[..]

 

Plkst. 18.20 priekš[sēdis] pasludina tiesas sēdes turpinājumu un dod pēdējo vārdu tiesājamam Astram.

Pēdējā vārdā tiesājamais Astra saka:

"Man kā vaina tiek inkriminēti smagi noziegumi – Dzimtenes nodevība un mēģinājums savervēties ārvalsts izlūkdienestā. Bet es kā izmeklēšanā, tā arī šeit stūrgalvīgi noliedzu šīs apsūdzības. Tādēļ es vēlreiz gribu darīt zināmus tiesai savus apsvērumus šajā jautājumā. Mēģinājumu savervēties ārvalsts izlūkdienestā un izdarīt Dzimtenes nodevību apstiprina tikai Tuheļa liecības. Visas pārējās manas darbības, ja tās izskata objektīvi, nevar būt par pierādījumiem. Es jau vairākkārt esmu teicis un arī tagad paziņoju, ka Tuhelis pret mani izturas negodīgi. Viņš rāda godīga cilvēka izskatu. Bet viņš izpauda noslēpumu un tas ir pierādīts. Tādēļ viņš cenšas izcelties ar savu atzīšanos. Turklāt, lai piešķirtu [ticamāku] izskatu savām vaļsirdīgajām atzīšanām, viņš nepareizi izklāsta dažus faktus. Sakarā ar to es vēlos pievērst uzmanību tikai tam, ka Tuhelis šeit tiesas sēdē paziņoja, ka Astra neticēja par visiem simts procentiem draudzībai ar viņu, t.i. Tuheli. Tālāk Tuhelis paziņoja, ka tādēļ viņš runājis ar mani [kā] spēlējoties. Tātad iznāk tā, ka viņš runājis ar mani piesardzīgi. Sakarā ar to rodas jautājums, kā tādos apstākļos viņam var uzticēties tik nopietnā lietā kā vervēšana ārvalsts izlūkdienestā.

Tāda Tuheļa uzvedība liek apšaubīt viņa vaļsirdību. Faktiski, lai arī nav labi tā runāt, sanāk tā, ka šajā lietā es attiecībā pret Tuheli [esmu] sanācis trešais prokurors.

Tuhelis dod ļoti pretrunīgas liecības. Tā 21. oktobrī viņš paziņoja, ka mani viņš cienīja un starp mums strīdu nav bijis. Tajā pat dienā, bet nedaudz vēlāk Tuhelis paziņoja, ka viņš un es savā starpā tikai strīdamies. Patiesībā gan lieta ir tāda, ka viņš nekad nestrīdas un arī dzīvē neko nedara.

Prokurors ir apšaubījis manu liecību ticamību tajā [jautājumā], ka man nav bijuši sakari ar amerikāņiem, bet bija tikai pazīšanās, kā arī jautājumā par literatūru. Es vēlreiz apliecinu, ka lai lasītu speciālo, un proti – ekonomisko literatūru, dziļa valodas zināšana nav nepieciešama. Labi valodu ir jāzin tikai lasot politisko un sabiedrisko literatūru. Turklāt, tas viss, kas [kratīšanā] tika atrasts un izņemts manā dzīvoklī, tas bija iegūts pirms iepazīšanās ar amerikāņiem 1954.–1956. gados.

Kas attiecas uz manas personības raksturojumu, tad rodas tāds iespaids, ka es pēc sava rakstura esmu stingrs, stabils un man piemīt īpašība – konsekvence savās darbībās. Tādā gadījumā, ja arī tiesai ir izveidojies šāds viedoklis, tad lūdzu ņemt vērā, ka pēc pirmās iepazīšanās ar amerikāņu diplomātiem man bija lielas iespējas viņiem nodot vis, ko vien vēlējos. Bet es taču viņiem nenodevu neko, pat papīra strēmeli nenodevu. Jūs pārmetāt man arī to, ka es neatlaidīgi tiecos pēc sakariem ar amerikāņiem. Bet tad rodas jautājums, kādēļ šīs neatlaidības man trūka nododot amerikāņiem ziņas? Tas taču neizskatās loģiski.

