9. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas Sekretariāta sēdes protokola fragmenti. 1940. gada 2. jūlijs.
Latvijas Valsts arhīvs, PA-101.f., 1.apr., 8.l., 10., 12.lp. Oriģināls.

Dokumenta tulkojums

Aizvērt Pārvietot

Ministru kabinets par Saeimas vēlēšanu rīkošanu lēma 1940. gada 4. jūlijā, taču no šā dokumenta redzams, ka LKP Centrālās komitejas Sekretariāts pieņēma lēmumu par vēlēšanu organizēšanu jau 2. jūlijā. Pirmkārt, šis dokuments nepārprotami pierāda, ka "vēlēšanu" organizēšana nebija Kirhenšteina valdības iniciatīva. Otrkārt, jāpievērš uzmanība faktam, ka protokols ir rakstīts krievu valodā, lai gan visi protokolā minētie sēdes dalībnieki ir latvieši un prata latviešu valodu. Tas nozīmē, ka vai nu sēdē ir piedalījies vēl kāds, kas protokolā nav minēts un nav pratis latviešu valodu, vai arī šis protokols bija jāiesniedz kādam latviešu valodas nepratējam (visticamāk kādam no okupācijas varas augstākajiem pārstāvjiem Latvijā). Turklāt, jāatceras, ka Latvijas Komunistiskā partija pati tolaik bija Kominternes struktūrvienība un pilnībā bija atkarīga no PSRS varas institūcijām. Tātad tik svarīgus lēmumus kā "vēlēšanu" organizēšana LKP vadītāji nemaz nevarēja patstāvīgi izlemt. Līdz ar to būtībā šis dokuments netieši liecina, ka iniciatīva par "vēlēšanām" faktiski ir nākusi no okupācijas varas pārstāvjiem.

10. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas Sekretariāta sēdes protokols. 1940. gada 4. jūlijs.
Latvijas Valsts arhīvs, PA-101.f., 1.apr., 8.l., 14.lp. Oriģināls.

Dokumenta tulkojums

Aizvērt Pārvietot

1940. gada 4. jūlijā(t.i., dienā, kad Kirhenšteina valdība vēl tikai lēma par "vēlēšanu" organizēšanu) LKP CK Sekretariāta protokolā jau parādās informācija, ka "darba tautas bloks būs vienīgais kas izvirzīs kandidātus". Tātad LKP vadība jau no paša sākuma zināja, ka viņu kandidāti faktiski būs ārpus konkurences un attiecīgi šīs 1940. gada "vēlēšanas" būs tikai izrāde.
Uzmanība jāpievērš arī cilvēkiem, kurus LKP CK šajā sēdē izvirzīja par apgabalu partijas komiteju priekšsēdētājiem (Kārlim Plāteram, Pēterim Plēsumam, Jānim Gustsonam, Arvīdam Kalniņam un Robertam Neilandam). Dažas dienas vēlāk šie paši cilvēki tika arī "ievēlēti" par apgabalu vēlēšanu komisiju priekšsēdētājiem (J. Gustsons gan kļuva par Rīgas apgabala vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja vietnieku, taču par priekšsēdētāju šajā komisijā kļuva cits "kreiso organizāciju" aktīvists – Jānis Pupurs).Tātad acīmredzot jau 4. jūlijā, t.i., vēl pirms apgabalu vēlēšanu komisiju izveides, LKP CK jau bija pieņēmusi lēmumu par šo vēlēšanu komisiju vadītājiem

11. Ministru kabineta sēde 1940. gada 4. jūlijā.
Valdības Vēstnesis. 05.07.1940., Nr.149, 2.lpp. Laikraksts eksponēts no Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās bibliotēkas ″Periodika.lv″ krājuma.

