Deportēto saraksts

Benitas Kalniņas
atmiņas, dokumenti


Zigrīdas Pommeres
atmiņas, dokumenti


Anitas Stangaines
atmiņas, dokumenti


AVOTI

Uz sākumu



Anitas Stangaines ģimene

Stangaine Anita Artūra m., dz. 1940, dzīvoja Madonas apriņķa Cesvaines pagasta Jaunpavāros, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Nazarovas rajonu, atbrīvota 05.02.57. Lieta Nr. 13659.

Tēvs Stangainis Artūrs Jāņa d., dz. 1906, dzīvoja Madonas apriņķa Cesvaines pagasta Jaunpavāros, arestēts 14.06.1941., ieslodzīts Sverdlovskas apgabala Sevurallagā, miris 02.01.42. Lieta Nr. 13659.

Māte Stangaine Elza Jāņa m., dz. 1916, dzīvoja Madonas apriņķa Cesvaines pagasta Jaunpavāros, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Nazarovas rajonu, atbrīvota 05.02.57. Lieta Nr. 13659.

Brālis Stangainis Artūrs Artūra d., dz. 1934, dzīvoja Madonas apriņķa Cesvaines pagasta Jaunpavāros, izsūtīts 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Nazarovas rajonu, atbrīvots 01.12.54. Lieta Nr. 13659.

Dokumenti, fotogrāfijas

 

Anitas Stangaines atmiņas

Vecāki: tēvs – Artūrs Stangainis, strādāja Cesvaines mežniecībā par grāmatvedi, mamma – Elza Stangaine, bija mājsaimniece. Ģimenē bijām divi bērni, es un piecus gadus vecāks brālis Artūrs.
1940. gada 14. jūnijā man bija tikai 8 mēneši, tāpēc pašu izsūtīšanu nevaru atcerēties. Par izsūtīšanu vēlāk stāstīja mamma.

Ģimene nebija īpaši turīga, tomēr, līdz liktenīgajai dienai, tā bija laimīga. Abi vecāki aktīvi darbojās aizsargu organizācijā, organizācijas ietvaros, piedalījās dažādos labdarības pasākumos, tieši tāpēc tika iekļauti „tautas noziedznieku” sarakstos.

Tēvs bija dzirdējis par iespējamo izsūtīšanu, tikai nezināja kad un kā tas notiks. Viņš arī esot ticis brīdināts, lai slēpjas vai izbrauc no valsts, taču viņa atbilde bijusi: „Man nav no kā baidīties, nevienam neko sliktu neesmu darījis, un man ir ģimene un divi mazi bērni.”

Kopā ar mums izsūtīja arī tēva māsu ar vīru, kas ar savu grūto darbu bija kļuvuši turīgi ļaudis.
1941. gada 14. jūnijā mūsu Golgāta ceļš sākās no Cesvaines līdz Madonas stacijai, kur gaidīja sagatavoti lopu vagonu sastāvi. Līdz Pļaviņām ģimenes tika vestas kopā, taču Pļaviņu stacijā tās tika sadalītas, un vīrieši pārvietoti uz citiem tādiem pašiem sastāviem, kas sagatavoti stāvējuši uz citiem sliežu ceļiem, lai vestu vīriešus kaut kur uz tālajiem Urāliem. Mammas, mans un brāļa ceļš, vairāku nedēļu garumā, cauri visai plašajai Krievzemei, veda līdz Sibīrijai. Apstākļi kādos pavadījām šīs nedēļas ceļā, bijuši traģiski un neaprakstāmi, bērni miruši no ceļā iegūtajām slimībām un bada, dažas sievietes, nevarēdamas to visu pārdzīvot, izvēlējušās pašnāvību. Tas ir brīnums, ka es paliku dzīva.
Gala punktā, Nazarovas stacijā, ģimenes šķiroja un sadalīja pa sādžām. Apstākļi, kādos bija jādzīvo, bija šausmīgi. Iekārtoties palīdzēja vietējie iedzīvotāji, kuri paši bija izsūtīti. Kaimiņos dzīvoja vācieši, tie arī daudz laba darīja.

