Savas radošās darbības laikā P. Upītis aktīvi darbojies stājgrafikā kokdzeluma jeb kokgrebuma tehnikā, kur tika veidoti tematiskie cikli, darinājis grāmatzīmes, ilustrējis grāmatas un rakstījis par latviešu grafiķiem un grafikas vēsturi un teoriju.
Aplūkojot P. Upīša daiļradi hronoloģiskā aspektā, redzams, ka sākotnēji viņš pievērsies tušas zīmējumiem un akvareļiem, veidojot vāciņus Mālpils proģimnāzijas sarīkojumu programmām, ilustrējot skolas avīzi, darinot dekorācijas skolas izrādēm, bet pēc tam sācis darināt spalvas zīmējumus. Arī, mācoties Latvijas Mākslas akadēmijā, P. Upītis radījis spalvas zīmējumus, kuri tika izstādīti audzēkņu darbu izstādēs. Šajā tehnikā arī vēlāk, 20. gadsimta 30. gados tapuši vairāki darbi, piemēram, ilustrācijas latviešu tautas pasakai ”Brīnumkoks” (1932), kā arī zīmējumi, kuri tika izstādīti Kultūras fonda rīkotajās izstādēs. Pēc iestāšanās Mākslas akadēmijā Riharda Zariņa Grafikas meistardarbnīcā 1921. gadā, P. Upītis līdztekus studiju uzdevumiem, veica arī dažādus papildus darbus iztikas nopelnīšanai, un šajā laikā tapuši zīmējumi izdevumam ”Latvju raksti”, preču noformējumi, piem., iepakojuma dizains ķīmiski tehniskās laboratorijas “Pikols” ražotajām brīnumsvecītēm un Ziemassvētku svecītēm, dažādi uzraksti, izkārtnes, piem., Ed. Rozīša krāsu fabrikas logo, Jāņa Rozes grāmatu veikala, spiestuves un zīmogu darbnīcas logo, dizains plakātiem, piem., Rīgas pilsētas 3. īpatnējās pamatskolas (vēlāk Meža skolas) rīkotās izlozes plakāts u.c. Mākslas akadēmijā tika labi apgūta litogrāfija un asējums, rezultātā tapa P. Upīša diplomdarbs ”Labības vedējs” (1932) asējuma tehnikā. Pēc tam viņš savā radošajā darbībā pievērsies arī linogriezumam, taču, kopš kokdzelumam nepieciešamo darba rīku iegādāšanās un vēlmes strādāt ar cietāku materiālu, par noteicošo viņa daiļradē kļuva tieši šī tehnika.
P. Upīša skiču klades zīmējumi, 1920.-1930. gadi. Avots: LNA_LVA_F1839.
Iepakojumu dizains. Avots: LNA_LVA_F1839.
P. Upīša darinātās Jāņa Rozes grāmatu veikala, spiestuves un zīmogu darbnīcas logo skices, 1923.-1928. gads. Avots: LNA_LVA_F1839.
Kokdzelums jeb kokgrebums ir grafikas augstspieduma tehnika, kur par pamatni izmanto no cieta koka – skābarža, samšita, bumbiera u.c. speciāli sagatavotus gludus dēlīšus.
P. Upītis savā rakstā ”Latviešu kokdzeluma 100 gadi” stāsta:
”Uzvaras gājiens sākās kokdzelumam pēc papīra izgatavošanas un grāmatu iespiešanas mākas atklāšanas un apgūšanas. Latviešu grafikas pirmsākums un visvecākie paraugi meklējami veco grāmatu rotājumos. 1588. gadā kāds Antverpenes grāmatu iespiedējs Niklāvs Mollins atver spiestuvi Rīgā, un ap to pašu laiku tiek iekārtota spiestuve Jelgavā, tas ir 148 gadi pēc grāmatu iespiešanas atklāšanas. Šie divi centri ir tie, no kuriem visplašāki izvēršas reproducējošā māksla. Iespiesto grāmatu rotāšanai titullapas, vinjetes un ilustrācijas iespieda no varā vai kokā izgatavotām klišejām. [..] Par mūsu pirmo īsto grafiķi un kokdzeluma pamatlicēju skaitāms mazsalacietis Augusts Daugulis (1830-1899). [..] Ap gadsimtu miju savu spožo uzvaras gājienu sāka cinkogrāfiskā klišeja, kas pilnīgi nobīdīja pie malas līdzšinējo kokdzelumu. Tam sākās dažādi jauni meklējumi, jauni uzdevumi, kuri ”atbrīvoja kokdzelumu no atdarināšanas un palīdzēja palikt pilnīgi patstāvīgam, neatkarīgam, apjaust koka dabu un radīt tādas mākslas vērtības, kas iespējamas tikai ar dzeli un paša mākslinieka patieso pārdzīvojumu”.
