UZRAUDZĪBAS LIETVEDĪBA Nr. 02DS‑647‑87

 

L Ē M U M S

 

PSRS Augstākās Tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

Priekšsēdētājs R.G. Tihomironovs

tiesas locekļi O.M. Daņilovs un

S.B. Romazins

 

1987. g. 30. decembra sēdē izskatīja PSRS Augstākās Tiesas Priekšsēdētāja pirmā vietnieka protestu par Latvijas PSR Augstākās Tiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 1983. g. 19. decembra spriedumu, kurā

Astra Gunārs Lariona dēls, dzimis 1931. gadā, latvietis, ar vidēji-tehnisko izglītību, precējies, agrāk tiesāts pēc Latvijas PSR K[rimināl]k[kodeksa] 59. p[anta] I d[aļas], 65. p[anta] I d[aļas] un 209. p[anta], strādājis par Ceļu būves pārvaldes strādnieku, -

notiesāts pēc Latvijas PSR K[rimināl]k[kodeksa] 65. p[anta] II d[aļas] ar brīvības atņemšanu uz 7 gadiem un izsūtījumu uz 5 gadiem, atzīts par sevišķi bīstamu recidīvistu. Soda izciešana noteikta sevišķa režīma labošanas darbu kolonijā no 1983. g. 15. septembra.

Lietā notiesāts arī Freimanis G.E., attiecībā uz kuru protests nav iesniegts.

Protestā iesniegts jautājums par dažu epizožu izslēgšanu no Astram uzrādītās apsūdzības, soda samazināšanas līdz brīvības atņemšanai uz 5 gadiem un papildsoda – izsūtījuma uz 5 gadiem – izslēgšanas no sprieduma.

Noklausoties PSRS Augstākās Tiesas locekļa S.B. Romazina un PSRS Prokuratūras nodaļas prokurora J.E. Ovčarova slēdzienu, kurā prasīts protestu apmierināt, Tiesas kolēģija

 

n o s k a i d r o j a:

 

Saskaņā ar spriedumu Astra atzīts par vainīgu pretpadomju aģitācijas un propagandas izdarīšanā, kā persona, kas agrāk sodīta par sevišķi bīstamiem valsts noziegumiem, kas veikti šādos apstākļos.

1980. g. pavasarī Astra savā dzīves vietā Rīgā saņēma no sava pazīstamā Inta Pālīša[1] un ar mērķi izplatīt iztulkoja no krievu valodas latviešu valodā mašīnraksta tekstu "PSRS valdībai, VFR valdībai, valstu valdībām, kas parakstījušas Atlantijas... ANO ģenerālsekretāram Kurtam Valdheima kungam"[2], kurā apgalvots, ka padomju varas atjaunošana Baltijas republikās it kā ir uzskatāma par PSRS "okupācijas" sekām, un ka šo valstu tautai ir liegta iespēja lemt par savu likteni, izvirzīta prasība likvidēt tajās padomju iekārtu. Tulkojuma tekstu Astra pārrakstīja parastā burtnīcā, kuru kopā ar augstākminēto tekstu, ar mērķi izplatīt, nodeva Intam Cālītim, bet tas pavairoja uz rakstāmmašīnas un izplatīja Rīgā savu paziņu starpā. Burtnīcu tas atdeva Astram, nododot viņam arī divus pavairotā teksta eksemplārus, kas tika atrasti un izņemti kratīšanā pie Astras 1983. g. janvārī.

1981. G. Astra, izmantojot savu fototehniku, ar mērķi izplatīt, pārfotografēja ārzemēs izdoto Agņa Baloža grāmatu "Baltijas republikas Lielā Tēvijas kara priekšvakarā" un izgatavoja šīs grāmatas teksta negatīvus, kura satur apmelojumus padomju valsts un sabiedrisko iekārtu, Padomju Savienības ārpolitiku pirms kara sākuma.

1981. g. decembrī Astra nodeva Freimanim minētās grāmatas [foto]negatīvus, lai izgatavotu un izplatītu fotokopijas. Freimanis ar fototehnikas palīdzību izgatavoja vairākas [šīs] grāmatas fotokopijas, no kurām vienu eksemplāru atstāja sev, bet pārējos nodeva Gunāram Subačam un tas izplatīja paziņu starpā.

1982. g. sākumā Freimanis atdeva Astram minētos fotonegatīvus, bet 1982. g. pavasarī Astra atkal nodeva tos Freimanim, un ar to pašu mērķi tika izgatavotas grāmatas fotokopijas un izplatītas Rīgā atsevišķu pilsoņu starpā.

1982. g. februārī Freimaņa dzīvoklī Astra ierakstīja magnetofona lentē pretpadomju satura dzejoļus "Brīvības monologs", "Monologs ar dzimteni", kā arī fragmentus no dzejoļiem "Kurzemes monologs", "Zemgales monologs", "Vidzemes monologs", "Rīgas monologs", "Kritušo kareivju monologs", ar mērķi izplatīt glabāja pie sevis mājās līdz izņemšanai kratīšanā 1983. g. 6.-7. janvārī.

