Aurēlijas Pauliņas ģimene

Pauliņa Aurēlija Izabella Kazimira m., dz. 1931, dzīvoja Rēzeknes apriņķa Ozolaines pagasta Laļos, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Dzeržinskas rajonu, atbrīvota 06.11. 46. Lieta Nr. 13364.

Tēvs Pauliņš Kazimirs Antona d., dz. 1882, dzīvoja Rēzeknes apriņķa Ozolaines pagasta Laļos, arestēts 14.06.1941., ieslodzīts Kirovas apgabala Vjatlagā, nošauts 10.01.42. Lieta 13364., P-4988.

Māte Pauliņa Helēna Jāņa m., dz. 1901, dzīvoja Rēzeknes apriņķa Ozolaines pagasta Laļos, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Dzeržinskas rajonu, atbrīvota 12.11. 56. Lieta Nr. 13364.

Māsa Pauliņa Jevstezija Irina Kazimira m., dz. 1929, dzīvoja Rēzeknes apriņķa Ozolaines pagasta Laļos, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Dzeržinskas rajonu, atbrīvota 13.03. 56. Lieta Nr. 13364.

Māsa Pauliņa Rita Kazimira m., dz. 1939, dzīvoja Rēzeknes apriņķa Ozolaines pagasta Laļos, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Dzeržinskas rajonu, atbrīvota 06.11. 46. Lieta Nr. 13364.

Tēva māsa Pauliņa-Opula Stefānija Antona m., dz. 1897, dzīvoja Rēzeknes apriņķa Ozolaines pagasta Laļos, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Dzeržinskas rajonu, bēgusi 15.09.47., nosūtīta atpakaļ 30.12.49., atbrīvota 19.10. 56. Lieta Nr. 13364.

Dokumenti, fotogrāfijas
Aurēlijas Pauliņas atmiņas

"Mūsu ģimene dzīvoja Rēzeknes rajona Ozolmuižas pagastā Laļu sādžā. Mūsu ģimenē bija tētis Kazimirs, mamma Helēna, mēs trīs māsas: es, Aurēlija, jaunākā māsa Rita, un vecākā māsa Jevstēzija. Ar mums kopā vēl dzīvoja papa māsa Stefānija. Nu... Četrdesmit pirmajā gadā 14. jūnijā aizvešanas diena bija. Mūs naktī, tas bija kaut kas uz rīta pusi ap pulksten trijiem, piecēla... Mūs bērnus piecēla mamma. Tētis jau bija istabā. Viņš stāvēja pie galda... apakšveļā. Tur jau pie galda arī sēdēja divi vīrieši, un viens milicis stāvēja durvīs ar šauteni. Uz galda bija nolikta, es redzēju, nauda. Cik tur, es nezinu. Un ta mums pateica, lai mēs ātri savācamies, ka būs jābrauc. Uz kurieni, neteica uz kurieni. Un tajā laikā pie mums... bija... pāris dienas dzīvoja mērnieks. Vot. Mēs jau nevarējām. Mamma bija uztraukusies, tāpat tētis. Mēs jau bērni bijām mazi, neko. Cik viņš kā... kādas drēbītes iemeta, to arī paņēmām līdzi. Es atceros, ka mammas māsa Stefānija lūdza, lai atļauj aiziet, viņa paņemšot žāvēto gaļu no produktiem. Neļāva aiziet. Ta mums... Smagā mašīna nebija iebraukusi pagalmā, viņa bija atstāta tālāk tur uz ceļa. Tad piebrauca smagā mašīna, mums lika visus smagā mašīnā un veda projām. Reizē arī, uzreiz paņēma klavieres, ielika mašīnā un telefonu atvienoja. Paps vēl teica, ka viņam jāsaņemot alga, jo viņš strādāja Rēzeknē linu pieņemšanas punktā par linu brāķeri. Viņi pateica: "Jā, jā, saņemsiet! " Un ta mūs aizveda uz otro... dzelzceļa staciju. Tur jau stāvēja ešelons. Un mūs... tūlīt... lika iet tajā, nu saucamajā lopu vagonā iekšā. Tur jau arī bija daži cilvēki. Tēti uzreiz aizveda projām uz citu vagonu. Ta pēc tam, mēs cik ilgi Rēzeknē stāvējām, to es neatceros, jo pieveda aizvien vairāk un vairāk, un vairāk. Tur bij’ tādas... vagonā... tajā lopu vagonā... gan pa vienu pusi, gan pa otru pusi iztaisītas no dēļiem, nu kā viņas pateikt, tādas kā... guļamlāvas, ja, uz kā gulēja. Divos stāvos. Nu ta, kurš kuru vietu ieņēma, tā viņi... tā mēs tur atradāmies. Cik ilgi Rēzeknē otrā mēs stāvējām, to es arī neatceros. Bet tikai labi atceros, ka mūs veda gar Maltu, jo Maltā dzīvoja mammas