Deportēto saraksts

Jevgēnijas Kauliņas
atmiņas, dokumenti


Aurēlijas Pauliņas
atmiņas, dokumenti


Valērijas Mickānes
atmiņas, dokumenti


AVOTI

Uz sākumu



Valērijas Mickānes ģimene

Mickāne Valērija Ambrozija m., dz. 1930, dzīvoja Rēzeknes apriņķa Rēzeknē, Dzirnavu iela 1a, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Dzeržinskas rajonu, atbrīvota 19.07.56. Lieta Nr. 14557.

Tēvs Mickāns Ambrozijs Jāņa d., dz. 1901, dzīvoja Rēzeknes apriņķa Rēzeknē, Dzirnavu iela 1a, arestēts 14.06.1941., ieslodzīts Kirovas apgabala Vjatlagā, miris 23.04.42. Lieta 14557.

Māte Mickāne Anna Fadeja m., dz. 1903, dzīvoja Rēzeknes apriņķa Rēzeknē, Dzirnavu iela 1a, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Dzeržinskas rajonu, mirusi 10.02.47. Lieta Nr. 14557.

Brālis Mickāns Jānis Ambrozija d., dz. 1924, dzīvoja Rēzeknes apriņķa Rēzeknē, Dzirnavu iela 1a, izsūtīts 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Dzeržinskas rajonu, atbrīvota 19.07.56. Lieta Nr. 14557.

Brālis Mickāns Viktors Ambrozija d., dz. 1926, dzīvoja Rēzeknes apriņķa Rēzeknē, Dzirnavu iela 1a, izsūtīts 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Dzeržinskas rajonu, atbrīvota 19.07.56. Lieta Nr. 14557.

Māsa Mickāne Vera Ambrozija m., dz. 1928, dzīvoja Rēzeknes apriņķa Rēzeknē, Dzirnavu iela 1a, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Dzeržinskas rajonu, atbrīvota 13.03.56. Lieta Nr. 14557.

