Gunārs Freimanis

Gunārs Freimanis dzimis 1927. gada 3. oktobrī Liepājas apriņķa Vaiņodē. Pirmo reizi viņu arestēja jau 18 gadu vecumā 1946. gada 8. februārī par ″pretpadomju litertūras izplatīšanu″. Tā paša gada jūlijā viņu tiesāja Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas karaspēka Kara tribunāls, kas G. Freimanim par šo ″noziegumu″ piesprieda 10 gadu ieslodzījumu ″labošanas darbu nometnē″. Sodu viņš izcieta Tālo Austrumu nometnē ″Sevvostlag″. Pēc Staļina nāves, kad daudzi ieslodzītie tika amnestēti, atbrīvots no ieslodzījuma tika arī G. Freimanis un 1954. gadā viņš atgriezās Latvijā. Savukārt 1957. gada februārī Latvijas PSR Augstākā tiesa atkārtoti izskatīja G. Freimaņa lietu un samazināja G. Freimanim 1946. gada spriedumā noteikto brīvības atņemšanas laiku līdz 5 gadiem, turklāt atceļot tiesību ierobežojumus, kas G. Freimanim bija piemērtoti kā papildsods. Pēc atgriešanās Latvijā G. Freimanis sāka rakstīt dzejoļus un daži no tiem 1964. gadā pat tika publicēti žurnālā ″Karogs″. Apstākļu sakritības dēļ, žurnāla numurs ar G. Freimaņa dzejoļiem iznāca īsi pēc viņa otrā aresta. Otro reizi Gunārs Freimanis tika arestēts 1964. gada 27. martā un tā paša gada augusta beigās tiesāts par ″pretpadomju aģitāciju un propagandu″. Šoreiz viņu tiesāja Latvijas PSR Augstākā tiesa, kas G. Freimanim piesprieda 5 gadus ieslodzījumā. Otro brīvības atņemšanas laiku G. Freimanis izcieta Mordovijas APSR nometnē ″Dubravlag″.

Krimināllietas pret G. Freimani un G. Astru 1. sējuma vāks.
LVA, 1986. f., 1. apr., 45322. l.

Pēc soda termiņa izciešanas 1969. gadā viņš no ieslodzījuma tika atbrīvots un atgriezās Latvijā. Gan ieslodījuma laikā, gan pēc tam Gunārs Freimanis turpināja rakstīt dzejoļus – pārsvarā par vēsturiskām tēmām un cilvēku attiecībām. Savu dzeju, it īpaši vēsturiskās poēmas (pēc paša G. Freimaņa apzīmējuma – monologus) viņš dažādos sarīkojumos lasīja saviem draugiem un domubiedriem. Tā kā viņa poēmās par Latvijas vēsturi netrūka alegoriju ar PSRS okupācijas laiku, Valsts drošības komiteja 1976. gadā viņa dzīvoklī, vasarnīcā un darba vietā sarīkoja kratīšanas, kurās ″izņēma″ daļu no G. Freimaņa sacerētajiem dzejoļiem, bet pašu G. Freimani brīdināja, ka viņa dzejai ir ″politiski kaitīgs saturs″, kas ir ″pretrunā PSRS valsts drošības interesēm″. Visbeidzot 1983. gada 28. martā viņu arestēja trešo reizi un, pēc pratināšanām vairāku mēnešu garumā, tiesāja tā paša gada decembrī kopā ar Gunāru Astru. Šoreiz Latvijas PSR Augstākā tiesa G. Freimanim piesprieda brīvības atņemšanu uz 4 gadiem, kā arī nometinājumu uz 2 gadiem. Ieslodzījumu viņš izcieta Permas apgabala politieslodzīto nometnē, bet 1987. gada februārī, dažus mēnešus pirms piespriestā ieslodzījuma termiņa beigām, saskaņā ar PSRS Augstākās Padomes dekrētu par apžēlošanu, G. Freimanis tika atbrīvots no ieslodzījuma un atgriezās Latvijā. Gunārs Freimanis miris 1993. gada 27. decembrī.

Šajā izstādes sadaļā publicēti 9 dokumenti no 1983. gada krimināllietas pret G. Freimani un G. Astru, kā arī uzskaites kartīte par G. Freimani no Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas Informācijas centra kartotēkas.

