LNA Latvijas Valsts arhīva fonds

Nosaukums:

Rancāns Jāzeps (1886-1969), Romas katoļu baznīcas bīskaps, (ASV)

Līmenis:
Fonds
Numurs:
1983
Lineārie metri:
1m
Atrašanās vieta:
4. stāvs, Bezdelīgu iela 1A, Rīga
Datējums:
1905 - 1999
Saturs:

Jāzeps Rancāns - garīdznieks, humānists, patriots, valstsvīrs, arī Latvijas valsts galva laikā, kad valsts bija zaudējusi savu faktisko neatkarību, visu četru Latvijas pirmskara Saeimu deputāts.

Būdams leģitīms Latvijas valsts galva trimdā, Jāzeps Rancāns uzskatāms par simbolisku Latvijas un tās Saeimas nepārtrauktības apliecinājumu, cilvēku, kurš simbolizējis pretošanās kustību un iestājies par Latvijas pastāvēšanu uz likuma pamata, kristīgo vērtību un demokrātijas ideālu iemiesotājs.

Latvijas valsts arhīvā esošais plašais dokumentu un fotoattēlu klāsts uzskatāmi raksturo Jāzepa Rancāna darbību un dzīves līkločus gan Latvijā, gan tālu no tās.

Jāzeps Rancāns (arī Jezups Rancāns) dzimis 1886. gada 25. oktobrī Ludzas apriņķa Zaļmuižas pagasta Livziniekos (Liuzeniekos). Mācījies Zaļmuižas pagastskolā un Ludzas apriņķa skolā. Kā eksterns nokārtojis pārbaudījumus Kronštates ģimnāzijā. Studējis Pēterburgas Garīgajā seminārā un Pēterburgas Romas katoļu garīgajā akadēmijā. 1911. gadā ieguvis teoloģijas kandidāta grādu un iesvētīts par priesteri.

Līdz Pirmajam pasaules karam J. Rancāns strādājis par skolu kapelānu un vikāru Pēterburgā, kā arī pasniedzēju Pēterburgas Garīgajā seminārā. Aktīvi piedalījies Pēterburgas latviešu sabiedriskajā dzīvē, bijis Pēterburgas latviešu savstarpējās palīdzības biedrības valdes loceklis. Pirmā pasaules kara laikā bijis kapelāns Krievijas 10. armijā (1914–1916), kā arī latviešu Bēgļu apgādāšanas Centrālās komitejas loceklis. No 1916. gada Petrogradas Garīgā semināra profesors.

J. Rancāns bija viens no Latvijas apvienošanās idejas ierosinātājiem un īstenotājiem. Pirmā Latgales latviešu kongresa Rēzeknē 1917. gada 26.–27. aprīlī (9.–10.maijā) organizators un galvenais referents par Latgales apvienošanos ar Vidzemi un Kurzemi. Balsojis par Latgales kongresa lēmumiem un kļuvis par Latgales pagaidu zemes padomes locekli.

Iesaistījies Latviešu pagaidu nacionālās padomes darbā, bijis tās ārlietu nodaļas loceklis. 1918. gadā ieradies no Pēterburgas Latvijā, lai Aglonā organizētu katoļu Garīgo semināru. Kopš 1918. gada novembra Latvijas Tautas padomes loceklis no Latgaliešu frakcijas. No 1919. gada oktobra Latvijas valdības speciālais sūtnis pie Svētā Krēsla, sekmējis Latvijas valsts atzīšanu un sagatavojis konkordātu starp Latviju un Svēto Krēslu.

No 1923. gada J. Rancāns bija Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps un ģenerālvikārs (konsekrēts 1924. gadā). No 1920. līdz 1938. gadam Rīgas arhidiecēzes Garīgā semināra (vēlāk – Teoloģijas augstskolas) profesors un rektors. No 1938. gada Latvijas Universitātes Romas katoļu Teoloģijas fakultātes profesors un dekāns.

Viens no Latgales Kristīgo zemnieku savienības (vēlāk – Kristīgo zemnieku partija un Kristīgo zemnieku un katoļu partija) līderiem. Ievēlēts I, II, III un IV Saeimā. Bijis II, III un IV Saeimas priekšsēdētāja otrais biedrs (1925–1931, 1932–1934). Bijis arī Rīgas pilsētas domnieks (1930–1934), aktīvi piedalījies dažādu sabiedrisko organizāciju darbā un publicējies dažādos izdevumos.

Okupācijas laikā J. Rancāns iesaistījies nacionālās pretošanās kustībā, bijis viens no Latvijas Centrālās padomes dibinātājiem un tās paplašinātā prezidija loceklis. Jāzepa Rancāna bīskapa dzīvoklī regulāri notikušas Latvijas Centrālās padomes sēdes, arī 1944. gada 8. septembra sēde, kurā Pauls Kalniņš parakstīja Deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu. Kā trešais parakstījis Latvijas Centrālās padomes 1944. gada 17. marta memorandu.

1944. gadā kopā ar citiem bīskapiem piespiedu kārtā evakuēts uz Vāciju un kara beigās nonācis kapucīnu klosterī Burghauzenē, Bavārijā. Atjaunojis Latgaliešu zemnieku un katoļu partijas darbu un aktīvi piedalījies latviešu trimdas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Pēc Paula Kalniņa nāves vadīja Latvijas Centrālo padomi, kā Saeimas priekšsēdētāja otrais biedrs uzņemdamies arī Saeimas priekšsēdētāja un Valsts prezidenta pienākumu pildīšanu.

