Baznīca

Atšķirībā no viduslaikiem, kad valsts kalpoja reliģijai, agrie jaunie laiki nāca ar jaunu pieeju. Valdnieka vara pamatojās "Dieva žēlastībā", un reliģija kļuva par vienu no valsts politiskajiem instrumentiem. Arī Kurzemes hercogistē baznīca kalpoja hercoga varas stiprināšanai un kļuva par vienojošo saiti starp muižniecību un hercogu. Kad tieši Gothards Ketlers un viņa līdzgaitnieki bija pārgājuši luterticībā, nav zināms, taču Pakļaušanās līgumā katoliskais Polijas karalis faktiski atzina luterticību par jaunās hercogistes oficiālo reliģiju. Katoļu ticība tolaik Kurzemē nebija aizliegta, tomēr nekādi netika veicināta. Gotharda vadībā notika hercogistes ev. luteriskās baznīcas organizācijas izveide, un hercogs bija šās organizācijas galva. Tā kā viena no Reformācijas prasībām bija dievkalpojumu un sprediķu noturēšana iedzīvotājiem saprotamā valodā, hercogs Gothards uzdeva veikt baznīcas grāmatu un dziesmu tulkošanu un iespiešanu latviešu valodā.

1. Gothards Ketlers. Attēls no grāmatas: Norbert Angermann. Gotthard Kettler. Ordensmeister in Livland und Herzog von Kurland. Arbeitshilfe Nr. 52. Bonn, 1987.

Portrets tapis 19. gs., par paraugu izmantojot 17. gs. darināto hercoga Gotharda un hercogienes Annas dubultportretu, kas savukārt bija kopija no kādas 16. gs. otrās puses gleznas.

2. Kurzemes hercogistes landtāga lēmums. Rīgā, 1567. g. 28. februārī. Fragments. LVVA, 640. f., 3. apr., 626. l.

Hronoloģiski agrākais zināmais Kurzemes hercogistes landtāga jeb hercoga un muižniecības sanāksmes lēmums. Tajā tika noteiktas nodevas baznīcu uzturēšanai un uzskaitītas vietas [sk. fragmentus], kur bija paredzēts ierīkot vai atjaunot baznīcas, skolas un nabagmājas. Lēmums ir saglabājies tikai norakstos, un atkarībā no pārrakstītāju lietotās interpunkcijas tajā pieminēto baznīcu skaits ir atšķirīgs. Lai gan literatūrā visbiežāk minēts skaitlis 70, vairumā norakstu uzskaitītas 58 baznīcas. Arī 1785. g. sastādītajā Baznīcas nolikuma projektā minēts, ka saskaņā ar 1567. g. 28. februāra recesu (landāga lēmumu) bija pavēlēts uzbūvēt 58 baznīcas ar daudzām skolām un hospitāļiem.

3. "Kurzemes un Zemgales hercogistes baznīcas reformācija." Titullapa. 1570. g. LVVA, 4038. f., 2. apr., 930. l.

Baznīcas jautājumi tika apspriesti arī Jelgavas landtāgā 1570. g. jūnijā. Pēc tā slēgšanas Gothards izdeva ne vien privilēģiju apstiprinājumu muižniecībai, bet lika apkopot atsevišķā tekstā baznīcas organizācijas izveides un kristīgās morāles ieviešanas svarīgākos uzdevumus, kas, uzsverot baznīcas pārkārtošanu uz jauniem pamatiem, tika nosaukts par "Baznīcas reformāciju". Cita starpā te bija ietverts aicinājums izskaust "nevācu iedzīvotāju vidū izplatījušos apkaunojošo nepateicību pret veciem un slimiem cilvēkiem" un panākt, lai zemnieki uzņemtos rūpes par saviem nespējīgajiem ģimenes locekļiem. Vācu tautības nespējniekiem un ubagiem bija paredzēts būvēt hospitāļus un nabagmājas. "Baznīcas reformācijas" tiešais izstrādātājs bija kanclers Mihaels Brunavs (Brunnau), kura sākotnejo tekstu papildināja un uzlaboja hercoga Gotharda galma mācītājs un superintendents Aleksandrs Einhorns (?–1575).

4. "Kurzemes hercogistes baznīcas likumi". Titullapa. 1570. g. LVVA, 4038. f., 2. apr., 930. l.

