Hercogs Frīdrihs (1569–1642)

Kāpis tronī nepilnu 18 gadu vecumā, Frīdrihs kopumā tajā palika 55 gadus – visilgāk no Kurzemes hercogiem. Savas valdīšanas laikā Frīdrihs parādīja sevi kā apdomīgu un mērķtiecīgu politiķi, taču viņa nopelni līdz pat 21. gs. sākumam palika vēsturnieku neievēroti. Bet tieši pateicoties hercoga Frīdriha gudrībai, Kurzemes hercogiste turpināja pastāvēt kā atsevišķa valsts arī pēc 1616. g., kad no troņa tika atstādināts hercogs Vilhelms. Ja Frīdriham nebūtu izdevies attaisnoties Polijas–Lietuvas galmā sakarā ar 1615. g. Jelgavā notikušo muižniecības opozīcijas vadoņu brāļu Magnusa un Gerharda Noldu nogalināšanu, pastāvēja iespēja, ka Kurzemes hercogisti varētu sadalīt vaivadijās un pievienot Lietuvai. Tāds pats liktenis hercogistei draudēja, ja Frīdrihs nepanāktu Vilhelma dēla prinča Jēkaba tiesību atjaunošanu, kas prasīja ilgus diplomātisko pūliņu gadus. Frīdriham nācās gan pašam vadīt karapulkus, gan atjaunot karā sagrauto hercogistes saimniecību. Hercogs Frīdrihs bija arī iniciators centieniem panākt Kurzemes neitralitātes atzīšanu no kaimiņu lielvalstu puses, tādējādi mēģinot pasargāt valsti no pilnīgas izpostīšanas. Lai gan Frīdrihs centās veicināt pilsētu attīstību hercogistē, viņam neizdevās panākt pilsētnieku iesaistīšanu valsts politiskajā dzīvē, jo tam nepiekrita muižniecība.

1. Hercoga Frīdriha un Vilhelma vienošanās par kopīgu valdīšanu. Jelgavā, 1595. g. 23. maijā. LVVA, 554. f., 3. apr., 34. l.

1594. g. Vilhelms sasniedza tēva testamentā noteikto pilngadību – 20 gadu vecumu. Drīz vien hercogs Frīdrihs nodeva Vilhelmam pārvaldē hercogistes Kurzemes daļu. Vadoties no tēva gribas, abi brāļi noslēdza īpašu vienošanos par valsts pārvaldi. Turpmāk hercogistē pastāvēja divi galmi – Jelgavā un Kuldīgā, katrai hercogistes daļai – Zemgalei un Kurzemei – bija sava saimnieciskā pārvalde un zemākā tiesvedība, taču landtāgiem bija jānotiek kopīgi, nedalīta bija arī augstākā tiesu iestāde – galma tiesa. Tāpat hercogi vienojās, ka arī turpmāk hercogistē būs ne vairāk par diviem valdošajiem hercogiem vienlaikus. Literatūrā brāļu līgumu bieži datē ar 1596. g. 21. maiju, taču šāds dokuments nav saglabājies un tā saturs nav zināms. Iespējams, ka vēlākais datums ir laiks, kad līgums ticis darīts zināms bruņniecībai. Polijas–Lietuvas karalis Sigismunds III apstiprināja brāļu vienošanos 1598. g. 7. aprīlī, taču neminot konkrētu līguma datumu. Eksistē vēl arī cits izstādītā līguma eksemplārs, kur bez abu hercogu parakstiem un zīmogiem ir arī hercogienes–mātes Annas un valdības padomnieku zīmogi un paraksti un kas tāpat ir datēts ar 1595. g. 23. maiju. (LVVA, 5561. f., 4. apr., 719. l.)

2. Hercogs Frīdrihs. 18. gs. mākslinieka J. K. Hola kopija no 17. gs. gleznas. Foto no Rundāles pils muzeja krājuma.

Diemžēl līdz mums nav nonācis neviens hercoga Frīdriha portrets, kas būtu zīmēts viņa dzīves laikā, bet vēlāk tapušie attēlojumi neizceļas ar meistarību.

