Piemineklis 20. gs. 40. gados
1940. gada jūnijā sākās traģiskākais posms Latvijas XX gadsimta vēsturē. PSRS okupācija, Vācijas okupācija, karš un atkārtota PSRS okupācija. Fakts, ka Brīvības piemineklis šo laiku pārdzīvoja ir gandrīz brīnums.

Likteņa ironija, ka 1940. gada jūnijā, jau pēc Latvijas neatkarības zaudēšanas, ziedus pie Brīvības pieminekļa devās nolikt arī okupantu izveidotās marionešu valdības galva Augusts Kirhenšteins. Neskatoties uz to, drīz vien daudziem Latvijas iedzīvotājiem Brīvības piemineklis kļuva par nevardarbīgās pretošanās simbolu. 1940. gada jūnija beigās un jūlija sākumā katru dienu daudz cilvēku devās nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, lai vismaz tādā veidā parādītu savu attieksmi pret Latvijas okupāciju. Kā atbilde uz to, 1. jūlijā Latvijas Komunistiskās partijas laikrakstā "Cīņa", parādījās raksts, ka šī "ākstīšanās pie Brīvības pieminekļa jāizbeidz" un pāris dienas vēlāk jaunais Rīgas prefekts A. Serdants ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa aizliedza, jo tas esot izraisījis "dažus satiksmes un kārtības traucējumus". Propagandas nolūkos presē Brīvības pieminekļa nosaukumu pat sāka rakstīt ar mazo burtu. Ir zināmi gadījumi, kad cilvēkus arestēja, ja ejot garām Brīvības piemineklim, viņi atdeva tam godu vai 18. novembrī nolika pie pieminekļa ziedus.

Komunistu terors nonāca līdz pat tādam absurdam, ka 1941. gada 14. jūnijā deportēto vidū bija cilvēki, kurus apsūdzēja par to, ka viņi desmit gadus iepriekš bija piedalījušies līdzekļu vākšanā Brīvības pieminekļa celtniecībai.

"Baigajā gadā" notikušās komunistu zvērības atstāja tādu šoku uz Latvijas iedzīvotājiem, ka 1941. gada 1. jūlijā, kad Vācijas karaspēks ieņēma Rīgu, cilvēki to uztvēra kā atbrīvošanu. Daudz cilvēku devās pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus. Uz laiku pie pieminekļa pat atjaunojās goda sardze. Taču jaunie "atbrīvotāji" netaisījās atjaunot Latvijas valsti un goda sardze pie Brīvības pieminekļa atkal drīz vien nozuda. Taču vācieši ziedu nolikšanu pie pieminekļa neaizliedza. Tieši otrādi, viņi centās pieminekli izmantot savas propagandas nolūkos. Ziedu nolikšana pie pieminekļa gan 18. novembrī, gan 1. jūlijā, gan arī citos gadījumos tika pārvērsta par propagandas pasākumiem, kuriem vajadzēja attēlot latviešu tautas pateicību vācu armijai, kas tos atbrīvojusi no "žīdu-boļševiku ordām".

1944. oktobrī Rīgā atkal ienāca Sarkanā armija, Latvija atkal kļuva par "Padomju Sociālistisko Republiku". Drīz pēc kara Komunistiskās partijas vietējie vadītāji neoficiālās apspriedēs sāka domāt – ko iesākt ar Brīvības pieminekli. Radikālākie piedāvāja to nojaukt, taču baidījās, ka tas varētu izsaukt pārāk lielu tautas neapmierinātību. Ļoti spilgti to raksturo fragments no Eduarda Berklava atmiņām. Pēc kara no Maskavas atsūtītais Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās komitejas otrais sekretārs un faktiskais politiskās dzīves noteicējs Latvijā Ivans Ļebedevs bija Berklavam atklāti pateicis: „Ja tu būtu īsts komjauniešu vadonis (vožak), tad tu uz kādu nakti sarunātu traktoristu, kas strādā ar lieljaudas kāpurķēžu traktoru, lai tas paņem līdzi garu trosi un atbrauc pie Brīvības pieminekļa, apmet trosi ap pieminekli un to nogāž. Mēs te spriedelējam un nezinām, ko ar to pieminekli iesākt. Ja tu to izdarītu, mēs, protams, tevi publiski pabārtu, bet tu būtu paveicis vērtīgu darbu”.

Šādā nenoteiktā stāvoklī, starp "būt vai nebūt" Brīvības piemineklis pavadīja turpmākos divus gadu desmitus.

1. Brīvības piemineklis. 20. gs. 40. gados.
LNA LVKFFDA, P-4414

2. "Ākstīšanās pie Brīvības pieminekļa jāizbeidz".
Cīņa, Nr.14 (01.07.1940), 1.lpp.

3. Rīgas prefekta A. Serdanta "aizrādījums".
Cīņa, Nr.16 (03.07.1940), 7.lpp.

4. Goda sargus pie Brīvības pieminekļa turpmāk vairs neizliks.
Latvijas Kareivis, Nr.161 (19.07.1940), 3.lpp.

4a. Goda sargus pie Brīvības pieminekļa ...
Brīvā Zeme, Nr.161 (19.07.1940), 2.lpp.

5. Nacistiskās Vācijas karavīri soļo pie Brīvības pieminekļa Rīgā. 1942. gads.
LNA LVKFFDA, P-945

6. Sarkanās armijas bruņu tehnika pie Brīvības pieminekļa Rīgā. 1945. gads.
LNA LVKFFDA, P-5400-VI

7. Par godu Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanām motociklisti brauc gar Brīvības pieminekli.
Rīga, 1947. gads.
LNA LVKFFDA, P-248

8. Skats uz Brīvības pieminekli no Brīvības bulvāra un Aspazijas bulvāra krustojuma. 20. gs. 40. gadi.
LNA LVKFFDA, 11048P