18. Fragmenti no lēmuma par apsūdzētā saukšanu pie kriminālatbildības. 1983. gada 15. septembris.
LVA, 1986. f., 1. apr., 45322. l., 2. sēj., 179., 180., 187., 190., 191. lp. Oriģināls.

Lēmums, ar kuru 1983. gadā Astra no liecinieka kļuva par apsūdzēto. Lēmumā minētie fakti par to, ka G. Astra izplatījis "pretpadomju literatūru" galvenokārt ņemti no G. Freimaņa liecībām. Centienos inkriminēt G. Astram "padomju valsts un sabiedriskās iekārtas apmelošanu", VDK pat nonāca līdz diezgan anekdotiskām apsūdzībām. Piemēram, kratīšanā G. Astras dzīvoklī izņemtajā A. Solžeņicina grāmatā "Gulaga arhipelāgs" rakstītais, ka Padomju Savienībā partija valdot pār visu, tika minēts kā apliecinājums grāmatas pretpadomju saturam. Tajā pat laikā 1983. gadā spēkā esošās PSRS konstitūcijas 6. pants nepārprotami noteica, ka "Padomju Savienības Komunistiskā partija ir padomju sabiedrības vadošais un virzošais spēks, politiskās sistēmas, valsts un sabiedrisko organizāciju kodols", kas nosaka "sabiedrības attīstības ģenerālo perspektīvu, PSRS iekšējās un ārējās politikas līniju".
Izmeklēšanas tālākajā gaitā pēc G. Astras aresta bija "savākti papildus pierādījumi par viņa noziedzīgo darbību, kas dod pamatu celto apsūdzību papildināt un uzrādīt jaunu apsūdzību", tādēļ 21. oktobrī tika pieņemts jauns lēmums par apsūdzētā saukšanu pie kriminālatbildības. Tiesa gan, vienīgās atšķirības no 15. septembra lēmuma bija tādas, ka 21. oktobra lēmumā bija iekļauts sīkāks Dž. Orvela grāmatas "1984" raksturojums, kā arī precizētas atsevišķas nianses citu G. Astram kratīšanā izņemto grāmatu raksturojumā. Nekā būtiski jauna šajā lēmumā nebija un arī apsūdzība bija kvalificēta pēc tā paša Latvijas PSR Kriminālkodeksa panta.

19. Protokols par iepriekšējās izmeklēšanas pabeigšanu un krimināllietas materiālu uzrādīšanu apsūdzētajam. 1983. gada 26. oktobris – 5. novembris.
LVA, 1986. f., 1. apr., 45322. l., 17. sēj., 6.–8. lp. Oriģināls.

Oktobra beigās iepriekšējā izmeklēšana bija pabeigta un turpmākās divas nedēļas G. Astra varēja iepazīties ar lietas materiāliem. Protokola beigās fiksēts G. Astras lūgums apmierināt sava advokāta iesniegumu (skat. nākamo dokumentu), kurā tas prasīja pārkvalificēt G. Astras apsūdzību no Latvijas PSR Kriminālkodeksa 65. panta II daļas ("pretpadomju aģitācija vai propaganda [..] nolūkā graut vai vājināt padomju varu" un "apmelojošu izdomājumu izplatīšana, kuri diskreditē Padomju valsts un sabiedrisko iekārtu") uz 183¹. pantu ("apzināti nepatiesu izdomājumu izplatīšana, kuri diskreditē Padomju valsts un sabiedrisko iekārtu"). Lai arī abu pantu saturs šķiet ārkārtīgi līdzīgs, tomēr būtiskākā atšķirība bija to sankcijā: 65. panta II daļā bija paredzēta brīvības atņemšana no trim līdz desmit gadiem, turklāt ar nometinājumu no diviem līdz pieciem gadiem, savukārt 183¹. pants paredzēja brīvības atņemšanu ne vairāk kā līdz trim gadiem, vai arī labošanas darbus uz vienu gadu, vai pat tikai naudas sodu. Lai gan ārēji šķiet, ka advokāts tādā veidā centās mīkstināt G. Astram draudošo sodu, tomēr faktiski advokāts ar šādu lūgumu spieda G. Astru atzīt sevi par vainīgu.

20. Advokāta I. Briģa iesniegums. Nedatēts [1983. gada novembra sākums].
LVA, 1986. f., 1. apr., 45322. l., 17. sēj., 11.–12. lp. Oriģināls.