3. Hercoga Frīdriha solījums hercogistes muižniecībai. Jelgavā, 1587. g. 12. jūlijā. Fragments. LVVA, 640. f., 4. apr., 241. l.

Pēc tam, kad Kurzemes muižniecība bija nodevusi jaunajam hercogam uzticības zvērestu, Frīdrihs savā un brāļa Vilhelma vārdā apsolīja ievērot visas tēva, hercoga Gotharda, apstiprinātās muižniecības tiesības un privilēģijas.

4. Uz Kurzemi nosūtītās Polijas karaļa komisijas paziņojums. Aizputē, 1617. g. 7. maijā. LVVA, 640. f., 4. apr., 241. l.

Pēc tam, kad 1617. g. 25. aprīlī Aizputē hercogs Frīdrihs deva rakstisku solījumu ievērot Kurzemes muižnieku tiesības un privilēģijas, Kulmas un Pomerēlijas bīskapa Jana Kučborska vadītā Polijas karaļa komisija paziņoja, ka saskaņā ar Sigismunda III rīkojumu hercogam Frīdriham pārvaldīšanā tiek nodota ne vien Zemgale, bet arī hercogistes Kurzemes daļa. Tādēļ iedzīvotājiem un amatpersonām turpmāk bija jāpakļaujas tikai hercoga Frīdriha rīkojumiem.

5. Hercoga Frīdriha zīmogs. 1617. gads.

Pēc tam, kad Frīdrihs tika atzīts par Kurzemes un Zemgales hercogistes vienīgo valdnieku, viņš pasūtīja arī jaunu zīmogu. Tajā virs ģerboņa vairoga vairs nav ķiveru un lambrekenu, bet vairogu ieskauj tikai rolverka ornaments. Saskaņā ar mākslas vēsturnieka Imanta Lancmaņa atzinumu šis zīmogs ir viena no liecībām jaunām heraldikas attīstības tendencēm, kas raksturojās ar izmaiņām valdošo personu ģerboņu attēlošanā, lai nošķirtu valdnieku heraldiku no parastās muižniecības ģerboņiem.

6. Kurzemes hercogistes satversme – "Valdības formula". Pasludināta Jelgavā, 1617. g. 18. martā. Titullapa. LVVA, 640. f., 3. apr., 630. l.

"Valdības formulu" pusotra mēneša laikā kopīgi ar hercoga un muižniecības pārstāvjiem izstrādāja Polijas karaļa komisija pēc tam, kad muižnieku sūdzību dēļ no varas tika atstādināts hercogs Vilhelms, bet Frīdriham izdevās attaisnoties karaļa acīs. Satversme noteica valsts iekārtu, ierobežojot hercoga varu par labu muižniecībai, un palika spēkā līdz pat hercogistes likvidācijai 1795. g., kaut gan 18. gs. pirmajā trešdaļā notika vairāki mēģinājumi izstrādāt jaunu satversmi.

Saskaņā ar "Valdības formulu" hercogs nedrīkstēja izšķirt nevienu svarīgu politisku jautājumu, sevišķi, ja lieta skāra muižniecības tiesības un privilēģijas, bez augstākajiem virspadomniekiem – landhofmeistara, kanclera, oberburggrāfa un landmaršala. Virspadomnieki kopā ar diviem mācītiem tiesību doktoriem veidoja hercogistes valdību. "Valdības formula" noteica hercogistes administratīvo iedalījumu četrās virspilskungu tiesās jeb iecirkņos (Oberhauptmannschaft) un atcēla agrākos landtāgu lēmumus. Turpmāk landtāgiem bija jāsanāk ne retāk kā reizi divos gados. Ja iepriekš tajos varēja piedalīties jebkurš muižnieks, tad tagad tikai t.s. politiskās draudzes (politisches Kirchspiel) izvirzīts deputāts no priviliģētās bruņniecības. "Valdības formula" noteica Gregora kalendāra jeb jaunā stila ieviešanu hercogistē ar 1618. g. 1. janvāri. "Valdības formulas" oriģināls nav saglabājies, taču pastāv daudz norakstu un tulkojumu vācu valodā.