1. Gunāra Freimaņa fotogrāfija, kas ievietota 1983. gada 30. martā Latvijas PSR VDK rakstītajā arestētā anketā.
LVA, 1986. f., 1. apr., 45322. l., 1. sēj., 21. lp. Oriģināls.

Arestētā anketa, kurā atrodas šī fotogrāfija, ir sastādīta 1983. gada 30. martā, taču pati fotogrāfija ir uzņemta 20. aprīlī. Fotogrāfijas tapšanas laikā G. Freimanim bija 55 gadi.

2. Lēmums par kratīšanu. 1983. gada 7. janvāris.
LVA, 1986. f., 1. apr., 45322. l., 1. sēj., 26.-26.o.p. lp. Oriģināls.

Lēmums par kratīšanu pie G. Freimaņa ir pieņemts divas dienas pēc tam, kad tika pieņemts lēmums par krimināllietas ierosināšanu un kratīšanām pie citiem cilvēkiem. Arī pati kratīšana pie G. Freimaņa notika 7. janvārī, t.i. dienu vēlāk nekā pie citiem (G. Astra, I. Cālīša, A. Lēvalda, J. Rožkalna u.c.). Kratīšana tika veikta gan G. Freimaņa dzīvoklī Rīgā, gan arī viņa vasarnīcā un abas šīs kratīšanas notika pēcpusdienā, nevis agri no rīta kā 6. janvāra kratīšanas. Šis ir viens no pēdējiem oficiāli pieņemtajiem lēmumiem 1983. gada vajāšanu kampaņas sākumā, tādēļ ir pamats uzskatīt, ka tobrīd – 1983. gada janvāra sākumā, G. Freimaņa kriminālvajāšana acīmredzot netika uzskatīta par prioritāru.

3. Latvijas PSR VDK izmeklētāja E. Bērziņa vēstule Enerģētiskās celtniecības tresta Rīgas celtniecības-montāžas pārvaldes priekšniekam A. Pūcem par Gunāra Freimaņa arestu. 1983. gada 29. marts.
LVA, 1986. f., 1. apr., 45322. l., 1. sēj., 40. lp. Noraksts.

G. Freimanis tika arestēts 1983. gada 28. martā, t.i. nepilnus trīs mēnešus pēc krimināllietas ierosināšanas. Tajā pat dienā tika veikta kratīšana arī G. Freimaņa darba vietā Liepājas rajonā, kur tobrīd strādāja G. Freimaņa vadītā brigāde. Šajā kratīšanā tika atrasti daži 20. gs. 30. gados izdoto žurnālu "Aizsargs" un "Sējējs" komplekti, dažas 30. gados izdotas grāmatas, kā arī paša G. Freimaņa piezīmju grāmatiņas. Nākamajā dienā pēc viņa aresta un šīs kratīšanas, VDK par G. Freimaņa arestu informēja arī viņa darba vietu. No eksponētā dokumenta redzams, ka VDK ne tikai informēja darba vietu par arestu, bet arī pieprasīja dot "sīku viņa darba raksturojumu un izrakstu no viņa darba grāmatiņas". Raksturojumu pieprasīšana no arestēto darba vietām bija tolaik pierasta VDK prakse un, slikta raksturojuma gadījumā, tika izmantota kā arguments lai parādītu arestētā "nepievilcīgo morālo stāju". Šajā gadījumā G. Freimaņa darba vietas vadība nosūtīja VDK tādu viņa raksturojumu, kas vairāk atbilda cilvēkam, kam gatavojas piešķirt kādu valsts apbalvojumu, nevis arestētajam "par sevišķi bīstamiem valsts noziegumiem".

4. Fragmenti no kratīšanā izņemto mantu apskates protokola. 1976. gada 11.-20. augusts.
LVA, 1986. f., 1. apr., 45322. l., 6. sēj., 137.-139., 155. lp. Oriģināls.

1983. gada krimināllietai pret Gunāru Freimani cita starpā tika pievienoti arī dokumenti no kratīšanām viņa dzīvoklī, vasarnīcā un darba vietā, kas bija veiktas vēl 1976. gadā. Šo kratīšanu laikā VDK izņēma arī daļu no G. Freimaņa sarakstītajiem dzejoļiem. Šeit eksponēti fragmenti no 1976. gada kratīšanās "izņemto" mantu apskates protokola, kurā, apskatot G. Freimaņa dzejoļus, konstatēts, ka to autors "no buržuāziskā nacionālisma pozīcijām” apdzejo latviešu tautas pagātni un "maskētā veidā cenšas parādīt, ka arī patreiz latviešu tauta it kā ir nebrīva".