Kas attiecas uz tiltu un militāro objektu fotografēšanu, tad es lūdzu ņemt vērā, ka tikai vienu fotouzņēmumu ar tiltu pāri Dņeprai esmu izgatavojis pēc iepazīšanās ar amerikāņiem, bet visi pārējie tiltu uzņēmumi ir izgatavoti līdz šīs iepazīšanās [sākumam].

Par manu darbu rūpnīcā "VEF". Sākot strādāt šajā rūpnīcā es neko nezināju un neko nepratu darīt. Patiesas cilvēciskas attiecības es līdz šim nepazinu, jo ģimenē audzināts netiku, izņemot apzinīgumu no mātes puses.

Tādēļ man rūpnīcā "VEF" nācās daudz ciest un tikai tur es iemācījos strādāt. Pamatā es strādāju radio ražošanas cehā un labi apguvu savu specialitāti. Vienlaikus ar darbu rūpnīcā es mācījos un pabeidzu tehnikumu. Tādēļ man dzīvē nav bijis nekādu izpriecu un mani priekšstati par dzīvi aprobežojās ar to, ka visiem cilvēkiem ir jāstrādā.

Divdesmit piecu gadu vecumā es kļuvu par rūpnīcas nodaļas priekšnieku. Tas atspoguļojās manā raksturā – tas kļuva vienpusīgs. Es ļoti daudz strādāju, pieliku visas pūles tam, lai darbs manā nodaļā noritētu labi. Lieta aizgāja līdz tam, ka tad, kad pārnācu no darba mājās, es knapi turējos kājās. Bet tādu pūļu rezultātā es guvu panākumus darbā. Tiesa, tas atsaucās uz manu raksturu. Es kļuvu skarbs. Es ļoti nežēlīgi prasīju no saviem padotajiem, neskatoties uz apkārt esošajiem, es prasīju no visiem apzinīgu savu pienākumu pildīšanu. Īsi sakot, tas viss noveda pie tā, ka par mani radās iespaids kā par spējīgu ražošanas vadītāju. Manis vadītā nodaļa rūpnīcā ieņēma pirmo vietu.

Mani panākumi darbā noveda pie tā, ka radās jautājums par manu piederību partijai. Par to es runāju savās liecībās. Bet man tas bija spēcīgs trieciens, jo es rūpnīcu pametu un izrādījos uz sēkļa. Es nezināju, ko man darīt un kurp man iet, tā kā izņemot rūpnīcu "VEF" es neko nezināju, pat nepazinu pilsētu.

Divas nedēļas, pēc tam kad aizgāju no rūpnīcas "VEF", es uzzināju, ka nodaļu, kuru es vadīju, sāka saukt par komunistiskā darba nodaļu. Tas man bija jaunums, un es jutu, ka arī daļa no mana darba ir ieguldīta šajā lietā, tā kā es 2 gadus biju strādājis šajā nodaļā. Man radās tāds iespaids, ka vienmēr jāiet taisns ceļš un tad viss būs labi.

Es iestājos darbā Latvijas Valsts Universitātes laboratorijā un teikšu atklāti, ka nonācu trakā kompānijā. Laboratorijā nebija nekādas organizētības, disciplīnas, bet bija nolaidība. No laboratorijas priekšnieka puses nebija nekāda prasīguma. Savas muļķības dēļ es jau no paša sākuma sāku norādīt uz šīm nekārtībām, vienlaikus paskaidrojot, ka esmu strādājis ražošanas kolektīvā un tādēļ varu šo to ieteikt. Es nevarēju samierināties ar tādu stāvokli un 1960. gada vasarā un rudenī vairākas reizes par to teicu Vicinskim. Es pat nevarēju godīgā veidā saņemt savu algu par darbu. Es nolēmu no šī darba aiziet, bet Vicinskis pielika ne mazums pūļu, lai mani noturētu. Un kad es nonācu Valsts Drošības komitejā es neko nezināju – kas, kā un kāpēc. Es taču pirmais devu liecības un tādēļ neko nezināju, bet, kad man deva iespēju iepazīties ar manu darba kolēģu Vicinska un Baltkāja liecībām, tikai tad es uzzināju, ko viņi ir sastāstījuši. Visu sarunu lielākā daļa, kas notika laboratorijā, ir izdomāta un man pierakstīta, bet Akmentiņš un Baltkājs taču to darīja katru dienu. Baltkājs arī iepriekšējā izmeklēšanā deva juceklīgas liecības. No saviem izdomājumiem Baltkājs nav atteicies arī šeit, tiesā.