7. Hercoga Frīdriha solījums. Varšavā, 1618. g. 9. aprīlī. LVVA, 640. f., 4. apr., 241. l.

Pēc tam, kad Frīdriham bija izdevies nokārtot attiecības ar muižniecību un atgūt karaļa uzticību, viņš devās uz Varšavu, kur Polijas-Lietuvas seimā saņēma oficiālu apstiprinājumu savām tiesībām uz troni. Par to viņam nācās apsolīt, ka savā darbībā viņš stingri ievēros "Valdības formulu" un visas muižniecībai piešķirtās privilēģijas.

8. 1617. g. "Kurzemes statūtu" satura rādītājs. Fragments. LVVA, 640. f., 3. apr., 628. l.

Par likumkrājuma izstrādāšanu hercogistē domāja jau kopš 16. gs. 70. gadiem, taču praksē to realizēja tikai bīskapa Kučborska vadītā komisija. "Kurzemes statūti" tika izsludināti vienlaikus ar "Valdības formulu". Statūtu pirmā daļa bija veltīta tiesu darbībai jeb procesuālajām tiesībām, otrajā daļā bija apkopotas civiltiesības, trešajā – krimināltiesības. Lai gan jau 1622. g. Kurzemes hercogistes muižniecība rosināja statūtus pārstrādāt, jauni likumkrājumu projekti tā arī netika apstiprināti, un 1617. g. variants palika spēkā līdz 19. gs. Statūtu oriģināls nav saglabājies, bet daudzajos norakstos dažkārt vērojamas atšķirības satura ziņā.

9. "Kurzemes statūtu" nodaļa "Par privātpersonu varu pār saviem dzimtļaudīm". Fragments. LVVA, 640. f., 3. apr., 628. l.

"Kurzemes statūti" noteica, ka muižnieku vara pār dzimtzemniekiem pieder pie privāttiesībām. Turklāt pie dzimtļaudīm pieskaitīja arī tādus bērnus, kuru tēvs bija dzimtzemnieks, bet māte – personiski brīva. Aizbēgušos dzimtļaudis bija jāizdod viņu kungiem bez kāda noilguma, ieskaitot tos bērnus, kas bija dzimuši jau pēc aizbēgšanas. Muižnieks, kas bija atklājis savu aizbēgušo dzimtzemnieku cita kunga zemē, bija tiesīgs uzrādīt savu "īpašumu", taču nedrīkstēja patvarīgi vest prom. Līdz ar to praksē zemnieku izdošanas lietas visbiežāk gadiem ilgi tika risinātas tiesā. Muižniekiem atļāva pašiem izdot likumus saviem dzimtzemniekiem, taču tie nedrīkstēja būt pretrunā ar statūtiem. Savukārt par sava zemnieka nogalināšanu bez tiesas sprieduma muižniekam draudēja 100 florīnu liels naudas sods.

10. Irlavas muižas pārvaldnieka jeb amtmaņa Johana Korfa zvērests. Emburgā, 1634. g. 26. jūlijā. LVVA, 554. f., 1. apr., 2396. l.

Tāpat kā jebkurai amatpersonai arī hercoga muižu pārvaldniekiem un rakstvežiem bija jādod hercogam uzticības zvērests, kurā viņi solījās godprātīgi pildīt savus pienākumus, tai skaitā neatbrīvot zemniekus no darbiem pret dāvanām.

11. Hercoga Frīdriha muižu pārvaldes nolikums. Kuldīgā, 1636. g. 7. jūnijā. Fragments. LVVA, 554. f., 1. apr., 2396. l.

Lai uzlabotu muižu apsaimniekošanu, hercogs izdeva īpašu nolikumu muižu pārvaldniekiem. Tas sastāvēja no 68 punktiem. Cita starpā tika noteiks, ka muižās jāierīko tīrumdīķi un tajos ielaistās zivis jāzvejo ar hercoga saimniecības pārziņa jeb rentmeistara ziņu, turklāt lielākās zivis bija jāsūta uz hercoga galmu, bet mazākas jālaiž atpakaļ dīķī. Tāpat bija aizliegta ozolu izciršana un līdumu līšana mežos, bet meža ugunsgrēku izraisītājiem draudēja nāves sods. Ja zemniekiem uzlika pārmērīgas klaušas vai nodevas, viņi drīkstēja sūdzēties par muižkungu. Šis nolikums kalpoja par paraugu hercoga Jēkaba vēlāk izdotajiem muižu noteikumiem.