1982. g. rudenī Astra izplatīšanas nolūkā saņēma no Freimaņa un glabāja pie sevis ar roku rakstīto Jāņa Zariņa sacerējuma "Latvieši Krievijā vai kā tapa Latvija" vienu eksemplāru, kurš saturēja apmelojošus datus par pirmās sociālistiskās valsts rašanos, kā arī padomju valdības un komunistiskās partijas darbību 1917.-1918. g.

No 1976. g. līdz izņemšanai kratīšanā 1983. g. 6.–7. janvārī Astra ar mērķi izplatīt glabāja pretpadomju satura Georga[3] Orvela grāmatu "1984". 1981. g. oktobrī Astra šo grāmatu parādīja Robertam Cīrulim, paskaidrojot, ka tajā stāstīts par kapitālistiskās iekārtas priekšrocībām salīdzinājumā ar sociālistisko iekārtu.

Bez tam, kā atzina tiesa, Astra no 1976. g. līdz 1983. g. janvārim, veicot pretpadomju aģitāciju un propagandu ar mērķi graut vai vājināt padomju varu, ar viņa rīcībā esošās foto tehnikas palīdzību pavairoja, bet pēc tam izplatīja iedzīvotāju starpā:

‑ ārzemēs izdotos latviešu emigranta Anšlāva Eglīša pretpadomju darbus "Laimīgie"; "Piecas dienas", kuros padomju iekārta Latvijā salīdzināta ar "padomju cietumu";

‑ ārzemēs izdotos latviešu emigranta Hermaņa Kreicera grāmatas "Logi", "Nu ardievu Vidzemīte", "Atspīdumi", kas izkropļo padomju varas būtību un dzīvi Latvijā 1919. g., 1940.-1941. g. un pēckara gados;

‑ ar to pašu mērķi glabājis līdz izņemšanai kratīšanā Jāņa Grīna pretpadomju grāmatu lappušu [foto]negatīvus "... Zviedrijas stāsti", Jāņa Jūrmalnieka "Latvijas iekļaušana Padomju Savienībā"; Kaudzītes Matīsa "Jaunie mērnieku laiki"; Margitas Gūtmanes "Veronika Strēlerte"; Arnolda Spekkes "Atmiņu brīži"; Aleksandra Solžeņicina "Arhipelāgs Gulags";

‑ izgatavoja un ar mērķi izplatīt glabāja kinofilmu reprodukcijās Abauruhmana Avtarhanova[4] pretpadomju satura grāmatas "Partokrātijas izcelšanās" lappuses;

‑ divus Jāņa Zariņa apmelojošus pretpadomju satura tekstus "Refleksijas par tautu un Dzimteni";

‑ izgatavoja un ar mērķi izplatīt glabāja pretpadomju satura sacerējuma tekstu latviešu valodā, kas sākas ar vārdiem "Nakts, 24. februāris, 12-00... ";

‑ ar mērķi izplatīt glabāja divas Ādolfa Hitlera grāmatas: "Mein Kampf" un grāmatu "Vācu brīvības cīņa". Ādolfa Hitlera runas; Riharda Vurmbranda brošūru "Kāpēc es esmu revolucionārs"[5]; Sergeja Saprana[6] grāmatu "Caur Krievijas tumsu pie Latvijas Saules"; Lancelota Lavtona "Padomju Krievijas ekonomiskā vēsture";

‑ 50 žurnālus "Signal", izdotus 1942-44. g[adā].

‑ mašīnraksta tekstus ar nosaukumu "Vēlreiz par ebrejiem un lietuviešiem", "Marts Niklus apsūdz pils. Vavreņuku un citas vardarbību pielietojušās personas, kuru uzvārdi vēl līdz šim nav paziņoti".

Izskatot lietas materiālus un apspriežot protesta argumentus, tiesas kolēģija atzīst, ka protests ir apmierināms.

Tiesas sēdē Astra atzina, ka viņš, nezinot Cālīša nolūkus, pēc viņa lūguma tiešām pārtulkojis no krievu valodas uz latviešu tā atnesto dokumenta "PSRS valdībai, VFR valdībai, VDR valdībai, valstu valdībām, kas parakstījušas Atlantijas... ANO ģenerālsekretāram Kurtam Valdheima kungam" mašīnraksta tekstu, pārrakstījis šā teksta saturu parastā burtnīcā, bet pēc tam atdevis Cālītim.

Cālītis, apstiprinot Astras liecības, paskaidroja, ka Astras pārtulkoto tekstu viņš pēc savas iniciatīvas pavairojis uz rakstāmmašīnas un izplatījis savu paziņu starpā.

Tiesa nav minējusi pierādījumus, kas apstiprinātu vienošanos vai Astras līdzdalību ar Cālīti minētā dokumenta teksta pavairošanā vai izplatīšanā iedzīvotāju starpā. Tas fakts, ka Astra tekstu pārrakstījis savā burtnīcā un glabājis neiepazīstinot citas personas ar tā saturu, nesatur pretpadomju aģitācijas un propagandas sastāvu.