māsa. Maltā pieturēja to ešelonu, jo Maltā atkal papildināja cilvēkus, tur. Un tad mūs veda tālāk pa kādu ceļu, es neatceros. Vienīgais... ka mēs uzzinājām, ka ir karš, dienā kaut kur aizbraucot aiz Urāliem, jo redzējām, ka pretī iet mūsu ešelonam, kur mainās vilcieni, ja, pieturā, ka iet aizvien... vagoni, ešeloni ar karavīriem un karavīriem. Un tad vienā no pieturām pa ruporu bija dzirdams, ka... nu ziņoja, ka ir sācies karš. Nu... No sākuma mēs ēdām to, kas mums bija līdzi paņemts. Kuram bija, kuram nebija paņemts. Arī dalījās kopā. Ka mēs braucām tajā vagonā, no sākuma mūs nelaida nevienu ārā. Savām vajadzībām mēs arī turpat vagonā gājām, jo bija tur tāds caurums iztaisīts, un tur mēs gājām pa savām vajadzībām. Aizbraucot tālāk, tur laikam pirms Urāliem vai Urālos, to arī neatceros, tad jau pieturā atvēra tās... vagona durvis. Parasti konvojs stāvēja pie durvīm, diviem cilvēkiem lika iziet ārā, un teica: za kipetkom. Laikam pēc karstā ūdens. Atnest... Un pēc tam tālāk arī kaut kādu zupu spainī pienesa klāt. Nu vot tas tad tā bija pa ceļam. Tad mūs aizveda aiz Krasnajarskas, stacija Kanska. Tur mūs sēdināja ārā, un, kā saka, formēja – kuru uz kuru pusi. Ar mātes, kuriem bija bērni, tos kaut kur citur, bet... kuriem lielāki, pieauguši bērni bija, tos atkal uz citu pusi veda, bet uz kurieni, nezinu. Tur laikam pa Jeņiseju kaut kur viņus aizveda, vairāk uz ziemeļiem. Mūs no Kanskas ar pajūgiem veda uz sādžu, kura mums bija... Mūsu sādža bija Makarovka, tas no Kanskas bija 120 kilometru. Ievedot Makarovkā, mūs ievietoja... Cik ģimenes mūs tieši Makarovkā ievietoja, es tieši neatceros. Es zinu, ka tāda Kozlovska bija, Vanaga, Nauduševiča, vot Mickana. Pārējos es neatceros. Vēl arī bija citi. Mūs novietoja uzreiz... klubā. Pareizi, atnesa... Nezinu, laikam divas vai trīs kannas piena, tur atnesa. Nu kolhoza iedzīvotāju bija diezgan daudz. Viņi atnāca skatīties, kas tie tādi... (pauze, raud) kurus atveda. Pēc tam kolhozā bija brīvas šeit dzīvojamās mājas. Nu, iz koka celtās. Mūs ievietoja, vot... Kozlovsku ģimene, mūsu ģimeni, Vanagas ģimeni vienā mājā. Dabīgi, nekā tur nebija. Mēs gulējām uz grīdas. Atceros, ka ļoti daudz bija blaktis. (pauze) Ta mēs centāmies pat ar nātrēm aplikt, kur guļam, aplikt ar nātrēm apkārt. Domājām, nu ka tās blaktis tā nerāpos klāt. Nu tā mēs tur dzīvojām kādu laiku. Jaunākā māsa bija maziņa pavisam. Bija kolhozā bērnudārzs, bet uz bērnudārzu, es nezinu, nesūtīja. Mamma... Kolhozā bija četras klases, skolotāja tāda Anna Fedasejeva, atceros, viņa gāja pa ģimenēm, kuras... tika atvesti, un teica, lai bērnus tomēr sūta skolā. (pauze) Mammu... mammai vajadzēja... mēnesī reizi iet uz kolhoza valdi tur reģistrēties un atzīmēties, ka viņa ir šeit un nav nekur aizbēgusi. No sākuma, kamēr vēl mums bij kaut kādas, kaut kas paņemts no drēbēm, mēs staigājām ar mammu pa kolhozu, un kurš nopirka kaut ko. Bet ne jau naudu ņēmām, bet no pārtikas. Zinu, man vajadzēja nēsāt brilles, mazajai bija izrakstītas... Par kāpostu spaini... pārdeva brilles. (pauze) Kara laikā bija ļoti grūti dzīvot, jo arī kolhozā tie stiprākie vīrieši bija paņemti... karā. Ēst arī nebija vēlāk ko. Zinu, ka gāja pavasaris... (pauze, raud) Mēs gājām uz kolhoza lauku, kur sniegs jau bija izkusis, un lasījām... vārpiņas. Bet tad arī vajadzēja skatīties, lai tas brigadieris to neredz. Ja kuru saķēra, tad... tās vārpas tika atņemtas. " (pauze)