1940. gada 4. jūlijā Ministru kabinets iecēla Centrālo vēlēšanu komisiju un nākamajā dienā informācija par to tika publicēta vairākos Latvijas laikrakstos, t.sk. oficiālajā laikrakstā "Valdības Vēstnesis". Kā redzams no šīs MK sēdes atreferējuma 9. punkta, kopumā Centrālajā vēlēšanu komisijā bija iecelti 8 cilvēki, kas pārstāvēja četras dažādas valsts institūcijas, kā arī pa diviem pārstāvjiem no Latvijas Komunistiskās partijas un arodbiedrībām. Faktiski šo preses ziņojumu mērķis bija radīt ilūziju par to, ka CVK ir iecelti dažādu institūciju un organizāciju pārstāvji. Patiesībā, bez rakstā minētajiem LKP biedriem Anša Buševica un Arnolda Deglava, LKP biedri bija arī abi "arodbiedrību pārstāvji" Kārlis Šics un Jēkabs Vecvagars. Savukārt Iekšlietu ministrijas pārstāvis Ansis Leja, kā arī Sabiedrisko lietu ministrijas Propagandas nodaļas vadītājs Oskars Gulbis (abi pēdējie savos amatos bija iecelti jau pēc okupācijas), līdz 1940. gadam arī bija "kreiso" un "revolucionāro" organizāciju aktīvisti, kas jau līdz okupācijai bija sadarbojušies ar Komunistisko partiju. Līdz ar to redzams, ka patiesībā seši no astoņiem CVK locekļiem bija LKP un "revolucionāro" organizāciju biedri. Tātad faktiski 1940. gadā Centrālā vēlēšanu komisija tika veidota tā, lai LKP jau no paša sākuma varētu pilnībā kontrolēt tās darbību. Vienīgie tiešām politiski neitrālie CVK locekļi bija Tieslietu ministrijas pārstāvis Aleksandrs Menģelsons un Valsts statistikas pārvaldes pārstāvis Aleksandrs Maldups (viņi abi 1941. gada 14. jūnijā tika deportēti). Acīmredzot A. Menģelsona nostāja CVK bija pat pārāk neatkarīga, tādēļ jau 9. jūlijā viņš no Centrālās vēlēšanu komisijas tika atcelts un viņa vietā iecelts Augstākās tiesas senators Rūdolfs Alksnis. Tajā pat dienā, "par partijas līnijas sagrozījumiem" no CVK tika atcelts arī LKP pārstāvis A. Deglavs un viņa vietā iecelts cits komunists – Kārlis Gailis.

12. Centrālās vēlēšanu komisijas fotogrāfija. 1940. gada 5. jūlijs (?)
Atpūta. 12.07.1940., Nr.819, 12.lpp. Žurnāls eksponēts no Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās bibliotēkas ″Periodika.lv″ krājuma.

Šīs fotogrāfijas autors nav zināms un tā nav datēta. Attēls visticamāk uzņemts 1940. gada 5. jūlijā, Centrālās vēlēšanu komisijas pirmās sēdes laikā, jo tieši šajā sēdē piedalījās visi attēlā redzamie CVK locekļi, kā arī A. Kirhenšteins. Bez sešiem attēlā redzamajiem CVK locekļiem, tās sastāvā tobrīd bija arī Jēkabs Vecvagars un Kārlis Šics, kas šajā fotogrāfijā nav redzami, jo komisijas pirmajā sēdē viņi nepiedalījās.

13. Centrālās vēlēšanu komisijas pirmā protokola melnraksts. 1940. gada 5. jūlijs.
Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1308.f., 9.apr., 3812.l., 102., 102.o.p.lp. Oriģināls.

Centrālās vēlēšanu komisijas pirmās sēdes protokola melnraksts ir pirmais šīs CVK sastādītais dokuments. No tā redzams, ka sēdes beigās ieradies arī viens no iztrūkstošajiem CVK locekļiem – K. Šics.

14. Latgales apgabala vēlēšanu komisijas 1940. gada 7. jūlija sēdes protokols.
Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1308.f., 9.apr., 3810.l., 1.lp. Oriģināls.

