Biogrāfija

Grafiķis un kolekcionārs Pēteris Upītis dzimis 1899. gada 27. septembrī bijušā Rīgas apriņķa Ķēču pagasta ”Lejas Čočuros”. Kad Vidzemē sākās māju iepirkšana, P. Upīša vectēvs Pēteris Upītis 1865. gadā iepircis ”Čočuru” mājas. Tās bijušas ļoti nabadzīgas ar mežiem un purviem visapkārt, aramzemes bijis tikai pieci hektāri, bet, tā kā vectēvs bijis ļoti strādīgs, tad sācis līst mežus, iekopt druvas, pļavas un celt ēkas. 1865. gadā ”Lejas Čočuros” dzimis P. Upīša tēvs Augusts, kas pēc sava tēva nāves 1920. gadā mantojis mājas un kā zemkopis nodzīvojis tur visu mūžu. Taču pretēji P. Upīša vectēvam, viņa tēvam zemes darbs nemaz nepaticis.

Savā autobiogrāfiskajā vēstulē rumāņu māksliniekam un kolekcionāram Paul Constantin 1957. gadā P. Upītis raksta:

”Tēvs esot teicis, ka labprātāk savu mūžu pavadītu pie ”rakstu darbiem”, strādājot par ārstu vai ko citu. Bez dzimtās latviešu valodas viņš mācējis vācu valodu, tā ka varējis lasīt vācu rakstnieku darbus oriģinālā valodā, piedalījies pagasta sabiedriskajā dzīvē, spēlējis teātri”.

P. Upītis darba procesā pie kokdzeluma. 20. gs. 50. gadi. Avots: LNA_LVA_F1839.

1896. gadā P. Upīša tēvs apprecējās ar bijušā tautskolotāja Zuppes meitu Paulīnu – ”mans mātes tēva tēvs pēc tautības francūzis, Napoleona karapulku karu gūsteknis vai kara dalībnieks, kas palicis Krievijā (Nītaures ciematā) un saucies Souppē, bet, tā kā latviski tautā grūti tādu nosaukumu atcerēties un kur nu vēl izrunāt, tad tas iesaukts vienkārši par Zuppe (senāk pirms ortogrāfijas reformas 1920. gados burts S nozīmēja un izrunāja kā Z). Tāds Souppe ieraksts, cik atceros, atradās manas mātes māsas Ebas pasē līdz 1920. gadiem, kad apmainīja vecos cara Krievijas dokumentus pret Latvijas pasi. Bez tam mātei Paulīnai ir tuva radniecība ar zviedriem…” Upīšu ģimenē piedzima četri dēli un četras meitas un, lai uzturētu bērnus, tēvam nekas cits neatlicis, kā art un kopt zemi. P. Upītis atceras:

”Mani vecāki bija darba zemnieki. Man esot 8 gadi vecam, nomirst māte. Nu sākās grūta bērnība – vasarās smagi lauku darbi, bet ziemu cītīga skolas apmeklēšana [..] Cik atceros un izpratu toreiz, vecāku starpā valdīja laba saprašanās un saskaņa un no abiem esmu guvis visu to skaistāko un cildenāko.”

Vecāko Upīšu ģimenes dēlu Arturu adoptējusi tēva māsa, līdz ar to visu bērnību, skolas gadus un jaunību kopā pavadījuši septiņi bērni.

No 1907. gada līdz 1910. gadam P. Upītis mācījies Ķēču pagasta skolā, pēc tam no 1910. gada līdz 1912. gadam apmeklējis Nītaures draudzes skolu, bet 1912. gadā sācis mācības Mālpils proģimnāzijā, kur mācījies līdz 1917. gadam. Šajā skolā P. Upīša zīmēšanas talantu atklājusi skolotāja Zelma Šneidere, galvenokārt tušas un akvareļu zīmēšanā. P. Upītis zīmējis vāciņus skolas sarīkojumu programmām, kļuvis par skolas avīzes ilustratoru, ka arī darinājis dekorācijas skolas un labdarības biedrības teātra izrādēm. Visu vidusskolas laiku P. Upītis aizrāvies ar spalvas zīmējumiem.