"Nu ziemā jau bija grūtāk izdzīvot. Tikai... silts laiks pavasarī... ta varēja... nu latviski tā laikam balanda saucās, krieviski teica ļebeda, ja. Vot to salasi ļebedu, un tad aplej ar karsto ūdeni, un tad tādas krāsniņas bija, uz tām tādas... nu nevar pateikt, kā pankūkas cepa, bet tur ne miltu, nekā klāt nebija. Vienīgais sāls. Es to kaut kā ieēst nevarēju. Es dzēru... sadzēros ūdeni ar... sāls... sāli iemet klāt un tad negribas tā ēst. Mamma un citi strādāja – gāja mežā zāģēt kokus. [..]Nogriež tos garos, lielos kokus, ja, un pēc tam griež un skalda, un liek malkai. Ne jau sev, bet to sagatavoja kolhozam. Apģērbt nebija ko. Mammai no maisa bija pašūti svārki. Dabīgi, aukstums liels ziemā. Kājās arī nebija nekādu, ne velteņu, neko. Ar lupatām [..] aptītas kājas. Nu nekā, kaut kādi izdzīvoja. Viena sieviete, pareizi, zāģējot koku, laižot, kā saka, no kājām... Viena sieviete, es atceros, gāja bojā. Tad vēl mēs arī nervozējām par mammu. Bet nu diezgan laimīgi tas pagāja. (nopūta, pauze) Jā, tēva māsa strādāja... Tā bija lopu ferma, un viņu sauca "Bāze". Viņa sastrādāja tur par sargu... naktīs. Nu un, to jau nedrīkstēja arī darīt, bet nu, saku tā, kā bija... Tā mammas māsa naktīs paslauc vienu gotiņu, paslauc bišķiņ otru gotiņu. Gotiņas tur ļoti maz piena deva, jo viņas stāvēja aukstumā. Kūtis aukstas. Un naktī atnesa bišķiņ pienu. Ta mēs varējām iedzert pienu. Dabīgi, tā jau skaitījās zagšana. Ja nav ko ēst, tad... tad tā bija. (pauze) Vēlāk arī mamma strādāja... [..] piemirsu... Jā, tavarņak, tā sauca. Tur attīrīja labību. Tur arī mamma tīrot to labību, viņa... mājās kādā cimdā, kādā kabatā ieber tos graudiņus, un atnesa mājās graudus. Nu mēs... Kā skolotāja tā aicināja, lai laiž bērnus skolā... Mēs sākām – māsa un es – gājām skolā. Vispirms šeit četras klases Makarovkā tikai bija, a pēc tam jau vecākās klases – Dzeržinska tāda. Tur bij no Makarovkas kādi seši, septiņi kilometri. A ziemas aukstas, ka iet. Apģērbt arī nav ko. Nu tad tur tādi pašūti, Sibīrijā nēsāja, saucamie čirpiki. Tāda plāna, plāna kā ādiņa... un... pēc tam apšūtas malas tā ar drēbi, un te ar aukliņu savelk kopā. Un tā mēs gājām uz... uz skolu. Es biju apaukstējusi kājas, man bij... pirksts nosaldēts. Es zinu, ka viņi bija sapampuši, un pēc tam stipri niezēja, kā iet siltumā. Arī sāpēja. Tā es tajā... ē... šelamkos līdz sestajai klasei gāju. Un sestajā klasē... iesāku tur arī iet sestajā klasē. Mamma kaut kur dabūja dzirdēt, it kā ir atbraukuši no Latvijas uz Krasnojarsku un... grib vest dažus nu bērnus, kuri ir ar mieru braukt atpakaļ uz Latviju. Vai tas bija legāli vai nelegāli, to es neprotu pateikt. Nu ta es mammai teicu, ka es noteikti braukšu. Vecākā māsa teica, nē, viņa nebrauks, viņa paliks ar mammu. Es teicu, ka es braukšu maizi ēst. Tad mamma mūs aizveda uz to Krasnojarsku. Es neatceros, kā mēs tur braucām, neatceros. Aizveda, es zinu tikai, no Krasnojarskas gājām septiņus kilometrus kājām. Un mūs novietoja bērnu patversmē. Jo laikam gaidīja, kamēr to vienu vagonu... salasīs bērnus, kurus vedīs uz Latviju. Cik ilgi mēs tajā patversmē bijām, to es arī neatceros. Mēs gulējām tur uz grīdas, pilnīgi uz grīdas. Kas mums bija, tāpat mēs gulējām. Neatceros arī, ka mūs tur barotu, jo kaut ko mamma bija līdzi iedevusi, atceros. Tad, kad pienāca tā diena, kad jau vajadzēja iet uz... Mamma aizbrauca, dabīgi, projām, mēs palikām tajā nometnē. Ar jaunāko māsu. Vēl viena sieviete bija, arī sūtīja. Viņai bija neliela meitiņa... apmēram mazāka kā mana jaunākā māsa. Bet es jau vairāk sekoju pēc savas māsas. Nu tad, ka vajadzēja iet atpakaļ uz... šito Krasnojarsku, tad mūs ievietoja vagonā... Nu un tad... veda mūs uz Latviju. Viņiem jau vagonā bija arī tur maize līdzi, atceros. Ka maize, to es labi atceros. Es laikam... To saucamo, to karsto ūdeni viņi ņēma, ka vagons kur nostājās, kādās pieturās. To es, to labi neatceros, bet zinu, ka arī gāja pārbaudes dažās stacijās, vai nav kāds slims no bērniem. Vot taisni tās vienas, kura... sieviete sūtīja savu vienīgo meiteni, viņa bija saslimusi, un viņu noņēma no vagona. Un ka viņa, tā... tās meitenes māte bija atbraukusi, nu es jau šeit biju Latvijā, viņa bija pie manis atnākusi un jautāja, vai es kaut ko nezinu par viņas meitu. Es saku: "Tiešām es nezinu, neatceros. Bet zinu, ka dažus bērnus noņēma no vagona, jo viņi bija saslimuši. " Ka braucot... kur pietura, vilciens tas piestāja, ta es parasti baidījos par savu māsu jaunāko, ta es viņai liku, lai viņa pašā augšā, kur liek tās, nu čemodānus vai kaut ko, tur jaunākā māsa uzkāpa. Un es saku: "Nerādies, kamēr sāk vilciens kustēties." Tā mūs atveda. Tas bija taisni uz oktobra svētkiem, mūs atveda uz Rīgu. Mums bij’ pretī... Rīgā, kad mēs izkāpām, šitas... autobuss pretī un... smagā mašīna. Smagā mašīna tās visas mūsu saucamās mugursomas, tās kulītes paštaisītās, tās tajā smagajā mašīnā lika samest. A mēs autobusā. Un es atceros, ka viens ebreju zēns apsēdās tajā autobusā... tas mīkstais sēdeklis, ta viņš lakstīja uz tā sēdekļa. Saka: "Vai, cik es laimīgs!" Un mūs aizveda uz bērnu patversmi. Tas bija Mazajā Nometņu ielā. Mūs... visiem lika tās drēbītes, kas mums bija, tās noģērbām... Mazgāties vajadzēja. Mazgājāmies, un tad mums iedeva pavisam citas, jaunas drēbes un tad... Mums bija ļoti šiks galds. Mūs sagaidīja... Liekas, ēdām. Bija daudz visa kā. Un... laikam pēc tam... Citi par daudz saēdās, un viņiem palika nelabi. Tad drusciņ vairāk deva tā kā ar normu. Nu un tad teica, ka, kuriem ir radinieki, var tiem pierakstīt. Kurus gribēja, tos paņēma radinieki. Mani ar māsu paņēma... vēl vecāmāte bija dzīva, mammas māsa Jūlija Ramslava. Un ta atveda uz... pie vecāsmātes uz Rēzeknes rajona Sakstagala... pagastu Sakstagalā. Tā ir... vecaimātei bija uzvārds Trasūna. Vot. Un tā es tur tad dzīvoju. Pēc tam... jaunākā māsa, ka viņai ko jautāja vai prasīja... Ā, kopā vēl šitā māsīca arī bija Tarsivska Jevgēnija. Ar mums. Arī viņu kopā atveda. Jaunākā māsa pilnīgi nerunāja, viņa tikai ar galvu pakrata, ka kaut ko teica. A lielā runātāja, tā māsīca, arī negribēja runāt, laikam lielā runātāja. Ko man jautāja, to es, ko es atcerējos, to es stāstīju. Un tad es sāku iet Sakstagala skolā sestajā klasē. Latviešu valodā es runāju, lasīt es arī varēju latviešu valodā, bet... tajā laikā Sakstagalā nebija krievu plūsmas. Vēlāk bija krievu, latviešu plūsma. Un... tajā laikā nebija, es biju spiesta iet latviešu klasē uzreiz. Latviešu sestajā klasē. Nu, pieņemsim, tādu kā matemātiku, tur jau es varu domāt tā, un man nekas. Labi, ka tā skolotāja Žirovska, latviešu valodu kas pasniedza, viņa arī ar mani strādāja. Viņai liels paldies. Strādāja atsevišķi ar latviešu valodu. Nu tā es Sakstagala skolu... beidzu, un pēc tam es aizgāju uz Pedagoģisko skolu. Un tad jau sāku strādāt. Nu tā, es ko atceros. Mamma... atbrauca tad, kad viņus atbrīvoja piecdesmit sestajā gadā. Tad es ar mammu... Sakstagalā vēl ar mammu kopā, kad es... skolā gāju vēl, ar mammu kopā... Nuja, piecdesmit sestajā... Ar mammu nē, es ar mammu kopā dzīvoju tad, kad es jau... Pedagoģisko skolu laikam beidzu, neatceros.”