Pēc apgabalu un apriņķu vēlēšanu komisiju iecelšanas, tās savās pirmajās sēdēs parasti ievēlēja attiecīgās komisijas priekšsēdētāju un sekretāru. No dokumenta redzams, ka par Latgales apgabala vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju pārējie komisijas locekļi izvēlēja Latvijas Komunistiskās partijas biedru Robertu Neilandu, kurš pats šajā sēdē nemaz nepiedalījās. Zīmīgi, ka dokumentā par "arodbiedrību pārstāvi" dēvētais Aleksandrs Aleksandrovičs arī bija LKP biedrs, t.i. Latgales apgabala vēlēšanu komisijā no pieciem komisijas locekļiem vismaz divi bija LKP biedri. Arī par pārējo četru Latvijas apgabalu (Rīgas, Kurzemes, Vidzemes un Zemgales) vēlēšanu komisiju priekšsēdētājiem tika ievēlēti Latvijas Komunistiskās partijas biedri. Jāatceras, ka LKP CK Sekretariāts par savas partijas biedru "izvirzīšanu" apgabalu vēlēšanu komisiju priekšsēdētāju amatiem bija lēmis jau 4. jūlijā (sk. 11. dokumentu). Tātad apgabalu vēlēšanu komisiju locekļi jau attiecīgo komisiju darbības sākumā acīmredzot bija saņēmuši "norādījumus", ka par komisijas priekšsēdētājiem "jāievēl" LKP biedri.Tāpat arī apriņķu vēlēšanu komisijās tika iecelti LKP biedri. Tādējādi okupācijas vara, ar Latvijas Komunistiskās partijas palīdzību, kontrolēja šo vēlēšanu organizēšanu.

15. Kuldīgas apriņķa vēlēšanu komisijas 1940. gada 8. jūlija protokols.
Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1308.f., 9.apr., 3803.l., 30.lp. Oriģināls.

Kuldīgas apriņķa vēlēšanu komisijas pirmā sēde notika Latvijas Komunistiskās partijas vietējās organizācijas telpās (acīmredzot tādēļ, ka divi tās locekļi – Ernests Berklavs un Pēteris Roze bija LKP biedri). Vēl vairāk, no dokumenta teksta redzams, ka, lai nodotu informāciju par diviem trūkstošajiem Kuldīgas apriņķa vēlēšanu komisijas locekļiem, komisijas sekretārs zvanīja nevis uz Centrālo vēlēšanu komisiju, bet gan uz LKP Centrālo komiteju. Līdz ar to šis dokuments ļoti uzskatāmi parāda, ka vēlēšanu komisijas faktiski darbojās Latvijas komunistiskās partijas, nevis Centrālās vēlēšanu komisijas vadībā. Arī citos 1940. gada vēlēšanu dokumentos var konstatēt gadījumus, kad kāda vietējā vēlēšanu komisija jautājumos par vēlēšanām vērsās nevis pie CVK, bet gan pie LKP CK. Tas liecina, ka arī paši vēlēšanu komisiju locekļi saprata, ka faktiski ar okupantiem saistītā LKP CK, nevis Centrālā vēlēšanu komisija izlemj vēlēšanu norises jautājumus.
No eksponētā protokola redzams arī, ka Ministru kabinets Kuldīgas apriņķa vēlēšanu komisijā bija iecēlis Augustu Raudziņu, kurš tobrīd neatradās Kuldīgā. Savukārt vēl viena Kuldīgas apriņķa vēlēšanu komisijā iecelta persona – Pauls Kostenieks vispār neeksistēja. Šāda situācija visticamāk radās steigas dēļ, kādā notika visa vēlēšanu organizēšana. Pirmkārt, tas liecina, ka ieceļot apriņķu vēlēšanu komisijas, neviens acīmredzot nav konsultējies ar vietējiem varas institūciju pārstāvjiem. Otrkārt, no tā izriet, ka vēlēšanu gaitas normālai un likumīgai norisei jau no paša sākuma netika piešķirta īpaša uzmanība – galvenais bija sasniegt vēlamo rezultātu. Nav iedomājams, ka normālās, demokrātiskās vēlēšanās par vēlēšanu komisijas locekli varētu iecelt neeksistējošu cilvēku, vai arī tādu, kurš veselības stāvokļa dēļ savus pienākumus nevar pildīt. Turklāt, tajā pat sēdē Kuldīgas apriņķa vēlēšanu komisija izlēma iesaistīt savā darbā vēl vienu komunistu – Paulu Kapenieku tikai uz tā pamata, ka "pastāv pamatotas šaubas, vai Kapenieka vārds nav iespiests nepareizi, proti «Kostenieks»". Ļoti iespējams, ka Kapenieks tiešām bija paredzēts jau šīs komisijas sākotnējā sastāvā, jo 10. jūlijā Ministru kabinets pieņēma lēmumu par P. Kapenieka iecelšanu Kuldīgas apriņķa vēlēšanu komisijā.

