Hercogs Jēkabs (1610–1681): ceļš uz troni

Hercogs Jēkabs dzimis Kuldīgas pilī 1610. g. 28. oktobrī. Kopš divu gadu vecuma viņu audzināja mātes radi Kēnigsbergā un Berlīnē. Kad 1616. g. no troņa atstādināja hercogu Vilhelmu, mantošanas tiesības zaudēja arī Jēkabs. Polijas-Lietuvas seims vēl 1589. g. bija pieņēmis likumu, ka, beidzot pastāvēt Ketleru dinastijai, Kurzemes-Zemgales lēni varētu pievienot Lietuvai. Līdz ar to Jēkaba tiesību atjaunošana bija svarīga gan hercogam Frīdriham, kuram bērnu nebija, gan hercogistes bruņniecībai, kas 1616.–1617. g. bija guvusi virsroku pār hercogiem un tāpēc vēlējās saglabāt hercogisti tās esošajā veidolā. Kurzemniekiem nācās pielikt ne mazums pūļu, lai atjaunotu, ja ne Vilhelma, tad vismaz Jēkaba tiesības. 1623. g. hercogs Frīdrihs atsauca tobrīd Leipcigas universitātē studējošo Jēkabu uz Kurzemi un 1624. g. maijā princi svinīgi sagaidīja Kuldīgā. 1633. g. Polijas karalis beidzot atzina Jēkabu par troņmantinieku, taču viņa stāvoklis bija apdraudēts arī vēl 1637. g. Tomēr, pateicoties hercoga Frīdriha diplomātijai, Jēkabs varēja kāpt hercogistes tronī pēc tēvoča nāves 1642. g.

1. Hercogs Jēkabs. M. Cvičeka gravīra. 1648. g. Foto no Rundāles pils muzeja krājuma.

Gravīras autors ir čehu izcelsmes mākslinieks Matiass Cvičeks (1601–1654), kurš 1628. g. kļuva par Brandenburgas galma gleznotāju.

2. Anglijas karaļa Jēkaba (Džeimsa) vēstule hercogam Vilhelmam. Vestminsterā, 1610. g. 24. decembrī. LVVA, 554. f., 1. apr., 88. l.

Atbildot uz hercoga 1. novembra vēstuli, Anglijas karalis pateicās par ielūgumu uz Vilhelma dēla kristībām. Tā kā karalim neesot iespējams ierasties, viņš norīkojis savu pilnvaroto pārstāvi.

Jāpiezīmē, pārstāvja sūtīšana savā vietā nenozīmēja mazāku pagodinājumu, bet gan bija parasta parādība.

3. Anglijas karalis Jēkabs (Džeimss) Stuarts (1566–1625).

Gleznas autors ir nīderlandiešu izcelsmes gleznotājs Pauls van Somers (ap1576–1622), kurš darbojās Londonā no 1617. g. līdz pat savai nāvei.

4. Hercoga Vilhelma rīkojums savam padomniekam Heinriham Bergam. Kuldīgā, 1610. g. 2. novembrī. LVVA, 554. f., 2. apr., 2907. l.

Heinriham Bergam bija jālūdz hercogu Frīdrihu un hercogieni Elizabeti Magdalēnu ierasties uz 16. decembrī paredzētajām kristībām un kļūt par 28. oktobrī dzimušā Vilhelma dēla krustvecākiem. Sakarā ar mātes, hercogienes Sofijas, nāvi prinča kristības Kuldīgas pils baznīcā notika nevis 16. decembrī, bet gan nedēļu vēlāk. Pēc pils sabrukšanas 18. gs. pirmajā trešdaļā kristāmtrauku pārvietoja uz Katrīnas baznīcu, tādēļ radās leģenda par Jēkaba kristīšanu pilsētas baznīcā.

5. Pašrocīga Jēkaba vēstule hercogienei Elizabetei Magdalēnai. B. v. 1621. g. 2. augustā. LVVA, 554. f., 1. apr., 218. l.

Vēstulē desmitgadīgais princis izsaka hercogienei pateicību par viņas rūpēm un novēl labu veselību. Tā ir pašlaik hronoloģiski senākā zināmā Jēkaba vēstule Latvijas arhīvu fondos.