"Par tēti... Vai mamma centās sūtīt vēstules... "
"Par tēti tajā laikā, neko [..] nezinājām. Absolūti neko nezinājām. Uz Dzeržinsku bija... no šlāgeriem atlaists... viens no ebrejiem. Es aizmirsu viņa uzvārdu. Es zinu, ka mamma tur staigāja ar viņu... nu... parunāt, vai viņš nezina kaut ko par tēti. Viņš neko nevarēja pastāstīt, bet teica, nez vai viņi ir dzīvi. Mēs par tēti neko nezinājām. Pat līdz tam laikam tikai, kad vot dabūju es tos dokumentus, ka viņš ir... ar augtāko mēra sodu, ar soda augstāko mēru notiesāts. Viss. Nu tad bija kaut kas... "
"Jūs kad maziņa bijāt, kādas bija tās emocijas par to, kur Jūs ved, kur Jūs atrodaties? "
"Ziniet, tanī laikā nebija tādu kā bērnu... kā bērns, lai es uztvertu to kaut kā. "
"Kad jums lika savākt mantas – braucam prom. Vai Jums nebija tā, ka – man kaut kas ir jāpaņem, tur mantiņa kaut kāda? "
"Nē, nē, jo tas bija nakts laikā. Trijos naktī mūs piecēla, piemodināja. Nebija tā. Kaut ko paņemt līdzi, vai ko, nē. "
"Kad mamma tur bija Sibīrijā, viņa tad strādāja, viņa saglabāja mieru vai bija tāda nervoza. Varbūt raudāja bieži, nē? "
(pauze) "Jūs ziniet, grūti pateikt, grūti pateikt. Dabīgi, domāja, raudāja. Nu tad, tad, saprotiet, es nepateicu... Kad tas karš, kad no Latvijas padzina tos vāciešus, ja, mēs dabūjām sarakstīties. Viņa zināja, kur mēs esam. Un... tajā laikā paciņas vēl sūtīt nevarēja no šejienes. A šeit... bija krievu virsnieki, dzīvoja. Un viņi braukuši atvaļinājumā. A no Krievijas varēja sūtīt paciņas. Tā vot mammas māsa, vecāmāte iedeva jau arī tiem virsniekiem ko priekš viņiem pašiem, un arī lai, kaut drusciņ, no Krievijas nosūta mums to paciņu. Dabīgi, mēs neko nesaņēmām. Neko... nebija sūtījuši. Un tad, kad jau varēja no Latvijas sūtīt... paciņas, vot tad mums sūtīja. Sūtīja paciņas, sūtīja naudu. Tas pat, kas pie mums šeit... nu... Laļos saimniecībā dzīvoja... divi kalpi... Cik viņiem bija arī naudiņas, cik viņi nopelnījuši, pat viņi mums sūtīja naudiņu. (pauze) Tad, tad jau, kad sūtīja, tad iegādājās mamma, jau nopirka tur gotiņu. Tad jau mēs arī stādījām kartupeļus, tad jau mēs kaut cik dzīvojām. Tas bija, nu vairāk pēc kara. Ne pēc kara, kad vācieši tika izdzīti no Latvijas. Tā. Nu tā. Ko es atceros... "
[..]
