Hercogistes teritorija

Saskaņā ar Pakļaušanās līgumu Gothards Ketlers saņēma mantojamā lēnī agrākos ordeņa valdījumus Kurzemē un Zemgalē. Proti: "Daugavas kreisajā krastā esošās muižas, kas piederīgas Daugavpils pilij; Sēlpils pili ar novadu, tāpat šaipus Daugavai esošās Aizkraukles pils novada muižas; Bauskas pili, Vecmuižu un visu, kas šeit piederīgs Salaspils pilij; Jelgavas, Tukuma, Jaunpils, Dobeles, Kandavas, Alsungas, Skrundas, Saldus, Sabiles pilis, kā arī mums par 80 000 guldeņu ieķīlātās pilis: Kuldīgu, Aizputi, Durbi un Ventspili." Ārpus hercogistes tolaik palika Prūsijas hercogam ieķīlātais Grobiņas pilsnovads, kuru 1609. g. atguva hercogs Vilhelms, un Aknīstes muiža, ko Polijas karalis bija piešķīris lietuvietim Krošinskim. Savukārt bijusī Kurzemes bīskapija jeb Piltenes apgabals, kas sastāvēja no trim savstarpēji nesavienotām daļām, turpināja eksistēt kā atsevišķs valstisks veidojums. Kopš paša sākuma hercogiem nācās aizstāvēt valsts teritoriju pret kaimiņu tīkojumiem. Dienvidos uz hercogistes rēķina centās iedzīvoties lietuvieši, nereti vardarbīgi ieņemot hercoga pavalstniekiem piederošās zemes. Konflikti uz robežas ar Lietuvu turpinājās arī pēc 16. gs. 80. gados veiktās robežu regulēšanas un nebeidzās līdz pat hercogistes likvidācijai. Ziemeļos hercogistes robeža ar Polijas karaļa valdījumiem gāja pa Daugavas vidu, taču upes lejtecē situācija bija sarežģītāka. Daugavas kreisajā krastā, t.i. hercogistes pusē, atradās daļa no Rīgas pilsētas patrimoniālā apgabala, kurā savukārt bija daži hercoga īpašumi, piemēram, puse Spilves pļavu. Hercogam piederēja arī tagadējās Daugavgrīvas teritorija. Poļu–zviedru kara (1600–1629) rezultātā Kurzemes hercogiste ieguva jaunu kaimiņu – Zviedriju. 1630. g. zviedri piespieda hercogu Frīdrihu noslēgt īpašu robežlīgumu, paturot sev vairākas teritorijas, kas agrāk piederēja hercogistei – Doli, Pulkarni, Bērzmenti, Spilvi un Daugavgrīvu.

1. Kurzemes un Zemgales hercogistes karte. 1770. g. LVVA, 6828. f., 2. apr., 208. l.
Kurzemes daļā ar zaļu krāsu ietonēta Piltenes apgabala teritorija, iepretim Rīgai – pilsētas patrimoniālais apgabals. Kartes precizitāte ir visai aptuvena, taču šeit ir novērsta būtiska kļuda, kas bija ieviesusies kartes pirmajā izdevumā 1747. gadā, kur nebija iezīmēta viena no Piltenes apgabala daļām ar Embūtes un Valtaiķu draudzēm.

2. Polijas-Lietuvas karaļa Stefana Batorija apliecinājums hercogienei Annai par viņas tiesībām uz Doli. Grodņā, 1586. g. 12. augustā. Pergaments. LVVA, 554. f., 1. apr., 26. l., XIV sēj.
Doles salu un pili Polijas karalis bija piešķīris hercogienei Annai jau 1585. g. Nākamajā gadā sekoja oficiāls apstiprinājums. Vēlāk Dole pārgāja hercoga Frīdriha valdījumā, kurš 1617. g. to nodeva sievai Elizabetei Magdalēnai. 1621. g. Doli ieņēma zviedru armija. Visi hercogu pūliņi panākt Doles atdošanu beidzās bez panākumiem.

3. 1630. g. Kurzemes hercogistes un zviedru valdījumu robežas skice. Zviedrijas Valsts arhīvs Stokholmā.
Saskaņā ar 1630. g. 7./17. jūnijā noslēgto robežlīgumu zviedri ieguva visu zemes joslu starp Lielupi un jūru no Daugavgrīvas līdz Slokas upei, t.i. līdz vietai, kur stāvējusi vecā Slokas skansts un dzirnavas, līdz ar šīs upes abu krastu lietošanas tiesībām, bet no skansts un dzirnavām robeža virzījās augšpus līdz apvidum, kur Kauguru ciems robežojās ar citiem Tukuma pilskunga iecirkņa ciemiem, un tālāk uz leju līdz jūrai. Tādējādi Kurzemes–Zviedrijas robežai rietumos bija jāiet līnijā Kauguri–Sloka, kā tas redzams skicē, tomēr reāli robeža atradās daudz tuvāk Daugavgrīvai, atstājot Buļļu muižu zviedriem, bet Buldurus hercogam. Apgabalā, uz kuru zviedri pretendēja, tiem atļāva cirst malku jaunierīkotās Daugavgrīvas skansts vajadzībām. No šīm tiesībām Zviedrijai nācās atteikties 1660. g., kad starp Poliju–Lietuvu un Zviedriju noslēdza miera līgumu. Savukārt Krievijas ķeizariene Katrīna II 1783. g., risinot sarunas ar Kurzemes hercogisti par tirdzniecības un robežu konvencijas noslēgšanu, pavēlēja izpildīt 1630. g. līguma noteikumus „pilnā mērā”, kā rezultātā no Kurzemes atdalīja t. s. Slokas apgabalu, ko pievienoja Vidzemes guberņai.

4. Prūsijas hercogistes valdības apliecinājums, ka hercogs Vilhelms samaksājis 50 000 guldeņu ķīlas naudas par Grobiņas pilsnovadu. Kēnigsbergā, 1609. g. 13. martā. Pergaments. LVVA, 5561. f., 4. apr., 775. l.
Kaut gan 1609. g. janvārī noslēgtajā hercoga Vilhelma un Prūsijas princeses Sofijas laulību līgumā Grobiņa netika pieminēta, tiek uzskatīts, ka 1560. g. Prūsijai ieķīlāto Grobiņas pilsnovadu Vilhelms saņēma no sievastēva kā kāzu dāvanu. Vilhelmam izsniegtais dokuments nodrošināja Kurzemes hercogu tiesības pret iespējamām Prūsijas pretenzijām nākotnē.