16. Iekšlietu ministrijas Pašvaldību departamenta rīkojums visiem pilsētu un apriņķu vecākiem un pagastu valdēm. 1940. gada 8. jūlijs.
Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 3723.f., 2.apr., 1040.l., 1.-2.lp. Kopija.

No dokumenta 6. punkta redzams, ka vēlēšanu dienās pie vēlēšanu iecirkņiem bija jāizkar ne tikai Latvijas Republikas karogi, bet arī PSRS valsts karogi. Faktiski šī prasība par PSRS karogiem bija tik pat sasteigta un nesagatavota kā citi jaunie okupācijas varas amatpersonu lēmumi un norādījumi, jo jau 10. jūlijā Rīgas Jūrmalas pilsētas vecākais A. Jansons ziņoja Pašvaldības departamentam, ka Rīgas veikalos PSRS karogi nav dabūjami. Īpaša uzmanība jāpievērš šā dokumenta pēdējam teikumam. No tā redzams, ka pašvaldību vadītāji, tika padarīti "personīgi atbildīgi" par rīkojuma izpildi, turklāt, viņiem tika arī uzdots sekot "sava apriņķa pagastu pašvaldības amatpersonu un darbinieku rīcībai un sekmīgai darbībai". Tādā veidā pašvaldību amatpersonas faktiski tika padarītas par ķīlniekiem, gadījumā ja attiecīgās pašvaldības teritorijā vēlēšanas nenotiks tā kā to vēlas okupācijas vara. Prasība par PSRS karogiem, kā arī brīdinājums par pašvaldību vadītāju "personīgo atbildību" tika atkārtots arī nākamajā Iekšlietu ministrijas Pašvaldību departamenta rīkojumā par vēlēšanām, tātad okupācijas varas pārstāvji uzskatīja abus šos jautājumus par ārkārtīgi svarīgiem.

17. Vēlēšanu urnu skice. 1940. gada 8. jūlijs vai agrāk.
Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 3723.f., 2.apr., 1040.l., 3.lp.

Dokumentā redzamas urnu skices, pēc kuru parauga un izmēriem bija jāizgatavo 1940. gada Saeimas vēlēšanu urnas. Tā kā vēlēšanas tika organizētas ārkārtīgā steigā, tad Centrālā vēlēšanu komisija ļāva atsevišķos gadījumos, ja jaunu urnu izgatavošana kāda iecirkņa vajadzībām tehnisku iemeslu vai laika trūkuma dēļ vairs nebūtu iespējama, izmantot arī vecās 1931. gada vēlēšanu urnas.

18. 1940. gada 14. – 15. jūlija Saeimas vēlēšanu Rīgas vēlēšanu apgabala biļetens.
Latvijas Valsts arhīvs, 791.f., 1.apr., 1.l., 54.lp. Oriģināls.

Šādi izskatījās 1940. gada 14. – 15. jūlija "Tautas Saeimas" vēlēšanu biļeteni.

19. V.I. Vadimova un S.V. Sergejeva apliecības. 1940. gada 14. jūlijs.
Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1308.f., 9.apr., 3824.l., 145., 146.lp. Noraksti.