"A mamma legāli visus dokumentus noformēja un brauca? "
"Jā, jā, jā. Piecdesmit sestajā gadā. "
"Un kad viņa atbrauca, tad Jūs dzīvojāt pie mammas māsas? "
"Jā. "
"Un Jūsu māja vai dzīvoklis, kur Jūs dzīvojāt, kas ar to notika? "
"Mēs Laļos. Māja mūsu dzīva bija, i viss bija dzīvs, bet mēs jau nevarējām tur atpakaļ atgriezties. "
"Kāpēc? Tur jau cilvēki citi dzīvoja? "
"Jā, tur jau dzīvoja cilvēki."
"Latvieši? "
"Nē... nē. Tur mūsu mājā dzīvoja nevis viena ģimene, tur dzīvoja laikam trīs. Vienā gadā pat, no sākuma, kad es vēl strādāju Sakstagalā, tur bija kolhozā tāda kā... kā valde. A pēc tam tur... tur dzīvoja otrā galā, tur pavisam cita ģimene dzīvoja. "
"Un atgūt nekā nevarēja savu īpašumu? "
"[..] nē. Pieņemsim, mēs atguvām kā īpašnieki... īpašumu. Mums izmaksāja... sertifikātos, saucamos. Un pēc tam cik tur, sanāca kaut cik naudā. Nu vot. Tāpēc, ka tur dzīvoja. Mamma arī, kad atgriezās, mēs dzīvojām Sakstagalā, tur pie vecāsmātes. Mājās... A vecomāti arī ieskaitīja kulakos. [..]Viņa saslima un... viņu paralizēja, un viņa mira. Un tur dzīvoja mammas arī māsa, viņai vajadzēja... Tur bija... kolhoza kantori ierīkoja, un viņiem arī vajadzēja aiziet projām. Un mēs dabūjām tur citā vietā pie viena dzīvot. Kad es gāju Sakstagala skolā. I mamma, kad atbrauca, arī dzīvoja pie vot jaunās savas māsas, kura jau bija no dzimtās mājas... bija spiesta aiziet. Tā dzimtā māja ir, starp citu, mammas mamma dzīvoja, un mamma ir dzimusi. Tas ir, ja esat dzirdējuši, Sakstagalā Trasūna muzejs. Tas Trasūna muzejs ir... vecāmāte bija Trasūna. Viņa bija pie Trasūna Jāņa – vīra izgājusi. Un tas... tas, kas mācītājs, ja esat dzirdējuši, Trasūns, tas ir vecāsmātes vīra brālis.”
"Jūs, kad gājāt uz skolu, kāda attieksme pret Jums bija? Kā bērni citi, skolotāji? Sakstagalā. "
"Sakstagalā? Jūs ziniet, es teikšu, ka tīri normāla bija attieksme. Attieksme, it sevišķi skolotāja Žuravska, kas strādāja ar mani atsevišķi, jo es, saprotiet, izlasīt es latviešu valodā izlasīju normāli, izlasu un neko nesaprotu. Kaut gan runāju. Nu runāju latgaliski, ja? Izlasu, nekā nesaprotu. Pasaku pat izlasu, nekā nesaprotu. Nu bet citur tās... to... kā tur... matemātiku, tur ģeometriju, nu tur jau daudz vieglāk. Nu pamatā reizrēķinu, kad es tagad iedomāju, kad man vajag reizrēķinu, man uzreiz domājas krievu valodā. "
"Tas tā iespaidoja? Tas laiks? "
"Jā, nu it kā tāpēc, ka es no sākuma taču sāku iet līdz sestajai klasei krievu skolā tur. Un, starp citu, tie bērni, kas tur gāja krievu skolā, visi labi mācījās, par brīnumu. "
"Un Jūs kā – labi mācījāties vai nebija tā vēl? "
(smejas) "Nē, nezinu, man liekas, ka es normāli. No klases uz klasi parasti pārgāju. "
"Šeit, Sakstagalā, tie bērni, kuri ar Jums mācījās, neko neteica, ka Jūs esat..? "
"Nē. Vienīgais, ka es pēc tam, kad beidzu Sakstagalā, es iestājos... Rēzeknes Pedagoģiskajā skolā. [..] vot tur es... Autobiogrāfijā man teica nerakstīt, ka es esmu bijusi izvesta. Es nerakstīju, un, pateicoties tam, tad... skolotājs Visockis bija... par direktoru. Viņš arī palīdzēja. Tik tā es nezinu, vai es būtu tur tikusi. Varēju es autobiogrāfijā, kad iestājos Pedagoģiskajā skolā, es nerakstīju, ka biju izvesta."