12. Svētes muižas ienākumu–izdevumu grāmata. 1635.–1636. g. Fragments. LVVA, 554. f., 3. apr., 1456. l.

Katrā hercoga muižā ierēdņiem bija sīki jāuzskaita visi ienākumi un izdevumi. Ceturkšņa un gada atskaites muižkungiem bija jāiesniedz hercoga saimniecības pārzinim jeb rentmeistaram. Saimnieciskais gads tolaik sākās Lieldienās, savukārt 17. gs. beigās par atskaites punktu noteica Jāņu dienu.

13. Kurzemes hercogistes līgums ar Rīgas pilsētu par zveju Babītē un Lielupē. Pukstciemā, 1636. g. 19./29. februārī. Sākumlapa. LVVA, 554. f., 3. apr., 1145. l.

Nesaskaņas par zveju Babītes ezerā un Lielupē starp hercoga un pilsētas pavalstniekiem pastāvēja jau kopš 16. gs. Sevišķi lieli strīdi bija par Lielās Gātes, kas savienoja ezeru ar Lielupi, aizšķērsošanu ar tīkliem un murdiem. 1636. g. februārī abu pušu pārstāvji tikās Rīgai piederošās Piņķu muižas Pukstciemā. Hercoga Frīdriha sūtīto delegāciju vadīja Jelgavas virspilskungs Aleksandrs Korfs, savukārt rīdziniekus – birģermeistars un oberlandfogts Nikolauss Barnekens. Sarunu gaitā puses vienojās par zvejas noteikumiem Babītes ezerā un Lielupē no tās grīvas līdz Kalnciemam, nosakot zvejas tīklu garumu, murdu skaitu utt. Tāpat pilnībā tika aizliegta nakts zveja. Kopumā līgums sastāvēja no 14 punktiem.

14. Zvejas vietas Babītes ezera grīvā. 1636. g. kartoshēma. LVVA, 673. f., 1. apr., 146. l.

Paskaidrojumi: A – Lielā gāte, B – Putras gāte, C – Apses gāte, D – Vidus gāte, E – Pērkona grāvis, F – Zirga gāte, G – Tēva gāte, H – Kaktu gāte, J – Alkšņu gāte, K – Baltiņa gāte, L – Buļļa loms, M – Ķiploka loms, N – Roņa loms, O – Katla loms, P – vieta, līdz kurai vasarās tiek zvejots ar tīkliem, Q – Katicu loms.

Kartoshēma izmantota hercoga Frīdriha un Rīgas pilsētas pārstāvju sarunu laikā Pukstciemā. To zīmējis, visdrīzāk, kāds no rīdziniekiem. Vislielākās nesaskaņas starp hercoga pavalstniekiem un Rīgas patrimoniālā apgabala zemniekiem bija jautājumā par zvejošanu gātēs un zemnieku izraktajos grāvjos.

15. Zvejas līguma ratifikācija no Rīgas rātes puses. Rīgā, 1636. g. 3. maijā [st. v.]. LVVA, 554. f., 3. apr., 1145. l.

Hercogs Frīdrihs minēto līgumu ratificēja 1636. g. 7. martā (j. st.) Kuldīgā. Līgums juridiski noformēja izmaiņas zvejas lietās Babītes novadā, kas bija notikušas kopš 1533. g. Līgums palika spēkā līdz 18. gs. sākumam, taču neatrisināja visas domstarpības, jo dažkārt slēdzējpuses atsevišķus punktus traktēja katra pēc sava prāta. Turklāt ar laiku radās jaunas problēmas un situācijas, kuras līgumā nebija ietvertas. Tādēļ konflikti par zvejošanu Lielupes lejtecē un Babītes ezerā turpinājās visu 17. gs.