Prūsijas slepenā arhīva krājumā Berlīnē glabājas vēstulīte, kuru Jēkabs bija rakstījis Ķelnē pie Šprē (tag. Berlīnes daļa) nepilnu astoņu gadu vecumā – 1618. g. 6. jūnijā – un kas adresēta Brandenburgas kūrfirstam Johanam Sigismundam. Tajā princis parakstījies kā Jacobus, in Livonia Churlandiae et Semigalliae Dux (Jēkabs, Kurzemes un Zemgales hercogs Livonijā), kamēr izstādē redzamo vēstuli rotā paraksts:Jacobus, Curlandiae Dux, t. i., Jēkabs, Kurzemes hercogs, lai gan tolaik Jēkabam kā no troņa atstādinātā Vilhelma dēlam nemaz nebija troņa mantošanas tiesību. Paraksts demonstrē Kurzemes hercogistei raksturīgu parādību, proti, jebkurš no hercoga ģimenē dzimušajiem dēliem varēja izmantot hercoga titulu, turklāt neatkarīgi no vecuma, kamēr prinča titulu tikpat kā nepielietoja.

6. Jēkaba vēstule Elizabetei Magdalēnai. Parīzē, 1636. g. 12. jūnijā. LVVA, 554. f., 1. apr., 218. l.

1634. g. rudenī Jēkabs devās ārzemju ceļojumā. Pēc vairākiem Nīderlandē pavadītiem mēnešiem viņš 1635. g. jūnijā ieradās Parīzē. Francijā Jēkabs uzturējās vairāk nekā gadu, bet nav izslēgts, ka šajā laikā viņš apmeklēja arī Angliju vai Spāniju. Konkrētajā vēstulē Jēkabs ziņo hercogienei par nodomu rudenī doties uz Itāliju. Kurzemē Jēkabs atgriezās 1637. g. pavasarī.

7. Hercoga Vilhelma draugs un hercogienes Elizabetes Magdalēnas brālēns Štetīnas-Pomerānijas hercogs Boguslavs (Bogislavs) XIV (1580–1637).

Attēls ir daļa no dubultportreta, kur Boguslavs XIV redzams kopā ar Zviedrijas karali Gustavu II Adolfu. Glezna tapusi jau pēc abu nāves, norādot uz Trīsdesmitgadu kara notikumiem, kad zviedri ieņēma daļu Pomerānijas.

Kurzemes hercogs Vilhelms uzturējās Pomerānijā kopš 17. gs. 20. gadu sākuma, pateicoties sava drauga Boguslava XIV labvēlībai. Boguslavs arī piešķīra Vilhelmam 1628. g. dzīvošanai sekularizēto Kukulovas abatiju ar pili.

8. Štetīnas-Pomerānijas hercoga Boguslava vēstule hercogam Frīdriham. Vecštetīnā, 1633. g. 30. augustā. LVVA, 554. f., 1. apr., 90. l.

1633. g. vasarā Jēkabs apciemoja Pomerānijā tēvu un tikās arī ar Vilhelma seno draugu un patvēruma devēju hercogu Boguslavu XIV. Apciemojuma laikā Jēkabs saņēma tēva piekrišanu dalībai Polijas-Lietuvas karā pret Krieviju. Dodoties 1634. g. pavasarī ar 300 vervētiem zaldātiem karagājienā, Jēkabs pauda Polijas karalim pateicību par mantošanas tiesību atzīšanu. Kaujās gan viņam nenācās piedalīties, jo tolaik jau risinājās miera sarunas.

9. Landhofmeistara Matiasa fon der Rekes vēstule hercogam Frīdriham. Jaunpilī, 1633. g. 13. decembrī. LVVA, 554. f., 1. apr., 89. l.

Vēstulē Matiass fon der Reke ziņo hercogam, ka nodevis hercoga Jēkaba pārstāvim Melhioram fon Felkerzāmam Tukuma un apkaimes muižas.

1633. g. beigās Jēkabs saņēma no Frīdriha pārvaldīšanā virkni muižu, kas atradās kādreizējā hercoga Vilhelma daļā. Bez Tukuma Jēkabs tolaik saņēma arī Sabiles, Kandavas, Skrundas, Lutriņu, Durbes, Grobiņas, Rucavas, Nīcas un Bārtas muižas ar novadiem, kā arī Sventājas un Liepājas krasta fogtijas.

10. Jēkaba rīkojums savam kalpotājam Samuelam Vagneram. Jelgavā, 1640. g. 26. novembrī. LVVA, 554. f., 3. apr. 1949. l.

Hercogs Jēkabs pavēlēja Vagneram ar kuģi "St. Jacob" doties uz Santanderas ostu Spānijā. Tur viņam bija jāpārdod hercoga preces un jāiepērk citas. Iespējams, ka kuģis būvēts Ventspilī, kur Jēkabs ap 1639. g. bija ierīkojis kuģu būvētavu, taču drošu ziņu par to nav. 1641. g. februārī "St. Jacob" avarēja pie Dānijas krastiem.