1983. gadā VDK G. Freimaņa dzejoļus "analizēja" vēl skrupulozāk. Šā gada 6. janvārī viena no kratīšanām notika Maijas Cālītes (Inta Cālīša māsas) dzīvoklī. Kratīšanas laikā tajā tika atrasts un "izņemts" G. Freimaņa dzejoļu krājums "Dziesmas Latvijai". Šo dzejoļu krājumu bija "samizdatā" izdevis pats Gunārs Freimanis un 1982. gada decembrī uzdāvinājis M. Cālītei. Šajā krājumā G. Freimanis bija apkopojis dažādus savus dzejoļus, kuru tematika bija saistīta ar Latvijas vēsturi un daļa no kuriem bija atrodama tajās pierakstu kladēs un bloknotos, kurus VDK izmeklētāji bija "izņēmuši" kratīšanās pie Gunāra Freimaņa jau 1976. gadā. Lai pierādītu šo dzejoļu "noziedzīgo" saturu, 1983. gada februārī VDK izmeklētājs E. Bērziņš sastādīja vēl vienu G. Freimaņa dzejoļu apskates protokolu, kurā sīki izrakstīja no G. Freimaņa dzejoļiem visus iespējamos citātus, kuros kaut kādā veidā būtu iespējams atrast "pretpadomju aģitāciju un propagandu".

5. Fragmenti no apsūdzētā nopratināšanas protokola. 1983. gada 12. jūlijs.
LVA, 1986. f., 1. apr., 45322. l., 2. sēj., 6.-10., 13.-14. lp. Oriģināls.

1983. gada 11. jūlija pratināšanā izmeklētājs sāka G. Freimanim uzdot jautājumus par viņa dzejoļu saturu. Turpmāko četru dienu garumā G. Freimaņa sarakstītie dzejoļi un to saturs bija pratināšanu galvenais objekts. Izmeklētājs prasīja G. Freimanim, ko viņš gribējis pateikt savos dzejoļos, ko domājis ar dažādām frāzēm, kādā sakarībā minēts kāds notikums, kādēļ rakstot par apspiestības laikiem dzejoļos lietota tagadnes forma utt. Gunārs Freimanis bija spiests taisnoties, ka rakstījis dzeju par vēsturiskiem notikumiem, nav runājis savos dzejoļos par tagadni u.tml. Neskatoties uz šiem G. Freimaņa paskaidrojumiem, apsūdzība par dzejas rakstīšanu tika iekļauta arī G. Freimaņa Apsūdzības rakstā.

6. Fragmenti no apsūdzības raksta. 1983. gada 11. novembris.
LVA, 1986. f., 1. apr., 45322. l., 17. sēj., 16., 82.-85., 91.-92., 111. lp. Oriģināls.

Apsūdzības raksta sākumā, līdzīgi kā citu tā laika politisko prāvu apsūdzības rakstos, ir daudz vispārīgas propagandiska rakstura frāzes par "sevišķi bīstamu valsts noziegumu izdarīšanu", "pretpadomju ideju, uzskatu un apmelojošu izdomājumu" izplatīšanu utt. Jau pats "noziegumu" apraksts parāda visu apsūdzības absurdumu. No eksponētajiem fragmentiem redzams, ka G. Freimanis tika apsūdzēts par dzejoļu rakstīšanu un to lasīšanu savu paziņu lokā. Turklāt jāņem vērā, ka vairums no šiem viņa dzejoļiem nekur nebija publicēti, līdz ar to lielākam cilvēku skaitam ar tiem nemaz nebija iespējas iepazīties. Bez tam G. Freimanis tika apsūdzēts arī par dažādu ārzemēs vai pirms Otrā pasaules kara izdotu grāmatu un periodisko izdevumu glabāšanu un izplatīšanu. Zīmīgi, ka atšķirībā no citām 1983. gada politiskajām prāvām, G. Freimaņa nodarījums tika kvalificēts pēc Latvijas PSR Kriminālkodeksa 65. panta II daļas (citiem 1983. gadā tiesātajiem – 65. panta I daļa), kuras sankcijā bija paredzēts smagāks sods nekā tā paša panta I daļā. Šī ″nozieguma″ kvalifikācijas atšķirība no citām 1983. gada prāvām visticamāk saistāma ar to, ka reizē ar G. Freimani tika tiesāts arī Gunārs Astra, kuram vēlāk tiesas sēdē prokurors prasīja vissmagāko sodu no 1983. gadā tiesātajiem.

