Arhīvs 1882. - 1919. gadā

Pēc Rīgas pārvaldes reformām 1878. gadā aktuāls kļuva jautājums par bagātīgā rātes arhīva saglabāšanu. 1881. gada decembrī Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrība rosināja pilsētas valdi izveidot pilsētas arhivāra amatu, tajā ieceļot jomas lietpratēju. 1882. gada 2. februārī pilsētas dome atbalstīja priekšlikumu. 25. februārī valde apstiprināja arhivāra amata instrukciju un martā šajā amatā iecēla vēsturnieku Hermani Hildebrandu. Arhivārs uzsāka darbu rātsnamā un viņa pienākums bija uzturēt un kārtot arhīvu, darīt to pieejamu zinātniskiem pētījumiem un gatavot vērtīgāko arhivāliju publikācijas. Pirmajos arhīva darbības gados galvenā uzmanība bija pievērsta iekšējā arhīva kārtošanai un dokumentu reģistru izgatavošanai.

 

1890. gadā pilsētas arhīvs ieguva plašas telpas jaunuzceltajā Doma muzejā un ķērās pie sarežģītā uzdevuma apkopot 1889. gadā likvidētās rātes un tai pakļauto institūciju arhīvu materiālus, kas bija nonākuši pilsētas un valsts iestāžu īpašumā, kur nereti bija pakļauti nevērīgai attieksmei. Dokumenti atradās arī privātkolekcijās. Neskatoties uz grūtībām, pilsētas arhivāri spēja apkopot ievērojamu daļu bijušo rātes iestāžu arhīvu.

 

Arhīvs iesaistījās arī zinātniskajā dzīvē. Pilsētas arhivāri piedalījās Baltijas vēsturnieku un Viskrievijas arheoloģijas kongresos, sadarbojās ar Krievijas un Rietumeiropas arhīviem un bibliotēkām. Arhīva dokumenti regulāri tika eksponēti izstādēs.

 

Pirmais Pasaules karš ienesa būtiskas pārmaiņas arhīva darbībā. Rīgas pilsētas iestādēm izdevās apturēt ieceri arhīvu evakuēt uz Iekškrievijas guberņām. 1915. gadā uz Sanktpēterburgu aizveda vien 128 senākos ar Krievzemi saistītos dokumentus, kas nāca no dokumentu kolekcijas Moscowitica Ruthenica. Vācu okupācijas laikā no 1917. gada līdz 1918. gadam arhīvā lielā vairumā nonāca likvidēto pilsētas iestāžu dokumenti un tam uzticēja arī Rīgas pilī atstāto Vidzemes guberņas iestāžu arhīvu pārraudzību. Minētos dokumentus 1919. gadā pilsētas arhīvs nodeva jaundibinātajam Valsts vēsturiskajam arhīvam.

 

1919. gada janvārī Rīgu okupēja padomju karaspēks. Neilgajā lielinieku valdīšanas laikā arhīvu pārdēvēja gan par Latvijas vēsturisko arhīvu, gan Vēsturisko centrālarhīvu, bet jau 1919. gada pavasarī tas atguva pilsētas arhīva statusu.

Rātsnama kopskats Rīgā (1835.g. zīmējuma fotokopija). Rīga Nezināma autora foto. LNA_LVKFFDA, F1_19371N
Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrības vēstule Rīgas pilsētas valdei ar lūgumu izveidot pilsētas arhivāra amatu. 1881. gada 15. decembris LNA_LVVA, F2724_1_25, 1. lp.
Vidzemes bruņniecības sekretāra Hermaņa Gotfrīda fon Bruininga vēstule pilsētas arhīva pārvaldei par bruņniecības bibliotēkā esošo dokumentu nodošanu arhīvam. 1895. gada 7. oktobris. LNA_LVVA, F2817_1_2, 22. lp.
Pilsētas valdes sēdes protokols ar lēmumu neveikt pilsētas vēsturiskā arhīva evakuāciju. 1915. gada 31. augusts. LNA_LVVA, F2817_2_44, 49. lp.
Instrukcija pilsētas arhīva pārvaldei. 1887. gada 19. janvāris. Saskaņā ar instrukciju arhīvs bija pieejams publikai katru dienu, izņemot svētdienas un svētku dienas, no plkst. 10.00 līdz 14.00. No: Rigasche Stadtblätter, 1887, Nr. 3., S. 22.