P. Upītis braucienā uz savām dzimtajām vietām Ķēču pagasta “Čočuru” mājām. 1974. gada aprīlis. Foto: Juris Krieviņš. Avots: LNA_LVA_F1839.
P. Upītis Nītaures draudzes skolas dārzā. 1974. gada aprīlis. Foto: Juris Krieviņš. Avots: LNA_LVA_F1839.
P. Upītis pie Nītaures draudzes skolas. 1974. gada aprīlis. Foto: Juris Krieviņš. Avots: LNA_LVA_F1839.

Par savām tālākajām gaitām P. Upītis stāsta:

”I Pasaules kara rezultātā pēc Rīgas krišanas cīņas notiek arī par Mālpils proģimnāziju, kura krīt kara ugunij par uguni. Jāmeklē jauna skola tālāk aizmugurē, un tā ir Valmiera, jo tur, lūk, dzīvo viena tēva māsa.”

1918. gadā viņš iestājās Valmieras ģimnāzijā, kuru pabeidza 1919. gada pavasarī. Valmieras ģimnāzijā par skolotājiem strādājuši tādi mākslinieki kā Eduards Brencēns, Pēteris Kundziņš un Jānis Saukums. P. Upīša tēvs pieņēma dēla izvēli kļūt par mākslinieku, jo cienījis V. Purvīti kā izcilu mākslinieku, kurš dzimis Ķēču pagastam kaimiņos esošajā Zaubes pagastā, līdz ar to tēvs pazinis Purvīšu ģimeni. Tomēr sākotnēji P. Upīša tēvam bijušas citas domas par dēla profesiju. P. Upītis atceras:

”Viņš pat gan vairāk bija iedomājies savu dēlu redzam kā mašīnistu uz vilciena, man pat nav izdevies izdibināt, kur šai domai meklējams pirmcēlonis. Vienīgi tas apstāklis, ka tēvs visu mūžu diezgan stipri mocījās ar reimatismu, lika nopietni apsvērt mašīnista profesiju – karstums no kurtuves, aukstums no otras puses, caurvējš ir ne visai vēlīgi veselībai. Tā ”mākslinieks” šoreiz uzvarēja mašīnistu. Bet ikreiz, kad dzelzceļu stacijās bijīgi noraugos lokomotīvēs, domās pārceļos par tās vadītāju, īstenība kļūtu, ja es būtu pildījis tēva vēlēšanos.”

1919. gada vasarā P. Upītis tika iesaukts karadienestā un ieskaitīts otrā Ventspils kājnieku pulka Sakaru rotā kā telefonists līdz 1921. gada rudenim, kad tika demobilizēts izglītības turpināšanai. 1921. gada rudenī viņš iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā un mācījās profesora Riharda Zariņa Grafikas meistardarbnīcā. Nepieciešamie līdzekļi iztikai bija pašam jānopelna, un tas pagarinājis studiju laiku, kad paralēli mācībām P. Upītis strādājis dažādos gadījuma darbos – gatavojis afišas, dažādus uzrakstus, izkārtnes, preču noformējumus, dizainu loterijas biļetēm, spiedogiem, veicis krāsotāja, tapsētāja darbus, bijis mērnieka palīgs u.c. Strādājis arī pie grāmatu mākslinieciskās apdares. Studiju laikā P. Upītis diezgan daudz radījis izdevumam ”Latvju raksti” – darinājis vismaz 30 zīmējumus.

Profesori Vilhelms Purvītis un Rihards Zariņš ar Grafikas meistardarbnīcas studentiem. 1. rindā no kreisās: Zālīte, Otomija Freiberga, Vilhelms Purvītis, Rihards Zariņš, Erna Bērziņa, Marija Muceniece, 2. rindā no kreisās: Pēteris Zutis, Jānis Liepiņš, Ervins Volfeils, Rove Hugo, Visvaldis Rūsa, P.Upītis, Štāls, Eižens Bodnieks, Francis Bange, Arturs Duburs, 3. rindā -Kalniņš, Fridrihs Vīksne, Arturs Apinis, 1927. gads. Avots: LNA_LVA_F1839

      

Grafikas meistardarbnīcas audzēkņi viesojas pie profesora Riharda Zariņa dzīvoklī, 1927. gada pavasaris. Avots: LNA_LVA_F1839.
Grafikas meistardarbnīcā, 1927./28. gads. Avots: LNA_LVA_F1839.
Latvijas Mākslas akadēmijas karnevāla “Sumpurņa pilī”, 1929. gada 9. februāris. Avots: LNA_LVA_F1839.