"Šobrīd pēc izglītības kas Jūs esat? "
[..] Nu jau vairs piemirstās. Daudz kas piemirstās. Lasījām šitās te, aizmirsu pastāstīt, pavasaros gājām pa kolhoza laukiem, lasījām vārpiņas. Un tad vajadzēja uzmanīgi lasīt, lai tas brigadieris... Viņš apbraukāja, un, ja viņš noķer, ka lasām tās vārpas, tad atņem tās vārpas. "
"Kā Jūs vēl piepalīdzējāt mammai vasarā kādos darbos? "
[..]"Ganīju teļus. Kolhozā. "
„Jūs tā piepalīdzējāt mammai?”
"Jā. Nē, mamma jau neganīja, bet es vasarās ganīju te lopus. Gulēt gribas, agri jāceļas. Miegs iet. Un tās saucamās... lopu fermas, tur jau saka baza. Tādas stepes. Stepe liela. No mums kādi septiņi kilometri sākās jau pilnīgi taiga. A man miegs iet. Es tai lopu fermā uzkāpu tur augšā, drusciņ pagulēšu. Paguļu... Mīļais dievs, pamostos, neredzu, kur mani teļi. (smejas) Nu tad skrienu pa stepi un meklēju, uz kuru pusi viņi aizgājuši. Tad pēc tam mamma, vēlāk jau, strādāja lopu bāzē par slaucēju. Es vasarā parasti... pratu zirgu iejūgt un tad... es jutos tur laimīga, ka es palīdzēju mammai. Pēc tam saliek tās kannas ratos, un es to zirgu vot pratu jau iejūgt, un pēc tam tās kannas vedu, kur vajadzēja"
"Kad Jūs bijāt tajās ganībās, Jums par to kaut ko deva?"
"Nē, dot nedeva. Tajā laikā laikam kaut ko, varbūt kaut kādu darba dienu ieskaitīja. Un pēc tam, vēlāk laikam, vēlāk, vēlāk jau... sevišķi grūts bija kara laiks, kara laiks. Pēc tam jau vieglāk. Nē, tur, tie saucamie, kā viņi saka, truda dņi, darbdienas, ja. Nu es neatceros, ka tādas dotu. Vot no sākuma nebija, vēlāk jau vieglāk bij, tāpēc, ka vismaz savu dārziņu. Arī nebija ko tur stādīt tajā dārziņā. Nekādu kartupeli, neko. No sākuma mēs pārdevām, kādas drēbītes mums bija paņemtas līdzi, tās mēs pārdevām. "
"Kam jūs pārdevāt? "
"Vietējiem iedzīvotājiem. Bet tikai nu... par kaut ko. Vai tur par spaini kartupelīšu, kartupeļu vai kaut ko. Ne jau par naudu. Jo tur par naudu neko nevarēja nopirkt. "
"Nebija tā, ka Jūs vienkārši gājāt, cilvēkiem prasījāt, lai kaut ko iedod? "
"Nē, saprotiet, vot prasīt negājām. Es to ūdeni, ka iedzēru, vot tas vairāk kara laikā. [..]"
"Pašiem droši vien tiem krieviem nebija, ko ēst, vai ne? "
"Nu vienam otram vismaz kāds dārziņš, katram ir kaut dārziņš. Kartupeļi jau noteikti bija. "
"Nekādi neaizvainoja paši krievi? "
"Jūs ziniet, nē. Jo tur, kur mēs bijām izvesti, tur kādreiz, kad Krievijā, nu, kur teica raskulačivaņija, un tie bija pirmie, pilnīgi tajā laikā viņi bija izvesti uz šejieni. Ta viņiem tā attieksme bija tīri normāla, es teikšu. Normāla, nebija tā, ka tur apsaukātu vai ko. "
"Cilvēki tādi paši, līdzīgi kā jūs? "
"Jā, jā, cilvēki nebija. Nu, tie priekšnieki gan. Mammai ar’ vajadzēja... Es teicu, ka vajadzēja iet reģistrēties, ja? Pārbaude bija. Ā, tad vēl lika, lai parakstās uz... tajā laikā tas skaitījās aizņēmums zaim... Lai vēl parakstās... Jūs vēl arī laikam jauni, neatceraties. Tas kara laikā vajadzēja parakstīties zaim, saprotiet, iemaksa, izdotās... uz cik esi parakstījies, kādreiz tev atmaksās. A ko tur... var iemaksāt, ka nav ko iemaksāt neko. Nu ta... Uz kantori to... izsauc, i mammu, i pārējie, kuri tie represētie bija tur, tur, tur. Ta pēc tam palaiž, nu ko ta viņas parakstīs, ka nav ko ne maksāt, neko. "