Dokumenti, fotogrāfijas

Valērijas Mickānes atmiņas

"Es esmu Valērija Zutis, bijusī Mickāne. Oi! Izsūtīja mūs... redziet, nevaru! Veca jau, es jau tagad veca. Lai ierakstās. Man jau būs šogad 84 gadi. Nekad nedomāju, ka tik ilgi nodzīvošu. Jau visi mani brāļi, man divi brāļi un māsas, visi miruši. A vecāki mani mira jau sen, ļoti sen: tēvs – četrdesmit otrajā gadā, mamma februārī. I mēs Sibīrijā bijām palikuši bez vecākiem. Izveda mūs četrdesmit pirmajā gadā 14. jūnijā. mēs dzīvojām Rēzeknē, Dzirnavu ielā. Atbrauca dienā pie mums ar mašīnu bruņoti kaut kādi vīrieši. Es jau tā, tikai atceros, pateica, ka jālasās, ka mums jābrauc prom. Tēva nebija. Tēvs mums strādāja Gaigalavā. Un pirms[...], ka mūs izvest no rīta, atnāca kaimiņiene Jūrmaliete, tur mums blakus dzīvoja vetārsts Jūrmalietis. Tā Nellija atnāca [...] un pateica, ka tur pretī vienu ģimeni izveda. Nu i... viņš ar kaut kur strādāja. Mamma tad padomāja, ka varbūt mūsu tēvu paņēma. Nu viņa aizsūtīja Viktoru ar velosipēdu. Viņš brauca uz turieni, un atbrauca, pateica, ka tēva nav, viņu jau arestēja. Nu i mamma neļāva mums nekur iet. Mums jābūt visiem kopā. Ko ta mēs pa visu pasauli. Nekad nedomājām, ka mums tēvu... kopā neļaus ar mums. Bet mēs kad... mūs kad veda ar mašīnu, mēs piebraucām pie tur, tagad Atbrīvošanas aleja, pie tās lielās ēkas. I izveda tēvu, i mēs līdz otrai stacijai braucām vienā... nu smagajā mašīnā. Tēvs kaut ko ar māti runāja, ko, es jau neko neatceros. A, kad atbraucām uz otro staciju, tēvu aizveda atsevišķi, a mūs aizveda atsevišķi uz citu vagonu. I vairāk tēvu es neredzēju. Mēs, kad braucām, tikai, kā i vagonā, tur jau visu var dzirdēt. Nu, uzzina viens, ka mēs no sākuma braucām kā uz Daugavpils pusi kaut kur. Nu i, kur brauca vīrieši, tos vagonus, nu... paņēma atsevišķi. I mēs vēlāk braucām, to vagonu, kur vīrieši bija, jau nebija. Viņus vēlāk atsevišķi ved. Mēs ilgi braucām, tāpēc ka, kamēr mēs braucām, sākās karš. I mūs kaut kur, es jau tagad i neatceros, kā to staciju sauc, kaut kur mūs ieveda, i mēs tur vairākas dienas stāvējām, nebija brīvs dzelzceļš. A kad braucām, brauca karavīrus veda, i... a... visu ko veda uz... uz šitiem, uz rietumiem. A jauni vīrieši, laikam karavīri, vis skrēja, kā apstājās, skrēja pie mums... vagoniem. Atceros, gribēja padot maizi mums. [...] Kad atbraucām uz kādu staciju, kaut kas no... no vagona gāja, nesa zupu, citi maizes atnesa. Kad mēs braucām, mammai vēl bija līdzi paņemts ēdamais. Teica, ka, lai ņemtu ēdamo līdzi, kad mūs lasīja. Pa ceļam vēl mēs nebijām tur izsalkuši pavisam. Nu deva tur kaut ko, bet tikai ilgi ļoti braucām. Tad atbrauca... mūs atveda... braucām pāri Urāliem, i skatījāmies šinī logā, kur restes bija, vienalga. Atbraucām uz Krasnojarskas novadu, uz pilsētu Kansku. Un tad mūs visus no vagoniem... iz... nu lika iziet, un atveda uz kaut kādu laukumu. Tur mūsu daudz bija. Vesels, tur vesels taču ešelons brauca cilvēku. Un tad no kolhoza kas tur kaut kādi vai kaut kādi kā... tur zina, staigāja, kādas ģimenes ņemt līdzi uz savu kolhozu. Mūs ne ļoti gribēja ņemt, tāpēc ka mamma viena, četri bērni. Ko tad, kolhozam vajag, lai strādātu. Nu vēlāk mūs paņēma jau zem beigām. Jau visus, ir kur strādīgi, tos iepriekš paņēma. Nu i tad mūs veda ar zirgiem. I mēs braucām laikam no Kanskas līdz Makarovai kādu 120 km ar zirgiem. I kad atbraucām uz to Makarovu, mums tikai pa ceļam prasīja: "Uz kurieni jūs braucat? " A kas mūs veda, kliedza: "Makarova, Makarova! " Mums vis kliedza: „Oi, kādā jūs nabadzīgā kolhozā, uz nabadzīgu kolhozu braucat.” Bet, kad atbraucām, [...]tur daudz bija tukšu māju, kur ļaudis arī brauca prom kaut kur, nu vietējie. Mums no sākuma pie kaut kādiem atveda viņi, nu kuri dzīvo vietējie. Nu mēs tur ilgi nedzīvojām, tāpēc, ka mamma saka: "Kā mums – gatavot nav kur. " Ārā gatavojām. Mums pat trauku nebija līdzi. Mēs kā atbraucām, trauku nebija līdzi. Kur ta mēs varējām paņemt, ka mums neļāva daudz ņemt ko tur. Vai teica: "Drēbes ņemiet, i ēdamo ņemiet. " Nu i vēlāk mēs aizgājām atsevišķi dzīvot. Tur bija daudz pamestu māju, tāpēc ka brauca kaut kur prom. A tagad, kad bija aizbraukuši pazīstami uz to Makarovu, tur tā vispār, tā ciema nav. Tikai palikušas, kuras sabrukušas, visas labās mājas aizvestas prom, koka labas mājas. Nu mēs tur dzīvojām laikam kādu, nezinu... Mamma tur nomira Makarovā. Viņu mēs tur apbedījām. Tad mēs strādājām tur. Viktors apprecējās pirmais, jaunākais brālis. Tad aizbraucām mēs uz.. blakus ciems bija Šolanki. Tur tas lielāks ciems. Tur bija vairāk, kur strādāt. Pārbraucām... Nu i tā mēs Šolankos dzīvoja, kamēr piecdesmit sestajā gadā izsauca uz to... Braucām uz Dzeržinsku, izsauca uz to... NKVD vai miliciju, nezinu, kā tagad nosaukt. Nu i pateica, ka mēs esam brīvi, varam tagad braukt, kur gribi. Un es nolēmu, es nebiju precēta, un es nolēmu, ka jābrauc man uz savu dzimteni. Vienmēr dzimtene likās tāda laba, smuka. Viss tur bija labi. Nu es piecdesmit sestā oktobrī atbraucu uz Rēzekni. Nodzīvoju piecdesmit... piecpadsmit gadus Sibīrijā. Mammu apbedījām, tēvs nomira. Es atbraucu, Vera atbrauca vēlāk uz Rēzekni. Viņai meita mācījās jau devītā klasē. A brāļi mani neatbrauca uz dzimteni, viņi tikai ciemos brauca. Tāpēc viņi, es tā skaitu, neatbrauca, viņi tur apprecējās ar vietējām meitenēm. Un viņas negribēja braukt, latviešu valodu viņas nezināja, negribēja. Viktoram saslima sieva, un viņa vis teica: „Nomiršu tad, ko gribi, tad tu dari. A braukt nebraukšu. Te man i māsas, i brāļi.” I tā Viktors neatbrauca. Viņš dikti negribēja Sibīrijā mirt. Nu ko darīt, nomira. I vecākais brālis nomira. [...]
"Gribētu pajautāt Jums, kad jūs tur bijāt, ko mamma strādāja, ko viņa darīja? "
"Ai, viņa kolhozā strādāja. Atbraucām, apavu ta viņai nebija. Kurpes uz augstiem papēžiem, pilsētā kā dzīvojām. Nekur viņa nestrādāja, bet apģērbusies bija normāli. Papēžus atcirta un gāju uz... nu tur sienu grābt, ta vēl kaut ko. Kolhozā strādāja. Vēlāk viņa ar govīm. Tur visus zirgus paņēma uz fronti, tad ar govīm kaut ko vadāja. Iejūgti bija tie zirgi. I kad no sākuma viņa kad kaut kur... to sienu kārtoja tur, tur lasīja kaudzēs. Citreiz mēs vēl tad bijām... vēl biju neliela, vēl Vaļa Turlajs bija dzīva. Mēs ar viņu skrējām uz turieni, kur mūsu mamma ar tanti Šuru. Viņas kā nosēdās atpūsties, viņas dziedāja dziesmas. Un tās sievietes, prasīja: "Lai viņas padzied, lai viņas padzied! " Es kā atceros, es domāju, mamma ar tanti Šuru tik smuki dziedāja. A kad saslima viņa... ļoti stipri. Viņa no sākuma nekā, tikai teica, lai mēs visi kopā turamies. No sākuma Veru it kā ņēma, kur to mežu... pa upi laiž. Tad mamma skrēja pie priekšsēdētāja ciema padomes, vai tā kā agrāk krieviski sovet sauca. Kaut ko viņam nesa. Nu i viņš tur zvanīja, i Veru atlaida, atbrauca atpakaļ. A ko viņa, vēl pavisam meituška bija, ko viņa tur, kur to... mežu pa upi laiž, ko viņa tur varēja darīt. A vēlāk puišus jau sūtīja kaut kur uz Tālajiem Austrumiem. Tad atkal mamma gāja pie priekšsēdētāja un atkal kaut ko nesa, kas jau bija palicis. Mēs, kas bija labāks, mēs visu tur. Mamma nesa pārdeva, lai kaut ko ēdamo dabūtu. Nu kaut ko nesa, i tad mūsu puiši atpakaļ atbrauca. Nu i tur strādājām, tikai ka vēlāk jau... Jā, mēs vēlāk jau... beidza Tirdzniecības tehnikumu jau... jau bija atbrīvots. I strādāja tanī tirdzniecībā. A Viktors, kā mežā strādāja, arī beidza to, arī, tikai neklātienē. Mežniecības to tur kaut ko. Viņi tur sveķi vis lasīja. Tur labi pelnīja. Viņš tur strādāja par kaut kādu tur, nezinu, nu kur lasa, viņš pats nelasīja, a kaut ko tur... nu kā beidzis, tur jau ļaužu nav tik daudz, tur izsūtītie un visādi, visādi sasūtīti. Viņš normāli, Viktors, dzīvoja. Viņš tā kā tuvāk te bija, viņš bites sāka audzēt. Viņam ļoti daudz bija bišu to mājiņu, ļoti daudz. Viņš, ka tagad, brauca uz Latviju, kad es te biju, mums vienmēr visiem veda medu. [...]
