Nacistiskās okupācijas laikā četru nozīmīgāko pirmskara Latvijas politisko partiju pārstāvji vienojās kopējai darbībai ar mērķi sekmēt neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas valsts atjaunošanu. Šī mērķa īstenošanai 1943. gada 13. augustā Rīgā tika nodibināta demokrātiska nacionālās pretošanās kustība – Latvijas Centrālā padome (LCP).

Latvijas Centrālo padomi vadīja neatkarīgās Latvijas pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes dēls prof. Konstantīns Čakste. Pēc K. Čakstes aresta 1944. gada aprīlī

organizācijas vadību uzņēmās LCP priekšsēdētāja vietnieks Bruno Kalniņš, bet pēc viņa apcietināšanas 1944. gada jūlijā par LCP priekšsēdētāju ievēlēja ģenerāli Verneru Tepferu.

Latvijas Centrālā padome par savu galveno uzdevumu uzskatīja patiesas informācijas sniegšanu rietumvalstīm kā par PSRS boļševistiskā, tā arī par Vācijas nacistiskā okupācijas režīma darbību un mērķiem Latvijā, pastāvīgi atgādinot Latvijas tiesības uz neatkarību. LCP sadarbojās ar Lietuvas un Igaunijas demokrātiskajām nacionālās pretošanās kustībām.

Latvijas Centrālās padomes vadībā sāka veidoties bruņotas vienības cīņai pret okupācijas varu (tā sauktie kurelieši). LCP locekļi organizēja un vadīja vairāku tūkstošu latviešu bēgļu pārvešanu uz Zviedriju.

Pēdējā Latvijā notikušajā LCP sēdē 1944. gada 8. septembrī Rīgā Dr. Pauls Kalniņš kā Saeimas priekšsēdētājs un Valsts prezidenta vietas izpildītājs parakstīja deklarāciju par valsts suverēnās varas atjaunošanu "no svešas varas atbrīvotā Latvijas valsts teritorijā ".

Pēckara gados Latvijas Centrālā padome turpināja savu politisko darbību Zviedrijā un Vācijā, sadarbojoties ar Latvijas sūtņiem un latviešu bēgļu organizācijām.

1943. gadā Rīgā nodibinātā Latvijas Centrālā padome bēgļu nometņu laikā sadalījās divās daļās – Zviedrijā un Vācijā; turpmāk šīs daļas lielākoties darbojās autonomi.

Latvijas Centrālā padome (Vācijas daļa) savu pirmo sēdi noturēja 1945. gada 3. oktobrī Lustenavā (Austrija). Pēc Dr. Paula Kalniņa nāves 1945. gada 27. augustā LCP vadību uzņēmās Latvijas Saeimas bijušais priekšsēdētāja biedrs bīskaps Jāzeps Rancāns. LCP ietilpa Saeimas prezidija un Latvijas lielāko pirmskara partiju amatpersonas, tās darbības centrs atradās Eslingenā.

LCP sagatavoja un iesniedza rietumu lielvalstu valdībām vairākas petīcijas un memorandus par boļševistiskās un nacistiskās okupācijas varas politiku Latvijā. Bīskaps J. Rancāns u. c. LCP dalībnieki vairākkārt apmeklēja amerikāņu un britu okupācijas iestādes Vācijā, lai panāktu uzlabojumus latviešu bijušo karavīru un bēgļu stāvoklī. LCP uzdevumā viņi ieradās starptautiskajās konferencēs, kurās tika lemts par pēckara Eiropas izkārtojumu, lai tur neoficiāli informētu rietumu lielvalstu pārstāvjus par jautājumiem, kas saistīti ar Latvijas valsti un tās pilsoņiem.

LCP nodibināja sakarus ar lietuviešu un igauņu politiskajām organizācijām, lai kopīgiem spēkiem cīnītos pret okupācijas režīmu Baltijas valstīs.

Latvijas Centrālā padome intensīvi meklēja ceļus Satversmē paredzēto Latvijas valsts institūciju darbības atjaunošanai trimdā, sadarbībai ar Latvijas sūtņiem un citām bēgļu organizācijām. Savā darbībā LCP allaž īpaši uzsvēra Latvijas demokrātiskā valstiskuma pēctecību (kontinuitāti).

Savu lielo mērķi, kļūt par tiesiski atzītu Latvijas valdību (eksilvaldību), gan starptautiski, gan latviešu trimdas sabiedrībā, vadot Latvijas vēstniecības un trimdas sabiedrību, LCP nesasniedza.