Par rūpnīcas "VEF" plānu. Lai noskaidrotu rūpnīcas "VEF" teritorijas plāna slepenības pakāpi, no rūpnīcas "VEF" darbinieku vadošā sastāva bija iecelta kompetenta komisija. Šai komisijai tika uzdots jautājums par to, vai es varu šo plānu papildināt tā, lai tas kļūtu slepens. Šī komisija deva slēdzienu, ka plāns nav slepens un papildināt to tā, lai tas kļūtu slepens es nevarēju. Tad tika iecelta jauna, no Tautas saimniecības padomes darbiniekiem [sastāvoša] komisija un tā deva slēdzienu, ka es varēju šo plānu papildināt tā, lai tas kļūtu slepens. Bet es šim slēdzienam nepiekrītu, jo uzskatu, ka rūpnīcas "VEF" komisija ir labāk informēta par šo plānu un pašu rūpnīcu, nekā komisija, kas sastādīta no Tautas saimniecības padomes darbiniekiem.

Prokurors prasa izslēgt no apsūdzības trīs punktus. Tas ir raksturīgs fakts. Manis apsūdzēšana tajā, ka es it kā esot marksismu nosaucis par jezuītismu nāca tikai no Baltkāja. Kādēļ prokurors prasa izslēgt šo punktu no apsūdzības? Es domāju, ka par iemeslu tam kļuva tas, ka pats Baltkājs apjuka un nespēja tiesā liecināt to, ko viņš liecināja izmeklēšanā. Tāpat man svarīgi ir arī tas, kādēļ prokurors nepiedāvā izslēgt no apsūdzības citus punktus, jo visas apsūdzības par manām darbībām laboratorijā ir devuši Vicinskis un Baltkājs, bet kas attiecas uz Kalniņu, tad tā vispār ir tukša personība. Ko viņam pateiks, to viņš arī runās.

Attiecībā par manu ietekmi uz citiem. Es pats nesaprotu no kurienes tā radusies. Par manu ietekmi uz citiem daudz runāja Tuhelis. Bet kā var ticēt šim cilvēkam, kurš atteicies no savas tautības un vārda. Kas ietekmējis viņu? Tas taču bija izdarīts pirms [viņš] iepazinās ar mani.

Taisot spriedumu un vērtējot [citu] liecinieku un Tuheļa dotās liecības par mani es lūdzu ņemt vērā to, ka Tuhelis tik tiešām, kā tas redzams no viņa uzvedības, cenšas mazināt savu vainu tā, ka uzveļ visu man. Tuhelis nevar man piedot to, ka Valsts drošības komitejā es pateicu par viņa piederību izlūkdienestam. Par to viņš vēl vakar man pārmeta.

Vēl lūdzu tiesu vērst uzmanību uz to, ka izmeklēšanas laikā Valsts drošības komitejā majors Andrejevs rīkojās negodīgi pierakstot liecinieku liecības. To noskaidroju šeit tiesas izmeklēšanas laikā, kad pratināja lieciniekus. Un pats Andrejevs ne tikai pierakstīja liecinieku liecības, tad šie dokumenti nevar tikt uzskatīti par pilnvērtīgiem. Es pats daudz strīdējos ar Andrejevu, jo es krievu valodu protu labi.

Taisot spriedumu es lūdzu visu manis teikto ņemt vērā. Es lūdzu ņemt vērā arī to, ka daudz ko es pienācīgi nenovērtēju.

Beigās es lūdzu vērst uzmanību uz K[rimināl]k[kodeksa] 59. pantu. Pēc šā panta es sevi par vainīgu neatzinu un neatzīstu, jo tādas darbības, ko paredz šis pants es neesmu izdarījis. Neesmu pat izdarījis mēģinājumu veikt šādas darbības.

Es arī lūdzu objektīvi izturēties pret maniem raksturojumiem un neizslēgt mani no universitātes.”

Plkst. 19.05 priekš[sēdis] pasludina tiesas sēdē pārtraukumu līdz 1961. gada 26. oktobra plkst. 9.00.

[..]

 

Latvijas Valsts arhīvs, 1986. f., 1. apr., 43960. l., 11. sēj., 270.–277. lp. Oriģināls.