11. Kuģa "St. Jacob" kapteiņa Heinriha Lunava solījums hercogam Jēkabam. Rīgā, 1640. g. 10. decembrī. LVVA, 554. f., 3. apr., 1949. l.

Kapteinis Lunavs apliecināja, ka dosies ar hercoga kuģi "St. Jacob" no Rīgas uz Amsterdamu un Bordo un atgriezīsies Liepājā vai Ventspilī. Viņš arī solījās kuģi vadīt "kā labam kuģiniekam pienākas". Tā kā kapteinis pats neprata rakstīt, viņa vietā parakstījās hercoga faktors (tirdzniecības pārstāvis) Rīgā Arends Samsons. Dokuments rāda, ka Jēkabs bija mainījis iepriekšējo lēmumu un nosūtījis kuģi nevis uz Spāniju, bet gan uz Holandi un Franciju

12. Jēkaba iesniegums hercogam Frīdriham. Emburgā, 1634. g. 8. jūlijā. Fragments. LVVA, 1100. f., 13. apr., 719. l., II sēj.

Pēc atgriešanās no Krievijas karagājiena Jēkabs nolēma doties ārzemju ceļojumā, jo divu galmu uzturēšana, pēc viņa domām, būtu pārāk dārga. Tāpēc Jēkabs lūdza Frīdriham padomu, kurp un uz cik ilgu laiku viņš varētu aizbraukt un kā viņam rīkoties gadījumā, ja pamiers starp Zviedriju un Poliju-Lietuvu netiktu pagarināts un karadarbība atsāktos. Kopumā iesniegums sastāvēja no 17 punktiem.

13. Polijas-Lietuvas seima delegātu un senatoru paziņojums. Varšavā, 1632. g. 16. jūlijā. Kopija. LVVA, 554. f., 3. apr., 27. l.

Polijas karalis Sigismunds III, kurš ilgus gadus bija noskaņots pret hercogu Vilhelmu, nomira 1632. g. aprīlī. Drīz vien Kurzemes hercogu radiniekiem Radzivilliem izdevās panākt, ka seima delegāti, kas bija sanākuši jauna karaļa ievēlēšanai, atzina trimdā dzīvojošā Vilhelma tiesības uz Kurzemes troni. Paziņojumā teikts, ka, sekojot Francijas un Anglijas karaļu un citu valdnieku lūgumam un novērtējot Kurzemes hercognama nopelnus, seims un senāts atjauno Vilhelma un viņa dēla Jēkaba tiesības uz varu hercogistē un sola panākt tam arī jaunā karaļa piekrišanu. Vladislavs IV, kurš kāpa tronī 1632. g. novembrī, šo lēmumu akceptēja, taču ar noteikumu, ka Vilhelms nedrīkst atgriezties Kurzemē.

14. Hercoga Frīdriha un Jēkaba vienošanās akts. Jelgavā, 1638. g. 19. jūlijā. LVVA, 554. f., 3. apr., 27. l.

1637. g. pretenzijas uz Kurzemi izvirzīja Polijas karaļa brālis Jans Kazimirs. Jūtot apdraudējumu Ketleru dinastijas tiesībām uz troni, hercogs Frīdrihs pasludināja, ka nodod hercogisti Jēkabam un panāca, ka tam deva piekrišanu arī Polijas-Lietuvas seims, kas nevēlējās karaļa varas pieaugumu. Tomēr abu hercogu vienošanās paredzēja, ka Frīdrihs turpinās valdīt, kamēr vien viņš to spēs. Savukārt Jēkabam Frīdrihs papildus jau esošajiem valdījumiem piešķīra vēl arī Kuldīgu, Sātus, Irlavu, Zvārdi, Sesavu un Ventspils ostu.

15. Hercoga Jēkaba investitūras ceremonijas apraksts. Viļņā, 1639. g. 16. februārī. LVVA, 554. f., 3. apr., 27. l.

1639. g. februārī Viļņā Jēkabs saņēma no Polijas karaļa Vladislava investitūras diplomu un svinīgā ceremonijā Viļņas pilī nodeva karalim uzticības zvērestu. Ceremonijas apraksts nav sevišķi detalizēts, galvenokārt uzskaitītas klātesošās personas. Ceremonijas noslēgumā sekoja svinīgs mielasts, kura laikā hercogs sēdēja starp karali Vladislavu IV un karalieni Cecīliju Renāti. Viļņā Jēkabam nācās arī parakstīt solījumu par katoļu baznīcu būvi Jelgavā un Kuldīgā.