LNA Latvijas Valsts arhīva fonds

Jāzeps Rancāns - garīdznieks, humānists, patriots, valstsvīrs, arī Latvijas valsts galva laikā, kad valsts bija zaudējusi savu faktisko neatkarību, visu četru Latvijas pirmskara Saeimu deputāts.

Būdams leģitīms Latvijas valsts galva trimdā, Jāzeps Rancāns uzskatāms par simbolisku Latvijas un tās Saeimas nepārtrauktības apliecinājumu, cilvēku, kurš simbolizējis pretošanās kustību un iestājies par Latvijas pastāvēšanu uz likuma pamata, kristīgo vērtību un demokrātijas ideālu iemiesotājs.

Latvijas valsts arhīvā esošais plašais dokumentu un fotoattēlu klāsts uzskatāmi raksturo Jāzepa Rancāna darbību un dzīves līkločus gan Latvijā, gan tālu no tās.

Jāzeps Rancāns (arī Jezups Rancāns) dzimis 1886. gada 25. oktobrī Ludzas apriņķa Zaļmuižas pagasta Livziniekos (Liuzeniekos). Mācījies Zaļmuižas pagastskolā un Ludzas apriņķa skolā. Kā eksterns nokārtojis pārbaudījumus Kronštates ģimnāzijā. Studējis Pēterburgas Garīgajā seminārā un Pēterburgas Romas katoļu garīgajā akadēmijā. 1911. gadā ieguvis teoloģijas kandidāta grādu un iesvētīts par priesteri.

Līdz Pirmajam pasaules karam J. Rancāns strādājis par skolu kapelānu un vikāru Pēterburgā, kā arī pasniedzēju Pēterburgas Garīgajā seminārā. Aktīvi piedalījies Pēterburgas latviešu sabiedriskajā dzīvē, bijis Pēterburgas latviešu savstarpējās palīdzības biedrības valdes loceklis. Pirmā pasaules kara laikā bijis kapelāns Krievijas 10. armijā (1914–1916), kā arī latviešu Bēgļu apgādāšanas Centrālās komitejas loceklis. No 1916. gada Petrogradas Garīgā semināra profesors.

J. Rancāns bija viens no Latvijas apvienošanās idejas ierosinātājiem un īstenotājiem. Pirmā Latgales latviešu kongresa Rēzeknē 1917. gada 26.–27. aprīlī (9.–10.maijā) organizators un galvenais referents par Latgales apvienošanos ar Vidzemi un Kurzemi. Balsojis par Latgales kongresa lēmumiem un kļuvis par Latgales pagaidu zemes padomes locekli.

Iesaistījies Latviešu pagaidu nacionālās padomes darbā, bijis tās ārlietu nodaļas loceklis. 1918. gadā ieradies no Pēterburgas Latvijā, lai Aglonā organizētu katoļu Garīgo semināru. Kopš 1918. gada novembra Latvijas Tautas padomes loceklis no Latgaliešu frakcijas. No 1919. gada oktobra Latvijas valdības speciālais sūtnis pie Svētā Krēsla, sekmējis Latvijas valsts atzīšanu un sagatavojis konkordātu starp Latviju un Svēto Krēslu.

No 1923. gada J. Rancāns bija Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps un ģenerālvikārs (konsekrēts 1924. gadā). No 1920. līdz 1938. gadam Rīgas arhidiecēzes Garīgā semināra (vēlāk – Teoloģijas augstskolas) profesors un rektors. No 1938. gada Latvijas Universitātes Romas katoļu Teoloģijas fakultātes profesors un dekāns.

Viens no Latgales Kristīgo zemnieku savienības (vēlāk – Kristīgo zemnieku partija un Kristīgo zemnieku un katoļu partija) līderiem. Ievēlēts I, II, III un IV Saeimā. Bijis II, III un IV Saeimas priekšsēdētāja otrais biedrs (1925–1931, 1932–1934). Bijis arī Rīgas pilsētas domnieks (1930–1934), aktīvi piedalījies dažādu sabiedrisko organizāciju darbā un publicējies dažādos izdevumos.

Okupācijas laikā J. Rancāns iesaistījies nacionālās pretošanās kustībā, bijis viens no Latvijas Centrālās padomes dibinātājiem un tās paplašinātā prezidija loceklis. Jāzepa Rancāna bīskapa dzīvoklī regulāri notikušas Latvijas Centrālās padomes sēdes, arī 1944. gada 8. septembra sēde, kurā Pauls Kalniņš parakstīja Deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu. Kā trešais parakstījis Latvijas Centrālās padomes 1944. gada 17. marta memorandu.

1944. gadā kopā ar citiem bīskapiem piespiedu kārtā evakuēts uz Vāciju un kara beigās nonācis kapucīnu klosterī Burghauzenē, Bavārijā. Atjaunojis Latgaliešu zemnieku un katoļu partijas darbu un aktīvi piedalījies latviešu trimdas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Pēc Paula Kalniņa nāves vadīja Latvijas Centrālo padomi, kā Saeimas priekšsēdētāja otrais biedrs uzņemdamies arī Saeimas priekšsēdētāja un Valsts prezidenta pienākumu pildīšanu.

1951. gadā izceļojis uz Grandrepidsu, ASV, kur kalpojis par kapelānu Karmela māsu klostera veco ļaužu mītnē. Piedalījies Vatikāna II koncilā, aktīvi darbojies trimdas sabiedriskajā dzīvē un iestājies par Latvijas neatkarības un demokrātiskās valsts iekārtas atjaunošanu. Miris 1969. gada 2. decembrī Grandrepidsā, (Grand Rapids). 1995.gada 3. jūnijā pārapbedīts Latvijā, Aglonas bazilikas kriptā.