Vairākos Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas 1940. gada vasaras dokumentos, kā arī dažos Centrālās vēlēšanu komisijas dokumentos parādās kādu V.I. Vadimova (vietām viņš saukts arī par Vladimirovu) un S.V. Sergejeva uzvārdi. Turklāt no šiem dokumentiem redzams, ka gan V.I. Vadimovam (Vladimirovam), gan arī S.V. Sergejevam jautājumos par vēlēšanu organizēšanu bija ārkārtīgi plašas pilnvaras un viņu viedoklis bija izšķirošs pat LKP CK sēdēs. Gandrīz nekāda sīkāka informācija par šiem cilvēkiem nav atrasta. Šāds informācijas trūkums liek domāt, ka V.I. Vadimova (Vladimirova) un S.V. Sergejeva uzvārdi bija izdomāti un patiesībā ar šiem uzvārdiem 1940. gada vasarā Latvijā darbojās kādas citas personas.
Eksponētie dokumenti liecina, ka arī Centrālā vēlēšanu komisija V.I. Vadimovam un S.V. Sergejevam bija izsniegusi atļaujas "informācijas nolūkā" apmeklēt vēlēšanu iecirkņus un apakšiecirkņus. Zīmīgi, ka abas apliecības ir izsniegtas uz uzrādītāju. Tas nozīmē, ka šo apliecību uzrādītājiem nebija nepieciešams uzrādīt vēl kādus citus dokumentus, kas apliecinātu viņu identitāti. Tādēļ šīs apliecības faktiski ļāva V.I. Vadimovam un S.V. Sergejevam darboties incognito. Līdzīgas apliecības V.I. Vadimovam un S.V. Sergejevam jau 11. jūlijā bija izsniegusi arī LKP Centrālā komiteja ar atļauju "pārbaudīt un iepazīties ar Apgabalu un Rajonu komiteju partijas un vēlēšanu kampaņas darbu".

20. Vēlēšanu norise fotogrāfijās. 1940. gada 14. – 15. jūlijs.
Atpūta. 19.07.1940., Nr.820, 12.lpp., Atpūta. 08.11.1940., Nr.836, 16.lpp.; Izdevumi eksponēti no Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās bibliotēkas "Periodika.lv″ krājuma.

Šo fotogrāfiju autori nav zināmi. Pirmajos trijos attēlos redzamas tā laika presē publicētās fotogrāfijas par vēlēšanu norisi. Vairākos šeit eksponēto fotogrāfiju parakstos, kā arī citos tā laika preses izdevumos ir minēts, ka vēlētāji balsošanas iecirkņos "ierodas organizēti", t.i. faktiski piespiedu kārtā. Zīmīgi, ka blakus fotogrāfijām par vēlēšanu norisi bija ievietotas arī tolaik neiztrūkstošās fotogrāfijas par "tautas gājieniem", kuros vajadzēja parādīt tautas "vienprātīgo atbalstu vēlēšanām".
Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva eksponētajās fotogrāfijās redzama fabrikas "Rīgas Audums" organizētā demonstrācija, Rīgas apgabala vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja biedrs (viņš bija arī deputāta kandidāts un LKP biedrs) Jānis Gustsons, kurš dod norādījumus kāda vēlēšanu iecirkņa darbiniecēm, ceļojošā vēlēšanu iecirkņa darbinieki ar urnām un šā iecirkņa komisijas locekļi invalīdu namā, kā arī vēlētāji pie urnas Rīgas pilsētas 20. vēlēšanu iecirknī.

21. Kosas vēlēšanu iecirkņa un apakšiecirkņa izdevumu aprēķins. 1940. gada 16. jūlijs.
Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1308.f., 9.apr., 3795.l., 79.lp. Oriģināls.

Dokuments sākotnēji ir ticis adresēts Centrālajai vēlēšanu komisijai, taču pēc tam šis adresāts ir nosvītrots un vēstule ir pāradresēta Sabiedrisko lietu ministrijas Propagandas nodaļai. Nav īsti saprotams vai šo adresāta maiņu ir veikuši paši Kosas vēlēšanu iecirkņa un apakšiecirkņa darbinieki, vai arī to, pēc šīs vēstules saņemšanas, ir veikuši CVK darbinieki, kas šķiet ticamāk.
Pēc vēlēšanu beigām visu līmeņu vēlēšanu komisijas ķērās pie vēlēšanu finansiālo izdevumu aprēķināšanas un vietējās komisijas, kuras parasti cieši sadarbojās ar attiecīgā pagasta vai pilsētas pašvaldību, nosūtīja CVK savu izdevumu aprēķinus un pieprasīja tos atlīdzināt. Dažkārt vietējo komisiju pārstāvji centās šajos izdevumos iekļaut arī tādus izdevumus, kuri tiešā veidā nebija saistīti ar pašu vēlēšanu organizēšanu. Kā redzams no eksponētā dokumenta, Kosas vēlēšanu iecirkņa un apakšiecirkņa locekļi, gluži kā Ā. Alunāna lugā "Džons Neilands", centās vēlēšanu izdevumos iekļaut 25 – 30 latu lielu summu par "mazu brokasti".