Mūslaiku kokgrebuma tehniku atklāja 18. gadsimta angļu mākslinieks Tomass Bjūiks (Thomas Bewick). Pamatā ir tāda dēlīša jeb klišejas pagatavošana, kurā šķiedras ir perpendikulāras tā virsmai. Strādājot ar asiem dzeļiem, var panākt ļoti bagātu un smalku tehnisku izpildījumu. Grafiķis uz dēlīša atstāj tikai tās vietas, kuras pēc pārklāšanas ar krāsu un nospiešanas uz papīra dod vēlamo zīmējumu. Vietas, kuras zīmējumā vēlas atstāt baltas, izgrebj. (Latviešu padomju grafika. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1960. – 273. lpp.) P. Upītis uzsver, ka ”kokdzelumā noteicošā ir balta līnija un attēla tonalitāte, gaismēna”. (P. Upītis ”Ksilogrāfija”. 1964. gada 18. marts.)
Savās piezīmēs par ksilogrāfiju viņa vadītajām lekcijām Mākslas akadēmijā P. Upītis sniedz detalizētu kokdzeluma darba radīšanas procesa aprakstu:
”Viens no visvienkāršākajiem zīmējuma pārnešanas veidiem uz galdiņa ir sekojošs. Ar mīkstu zīmuli izgatavotais zīmējums tiek uzlikts otrādi uz galdiņa un no otras puses to pierīvē-pieberzē ar norīvējamo kauliņu, zobu birstes kātiņu vai metāla karoti. Zīmulis no papīra vienmēr gandrīz pilnīgi pāriet uz galdiņa, pēc tam to pārzīmē ar tušu. Iegūstot dzelumā zināmu praksi, vēlāk nav vajadzība vienmēr pārnesto zīmējumu izpildīt ar tušu. [..] Ja vienkāršs melnbalts zīmējums izgatavots uz plāna, caurspīdīga papīra, tad pārnešanu uz galdiņa var izdarīt sekojoši: viegli ar olu baltumu vai kartupeļu miltu klīsteri noziež galdiņu un uzliek zīmējumu otrādi (ačgārni) un viegli ar roku nogludina. Pēc nopūšanas galdiņa zīmējumu grebj kopā līdz ar papīru. Uz sagatavotā galdiņa zīmējumu var uznest ar zīmuli, ogļpapīru, tušu, melno krāsu, bet tā kā parasti zīmējums jāuznes otrādi, tad ir vairāki pārnešanas paņēmieni. Sarežģītāku zīmējuma pārnešanu var izdarīt sekojoši: uz caurspīdīga pārveduma papīra ar ķīmisko litogrāfijas tušu uznes zīmējuma kontūras, pēc tam to apgriež otrādi, uzliek uz galdiņa un zīmējumu no mugurpuses pierīvē. Jaunākā laikā viens no iecienītākiem zīmējuma pārnešanas paņēmieniem uz galdiņa ir sekojošs. Ņem biezāku celofāna papīru vai celuloīda, visbiežāk siltā ūdenī un ar ziepēm nomazgātas rentgena uzņēmuma plates uzliek uz vajadzīgā zīmējuma un ar asu adatu viņā ieskrāpē zīmējuma kontūras. Ar kāsi mazliet iekasītos līniju asumus viegli nogludina un piespiež ar sangīnu. Sagatavoto kontūras zīmējumu uzliek uz galdiņa ačgārni un no mugurpuses to pierīvē. Visi ieberztie esošie sangīnas putekļi pieķersies galdiņa pamatnei, tā pārnesdami vajadzīgo zīmējumu uz galdiņa. [..] Daži mākslinieki savus zīmējumus uzfotografē uz koka, tomēr ieteicams tas nav, jo tas padara darbu nedzīvu un neatļauj izvērsties jaunradei.”
Ksilogrāfijas metode. Avots: LNA_LVA_F1839.
20. gadsimtā kokgrebums kļuva par patstāvīgu grafikas nozari. A. Cīruļa, I. Zeberiņa, J. Kazaka, A. Plītes-Pleitas, E. Stendera, E. Zīvarta u.c. mākslinieku darbība sekmēja kokgrebuma plašāku attīstību jau līdz I Pasaules karam. Pēckara gados daudzi jaunie mākslinieki sāka aktīvi darboties linogriezuma un kokgrebuma tehnikā. Latviešu kokgrebuma attīstībā liela nozīme bija Rīgas Tautas augstskolas zīmēšanas un gleznošanas studijai, no kuras nāca virkne talantīgu grafiķu kokgrebuma meistaru: A. Junkers, J. Plēpis, O. Ābelīte, K. Bušs, P. Šterns u.c. Šo tehniku plaši pielietoja arī grāmatu ilustrēšanai. (Latviešu padomju grafika. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1960. – 11., 12. lpp.) Arī Latvijas Mākslas akadēmijā pēc 1935. gada varēja apgūt kokgrebuma tehniku.
1977. gadā intervijā uz Saulcerītes Vieses jautājumu, kas licis P. Upītim izvēlēties strādāt tieši grafikā, viņš atbild:
”Tas, kas šūpulī ielika talantu. Jo tas, kas spēlē klavieres, nevar būt vijoles virtuozs. Mācījos gleznošanu pie Purvīša, atceros viņa aizrādījumus. Reiz viņš nolika priekšā vara katlu un burkānu saišķīti. Gleznoju. Purvītis aizrāda: ”Jums tur nav ”bļika”. Pārgleznoju pēc viņa norādījumiem. Atkal nav spīda. Pēc trešās reizes Purvītis paņēma špahteli, nokasīja manu spīdu un uzlika savējo. Es jutu – nav man krāsu dotību, neaizrauj. Glezniecība varbūt vairāk ir sirdī, grafika – galvā vai varbūt starp sirdi un galvu, vidū. Man personīgi vislabāk patīk griezums kokā, jo tur var izdabūt visdvēselīgākās pārdzīvojuma stīgas. Bet, lai cietais kokmateriāls būtu gleznieciski patīkams, vajadzīgs pacēlums, jūtas. Bet tas atkarīgs no tā, kas ielikts šūpulī. Arī pacietība. Kad biju zēns, ļoti gribējās iet skolā, jo tur varēja atpūsties no mājas darbiem un pienākumiem. Bet cik nu tās ”atpūtas”. Sestdienā, atgriežoties ”Čočuros”, tāpat viss iekavētais bija jāpadara. Tas iemācīja izturību. Pacietību. Varbūt tikai tāpēc varu dzelt koku, kur vajadzīga liela pacietība. Un dīvaini – strādāt tikai tādā kokā, kas izrāda tādu pašu pretestību kā akmens.” (Saulcerītes Vieses intervija ar P. Upīti. ”Daži brīži kopā ar Pēteri Upīti”. 1977. gada 17. aprīlis. ”Cīņa”. Nr. 89.)
1938. gadā tapa P. Upīša pirmais kokgrebums ”Fantāzija”, kas tapis krievu mākslinieka Dmitrija Mitrohina ietekmē, pēc viņa darba ”Zvejnieku kolhozs. Tīklu lāpīšana” motīviem. (Zeile P. Pēteris Upītis. Grāmatzīmes. Rīga: Avots, 1989). Kritiķi mākslinieka debiju kokgrebuma tehnikā vērtēja pozitīvi. 1939. gadā P. Upīša darināto kokgrebumu ”Latgale” nopirka Rīgas Pilsētas mākslas muzejs. Mākslinieka pirmo piecu gadu kokgrebumos pārsvarā dominēja Latgales motīvi. Arī vēlāk P. Upītis konsekventi pievērsies ainavu un lauku darba dzīves tēlojumam, kurā vērojama cilvēka un dabas sasaiste, dzimtenes mīlestība, radot vairākus grafikas ciklus. Pirmais no tiem 1945. gadā tapa ”Tukuma cikls”, tad sekoja cikls ”Latvijas zvejnieki” (1947), kas turpmākajos gados kļuva par vienu no populārākajiem P. Upīša cikliem, it īpaši sākot ar 1955. gadu, kad tas ik gadu tika eksponēts dažādās izstādēs, arī ārpus Padomju Savienības robežām. Tajā mākslinieks pievērsās latviešu zvejnieku ikdienas gaitām, dažādiem šī darba aspektiem un detaļām, uzsverot tēlotā saikni ar dabu. No 1949. gada līdz 1952. gadam tematiskie cikli netika radīti, savukārt pēc tam galvenokārt darinātas ainavas. P. Upītis atzinis:
”…dabu taisot, es vienmēr atgriežos savās ganu gaitās ”Čočuru” norās un ezeriņos. Visās manās grafikās ienāk Ķēči. Lai kādas krāsas arī katram būtu, mums visiem ir sākums bērnības zemē.” (Saulcerītes Vieses intervija ar P. Upīti. ”Daži brīži kopā ar Pēteri Upīti”. 1977. gada 17. aprīlis. ”Cīņa”. Nr. 89.)