1951. gadā izceļojis uz Grandrepidsu, ASV, kur kalpojis par kapelānu Karmela māsu klostera veco ļaužu mītnē. Piedalījies Vatikāna II koncilā, aktīvi darbojies trimdas sabiedriskajā dzīvē un iestājies par Latvijas neatkarības un demokrātiskās valsts iekārtas atjaunošanu. Miris 1969. gada 2. decembrī Grandrepidsā, (Grand Rapids). 1995.gada 3. jūnijā pārapbedīts Latvijā, Aglonas bazilikas kriptā.

Identifikators:
LV_LVA_F 1983
Bīskaps Jāzeps Rancāns. 20. gadsimta 60. gadi.
Bīskapa Jāzepa Rancāna Latvijas pilsoņa pase, izdota 1928. gada 9. jūnijā.
Bīskapa Jāzepa Rancāna Latvijas pilsoņa pase, izdota 1928. gada 9. jūnijā.
Jāzeps Rancāns 1911. gadā, pēc iesvētīšanas par priesteri.
Jāzeps Rancāns, no kreisās 3. rindā 3.,  semināristu vidū. 20. gadsimta sākums.
Latgales Kristīgo Zemnieku partijas kongresa dalībnieki Rēzeknē, 1926. gada 5. jūlijā. 1. rindā vidū partijas vadītājs Jāzeps Rancāns.
Fragments no Jāzepa Rancāna ziņojuma Vatikāna pārstāvjiem par Latgales katoļu draudzēm Latvijā vācu okupācijas laikā, 1943. gadā.
Fragments no Jāzepa Rancāna pierakstiem par Latgales rakstnieci un pedagoģi  Naaizmērstuli (īstajā vārdā Rozālija Tabine). 20. gadsimta 40. gadi.
Bīskapa Jāzepa Rancāna dzīvesvietas īrnieka kartīte, uzskaite dzīvokļa apkurei nepieciešamajam kurināmajam – malkai un akmeņoglēm. 1943. gada 6. oktobris.
Atļauja, izdota Bīskapam Jāzepam Rancānam kopā ar šoferi apmeklēt pārvietoto personu nometnes Vācijā. 20. gadsimta 40. gadi.
Atļauja, izdota Bīskapam Jāzepam Rancānam apmeklēt pārvietoto personu nometnes Vācijā. 1945. gada 26. novembris.
Bīskapa Jāzepa Rancāna dienesta pases lapa ar vīzu atzīmēm. 1947. – 1948.g.
Bīskapa Jāzepa Rancāna Vatikānā iesniegtais memorands par palīdzības sniegšanu latviešiem, kas atrodas trimdā. Sastādīts 1946. gada 28. jūnijā.
Bīskapa Jāzepa Rancāna Vatikānā iesniegtais memorands par palīdzības sniegšanu latviešiem, kas atrodas trimdā. Sastādīts 1946. gada 28. jūnijā.
Bīskapa Jāzepa Rancāna Vatikānā iesniegtais memorands par palīdzības sniegšanu latviešiem, kas atrodas trimdā. Sastādīts 1946. gada 28. jūnijā.
Bīskapa Jāzepa Rancāna Latvijas Republikas ārzemju pase, dienesta pase. Izdota 1945. gada 26. jūnijā.
Bīskapa Jāzepa Rancāna dienesta pase. 1954.g.
Bīskapa Jāzepa Rancāna dienesta pases lapa ar vīzu atzīmēm. 1954.g.
Jāzepam Rancānam izsniegtā atļauja iebraukt Amerikas Savienotajās Valstīs. Izsniegta 1954. gada 20. novembrī.
Fragments no Jāzepa Rancāna dienasgrāmatas ieraksta 1945. gada 2. oktobrī.
Bīskaps Jāzeps Rancāns kādā no vizītēm Vācijā, iespējams, apmeklējot bēgļu nometnes. 20. gadsimta 40. gadi.
Latvijas sūtnis ASV Alfrēds Bīlmanis ar dzīvesbiedri Halinu. 1946.gads.
Fragments no Jāzepa Rancāna atmiņu pieraksta par Latgales vēsturi. 1953. gada 22. jūnijā.
Jāzepa Rancāna runas pieraksts 1953. gada 18. novembra svinībām.
Jāzepa Rancāna runas pieraksts 1953. gada 18. novembra svinībām.
Jāzepa Rancāna runas pieraksts 1953. gada 18. novembra svinībām.
Bīskapa Jāzepa Rancāna sarakste ar Vatikāna pārstāvjiem. 1950. gada 18. maijs.
Bīskapa Jāzepa Rancāna dienesta pases lapa ar vīzu atzīmēm. 1963. – 1965.g.
Priesteris Jāzeps Rancāns kādā no reliģiskām ceremonijām. 1937. gads.
Bīskaps Jāzeps Rancāns 1. no kreisās, ar amata brāļiem. 20. gadsimta 50. – 60. gadi.
Bīskaps Jāzeps Rancāns savā darba kabinetā. 20. gadsimta 50. – 60. gadi.
Bīskapa Jāzepa Rancāna sarakste Latvijas zelta rezervju Lielbritānijas bankās jautājumā. 1967. gada 19. aprīlī.
Bīskapa Jāzepa Rancāna sarakste ar Bruno Kalniņu Latvijas zelta rezervju Lielbritānijas bankās jautājumā. 1967. gada 28. martā.
Bīskapa Jāzepa Rancāna sarakste Latvijas zelta rezervju Lielbritānijas bankās jautājumā, atbilde no Lielbritānijas valdības. 1967. gada 14. aprīlī.
Bīskaps Jāzeps Rancāns atpūtas brīdī. 20. gadsimta 50. – 60. gadi.
Mākslinieka Jura Soikāna veidota grafika Bīskapa Jāzepa Rancāna piemiņai. 1983. gads.

Fonds ietver 122 ierakstus datubāzē


Sērijas:
Sarakste, LV_LVA_F 1983_S3