7. Fragmenti no tiesas sēdes protokola. 1983. gada 1.-19. decembris.
LVA, 1986. f., 1. apr., 45322. l., 17. sēj., 191., 236.-238., 239., 241. lp. Oriģināls.

Tiesas process pret Gunāru Freimani un Gunāru Astru ilga nepilnas 3 nedēļas (kopumā 10 darba dienas). Šeit eksponēti tiesas sēdes protokola fragmenti, kuros fiksēta prokurora V. Bataraga runa, advokātes R. Zaščerinskas runa, kā arī paša G. Freimaņa pēdējais vārds. G. Freimaņa advokātes runas būtība bija līdzīga citu 1983. gada procesos iesaistīto advokātu runām – prasība pārkvalificēt apsūdzību uz Latvijas PSR Kriminālkodeksa 1831. pantu, kura sankcijā paredzētais sods bija daudz mazāks, nekā 65. panta sankcijās.

8. Fragmenti no sprieduma. 1983. gada 19. decembris.
LVA, 1986. f., 1. apr., 45322. l., 17. sēj., 242., 244.-248, 324.-326. lp. Oriģināls.

Daļa no sprieduma teksta ir pilnībā pārrakstīta no apsūdzības raksta. Spriedumā, kā "sevišķi bīstami valsts noziegumi" minēta gan dzejoļu rakstīšana un to lasīšana citu klātbūtnē, gan grāmatu glabāšana, to fotokopēšana un došana lasīt citiem, gan arī ārzemju radio klausīšanas. Līdzīgi kā vairumam no 1983. gada politiskajās prāvās tiesātajiem, G. Freimanim spriedumā noteiktais sods (brīvības atņemšana uz 4 gadiem stingra režīma labošanas darbu kolonijā, kā arī vēl 2 gadi nometinājumā) bija nedaudz mazāks kā prokrora pieprasītais sods (brīvības atņemšana uz 4 gadiem sevišķa režīma labošanas darbu kolonijā, vēl līdz 5 gadiem nometinājumā, kā arī atzīt viņu par sevišķi bīstamu recidīvistu). Lai arī ieslodzījumā pavadāmo laiku tiesa G. Freimanim nesamazināja, taču tiesa nedaudz "atviegloja" tā apstākļus nosakot izciest sodu "stingra režīma labošanas darbu kolonijā" nevis "sevišķa režīma labošanas darbu kolonijā", kā to bija prasījis prokurors. Sevišķa režīma kolonijās ieslodzījuma apstākļi bija vissmagākie, tajās bija visvairāk dažādu ierobežojumu, tādēļ ieslodzījums stingra režīma kolonijā bija uzskatāms par salīdzinoši vieglāku sodu. Spriedumā G. Freimanis netika atzīts arī par ″sevišķi bīstamu recidīvistu″.

9. Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas veidotā uzskaites kartīte par Gunāra Freimaņa sodāmību. 1983. gada 30. marts.
LVA, 1986. f., Latvijas PSR IeM Informācijas centra kartotēka. Oriģināls.

Šādas uzskaites kartītes PSRS Iekšlietu ministrijas savienoto, autonomo republiku, novadu un apgabalu Informācijas centros glabāja par katru arestēto un tiesāto personu. Personas aresta gadījumā IeM Informācijas centrs no šīm kartītēm sniedza ziņas par attiecīgās personas iepriekšējām sodāmībām.
G. Freimanis līdz arestam 1983. gadā bija tiesāts jau divas reizes tādēļ IeM Informācijas centrā par viņa iepriekšējām sodāmībām bija divas uzskaites kartītes. Pēc G. Freimaņa aresta 1983. gadā, VDK sastādīja trešo kartīti par viņu, kas eksponēta šajā izstādē.

10. Latvijas Republikas Augstākās tiesas slēdziens. 1992. gada 23. decembris.
LVA, 1986. f., 1. apr., 45322. l., 17. sēj., 434. lp. Oriģināls.

Ar šo dokumentu G. Freimanis tika reabilitēts. Kā redzams, tas notika tikai pēc PSRS sabrukuma un Latvijas neatkarības atgūšanas.