1924. gadā P. Upītis piedalījās pirmajā Mākslas akadēmijas audzēkņu izstādē, bet 1928. gadā – pirmo reizi kopējā latviešu mākslas izstādē ar zīmējumiem (kopš 1928. gada ar grafikas darbiem piedalījās dažādās izstādēs). Akadēmija tika pabeigta 1932. gadā ar diplomdarbu ”Labības vedējs” asējuma tehnikā, iegūstot mākslinieka – grafiķa grādu. P. Upīša pedagogi mācību laikā bijuši V. Purvītis, J. Kuga, E. Vītols, V. Tone, H. Grīnbergs, K. Brencēns un K. Miesnieks. ”Linogriezuma un kokdzeluma kā mācību disciplīna manā mācīšanās laikā akadēmijā vēl nebija. Tās ieveda ap 1934. gadu Zariņa skolnieks K. Krauze. Labi apguvu litogrāfiju un asējumu.” 1932. gadā, līdztekus diplomdarbam, P. Upītis darināja arī ilustrācijas latviešu tautas pasakai ”Brīnumkoks” spalvas zīmējuma tehnikā. 1935. gada vasarā Kultūras fonda I izstādē P. Upītis izstādīja 3 spalvas zīmējumus, tā paša gada beigās tika organizēta Kultūras fonda II izstāde, kurai P. Upītis iesniedza vienu spalvas zīmējumu. 1936. gadā viņš izstādēs nepiedalījās, bet 1937./1938. gadu mijā rīkotajā Kultūras fonda IV izstādē atkal rādīja divus spalvas zīmējumus, savukārt 1938. gadā atkal izstādēs nepiedalījās.

P. Upīša diplomdarba “Labības vedējs” skice, absolvējot LMA Grafikas meistardarbnīcu, 1932. gads. Avots: LNA_LVA_F1839.
Latvijas Mākslas akadēmijas izlaidums, 1932. gads. Avots: LNA_LVA_F1839.

1926. gadā P. Upītis pabeidzis skolotāju sagatavošanas divu mēnešu kursus, 1928. gadā apprecējās ar Veru Ukriju. Ģimenē piedzima meita Aina un dēls Andris. No 1929. gada septembra līdz 1944. gada oktobrim P. Upītis strādājis galvenokārt kā zīmēšanas un glītrakstīšanas skolotājs Rīgas pilsētas 3. īpatnējā pamatskolā (1937. gadā pārdēvēta par Meža skolu) ar dažu mēnešu pārtraukumu, jo 1941. gadā viņam tika piedāvāts darbs Rīgas Pilsētas mākslas muzejā kā Grafikas kabineta pārziņa un bibliotekāra vietas izpildītājam. Paralēli strādājis Rīgas 1. vidusskolā par zīmēšanas un mākslas vēstures pasniedzēju. Pirmajās vācu okupācijas nedēļās 1941. gadā P. Upītis bija spiests aiziet no darba muzejā un Rīgas 1. vidusskolā un atsāka darbu Meža skolā, kur nostrādāja līdz 1944. gada vasaras atvaļinājumam, kad pameta Rīgu un līdz kara beigām dzīvoja kopā ar ģimeni Tukumā. Tur sāka strādāt Tukuma pilsētas 2. pamatskolā par zīmēšanas skolotāju.

Pēteris Upītis, 20. gs. 20.-30. gadi. Foto: J. Ozols. Avots: LNA_LVA_F1839.
Pēteris Upītis pie skolotāja galda Rīgas pilsētas 3. īpatnējā pamatskolā. 20. gs. 20.-30. gadi. Avots: LNA_LVA_F1839.
Pēteris Upītis vada zīmēšanas stundu Rīgas pilsētas 3. īpatnējās pamatskolas audzēkņiem. 1929. gada septembris. Avots: LNA_LVA_F1839.
Pēteris Upītis ar saviem audzēkņiem Meža skolā. 1940. gada 5. aprīlis. Foto: J.Stanko. Avots: LNA_LVA_F1839.

