Vairāk nekā 50 gadus
latviešu tauta ir bijusi sadalīta un nošķirta. Maz šajos gados mums
bijis iespējams kontaktēties citam ar citu un maz mēs zinājām par to, kā
dzīvoja un strādāja mūsu tautieši rietumu pusē. Tādēļ saprotams, ka,
rakstot Latvijas vēsturi, tā ir tapusi vienpusīga, jo ļoti maz
izmantotas trimdā radušās dokumentārās liecības. Pēc Latvijas
neatkarības atgūšanas dzelzs vārti beidzot ir atvērušies, un jau uzkrāto
dokumentu analīze parāda, ka Latvijas vēsturisko materiālu neatņemama
sastāvdaļa ir trimdā radusies dokumentācija, jo tieši tur tika uzturēta
ideja par Latvijas valstiskuma kontinuitāti, par okupācijas prettautisko
raksturu. Un ne tikai par to. Šodien mēs redzam, ka trimdā dzīvojošā
latviešu nācijas daļa ir radījusi un saglabājusi lielas kultūras
vērtības, bez kurām nevar un nedrīkst analizēt un veidot Latvijas
politisko, sabiedrisko un kultūras vēsturi. Gan trimdā izveidojušās
sabiedriskās organizācijas, gan privātpersonas savas darbības un dzīves
laikā ir uzkrājušas daudzas dokumentārās liecības, kas kontekstā ar
Latvijā esošajiem materiāliem varēs dot objektīvu ieskatu par latviešu
tautas dzīvi, mentalitāti un arī par mūsu tautas vietu pārējo nāciju un
tautu vidū. Tādēļ mēs esam ļoti pateicīgi visiem atsaucīgajiem
cilvēkiem, kas saprot, novērtē un atbalsta mūsu centienus vākt trimdas
dokumentus Latvijā mūsu bērnu, mūsu nākotnes labā.
Mēs esam pirmo reizi mēģinājuši apvienot vienotā uzziņu krājumā visu to
informāciju, ko saņēmušas dažādas Latvijas zinātnes, izglītības un
kultūras iestādes, lai redzētu, cik bagātāks kļuvis mūsu kultūras
mantojums, lai rosinātu arī mūsu pētniekus pievērsties šīm tik
nozīmīgajām materiālajām un garīgajām vērtībām, lai beidzot taptu
objektīva Latvijas un latviešu tautas vēsture.
Iznākot uzziņu krājumam 'Trimdas arhīvi atgriežas" jāizsaka
vissirsnīgākā pateicība arī visām tām institūcijām Latvijā, kas
atbalstīja domu par šāda krājuma nepieciešamību un sniedza ziņas par
saņemtajiem materiāliem.
Cerēsim, ka šim krājumam būs arī turpinājumi un mēs visi varēsim
izmantot šo informācijas bagāto materiālu klāstu.
Daina Kļaviņa,
Latvijas Valsts arhīva direktore
KRĀJUMA LIETOTĀJIEM
CEĻŠ LĪDZ KRĀJUMAM
Doma par konferenci, izstādi un uzziņu krājumu "Trimdas arhīvi
atgriežas" radās pagājušā -1995.gada nogalē. Sākot, ieceres realizēšanu,
uz Latvijas Valsts arhīvu uzaicinājām dažādu kultūras iestāžu
pārstāvjus. Atsaucība bija iepriecinoši liela un liecināja, ka ideja ir
aktuāla un nepieciešama ne tikai Latvijas Valsts arhīvam vien. Tādēļ
saruna par šī pasākuma lietderību, mērķiem un stratēģiju bija lietišķa.
Pārrunu rezultātā izveidojām darba grupu, kura strādāja pie šī uzziņu
krājuma
Lai iegūtu nepieciešamās ziņas par trimdas arhīvu esamību muzejos,
bibliotēkās un citās iestādēs, februāri tika izsūtīts vairāk nekā 100
aptaujas vēstuļu tām organizācijām visā Latvijā, kurās, mūsuprāt, varētu
glabāties šādi materiāli. Atsaucās 63 adresāti. Saņēmām arī derīgus
ieteikumus, pie kā mums griezties, lai krājums sniegtu pilnīgāku
informāciju.