Visā Eiropā protestantisko baznīcu dzīve balstījās īpaši izstrādātos baznīcas nolikumos jeb likumos (Kirchenordnung). "Kurzemes hercogistes baznīcas likumos" bija sīkāk izstrādāti jau "Baznīcas reformācijā" izteiktie pamatprincipi. Likumu autors ir Gotharda galma mācītājs un superintendents Aleksandrs Einhorns (?–1575), kurš teoloģiju bija studējis Rostokas universitātē. Izstrādājot Kurzemes baznīcas likumus, Einhorns izmantoja gan sava laika ievērojamāko teologu rakstus, gan arī kaimiņu, sevišķi Rīgas, baznīcu nolikumus. Likumi noteica mācītāju iecelšanas un baznīcu vizitācijas kārtību, dievkalpojumu saturu, baznīcas ceremonijas utt. Īpaša uzmanība tika pievērsta darbam nevācu (latviešu) draudzēs. "Kurzemes hercogistes baznīcas likumus" pirmo reizi iespieda Rostokā 1572. g., tomēr daudzās baznīcās tie glabājās rokrakstā. 18. gs. otrajā pusē notika vairāki mēģinājumi radīt jaunu baznīcas nolikumu, taču tie nevainagojās panākumiem, un Einhorna sastādītie likumi palika spēkā līdz pat 1832. g.

5. "Kurzemes hercogistes baznīcas likumi". 1570. g. Fragments. LVVA, 4038. f., 2. apr., 930. l.

Sabiedrības sociālā disciplinēšana un kristīgas morāles ieaudzināšana bija viens no ev. luteriskās baznīcas galvenajiem mērķiem. Tāpēc baznīcas likumi ne vien noteica dievkalpojumu kārtību, bet arī reglamentēja kāzu, kristību un bēru ceremonijas. Atsevišķa nodaļa bija veltīta zemnieku laulībām, īpaši vēršoties pret "velnišķīgo paražu" – līgavu zagšanu. Turpmāk par šādu rīcību pienācās nāves sods. Tomēr pat šāds bargs sods nespēja atturēt latviešus no savu tradīciju piekopšanas. Tā, vēl 1636. g. baznīcas vizitatori Saukā atzīmējuši, ka joprojām notiekot dažādas pagāniskas darbības, to vidū arī līgavu zagšana.

6. Ziemassvētku dziesmas notis. Fragments no "Kurzemes hercogistes baznīcas likumiem". 1570. g. LVVA, 4038. f., 2. apr., 930. l.

Baznīcas dziesmām bija jākļūst par nozīmīgu liturģijas sastāvdaļu, tādēļ Einhorns likumos iekļāva arī vairākus dziesmu paraugus, kas bija jādzied noteiktu svētku laikā.

7. Vānes baznīca. M. Jakovļevas foto.

 Vānes muižu izveidoja hercoga Gotharda sekretārs un padomnieks Zalomons Henings (Salomon Henning, 1528–1589) pēc tam, kad 1561. g. augustā bija saņēmis lēnī Vānes ciemu. Heningu dzimtas īpašumā Vāne palika līdz pat 18. gs. sākumam. Vāne kā vieta baznīcas būvei bija pieminēta 1567. g. 28. februāra landtāga lēmumā. Pirmā baznīca Vānē bijusi no koka, bet attelā redzamā baznīca būvēta 17. gs. vidū.

8. "Kurzemes hercogistes baznīcas likumi". 1570. g. Fragments. LVVA, 4038. f., 2. apr., 930. l.

Par vienu no jaundibinātās Kurzemes hercogistes ev. luteriskās baznīcas uzdevumiem tika pasludināta cīņa ar iedzīvotāju, īpaši latviešu, pagāniskajām paražām (heidnische Abgotterey). Tā, mācītajiem bija jāraugās, lai zemnieki no Miķeļiem līdz Visu svēto dienai nepiekoptu dvēseļu jeb veļu mielošanu (Dwessel Meley). Tāpat tika aizliegta vaska, sveču, vilnas, vistu, olu, sviesta u.tml. ziedošana. Taču, tāpat kā citas tautas piekoptās tradīcijas, arī šīs zemnieku darbības mācītājiem pilnībā izskaust neizdevās.

9. Hercoga Frīdriha instrukcija baznīcu vizitatoriem. Emburgā, 1636. g. 10. septembrī. Hercogistes baznīcas notāra (sekretāra) Martina Ruprehta veikts noraksts. LVVA, 640. f., 3. apr., 626. l.