1927. gadā zobārstei Elzai Kaudzītei P. Upītis darināja savu pirmo grāmatzīmi. Pirmās ierosmes grāmatzīmju jomā radās Riharda Zariņa Grafikas meistardarbnīcā, kad tika dots uzdevums radīt šo miniatūro grafikas darbu.

Grāmatzīmi (lat. ex libris) parasti veido kādā no grafikas tehnikām, lielākoties ksilogrāfijā, kas ir grafikas tehnika, kurā attēls tiek griezts vai grebts koka klišejā, lai pēc tam iegūtu novilkumus (iespējams iegūt lielu skaitu novilkumu). Grāmatzīme ir gan mākslas darbs, gan piederības apliecinājums, kas ietver tās īpašnieka vārdu, uzvārdu un bieži tiek ielīmēta grāmatas iekšpusē.

Jau 1927. gadā P. Upītis sāka arī kolekcionēt grāmatzīmes, viņš ieguva savas kolekcijas pirmos eksemplārus – skolotāja Riharda Zariņa grāmatzīmju novilkumus. 1935. gadā P. Upītis devās ceļojumā uz Berlīni, Vīni un Prāgu ar mērķi apmeklēt muzejus un izstādes. Prāgā P. Upītis nopircis kokdzelumam (P. Upīša ieviests termins) jeb kokgrebumam (viens no ksilogrāfijas veidiem) nepieciešamos darba rīkus – dzeļus un koka galdiņus:

”Prāgā nejauši ieraugu veikala skatlogā bumbieru koka galdiņus dzelumam (grebumam) un darba rīkus – dzeļus (šticheļus). Iegādājos tos, lai gan nemaz nezinu, kā ar tiem jāstrādā.”

”1936. un 1937. gadā sāku izpildīt nelielus vienas un divkrāsu linogriezumus, kurus arī izstādu – kritika uzņem griezumus atsaucīgi. Vingrinājumi linolejā pamazām uzvedināja uz domām, kā grafiķis varētu iztikt bez metāla plātēm un skābēm, kas stipri apgrūtinoša, ja dzīvoklī nav speciālas spiedes un iekārtojuma. Jāmēģina cietāks materiāls koks un ar citiem darba rīkiem. Tā 1938. gadā radās pirmais kokdzelums (grebums) fantāzija, kur attēlota jūra, saule un buru laivas, kur vienā no laivām kāds cilvēks gatavojas doties braucienā. Galdiņa izmērs niecīgs 5,8 x 9 cm. Šis pasākums tā iepatīkas, ka ar katru nākošo darbu interese tik pieauga…”

Lai gan savas patstāvīgās darbības sākumā P. Upītis vairāk strādāja ar linogriezumiem, 20. gs. 30. gadu beigās viņu aizvien vairāk saistīja kokdzelums, un viņš kļuva par vienu no ievērojamākajiem kokdzeluma meistariem latviešu mākslā. Kopš 1938. gada kokdzeluma tehnikā mākslinieks strādāja nepārtraukti. Ar šajā tehnikā darinātajiem darbiem 1939. gadā viņš piedalījās mākslinieku biedrības ”Zaļā Vārna” izstādē, kā arī pirmo reizi ārzemēs – Malmē (Zviedrija) rīkotajā latviešu mākslinieku darbu izstādē.

Kokdzelumā P. Upītim galvenais iedvesmas avots bija ainava un cilvēka darba dzīves vide. P. Upītis atzīst, ka ”patīk visvairāk pieskarties lauku dzīves tematikai, kas man ļoti pazīstama no bērnības. Dzimtā pagasta kalnainais apvidus ar pakalniem, ezeriem, mežiem un purviem ir manu dabas skatu lirisko un dinamikas ieskaņu noteicēji”. 1937. gada vasarā P. Upītis otro reizi devās studiju nolūkos uz Parīzi, Ziemeļitāliju, Vīni, Budapeštu, Krakovu un Varšavu.