Uzziņu krājums "Trimdas arhīvi atgriežas" - pirmais šāds izdevums
Latvijā - koncentrētā veidā dod priekšstatu par vēstures un kultūras
dokumentālajām liecībām un vērtībām, ko radījusi tā mūsu tautas daļa,
kurai bija lemts dzīvot svešatnē un kura tās nesavtīgi dāvinājusi savai
tēvzemei.
Vairāk nekā pusgadu pacietīgā un rūpīgā darbā Latvijas Valsts arhīvā ir
radusies visas valsts mērogā lielākā datu bāze par atgūtajiem trimdas
arhīviem, un ar šīs grāmatas starpniecību tā tagad kļūst pieejama
zinātniekiem, skolotājiem, studentiem- ikvienam, kuru interesē mūsu
tautas vēsture, zinātne un kultūra. Uzziņu krājums ir pirmā ierosa, kur
meklējami dažādi dokumenti lasītāju interesējošā jomā - fotogrāfijas,
vēstules, dienasgrāmatas, manuskripti, piezīmes. Jāpiebilst, ka
jēdzienam "dokuments" šajā gadījumā ir paplašināts formulējums, t.i.,
tas ietver muzejiskas (piemēram, karogus, monētas, godazīmes, dažādus
priekšmetus), gan mākslas vērtības (glezniecību, grafiku, tēlniecību,
lietišķo mākslu).
KRĀJUMA UZBŪVE
Trimdas arhīvi (šī vārda nosacītā tulkojumā) saņemti krietnā skaitā, un
tie glabājas dažādās kultūras un izglītības iestādēs, tādēļ ērtākas
lietojamības labad esam tos sagrupējuši, vienuviet koncentrējot
informāciju par atsūtītajiem dokumentiem, kas atrodas, piemēram, muzejos
vai bibliotēkās. Katras iedaļas robežās iestādes kārtotas pēc alfabēta,
t.i., pēc to oficiālā nosaukuma pirmā burta.
Sākotnēji iecerējām iegūtos faktus apkopot pēc noteikta parauga, un
lielākā daļa respondentu - paldies viņiem! - ari centās izpildīt mūsu
vēlēšanos. Taču ar laiku konstatējām (īpaši tas sakāms par lielākajiem
muzejiem), ka gandrīz katram no tiem ir savas tradīcijas un specifika
saņemto materiālu uzskaitē un fondēšanā. Tādēļ dažviet ir atšķirības gan
dokumentu vai eksponātu uzskaitījumā, gan formālajā informācijas
izklāstā.
Klājumā sniedzam ziņas par katra arhīva lielumu, saturu, iespēju robežās
ari par to laika periodu, kādu aptver dokumenti. Nereti būs apjaušams
ceļš, kā arhīvs atgriezies mājās. Minēti ari dāvinātāji, kuriem esam
pateicīgi gan par dokumentu, grāmatu, manuskriptu utt. saglabāšanu, gan
par nesavtību un dāsnumu.
Lai lasītājam atvieglotu darbu ar krājumu, izdevuma beigās ir personu
rādītājs. Tajā personarhīva radītāji (īpašnieki) doti pilnā vārdā un
uzvārdā ar dzimšanas datiem. Personām, kuras minētas tekstā, atrodams
uzvārds un vārda iniciālis, bet dāvinātāju godavārdi iespiesti kursīvā.
(Rādītājā nav ietverti informācijas autori.)
Gribas ticēt, ka šis uzziņu krājums būs ierosme ikvienam (ne tikai
svešumā) apzināt savus personīgos arhīvus un izvērtēt to vietu mūsu
valsts kultūrvēsturē. Kopainas patiesās aprises taču veido pat
vismazākais pienesums. Ikviens saglabāts dokuments vai cita veida
liecība ir iznīcībai un aizmiršanai atrauts mirklis.
Cienījamie lasītāji! Latvijas Valsts arhīvs plāno nākamgad izdot
papildinājumu šim krājumam. Tādēļ lūdzam Jūs rakstīt vai zvanīt mums,
sniedzot papildinājumus un precizējumus.
Māris Brancis,
Latvijas Valsts arhīva Kultūras dokumentu daļas vadītājs
