LNA Latvijas Valsts arhīva fonds

Latviešu žurnālists Viktors Kalniņš ir viens no zināmākajiem nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem 20. gadsimta 60. un 70. gados, kurš, līdz ar tādiem disidentiem kā Knuts Skujenieks, Ints Cālītis, Aina Zābaka, Gunārs Rode, Dailis Rijnieks, Uldis Ofkants, Juris Ziemelis u.c., savas pārliecības un patriotisma dēļ bija spiests iziet visus padomju represiju liktos šķēršļus.

Dzimis 1938. gada 17. janvārī. Studēja vēsturi Maskavas Pedagoģiskā institūta Vēstures fakultātē, ko beidza 1960. gadā. Jau Maskavas periodā iepazinās ar vairākiem tur studējošajiem Latvijas brīvības idejas aizstāvjiem, piemēram, Knutu Skujenieku un Ainu Zābaku. Pēc atgriešanās dzimtenē bija Republikāniskās arodbiedrību padomes “Biļetena” literārais līdzstrādnieks.

Apcietināts 1962. gada jūnijā un apsūdzēts par piedalīšanos nacionālās pretestības grupas „Baltijas federācija” veidošanā. Lietu LPSR Augstākā tiesa izskatīja 1962. gada nogalē – par pretpadomju aģitāciju, grupas organizēšanu un dzimtenes nodevības mēģinājumu tiesnesis Raimonds Brīze Viktoram Kalniņam piesprieda 10 gadus ieslodzījumā. Tos viņš pavadīja stingra režīma nometnē Mordvijā, Volgas federālajā apgabalā.

Pēc atbrīvošanas atgriezās Rīgā un 1973. gadā salaulājās ar bijušo politieslodzīto, rakstnieci un mākslinieci Helēnu Celmiņu, kas 1962. gadā kādā sarunā franču žurnālistiem bija pastāstījusi par cilvēktiesību pārkāpumiem PSRS un tajā pat gadā tika apcietināta par pretpadomju aģitāciju un notiesāta uz četriem gadiem spaidu darbos.

Sekoja nemitīga drošības iestāžu izsekošana un vajāšana, līdz 1977. gadā Viktors Kalniņš atkal tika apcietināts kopā ar Intu Cālīti par nodomu veidot Latvijas, Lietuvas, Igaunijas nacionālās atbrīvošanas komiteju un nodibināt nelegālu žurnālu “EsLaLi”. Helēnai Celmiņai ļāva izbraukt uz Rietumeiropu, bet Viktoru Kalniņu aizturēja pratināšanas pabeigšanai. Starptautisko protestu un saceltās ažiotāžas dēļ arī viņam ļāva izbraukt 1978. gada jūnijā. Abi pārcēlās uz dzīvi ASV. Viktors Kalniņš strādāja dažādus darbus, arī kā žurnālists laikrakstos “Latvija Amerikā” un “Laiks”, raidorganizācijā “Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība”.

Trimdas gados kopā ar sievu abi nemitīgi uzstājās starptautiskajās institūcijās, universitātēs un medijos, kā arī tikās ar latviešu ārvalstu kopienām, lai atgādinātu par padomju represijām un aicinātu izbeigt totalitārā režīma varu un atjaunot Latvijas Republikas neatkarību.

1994. gadā Viktors Kalniņš ar sievu atgriezās Latvijā un mūža nogali pavadīja Rīgā.

Fonda lielāko daļu veido Viktora Kalniņa sarakste ar trimdas sabiedriskajiem un kultūras darbiniekiem, ASV un citu valstu politiķiem, pretošanās kustības dalībniekiem, vēsturniekiem, trimdas latviešu un ārzemju organizācijām, biedrībām, apvienībām. Fondā iekļauti arī Viktora Kalniņa raksti, manuskripti, konspekti un piezīmes par Baltijas valstu nacionālo politiku, patieso stāvokli okupētajā Latvijā un Baltijas valstu nacionālajiem centieniem atjaunot neatkarību. Daļu fonda veido Viktora Kalniņa personas dokumenti, fotogrāfijas, dzimtas albumi un dažādi sakrātie dokumenti.