. fonds, 2. apraksts, 12. lieta)