Tāpat tiesa bez pietiekama pamatojuma izdarījusi secinājumu par to, ka Astra ar mērķi izplatīt glabājis mājās 1982. g. februārī magnetofona lentā viņa ierakstītos dzejoļus "Brīvības monologs", "Monologs ar dzimteni" un fragmentus no dzejoļiem "Zemgades monologs"[7], "Vidzemes monologs", "Kurzemes monologs", "Rīgas monologs" un "Kritušo kareivju monologs".

Kas attiecas uz grāmatu glabāšanu: Jāņa Grīna "Zviedrijas stāsti"[8], Jāņa Jūrmalnieka "Latvijas iekļaušana Padomju Savienībā", Kaudzītes Matīsa "Jaunie mērnieku laiki", Margitas Gumanes[9] "Veronika Strēlerte", Arnolda Spekkes "Atmiņu brīži", Aleksandra Solžeņicina "Arhipelāgs Gulags", Abauruhmana Avtarhanova "Partokrātijas izcelšanās", Jāņa Zariņa "Refleksijas par tautu un Dzimteni", Ādolfa Hitlera "Mein Kampf" un „Vācu brīvības cīņa”, Riharda Vurmbranda "Kāpēc es esmu... revolucionārs", Lancelota Lavtona "Padomju Krievijas ekonomiskā vēsture", Sergeja Saprana darbu "Caur Krievijas tumsu pie Latvijas Saules", 50 žurnālus "Signal", mašīnraksta tekstus ar nosaukumu "Vēlreiz par ebrejiem un Latviju"[10], "Marts Niklus apsūdz Vavreņuku un citas vardarbību pielietojušās personas, kuru uzvārdi vēl līdz šim nav paziņoti", ārzemju radiostaciju raidījumu ierakstus magnetofonā, tad Astra tiesā apgalvoja, ka glabājis tos sev, bet ne ar mērķi tos izplatīt iedzīvotāju vidū.

Šie Astras apgalvojumi nav atspēkoti ar lietas materiāliem, bet spriedumā nav norādīti pierādījumi, kas liecinātu, ka Astra pats vai ar citu personu palīdzību būtu izplatījis uzskaitītos pretpadomju materiālus.

Ņemot vērā Astras apsūdzības apjoma samazināšanos, nepieciešams soda mēru mīkstināt.

Pamatojoties uz izklāstīto un vadoties no Likuma par PSRS Augstāko tiesu 27. p[anta], tiesas kolēģija

 

n o l ē m a:

 

Latvijas PSR Augstākās Tiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 1983. g. 19. decembra spriedumu attiecībā uz Astru Gunāru Lariona dēlu izmainīt.

Izslēgt apsūdzības epizodes par pretpadomju satura dokumenta "PSRS valdībai, VFR valdībai, VDR valdībai, valstu valdībām, kas parakstījušas Atlantijas... ANO ģenerālsekretāram Kurtam Valdheima kungam" pavairošanu un izplatīšanu, kā arī par literatūras un citu dokumentu glabāšanu ar mērķi tos izplatīt: magnetofona lenti [ar] dzejoļiem "Brīvības monologs", "Monologs ar dzimteni" un fragmentus no dzejoļiem "Zemgales monologs", "Vidzemes monologs", "Kurzemes monologs", "Rīgas monologs" un "Kritušo kareivju monologs"; grāmatas "Zviedrijas stāsti", "Latvijas iekļaušana Padomju Savienībā", "Jaunie mērnieku laiki", "Veronika Strēlerte", "Atmiņu brīži", "Arhipelāgs Gulags", "Partokrātijas izcelšanās", "Refleksijas par tautu un Dzimteni", "Mein Kampf" un "Vācu brīvības cīņa", "Kāpēc es esmu... revolucionārs", "Caur Krievijas tumsu pie Latvijas Saules", "Padomju Krievijas ekonomiskā vēsture"; 50 žurnālus "Signal"; mašīnraksta tekstus ar nosaukumu "Vēlreiz par ebrejiem un Latviju", "Marts Niklus apsūdz Vavreņuku un citas vardarbību pielietojušās personas, kuru uzvārdi vēl līdz šim nav paziņoti", ārzemju radiostaciju raidījumu ierakstus magnetofonā.

Samazināt Astram G.L., pēc Latvijas PSR K[rimināl]k[kodeksa] 65. p[anta] II d[aļas] piespriesto sodu – brīvības atņemšanu no 7 gadiem uz 5; izslēgt no sprieduma papildsodu – izsūtījumu uz 5 gadiem.

Pārējā daļā spriedumu atstāt bez izmaiņām.

 

 

 

Priekšsēdētājs paraksts (R.G. Tihomirovs)

 

Tiesas locekļi paraksts

(O.M. Daņilovs)

paraksts

(S.B. Romazins)

 

 

 

 

 

Latvijas Valsts arhīvs, 1986. f., 1. apr., 45322. l., 17. sēj., 426.-431. lp.