 Sievietes mātes sūtīja meža darbos Taigā, uz vairākiem mēnešiem. Darbs bija smags, sievietēm nepiemērots, jāstrādā bija, bargajos Sibīrijas klimatiskajos apstākļos, arī ziemā. Mūsu mammai bija tikai 22 gadi un divi mazi bērni, es zīdainis, taču arī viņai bija jādodas Taigā. Taču mums ar brāli bija paveicies, jo šajā laikā mūs pieskatīja tantiņa - tēva māsa, kura pati bija invalīde un strādāt meža darbus nevarēja. Pateicoties viņai mēs nenomirām badā, jo līdzpaņemto apģērbu viņa iemainīja pret pārtiku. Daudzām ģimenēm šādas iespējas nebija, un cilvēki neizturēja, mira no bada. Kaimiņos nomira visa ģimene: sākumā vecāmāte, tad māte un dēliņš Jānītis. Citas sievietes sanagloja no dēļiem zārku un pašas nesa uz apbedīšanas vietu, kas atradās kalniņā, sādžas galā. Pa „ielu” nesa nešus, kalniņā vilka pa zemi, jo nebija spēka.

No rītiem mūs pārbaudīja vietējais uzraugs, klauvējot pie durvīm sauca, lai fašisti ceļas augšā.
Pēc kāda laika mamma dabūja nedaudz vieglāku darbu piena savākšanas punktā, bet vēlāk jau ceptuvē un neilgi pirms atgriešanās – ēdnīcā.

Kad tuvojās skolas laiks, 1947. gada 1 septembrī, es ļoti gribēju sākt mācīties. Skolā bērnus uzņēma no 7 gadu vecuma. Man gadi mainās tikai oktobrī, tāpēc skolotāja skolā tajā gadā neuzņēma, un es ar asarām acīs atgriezos mājās.

Mūsu sādžā Sahaptā bija tikai pamatskola, turpinājām mācīties 18 kilometrus attālajā Medveckas skolā. Ceļu uz skolu mērojām kājām, vienu reizi nedēļā. Gājām bariņā klaigādami, vairāki bērni no sādžas, tā bija drošāk, ka neuzbruks vilki. Sibīrijā pabeidzu vidusskolu. Pēdējos divus gadus mācījos jaunuzceltā Nazarovas Zerno sovhoza (tā sauca apdzīvoto vietu) skolā vēl tālāk no mājām, apmēram 21-22 kilometrus.

No skolas laika spilgti palikusi atmiņā Staļina nāves diena 1953. gada 5. martā. Vietējā klubā tika sarīkots sēru mītiņš, visi raudāja, nezinu, cik patiesas bija šīs asaras. Arī es no sirds raudāju, jo mājās neviens atklāti, bērnu klātbūtnē, neko sliktu par Staļinu nerunāja. Tantiņa ieraugot mani, atnākot mājās ar saraudātām acīm, teica: „Meitiņ, neraudi! Pienāks laiks un viņu kā suni gānīs.” Šie vārdi man palikuši atmiņā uz visu mūžu.

Lai pelnītu naudu iztikai, arī es vasarās strādāju pie labības lāpstošanas, lai labība kaudzēs nesakarstu. Bija grūti.

Mēs ar mammu Latvijā atgriezāmies 1957. gada pavasarī, brālis jau gadu ātrāk, tiklīdz bija atļauts. Neatgriezās tikai mūsu tētis, kurš Urālos 1942. gada 2. janvārī, it kā no pneimonijas jeb plaušu karsoņa esot miris (to jau 60. gados dabūja zināt brālis). Man bija jāpabeidz mācības vidusskolā un jāiestājas augstskolā, jo tā bija iespēja bez problēmām tikt mācīties Latvijā. Latvijā iestājos medicīnas skolā, lai apgūtu feldšera specialitāti. Mācījos krievu plūsmā, jo latviešu valodu biju apguvusi tikai pateicoties savai tantiņai, kura mājās mācīja latviski runāt, lasīt un rakstīt, pašmācības ceļā, tā izglābdama no pārkrievošanās. Ne visiem latviešu bērniem bija tāda iespēja.

Atgriežoties Latvijā, savā dzimtajā Cesvainē, tikai laimīga gadījuma pēc, tikām dzīvot tēva brāļa mājās, kurās arī viņš bija atgriezies ne vairs kā saimnieks, bet kā īrnieks.

Mans skatījums uz dzīvi Sibīrijā ar bērna acīm, noteikti ir savādāks kā cilvēkiem brieduma gados. Mazāk traģisma, mazāk sāpīgu atmiņu, mazāk izmisuma un rūgtuma. Grūti, smagi, nabadzīgi.

Anita Stangaine,
2011. gada jūnijā.
(Atmiņu pieraksts glabājas personīgajā arhīvā)