"Sibīrijā, kad Jūs dzīvojāt, Jūs jau lielāka bijāt, Jūs kaut ko pati strādājāt, kaut ko darījāt? "
"Jā, es, kad beidzu vidusskolu, gribēju braukt kaut kur. Mani viena meitene vis sauca: „Brauksim ar mani. " Mēs tā drusku matemātikā nekas labāks sapratu. "Brauksim ar mani." Pateicu brālim vecākam, a viņš pateica: "Mums nav līdzekļu mācīties, ej strādāt. " Vot i, nav līdzekļu mācīties. Visu mūžu tagad domāju, varēja kaut kā, kaut tur i grūti bija tikt, vienalga varēja, citi jau kaut kā tika, kaut kur, kad mācījās. I gāju strādāt. Es strādāju piena kombinātā. Vai tur ne kombināts saucās, a maslazavod vienkārši. Es vienu laiku pieņēmu pienu, a tad no rajona atbrauca priekšnieks un prasa: "Kas tad tur jums strādā par meitušku? Kur viņa tur pie jums? " Es gāju, nesu tur dokumentus, i nesu, ko tur. A tā pateica: "Siļnaja latiška. " Tur vis kā uzprasa, kas tu tāda, visi teica: "Siļnaja latišska." A viņš pateica: "Ko jūs! Izsūtīto tādā darbā paņēmuši! " I mani tad pārveda uz pašu to cehu strādāt, kur sviwstu griež. Un ziemā vajadzēja to ledu gatavot, i sūtīja malku zāģēt. A tur bija izsūtītais vetārsts, Bilovs tāds. Un viņš tad kaut kā, nu zināja, mēs kaut kā tā visi tur latvieši kaut kā satikāmies, saka: "Ej pie manis strādāt uz to, kur veterinārie... tur... punkts. " Nu es aizgāju, mani tur noformēja par sanitāri. Es tur vienu laiciņu pastrādāju. A [...] Tas galvenais grāmatvedis saka: "Ko tu te par sanitāri sēžat? Nāc pie mums uz kantori strādāt. " Nu es aizgāju uz kantori strādāt, tikai es tad iestājos mācīties Krasnojarskā. Vot Krasnojarskā par grāmatvedi mācījos, laikam vienu kursu tikai beidzu, tad aizbraucu prom. Domāju, varbūt Rēzeknē atbraukšu, kur te iestāšos. A nekur es neiestājos. Es... nekur neiestājos un tā tur strādāju pēdējā laikā [...]grāmatvedībā strādāju par rēķinvedi. A uz Rēzekni atbraucu, ta, ar tas bija piecdesmit sestajā gadā, ar darbiem grūti. Nu i pazīstams tur, pazīstams bija tas pahominka, i mani paņēma uz to, kā to organizāciju sauca, hozraščotnij bufet. Es tur strādāju, i aizsūtīja mani uz kursiem konditoru. Es Rīgā pamācījos cik ta. Tad visu mūžu, kā atbraucu, nostrādāju par konditoru. Aizgāju pensijā, es jau biju konditors-meistars. Man bija iedots tas nosaukums, tad man bija 25 % pie algas... klāt vēl pieskaitīja algai. Nu es pelnīju normāli, tā i nostrādāju tur visu mūžu. Drusku es strādāju kantorī tur, arī tanī hozraščotna. Viņiem kaut ko tur, kaut kas aizbrauc, vai kaut kas aizgāja, tad mani galvenais grāmatvedis teica: "Ej drusku kaut pie mums nedaudz pastrādā. " Nu es aizgāju, viņš negribēja mani atpakaļ laist. Bet direktore pateica: "Mums nav, kam strādāt tur, konditorejā. Ko Jūs ņemat tos, kuri var strādāt labāk! " Es vienmēr vis zīmēju tos, tortes tās zīmēju. Biju brigadieris, biju ceha vadītāja. Nu i tā, nostrādāju savu mūžu. Man liels stāžs. Aizgāju pensijā, man jau bija 62 gadi. Varbūt i vēl strādātu, es vēl stipra biju, bet tad to hozraščotno likvidēja. Pie tirdzniecības pārvaldes pievienoja. Tur sāka iet viss kas. Sāka atlaist darbiniekus. A ko ta, es strādāju – pensiju saņēmu un algu, nu i vajadzēja man iet prom. A vēlāk tur visu, nepalika tā konditorejas ceha, visu tur likvidēja. Tas bija tur, kur Dārzu ielā, es visu nostaigāju, visu tur, cik te dzīvoju. Tā dzīve tur pagāja. "
[..]

Atmiņas/intervija ar Valēriju Zuti (dzim. Mickāni) glabājas Rēzeknes augstskolas vēstures maģistrantūras 2. kursa maģistres Jeļenas Aleksejevas personīgajā arhīvā.