 

Vizitācijas laikā bija jāpārbauda, kā mācītājs darbojas savā amatā, vai draudze piekopj kristīgu dzīves veidu, kādā stāvoklī ir ēkas utt. Lai uzlabotu mācītāju darbības uzraudzību, 1636. g. augustā landtāgā bija nolemts iecelt prāvestus Sēlpilī, Bauskā, Dobelē, Kuldīgā, Grobiņā un Kandavā. Jelgavā prāvesta funkcijas pildīja superintendents. Vienlaikus izsludināja arī vispārēju baznīcu vizitāciju, kam bija jānoskaidro situācija baznīcas lietās pēc poļu–zviedru kara. Hercoga parakstītā instrukcija vizitatoriem atkārtoja un atsevišķos punktos sīkāk konkretizēja tos norādījumus, kas bija formulēti jau baznīcas likumos. Jautājumu vidū, kurus vajadzēja noskaidrot vizitācijas veicējiem, bija, piemēram, vai zemnieki nepiekopj pagāniskās tradīcijas un nenodarbojas ar buršanu, vai ļaudis dzīvo laulāti, un pirms kāzam pāri trīs svētdienas pēc kārtas bijuši uzsaukti no kanceles. Tāpat bija japārbauda, vai pēc sprediķa baznīcā draudzes locekļi tiek izsaukti pēc vārdiem, jo par baznīcā neiešanu pienācās naudas sods.

10. Jelgavas, Emburgas, Sesavas un Zaļenieku baznīcas draudžu vizitācijas protokols. 1636. g. septembris–oktobris. Pirmā un pēdējā lapa. LVVA, 2728. f., 8. apr., 133. l.

Baznīcas lietās augstākā jurisdikcija piederēja hercogam, pārvalde – konsistorijai ar superintendentu priekšgalā. Vizitācijas parasti veica superintendents kopā ar hercoga norīkotām amatpersonām. Protokola noslēgumā redzami vizitatoru – hercogistes kanclera Kristofa Firksa (Fircks), Jelgavas virspilskunga Aleksandra Korfa (Korff), hercoga padomnieka Georga Kinrada (Cünrad) un superintendenta Paula Einhorna – paraksti. P. Einhorns (?–1655), baznīcu likumu sastādītāja Aleksandra Einhorna mazdēls un pirmās "Latviešu vēstures" (Historica Lettica, 1649) autors, par superintendentu iecelts 1636. g. sākumā.

11. Jelgavas panorāmas fragments. 18. gs. otrā puse. Nezināma autora tušas zīmējums. LVVA, 640. f., 2. apr., 262. l.

Priekšplānā labi redzama vācu draudzes Sv. Trīsvienības baznīca, pa labi no tās nevācu (latviešu) draudzes Sv. Annas baznīcas smailais tornis. Saskaņā ar tradīciju baznīcu būvi hercogistē finansēja draudžu locekļi, bet altārdaļas izbūvi – hercogs, izņemot gadījumus, kad baznīca tika būvēta privātīpašumā par muižnieka līdzekļiem. Kā izņēmumu var minēt arī Sv. Annas baznīcas būvi Jelgavā 16. gs. beigās, ko pilnībā finansējusi hercogiene Anna.

12. Zemnieku eksaminācijas protokols. Viskaļos, 1606. g. 12. septembrī. Fragments. LVVA, 2728. f., 8. apr., 135. l.

Vizitāciju laikā, kā arī vismaz reizi gadā vietējam mācītājam bija uzdots iztaujāt draudzes zemniekus par viņu zināšanām dievvārdos un ticības mācībā, kā arī par to, vai netiek piekoptas pagāniskas izdarības. Protokolā uzskaitīti saimnieku vārdi un atzīmēts saimes zināšanu līmenis, piemēram, Kenkuss Frīdrihs (Kenkuß Friedrich) stāstījis, ka varot noskaitīt "Mūsu Tēvs ..", bet viņa kalpi un kalpones lūgšanas neprotot. Jegers Mačs (Jeger Matz) vispār nav pratis lūgties, taču nesen apprecējies. Uz jautājumu, kā viņš varējis apņemt sievu, neko no dievvārdiem nezinādams, atbildējis: "Sewas bye wayagge". Mačs nosolījās lūgšanas apgūt, jo sieva zinot katehismu un pārējā saime protot lūgties. Šis protokols arī liecina, ka sievietes tolaik ticības mācību pārzināja visumā labāk nekā vīrieši.

13. Jelgavas pilsētas Sv. Trīsvienības baznīcas 1620. g. vizitācijas protokols. Fragments. 17. gs. vidus kopija. LVVA, 2728. f., 8. apr., 133. l.

