Deportēto saraksts

Astrīdas Zentas Baumanes
atmiņas, dokumenti


Pārslas Dzīles
atmiņas, dokumenti


Guntas Ozoliņas
atmiņas, dokumenti


AVOTI

Uz sākumu



Guntas Ozoliņas ģimene

Ozoliņa Gunta Friča m., dz. 1939, dzīvoja Ventspils apriņķa Puzes pagasta Zemzaros, izsūtīta 14.06.41 uz Krasnojarskas novada Suhobuzimskas rajonu, bēgusi 15.09.46, nosūtīta atpakaļ 16.09.50, atbrīvota 30.05.57. Lieta Nr.16499.

Tēvs Ozoliņš Fricis Kārļa d., dz. 1895, dzīvoja Ventspils apriņķa Puzes pagasta Zemzaros, arestēts 14.06.41, ieslodzīts Kirovas apgabala Vjatlagā, atbrīvots 30.10.43, pēc tam nometinājumā Krasnojarskas novada Suhobuzimskas rajonā, bēdzis 28.08.47, nosūtīts atpakaļ 16.09.50, atbrīvots, 30.05.57. Lieta Nr.16499.

Māte Ozoliņa Emma Kriša m., dz. 1900, dzīvoja Ventspils apriņķa Puzes pagasta Zemzaros izsūtīta 14.06.41 uz Krasnojarskas novada Suhobuzimskas rajonu, bēgusi 28.08.47, nosūtīta atpakaļ 16.09.50, atbrīvota 30.05.57. Lieta Nr.16499.

Brālis Ozoliņš Imants Friča d., dz. 1930, dzīvoja Ventspils apriņķa Puzes pagasta Zemzaros, izsūtīts 14.06.41 uz Krasnojarskas novada Suhobuzimskas rajonu, bēdzis 15.09.46, nosūtīts atpakaļ 16.09.50, atbrīvots 30.05.57. Lieta Nr.16499.

Brālis Ozoliņš Ēriks Ivars Friča d., dz. 1932, dzīvoja Ventspils apriņķa Puzes pagasta Zemzaros, izsūtīts 14.06.41 uz Krasnojarskas novada Suhobuzimskas rajonu, bēdzis 15.09.46, nosūtīts atpakaļ 16.09.50, atbrīvots 30.05.57. Lieta Nr.16499.

Māsa Ozoliņa Ruta Friča m., dz. 1938, dzīvoja Ventspils apriņķa Puzes pagasta Zemzaros, izsūtīta 14.06.41 uz Krasnojarskas novada Suhobuzimskas rajonu, bēgusi 15.09.46, nosūtīta atpakaļ 16.09.50, atbrīvota 30.05.57. Lieta Nr.16499.

Dokumenti, fotogrāfijas

Guntas Ozoliņas atmiņas

Es, Gunta Grosbārde (dzimusi Ozoliņa), tiku izsūtīta uz Sibīriju 1941.gada 14. jūnijā kopā ar vecākiem, māsu un brāļiem. Mēs bijām četri bērni ģimenē. Es biju jaunākā un izsūtīšanas dienā man bija 1 gads un 10 mēneši.
Sibīrija mūs sagaidīja ar savu šausminošu un neaprakstāmu trūcību. Kontrasts starp Latviju un Sibīriju bija drausmīgs. Gala punktā Krasnojarskā daudzas latviešu ģimenes tika nosūtītas tālāk uz ziemeļiem, pārējās- sadalītas pa kolhoziem. Nabadzība un bads plosījās katrā ģimenē. Maizi deva uz kartiņām un tikai strādājošiem. Vecākais brālis, kam palika 11 gadi, gāja mammai līdzi lauku darbos, iemācījās braukt ar buļļiem. Mani un māsiņu pieskatīja deviņgadīgais brālis. Mitinājāmies zemnīcā četras ģimenes ar astoņiem bērniem. Tuvojās bargā Sibīrijas ziema. Laimīgā kārtā to mēs izturējām ar latviešu sīkstumu un praktiskumu. Bet otrais izsūtījuma gads atnesa traģisku notikumu - mammu apcietināja par dažām saujiņām graudu.

Brāļus ievietoja tuvākajā bērnunamā Atamanovā. Mani ar māsu ievietoja bērnunamā Krasnojarskā. Un no turienes divas krievu ģimenes mūs adoptēja. Varbūt, ka likteņa ironija, šis pavērsiens nospēlēja lomu mūsu izdzīvošanā.

Šo visu atmiņu daļu esmu ieguvusi no tēva pierakstiem. Bet manas bērnības atmiņas sākas no šīs krievu ģimenes, kuru es uzskatīju par savu ģimeni. Mani kristīja pareizticīgo baznīcā. Man iedeva vārdu- Zoja. Māsa kļuva par Gaļinu.

Mēs esam no tām nedaudzajām latviešu ģimenēm, kur tēvs izdzīvoja. Neskatoties uz necilvēciskiem apstākļiem- bads, aukstums, slimības, smagie meža darbi Kirovas apgabala lēģeros, ar pārciestu klīnisko nāvi – mūsu tēvs izdzīvoja. "1943. gada 16. jūnijā komisija atzina mani atlaist brīvībā kā darbam nederīgu", raksta tēvs, "26.oktobrī mēs seši izgājām no Vjatlaga lēģeriem un 11. novembrī sasniedzu Krasnojarsku". Tēvs savos 49 gados svēra 38 kg . Krasnojarskā viņš nogulēja vairākus mēnešus slimnīcā. Tur notika viņa pirmā tikšanās ar mammu 1944. gada 28. martā. Kā mammai izdevās pārvarēt attālumus, man nav zināms. Drīz tēvu izrakstīja no slimnīcas, jo no frontes bija pienācis vilciens ar ievainotajiem.

1944. gada 8. aprīlī tēvs sāka ceļu pie mātes. Kājām bija jānoiet ceļa pēdējais posms – 17 km. Pavasarī zeme vēl bija sasalusi. Bet, uzlecot un sildot saulei, atkususī zeme lipa pie zābakiem, tēvam spēki izzuda un viņš nokrita ceļmalā. Otrā dienā viņu savāca kāds pajūgs un aizveda uz Suhobuzimskas slimnīcu. Tikai 1944. gada 11. maijā mani vecāki atkal satikās. Brāļus izņēma no bērnunama. Bet mēs, abas māsas, tikai ar tiesas lēmumu tikām atgrieztas savā ģimenē.

1946. gada 26. augustā 18 bērni no mūsu dzīves vietas varēja atgriezties Latvijā. Pēc gada dzimtenē atgriezās arī vecāki. Pēc četriem gadiem- 1950. gada 16. septembrī mūs atkal izsūtīja. Uz tēva jautājumu atbildēja: "Ir notikusi kļūda, jums jābrauc atpakaļ".

Kļūda bija tā, ka, neskatoties uz grūtībām, izdzīvojām. Otra atgriešanās dzimtenē notika 1958. gada 22. jūnijā.

Ventspils Zonālais valsts arhīvs, 622. fonds, 1. apraksts, 166. lieta.