Hercogs Vilhelms (1574–1640) un
hercogiene Sofija (1582–1610)

16. gs. 90. gadu sākumā Vilhelms studēja Rostokas universitātē. 1595. g., pārņēmis no Frīdriha sev novēlēto hercogistes Kurzemes daļu, viņš tiecās palielināt hercoga varu un drīz vien nonāca konfliktā ar muižniecību. 1605.–1607. g. Vilhelms ilgstoši ceļoja. Pēc atgriešanās Kurzemē viņš lūdza Prūsijas hercoga Albrehta Frīdriha (1553–1618) meitas Sofijas roku un piedalījās cīņās pret zviedru desantu pie Rīgas. Lai gan kāzas notika 1609. g. sākumā Kēnigsbergā, sievu Vilhelms pārveda uz Kuldīgu tikai pēc vairākiem mēnešiem. Abu laime nebija ilga. Sofija mira nepilnas četras nedēļas pēc prinča Jēkaba dzimšanas, proti, 1610. g. 24. novembrī. Pēc Sofijas nāves Vilhelms jaunu sievu nemeklēja, bet pievērsās pārvaldes lietām. Taču attiecības ar muižniekiem tikai saasinājās. 1615. g. muižniecība Vilhelmu apvainoja brāļu Noldu slepkavības organizēšanā; tā rezultātā 1616. g. Polijas karalis Sigismunds III viņu atstādināja no troņa. Vilhelmam nācās doties trimdā un lūgt radu un draugu palīdzību troņa atgūšanā. Hercoga titulu viņam atjaunoja tikai pēc Sigismunda III nāves 1632. g., taču ar noteikumu, ka viņš nekad neatgriezīsies hercogistē, jo pretējā gadījumā Polija-Lietuva atteicās atzīt prinča Jēkaba mantošanas tiesības.

1. Hercogiene Sofija. 1606. g. D. Rozes glezna. Foto no Rundāles pils muzeja krājuma.

Prūsijas hercoga Albrehta Frīdriha trešajai meitai vārds esot dots par godu viņas vecvecmāmiņai Sofijai Jagellonei (1464–1512), kuras tēvs bija Polijas karalis Kazimirs IV Jagello, bet māte – Elizabete fon Habsburga. Tādējādi hercogienes senču vidū bija ne tikai Prūsijas, bet arī Polijas-Lietuvas un Austrijas valdnieki. Nelielais Brandenburgas galma mākslinieka Daniela Rozes gleznotais Sofijas portrets līdz Otrajam pasaules karam atradies pilī Berlīnē un acīmredzot gājis bojā kara liesmās.

2. Vilhelma un Sofijas laulību līgums. Kēnigsbergā, 1609. g. 5. janvārī. Pergaments. Sākuma un beigu lapas. LVVA, 554. f., 1. apr., 56. l.

Tāpat kā citos līdzīgos dokumentos arī šajā līgumā liela vērība tika pievērsta hercogienes nodrošinājumam vīra nāves gadījumā. Kā atraitnes tiesu Vilhelms Sofijai bija noteicis Tukuma un Kandavas muižas ar novadiem. No Prūsijas puses līgumu parakstīja Brandenburgas kūrfirsts Hanss (Johans) Sigismunds (1572–1619), kurš bija precējies ar Sofijas vecāko māsu Annu (1576–1625) un bija mantojis arī Prūsijas reģenta amatu. Uz līguma redzams arī Sofijas tēva Prūsijas hercoga Albrehta Frīdriha paraksts. 16. gs. 70. gados Albrehts Frīdrihs tika atzīts par garīgi slimu, kā rezultātā Polija-Lietuva viņam bija nozīmējusi par aizbildni Brandenburgas markgrāfu un vēlāk kūrfirstu. Jāpiezīmē gan, ka 1572. g. Albrehts Frīdrihs kā Polijas karaļu Jagelloņu dinastijai piederīgais pretendēja uz vakanto Polijas-Lietuvas troni.

3. Pašrocīga hercogienes Sofijas vēstule vīram. Kēnigsbergā, 1609. g. 15. maijā. LVVA, 554. f., 1. apr., 74. l.

No hercogienes Sofijas līdz mums ir nonācis pavisam neliels skaits dokumentu. Šajā vēstulē hercogiene aicina Vilhelmu pēc iespējas ātrāk atbraukt uz Kēnigsbergu, jo ilgojoties pēc viņa, turklāt te ieradīšoties Brandenburgas markgrāfs, ar kuru varētu pārspriest Piltenes jautājumu. Piltenes apgabals jeb bijusī Kurzemes bīskapija tolaik atradās Brandenburgas ķīlas valdījumā, taču, atšķirībā no Grobiņas, Kurzemes hercogiem to reāli atgūt savā īpašumā neizdevās.

