Pagājušajā gadsimtā Ziemeļīrijā latviešu nav bijis daudz, un latviskā dzīve šeit nav tik plaši organizējusies kā pārējās Lielbritānijas daļās, taču arī te ir dzīvojušas spilgtas personības. Viena no publiski pamanāmākajām latvietēm Ziemeļīrijā bija Jūlija Jēgers, kuru Pirmā pasaules kara bēgļu gaitas vispirms bija aizvedušas uz Kaukāzu, bet 1919. gada beigās viņa kopā ar vīru pārcēlās uz dzīvi mazā pilsētiņā Komerā (Comber) netālu no Belfāstas, kur nodzīvoja visu atlikušo mūžu.
50. un 60. gados Jūlijas vārds britu presē plaši izskanēja sakarā ar viņas meitas Otīlijas Patersones (Ottilie Patterson) straujo un panākumiem bagāto dziedātājas karjeru. Otīlijas nopelni tiek minēti vēl joprojām. Laikraksts “Herald Scotland” 2013. gadā Otīliju Patersoni nodēvēja par visizcilāko britu blūza dziedātāju, citi laikraksti – par Dieva dotu talantu, džeza aizsācēju Lielbritānijā, 50. gadu džeza zvaigzni, taču pati Otīlija Patersone arvien ir uzskatījusi sevi par latvieti. Ziemeļīrijas laikraksts “Newtownards Chronicle” rakstīja: “Viņa pati vienmēr ir sacījusi – es esmu Komeras latviete, bet Ņūtonardsa (Newtownards) mani ir adoptējusi.”
Pēc Otrā pasaules kara Ziemeļīrijā uz ilgāku vai īsāku laiku apmetās vairāki latvieši, pārsvarā tie, kuri grasījās šķērsot okeānu, lai nokļūtu ASV vai Kanādā, bet tika aizturēti Īrijas ostās. Daļa bēgļu palika Īrijā uz dzīvi, daļa devās uz Ziemeļīriju. Vēlāk gan daudzi no viņiem piepildīja sapni nokļūt viņpus Atlantijas okeāna. Ziemeļīrijā nonāca arī vairāki bāreņi (latviešu bērni), kas uz Īriju tika atvesti no Vācijas. Viena no viņiem bija Vizbulīte Paeglīte, kas dzīvoja Belfāstā.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā un īpaši pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā 2004. gadā Ziemeļīrijā iebrauca liels skaits latviešu. Pašorganizēšanās sākās galvenokārt rajonos, kas robežojas ar Īriju, jo liela daļa Ziemeļīrijas latviešu gan toreiz, gan tagad uztur ciešas latviskās saites ar Īrijas latviešiem. Viņi dzied Īrijas koros, dejo Īrijas deju kopās, darbojas lietišķās mākslas studijā “Likteņdzirnas” un ved bērnus uz Īrijas nedēļas nogales skoliņām, īpaši uz Dublinu un citām Ziemeļīrijai tuvākajām pilsētām, piemēram, uz Kavanu (Cavan), kas no Ziemeļīrijas atrodas vien 20 minūšu braucienā ar automašīnu. Kavanā aktīvi darbojas Latviešu biedrība Cavan (nosaukums arī – Latviešu biedrība Cavan un Ziemeļīrijā), kas rīko pasākumus gan Īrijas, gan Ziemeļīrijas pusē, konkrēti – Armā (Armagh) pilsētā. Tāpat pie biedrības gan Kavanā, gan Armā darbojas nedēļas nogales skoliņas – “Zinītis” Kavanā kopš 2016. gada un “Gudrinieks” Armā kopš 2019. gada. Skoliņās mācās latviešu bērni gan no vienas, gan no otras salas daļas.
Par nedēļas nogales skoliņām hronoloģiski. 2009. gadā Ziemeļīrijas pilsētā Eniskilenā (Enniskillen) enerģiska latviete Baiba Lauze latviešu bērniem organizēja latviešu vasaras skoliņu, taču regulāras nodarbības mācību gada laikā nesekoja. 2012. gadā Ņūrijā (Newry) tika izveidots Latviešu bērnu un jauniešu centrs, kas skolotājas Agneses Šerbukas vadībā darbojās līdz 2017. gadam, taču tagad tas ir pārtraucis savas aktivitātes. Skoliņa, kas Ziemeļīrijā darbojas visilgāk, atrodas Portadaunas (Portadown) pilsētā, un tās nosaukums ir “Zīļuks”. Skoliņu kopš dibināšanas 2013. gadā vēl joprojām vada skolotāja Vineta Makšus.
Aktīva latviešu sabiedriskā un kultūras dzīve 2010. gadā sākās Ziemeļīrijas pilsētā Ņūrijā, kad tur tika atvērts Latvijas goda konsulāts Dr. Džerarda O’Hāras (Gerard O’Hara) pārraudzībā. 2010. gada 15. jūnijā Eduards Stiprais, tolaik Latvijas vēstnieks Apvienotajā Karalistē un Ziemeļīrijā, svinīgi atklājot Latvijas goda konsulātu Ziemeļīrijā, pasniedza Dr. O’Hāram Latvijas karogu, himnu un darba un reprezentācijas materiālus. Precīzas statistikas nav, bet, pēc konsula domām, Ziemeļīrijā dzīvo vairāki tūkstoši latviešu. Ap konsulātu sākuma posmā tika pulcināti latvieši, rīkoti kultūras pasākumi, tostarp arī viesmākslinieku koncerti no Latvijas, piemēram, 2010. gadā laikā no 18. līdz 25. jūlijam Rostrevorā (Rostrevor, Co. Down) folkloras grupa “Iļģi” piedalījās ikgadējā Fiddler's Green festivālā, kur pulcējās arī liels skaits latviešu. Pašlaik konsulāta darbība ir pieklususi, un pēdējie jaunumi konsulāta interneta vietnē ir datēti ar 2017. gadu (http://www.latvia-ni.co.uk/new-events/).
Līdzīgi kā pašdarbības un izglītības jomā, arī latviešu sporta komandās un klubos kopā darbojas gan Īrijā, gan Ziemeļīrijā dzīvojošie latvieši. Piemēram, hokeja klubā “Latvian Hawks”, kas Īrijā pastāv kopš 2006. gada 26. decembra, spēlētāju sastāvs ir mainījies ne reizi vien, taču starp spēlētājiem ir arī latvieši, kas dzīvo Apvienotās Karalistes pusē. Īrijas pusē Dundokā (Dundalk) kādu laiku darbojās ledus halle, kur trenējās “Latvian Hawks”, bet pēc tās slēgšanas visas spēles un arī treniņi tagad notiek Belfāstā, lai gan klubs ir reģistrēts Īrijā.
Faktiski starp Īriju un Ziemeļīriju pašlaik nav robežas. Nereti ir tā, ka cilvēks dzīvo Īrijā, bet strādā Ziemeļīrijā un otrādi. Kā robežjautājums tiks risināts, kad reāli sāks darboties BREXIT, nevienam nav zināms.