Šī ir viena no agrākajām zināmajām Kurzemes hercogistes pilsētu baznīcu vizitācijām. Nereti vizitāciju protokoli saturēja dažādas interesantas ziņas par draudzes ikdienas dzīvi. Piemēram, Jelgavā draudzes locekļi lūdza hercogu atļaut viņiem pieņemt darbā skolā vēl arī īpašu aritmētikas un poļu valodas skolotāju, tāpat viņi bija neapmierināti ar dziedāšanas skolotāju, tāpēc rātskungs un vīna tirgotājs Bartolds Mezeke (Mesecke) piedāvājies sameklēt piemērotu personu Vācijā.

14. Puzes baznīca. M. Jakovļevas foto.

Puzes muiža kopš 16. gs. otrās puses piederēja Mirbahu (von Mirbach) dzimtai. Lai gan teritoriāli Puze atradās Piltenes apgabala teritorijā, Mirbahi, tāpat kā citu Piltenes muižnieku dzimtu pārstāvji, nereti ieņema dažādus amatus Kurzemes hercogistes administratīvajā aparātā. Puzes baznīcas ēka ir celta 17. gs. beigās. Pēc zibens spēriena nodegušo torni atjaunoja 19. gs. sākumā, pieturoties pie Kurzemes hercogistes baznīcu arhitektūrai raksturīgām masīvām formām.

15. Struteles baznīca. M. Jakovļevas foto.

Feiliceru, sauktu Franki (Pfeilitzer gen. Franck) dzimtas īpašumā Struteles muiža atradās jau no 15. gs. beigām. Baznīca celta 1645. g.

16. Ventspils vācu draudzē kristīto bērnu saraksts, iesākts 1636. g. 13. decembrī. Sākumlapa. LVVA, 235. f., 1. apr., 220. l.

Jaundzimušo bērnu reģistrācija pie mācītāja bija paredzēta jau hercogienes Annas 1591. g. "Svinību nolikumā", taču senākās metriku grāmatas saglabājušās tikai no 17. gs. Viena no hronoloģiski agrākajām ir Ventspils metrika, kuru uzsāka mācītājs Baltazars Bracenijs (Bracceny). Tajā sniegtās ziņas gan ir visai nepilnīgas – norādīts kristību datums, tēva vārds, bērna dzimums, bet vārds nosaukts tikai daļai bērnu.

17. Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīca pirms 19. gs. pārbūves. J. Dēringa zīmējums. LVVA, 5759. f., 2. apr., 1107. l.

17. gs. pirmās puses avotos šī baznīca parasti saukta vienkārši par "jauno baznīcu". Zviedru-poļu kara laikā (1600–1629) otrreiz iegājuši Jelgavā 1625. g. oktobrī, zviedri no baznīcas apšaudīja pili, kapsētā ierīkoja nelielu skansti jeb t. s. pusmēnesi (Halben-Mohn), bet altārdaļā uzlauza dažus kapus un aplaupīja līķus. Salīdzinot ar viduslaikiem, cieņa pret baznīcu kā svētvietu bija krietni mazinājusies.

18. Vērgales baznīca. M. Jakovļevas foto.

Vērgales baznīcu 16. gs. beigās uzbūvēja toreizējais muižas īpašnieks hercoga Gotharda padomnieks, Aizputes pilskungs Gerhards Nolde. Vēlāk pārdošanas un precību ceļā muiža nonāca Sakenu (Osten gen. Sacken) un Bēru (Behr) dzimtu īpašumā, kā rezultātā 18. gs. vidū muiža līdz ar baznīcu teritoriāli skaitījās Piltenes apgabala Aizputes draudzē, lai gan vēl 1717. g. hercogistes arklu revīzijas sarakstā tā bija ierakstīta Durbes draudzē.

19. Baznīcas solu iedalījums Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcā 1620., 1635., 1644. g. Sākumlapa. LVVA, 5759. f., 2. apr., 807. l.

Katrai iedzīvotāju kategorijai baznīcā pienācās sava vieta, ko ieņēma saskaņā ar baznīcas priekšstāvju un vizitatoru sastādītu sarakstu. Tajā bija uzskaitīti katrā solu rindā sēdošo vārdi. Taču, lai šo kārtai un rangam atbilstošo vietu saņemtu, baznīcas lādē bija jāiemaksā noteikta naudas summa. Cits baznīcas peļņas veids bija maksa par kapenēm baznīcā.