Piemineklis 20. gs. 50–80. gados
Pēc J Staļina nāves visā Padomju Savienībā un arī Latvijā pakāpeniski sākās process, ko vēlāk sāka dēvēt par "atkusni". Piecdesmito gadu otrajā pusē Latvijā vadošos amatos salīdzinoši bižāk nonāca vietējie, kurus vēlāk nosauca par "nacionālkomunistiem" vai "reformkomunistiem". Lai arī šajā laikā runas par Brīvības pieminekļa nojaukšanu bija pieklusušas, taču ne beigušās. Laikabiedri atceras, ka Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ideoloģiskais sekretārs Arvīds Pelše, kurš 1959. gadā kļuva par LKP CK pirmo sekretāru un faktisko saimnieku Latvijā, esot izteicis nožēlu, ka piemineklis kara laikā nav sagrauts. Ir neapstiprinātas ziņas, ka vēl 1963. gadā Latvjas PSR vadītāji esot sprieduši par Brīvības pieminekļa uzspridzināšanu.

Lai arī "padomju" varasvīri neriskēja Brīvības pieminekli sagraut fiziski, taču šajā laikā bija mēģinājumi to izdarīt garīgi. Piemēram, piecdesmito gadu beigās vietējie gidi ekskursantiem esot stāstījuši, ka trīs zvaigznes Brīvības pieminekļa galotnē esot uzliktas "padomju varas" laikā. Citi pat esot stāstījuši, ka piemineklis vispār ticis uzcelts tikai pēc Otrā pasaules kara un sievietes tēls pieminekļa augšdaļā esot "māte Krievija", kas tur rokās trīs zvaigznes – trīs Baltijas "Padomju Sociālistiskās Republikas"...

Un tomēr, tautas atmiņā piemineklis saglabāja savu tiešo – Brīvības pieminekļa nozīmi. Pieminekļa apkārtni pastāvīgi novēroja, tomēr laiku pa laikam, it sevišķi 18. novembrī, bija cilvēki, kas gāja pie pieminekļa un nolika ziedus. Brīvības pieminekļa simboliskā nozīme bija tika liela, ka 1969. gada pavasarī matemātikas students Iļja Rips, protestējot pret Čehoslovākijas okupāciju, mēģināja pie pieminekļa pašsadedzināties. Iecerētais neizdevās tādēļ, ka tuvumā dežurējošie "modro orgānu" pārstāvji liesmas ātri apdzēsa, bet pašu I. Ripu arestēja.

Septiņdesmito – astoņdesmito gadu mijā notika neliels brīnums: Brīvības pieminekļa restaurācija. Lai arī 1981. gadā to pārtrauca, tā arī līdz galam nepaveicot visus iecerētos darbus, tomēr šīs restaurācijas laikā tika novērsti gan laika gaitā piemineklim radušies bojājumi, gan ievērojami uzlabots pieminekļa ārējais izksats.

Laikā, kuru mēs šodien saucam par "Trešo atmodu", Brīvības piemineklis un tā apkārtne kļuva par vietu, kur tautas atmoda sadūrās ar brūkošās "padomju" impērijas mēģinājumiem šo atmodu apslāpēt. 1987. gada 14. jūnijā grupa "Helsinki-86" organizēja ziedu nolikšanu pie pieminekļa, lai godinātu 1941. gada deportēto piemiņu. Varas pārstāvji šajā pat dienā pie pieminekļa organizēja "velo svētkus". 23. augustā, lai nepieļautu organizētu ziedu nolikšanu pie pieminekļa, tā apkārtni apjoza miliču ķēdes. 18. novembrī ap pieminekli bija novietoti vēl lielāki milicijas spēki. Un tomēr, jau nākamajos gados pieminekļa apkārtnē dažādos piemiņas pasākumos un tautas manifestācijās pulcējās desmiti tūkstoši cilvēku. Brīvības piemineklis bija pārdzīvojis tumšāko laiku savas pastāvēšanas vēsturē.

1. Atklātne. Skats uz Brīvības pieminekli. 20. gs. 50. gadi.

2. Stafetes skrējiens Rīgā 1958. gada 2. maijā.
LNA LVKFFDA, P-1582

3. Trolejbusu satiksme ap Brīvības pieminekli. 1958. gads.
LNA LVKFFDA, P-1582

4. Protestējot pret Čehoslovākijas okupāciju 1969. gada 13. aprīlī, pie Brīvības pieminekļa mēģināja pašsadedzināties Latvijas universitātes students Iļja Rips.
LNA LVA, 1986. f., 1. apr., 45165. l., 2. sēj., 18., 49a., 49b. lp.

5. Brīvības pieminekļa zvaigžņu restaurācija 1980. gadā. Restaurēto zvaigžņu ievietošana piemineklī.
A.Kučinska personīgais arhīvs.

6. 1987. gada 14.jūnijā Rīgas pilsētas izpildkomiteja ar LKP atbalstu organizēja „bērnu un jauniešu velosvētkus” ar dejotāju un pūtēju orķestra piedalīšanos, lai traucētu vai izjauktu Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas iecerēto gājienu pie Brīvības pieminekļa.
Juris Robežnieks. Mūsu valsts mērogā sarīkotās ...
Žurnāls „Zvaigzne” 1987.08.20., Nr.16, 32., 33.lpp

7. Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas "Helsinki 86" organizētā ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā, godinot 1941. gada 14. jūnijā deportēto Latvijas iedzīvotāju piemiņu. Ziedus noliek grupas dalībnieki. Šāda ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa PSRS okupācijas apstākļos notika pirmoreiz.
Tautas frontes muzejs, Nr. 3340.

8. Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas "Helsinki 86" aicinājums. Rīgā, 1987. gada 6. augustā.
LNA LVA, 2698.f., 1vp. apr., 2. l., 11.lp.

9. Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas "Helsinki 86" organizētais protesta mītiņš 1987. gada 23. augustā sakarā ar Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas gadadienu. Mītiņā pulcējās ievērojams skaits cilvēku. Vairākus no viņiem represīvās iestādes aizturēja.
LNA LVA, 2197. f., 1-v. apr., 87. l., 447. lp.

10. Ielūgums uz izstādi "Latvijas Brīvības piemineklis". 1988.gada 27.oktobris.
LNA LVA, 65.f., 1. apr., 536. l., 1.lp.

11. Mītiņš pie brīvības pieminekļa 1989. gada 23. augustā sakarā ar Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas 50 gadadienu.
LNA LVKFFDA, S-P-108

12. Pirmā Vispasaules Latviešu ārstu kongresa dalībnieki pie Brīvības pieminekļa 1989. gada jūnijā.
LNA LVKFFDA, P-4101