Arhīvs 1919. - 1940. gadā

Kad varu Rīgā 1919. gada jūlijā pārņēma Latvijas Republikas iestādes, Rīgas pilsētas vēsturisko arhīvu pakļāva Rīgas pilsētas valdes Kultūras (vēlāk – Izglītības) nodaļai. Mainījās arhīva uzdevumi, tā pienākums bija ne tikai glabāt pilsētas senākos dokumentus, bet arī apkopot likvidēto Krievijas impērijas laika iestāžu arhīva materiālus un eksistējošo Rīgas pilsētas iestāžu dokumentus.

Pirmajos pēckara darbības gados galvenā uzmanība bija pievērsta arhīva ēku sakārtošanai. Piemērotu telpu trūkums kļuva par nemainīgu problēmu nākamos 20 gadus, jo lielais arhīva materiālu pieplūdums regulāri izsmēla arhīva telpu resursus.

Par jaunu arhīva pienākumu kļuva izziņu izsniegšana. 20. gadu sākumā aktuālas bija izziņas par piederību Rīgai, uz kuru pamata Iekšlietu ministrija lēma par pavalstniecības piešķiršanu un izdeva pases, bet vēlākajos gados apliecības pensiju lietās. Izziņas tika gatavotas arī tiesu, pilsētas un valsts iestādēm.

Notika sadarbība ar citiem Eiropas arhīviem un zinātniskajām institūcijām. Arhīvs apmainījās ar dokumentu kopijām ar Dancigas pilsētas arhīvu, Igaunijas valsts arhīvu, Prūsijas valsts arhīvu, Britu muzeju u.c. Arhīvs aktīvi piedalījās izstādēs Latvijā un ārvalstīs. Lai arī nelielā apjomā, tika turpināta arī dokumentu publicēšana. 1929. gadā arhīvs beidzot atguva arī kara laikā uz Krieviju evakuētos dokumentus.

1934. gada valsts apvērsuma nestās nacionālisma vēsmas skāra arī arhīvu. Vācu izcelsmes arhīva pārzini Arnoldu Feiereizenu nomainīja latviešu vēsturnieks Vilis Biļķins. Darbinieku skaitu papildināja jaunie latviešu vēsturnieki. Pieauga Rīgas pilsētas valdes atbalsts arhīva darbam. Tā piešķīra līdzekļus dokumentu izdošanai, tika iekārtota moderna fotokopēšanas un restaurācijas laboratorija.