LNA Latvijas Valsts arhīva glabāšanā nodotas P. Upīša darināto dažādu grafikas ciklu skices. 20. gs. 50.-60. gadi. Avots: LNA_LVA_F1839.
Visos darbos, pēc P. Upīša domām, svarīgs ir niansēts zīmējums, arī gatavojot savus studentus darbam kokdzeluma jomā, viņš lielu nozīmi piešķīra tieši zīmējumam, prasot, lai tas tiktu rūpīgi izstrādāts un iespējami pilnīgāk atspoguļotu kokdzelumā iecerēto. Tas viss redzams arī paša P. Upīša darinātajos grafikas ciklos, tādos kā ”Lauku darbi”, ”Cīņa par augstu ražu”, ”Atjaunošanas darbi Latvijā”, ”Lirika”, ”Purvu nebūs”, ”Mēs ceļam”, ”Gauja”, ”Darba duna”, ”Ezera sonāte”, ”Druvas”, ”Norvēģija”, ”Karpati”, ”Buhāras cikls” u.c. Šiem cikliem nebija hronoloģiska ierobežojuma, tie turpinājās visu P. Upīša daiļrades laiku. Braucienos pa Latvijas laukiem, kā arī ārzemēs P. Upītis darināja skices, saskatot īpašo, sev nozīmīgo un tuvo apkārtnē, lai pēc tam to pārnestu savās grafikās. Mākslinieki, kuru darbus P. Upītis studējis, bija, piem., Rihards Zariņš, čehu grafiķis Makss Švabinskis (Max Švabinský), franču mākslinieks Ogists-Luijs Lepērs (Auguste–Louis Lepère), krievu grafiķi Vladimirs Favorskis un Aleksejs Kravčenko. Daudz ierosmju deva ārzemju ceļojumos gūtās studijas. Mākslas zinātniece Genoveva Tidomane P. Upīša grafikas stila tehnisko pusi raksturo šādi: ”Pēterim Upītim raksturīga niansēm bagāta, pat filigrāna dzeļu izteiksmes iespēju atklāsme un ļoti enerģisks, aprauts dzelums.” (Tidomane G. Pēteris Upītis, Rīga: Liesma, 1975)
P. Upītis zīmējis arī ilustrācijas dažādiem literārajiem darbiem. 1943. gadā P. Upītis darinājis ilustrācijas Antona Austriņa grāmatai ”Puiškans”, taču tā netika izdota. Kokdzeluma tehnikā tika darinātas arī ilustrācijas Aleksandra Puškina poēmai ”Vara jātnieks” 1946. gadā (atkārtoti izdota 1949. gadā, otrajam izdevumam viņš pārstrādā vairākas vinjetes un arī 6 ilustrācijas). Vēlāk, 1967. gadā, tapa ilustrācijas Jāņa Jaunsudrabiņa grāmatai “Ar makšķeri” (“Ūdenī”) un 1977. gadā grāmatai ”Tā pasaule paiet…” Visos šajos darbos redzams P. Upītim raksturīgais stils, izteiksmīga kompozīcija un līnijas, radot niansētu tēlojumu.
P. Upīša ilustrāciju skices A. Austriņa grāmatai “Puiškans”, 1943. gads. Avots: LNA_LVA_F1839.
P. Upīša darinātās ilustrācijas Puškina poēmai “Vara jātnieks”, 1946. gads. Avots: LNA_LVA_F1839.
P. Upīša darinātās ilustrāciju skices J. Jaunsudrabiņa grāmatai “Ar makšķeri, Ūdenī”, 1966. gads. Avots: LNA_LVA_F1839.
P. Upīša darinātās ilustrācijas J. Jaunsudrabiņa grāmatai ”Tā pasaule paiet…”, 1977. gads. Avots: LNA_LVA_F1839.
Savā radošajā darbībā P. Upītis pievērsies arī rakstniecībai, tapuši dažādi raksti par grafikas vēsturi un teoriju, īpaši pievēršoties latviešu mākslinieku darināto grāmatzīmju vēsturei, apkopoti materiāli par dažādiem latviešu grafiķiem, padziļināti veicot pētījumus par Rihardu Zariņu, Teodoru Ūderu, Jāni Plēpi.
Paralēli visam iepriekš minētajam P. Upītis kopš 1955. gada darināja grāmatzīmes jeb ekslibrus.