"Un ko tad darīja – neparakstīja? "
"Nē, nu viņiem tak nav, ar ko maksāt. Ko ta viņi maksās. Bet iedzīvotāji vietējie, es neteiktu, nē, ka viņi... normāli izturējās. Un tā pati skolotāja, kas četrās klasēs mācīja, tāda Anna Fedesejevna, es labi atceros. Viņa cik reizes gāja un... teica mammai: „Labi, nav ko ēst.” Un tamlīdzīgi... „bet tomēr jāiet skolā”. Starp citu, tie bērni, kas gāja skolā, viņi labi mācījās. Es krievu valodu zināju runāt. Es nezinu, mammas māsa laikam, kā zinādama, ka mūs izvadīs uz Sibīriju, viņa mums mācīja krievu valodu. Mammas māsa... Viņa bija vecmeita. I krievu valodu zināju runāt. "
"Kur bija jaunākā māsa un vecākā māsa? Ko vecākā māsa darīja? "
"Vecākā māsa kopā ar mani. Viņa arī gāja skolā. Es, kad atbraucu četrdesmit sestajā gadā, teicu, ja, atbraucu? Māsa palika. Viņa teica: "Es nebraukšu, es ar mammu palikšu. " A es teicu, ka es braukšu maizi ēst. "
"Ar mazāko māsu, ja? "
"Jā. "
"Jūs to jaunāko māsu droši vien pieskatījāt, jo viņa uz bērnudārzu negāja, ja? "
"Nē, nē. Viņa ne... Starp citu, kuri tādi mazāki gāja uz bērnudārzu, viņi saslima. Un viens otrs no mazākiem bērniem nomira. A viņa... atceros jaunākā māsa... Viņa parasti tur, tajā mājā, kurā mēs dzīvojām, tur vairāki – trīs ģimenes dzīvoja kopā. Viņa, kad silts jau, kad vasara bija, zinu spēlējās parasti pie mājas. Nezinu, kur viņa bija iemācījusies tur tad. Cik vārdu atceros: "Bez prezovstva neboimsja, no bez prezovstva...”. Es tos vārdus atceros tikai. (pauze) Es jau arī, kad atbraucu, es domāju, ārprāts! Sakstagalā tajā laikā krievu skolas nebija. Vēlāk jau bija krievu arī plūsma. Domāju, ko nu darīšu. Ja būtu tajā laikā krievu plūsma, kad es atbraucu, tad es būtu gājusi uz krievu plūsmu. Man vieglāk, jā. Pieņemsim, pamatus visus gramatikas man vajadzēja latviešu valodā, es krievu valodā gramatiku to labāk zinu.”
"Droši vien pēdējais jautājums. Kad Jūs izveda, ko Jūs par to teiksiet šodien, ar šodienas acīm. Ko Jūs domājat? "
"Dabīgi, mēs laikam būtu, droši vien kaut kā citādi. Bērnībā mēs to laikam nebūtu izjutuši. Es tā domāju. (pauze) Izveda. (pauze) Tajā laikā izveda, piemēram, kam bija vairāk zemes, kas bišku turīgāk dzīvoja. Neteikšu, ka jau, ka bagāti dzīvojām. Mamma ar mammas māsu ņēmās parasti pa saimniecību, strādāja. Nu dabīgi, mums bija... mums bija pāri 50 ha zemes, bija laikam kaut kādi 7 zirgi, gotiņas bija. Mamma strādāja, pamatīgi strādāja arī saimniecībā. Mammas, tas ir, tēta māsa, tā arī strādāja. Pareizi... bija divi, divi kalpi bija, kas palīdzēja strādāt pie zemes. Jo paps strādāja Rēzeknē... linu punktā, pieņēma linus. Par brāķeri. "
"Tas bija labi atalgots darbs? "
"Rēzeknē? Nē, nu viņš saimniecībā tā, kā pateikt, skatījās un... kā iet. Viņš pats, vārdu sakot, tur zemi art vai ko, viņš to pats nedarīja, jo viņš arī bija slims. Viņam bija nierēs akmeņi. Laikam viņam tā gāja... Es atceros, ļoti lielas sāpes, tad lika... viņu tina tādā... ļoti karstā ūdenī ar palagiem, tad viņam tās sāpes pārgāja. "

Atmiņas/intervija ar Aurēliju Mocāni (dzim. Pauliņa) glabājas Rēzeknes augstskolas vēstures maģistrantūras 2. kursa maģistres Jeļenas Aleksejevas personīgajā arhīvā.