Dokuments nav datēts, taču tā kā protokolā par iepazīšanos ar lietas materiāliem (skat. iepriekšējo dokumentu) ir atsauce uz šo iesniegumu, var secināt, ka tas sastādīts novembra sākumā un visticamāk 5. novembrī, t. i., kad G. Astra ar advokātu beidza iepazīties ar iepriekšējās izmeklēšanas materiāliem.

Lai gan iesniegumā advokāts prasīja pārkvalificēt apsūdzību no Latvijas PSR Kriminālkodeksa 65. panta II daļas uz 183¹. pantu, kurā paredzētais sods bija daudz mazāks, tomēr tajā pat laikā advokāts atzina G. Astras vainu. No šā advokāta pakalpojumiem G. Astra vēlāk atteicās, taču arī otrs advokāts aizstāvību balstīja uz prasību – mainīt apsūdzības kvalifikāciju.

Te der atcerēties, ka Maskavas politiskajās prāvās jau 60.–70. gados virkne advokātu (S. Kalistratova, D. Kaminska, B. Zolotuhins u. c.) nebaidījās prasīt savu aizstāvamo (V. Bukovska, I. Gabaja, P. Grigorenko, N. Gorbaņevskas u. c.) pilnīgu attaisnošanu.

21. Lēmums par atteikšanos ievērot apsūdzētā un viņa aizstāvja lūgumu. 1983. gada 9. novembris.
LVA, 1986. f., 1. apr., 45322. l., 17. sēj., 13.–15. lp. Oriģināls.

Neskatoties uz to, ka advokāts pat nemēģināja apšaubīt G. Astras vainu, bet tikai prasīja pārkvalificēt apsūdzību uz "vieglāku" pantu, VDK atteicās ņemt vērā šo lūgumu. Šāds atteikums netieši var norādīt uz to, ka jau novembra sākumā (t. i. aptuveni mēnesi pirms tiesas process formāli bija sācies) ļoti iespējams bija pieņemts Komunistiskās partijas un / vai VDK lēmums Gunāru Astru "iesēdināt" uz ilgāku laiku, nekā bija paredzēts 183¹. panta sankcijā (t. i. brīvības atņemšana līdz 3 gadiem).

22. Fragmenti no apsūdzības raksta. 1983. gada 11. novembris.
LVA, 1986. f., 1. apr., 45322. l., 17. sēj., 16., 17., 21., 22., 99., 100., 111. lp. Oriģināls.

Apsūdzības rakstā bija apkopoti izmeklēšanas rezultāti un fiksētas tās apsūdzības, kas pēc tam tika izskatītas tiesā. Apsūdzības raksta sākumā ir daudz vispārīgas frāzes par "sevišķi bīstamu valsts noziegumu izdarīšanu", "pretpadomju aģitāciju un propagandu", "apmelojošiem izdomājumiem" utt. Tam seko G. Astras un G. Freimaņa izdarīto "noziegumu" sīkāks apraksts.

Jau pats "noziegumu" apraksts parāda visu apsūdzības absurdumu. No eksponētajiem fragmentiem redzams, ka PSRS okupācijas laikā tiesāja pat par dzejoļu lasīšanu un ierakstīšanu magnetofona lentē. Turklāt, apsūdzībā minēts, ka šo dzejoļu ierakstus "izplatīšanas nolūkā glabāja savā dzīves vietā līdz izņemšanai kratīšanā". Ja izmeklēšana konstatējusi tikai šo dzejoļu ierakstu glabāšanu, bet nav konstatējusi to izplatīšanu (pretējā gadījumā apsūdzības rakstā būtu minēts – kam un cik ierakstu izplatīti), tad nav saprotams – kā apsūdzība šajā faktā saskatīja arī "izplatīšanas nolūku"? Līdzīgi formulējumi – ierakstījis / pierakstījis / sarakstījis "izplatīšanas nolūkā" un pēc tam "glabājis līdz izņemšanai kratīšanā" parādās arī citos apsūdzības punktos. Turklāt, "izplatīšanas nolūks", ir pierakstīts gandrīz visiem darbiem, kas VDK nepatika. Šāds konkrētu faktu trūkums uzskatāmi parāda, ka apsūdzība bija safabricēta.