4. Hercogs Vilhelms. 1615. g. Nezināms mākslinieks. Foto no Rundāles pils muzeja krājuma.

Hercoga Vilhelma lielformāta portrets līdz 19. gs. beigām atradies Roņu salas baznīcā, bet 1895. g. nodots Rīgas Doma muzejam. Pašlaik gleznas oriģināls apskatāms Rundāles pilī, kamēr Roņu salā atrodas kopija. Saskaņā ar mākslas vēsturnieces Ievas Lancmanes atzinumu gleznieciskā ziņā portrets ir tuvs Brandenburgas galma mākslinieka Joahima Zīverta darbiem.

5. Štetīnas-Pomerānijas hercogs Francis (1577–1620). Nezināms mākslinieks.

Francis bija Kurzemes hercogienes Elizabetes Magdalēnas brālēns, Pomerānijas hercoga Boguslava XIII dēls. Viņš bija precējies ar Saksijas kūrfirsta Kristiāna I meitu Sofiju, taču laulība palika bez bērniem, tādēļ pēc Franča nāves viņa valdījumi pārgāja brāļa – hercoga Boguslava XIV – rīcībā.

6. Štetīnas-Pomerānijas hercoga Franča vēstule hercogienei Elizabetei Magdalēnai. Frīdrihsvaldē, 1619. g. 2. februārī. Ar aploksni. LVVA, 554. f., 1. apr., 201. l.

Hercogs Francis, Kurzemes hercogienes Elizabetes Magdalēnas brālēns, bija viens no tiem, kas sniedza Vilhelmam atbalstu mēģinājumos atgūt troni. Vēstulē Francis novēlēja Elizabetei Magdalēnai labklājību Jaunajā gadā un ziņoja, ka, izpildot viņas lūgumu, viņš gatavojas nosūtīt sūtņus uz Polijas–Lietuvas seimu ar uzdevumu aizstāvēt Kurzemes hercogu nama intereses.

7. Rakstveža Matiasa Šmita vēstule Brandenburgas kūrfirsta kamermeistaram Kasparam Bergeram. Kuldīgā, 1614. g. 14. jūnijā. LVVA, 554. f., 3. apr., 520. l.

Hercoga Vilhelma kameras jeb rentejas rakstvedis M. Šmits ziņoja, ka pārsūta K. Bergeram naudu, lai ar kuģi no Štetīnas (Ščecinas) līdz Rīgai varētu nogādāt kalējus, kas salīgti darbam nesen ierīkotā dzelzs manufaktūrā Kurzemē. Tā atradās Saldus apkaimē, taču darbojās acīmredzot tikai dažus gadus. 1645. g. zeme, uz kuras kādreiz bija atradusies manufaktūra, bija iznomāta kādam Vilhelmam Fuldam. Tomēr hercogs Jēkabs turpināja tēva iesākto, nodibinot hercogistē vairākus citus dzelzs ražošanas uzņēmumus.

8. Hercoga Frīdriha izdevumu grāmata. 17. gs. 20.–30. gadi. Fragments. LVVA, 554. f., 1. apr., 106. l.

Dokumentā uzskaitītas galvenokārt naudas summas, ko 1620.–1633. g. no Kurzemes pārsūtīja Pomerānijā dzīvojošajam hercogam Vilhelmam. Tā, 1620. g. Vilhelms no brāļa saņēma 2000 florīnu, 1627. g. – 600, 1629. g. – 3000, 1631. g. – 3300, 1632. g. – 9000 un 1633. g. – 1000 florīnu. Kopumā šajos gados Vilhelms no Kurzemes saņēma vismaz 18 900 florīnu. No 1628. g. hercogs Vilhelms uzturējās Kukulovas abatijā (tag. Polijas teritorijā uz ziemeļiem no Ščecinas), kuru viņam bija piešķīris draugs un atbalstītājs Pomerānijas hercogs Boguslavs XIV. Vilhelms mira Kukulovā 1640. g. 7./ 17. aprīlī. Divus gadus vēlāk hercogs Jēkabs lika pārvest tēva mirstīgās atliekas uz Jelgavu.