1941. gadā P. Upītis piedalījās pirmajā Padomju Latvijas tēlotājas mākslas darbu izstādē Rīgā. Kara gados par raksturīgāko P. Upīša daiļradē pamazām kļuva rudens darbu tēma – pārsvarā ražas novākšana, bet laikā, kad mākslinieks ar ģimeni dzīvoja Tukumā, tika darinātas virkne Tukuma ainavu. Var uzskatīt, ka P. Upītis ar 1945. gadā darināto ”Tukuma ciklu” ir tematisko grafikas ciklu aizsācējs latviešu mākslā. Turpmākajos gados par vienu no populārākajiem P. Upīša grafikas cikliem kļuva ”Latviešu zvejnieki”, it īpaši sākot ar 1955. gadu, kad tas ik gadu tika eksponēts dažādās izstādēs. Pēc 1949. gada, līdz 1952. gadam ieskaitot, tematiskie cikli netika darināti. Kopš 1953. gada P. Upīša daiļradē par vadošo tēmu kļuva ainava. Kopumā P. Upītis darinājis tādus grafiskos ciklus kā ”Tukums”, ”Lauku darbi”, ”Latviešu zvejnieki”, ”Cīņa par augstu ražu”, ”Atjaunošanas darbi Latvijā”, ”Lirika”, ”Purvu nebūs”, ”Mēs ceļam”, ”Gauja”, ”Darba duna”, ”Ezera sonāte”, ”Druvas”, ”Norvēģija” (1958. gadā P. Upītis ceļojis pa Norvēģiju), ”Karpati”, ”Vētra”, ”Ugunis” u.c. P. Upītis aktīvi ar šiem darbiem piedalījies izstādēs – Oktobra revolūcijas 40. gadadienai veltītajās izstādēs Rīgā un Maskavā 1957. gadā, Vissavienības estampa izstādē Ļeņingradā (šobrīd Sanktpēterburga) 1958. gadā, padomju mākslas izstādē Čehoslovākijā (šobrīd Čehija un Slovākija) 1959. gadā, Latvijas PSR divdesmit gadu jubilejas izstādē 1960. gadā, Baltijas republiku mākslas izstādē Maskavā tajā pašā gadā, PSRS Komunistiskās partijas XXII kongresam veltītajās mākslas izstādēs Rīgā un Maskavā 1961. gadā, Vissavienības estampa izstādē Kijivā tajā pašā gadā, Padomju Latvijas akvareļa un grafikas izstādē Zviedrijā 1964. gadā, Latvijas PSR 25 gadu jubilejas mākslas izstādē 1965. gadā un Baltijas republiku mākslas izstādē Maskavā 1966. gadā, Vissavienības trešajā estampa izstādē Baku 1967. gadā u.c. 1959. gadā P. Upītis sarīkoja plašu personālizstādi (kopā ar A. Melnāru), kurā eksponēja ievērojamu daļu savu kokdzelumu.

Brauciens uz Maskavu. Sergeja Troicka lavras apskatīšana Zagorskā. No labās: Birzgalis, Kruglovs, Zviedris, Plēpis, Apinis, Upītis, Breikšs, Kalniņš. 1946.g. 18. maijs. Avots: LNA_LVA_F1839.
P. Upīša brauciens uz Ukrainu 1966. gada 15. maijā. Pie Marko Čeremšinas memoriālā muzeja. Avots: LNA_LVA_F1839
P. Upītis Kauņā, 1957. gada vasara. Avots: LNA_LVA_F1839.

Līdztekus iepriekš minētajam, P. Upītis darināja ilustrācijas dažādiem literārajiem darbiem – A. Austriņa ”Puiškānam” (1943), kurš netika realizēts, A. Puškina poēmas ”Vara jātnieks” izdevumam (1946, atkārtoti izdota 1949. g.), J. Jaunsudrabiņa grāmatām ”Ar makšķeri” (1967) un ”Tā pasaule paiet…”(1977), kā arī citiem darbiem.

1945. gadā P. Upītis tika uzaicināts strādāt par ksilogrāfijas, kompozīcijas un grāmatu grafikas pasniedzēju – docentu – Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijā. Šajā pašā gadā uzņemts kā biedrs LPSR Mākslinieku savienībā, bet 1946. gadā iecelts administratīvajā darbā par akadēmijas glezniecības un tēlniecības nodaļu dekānu un šajā amatā strādāja līdz 1967. gadam. Kopš 1963. gada bija arī Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas profesors. Mācīja linogriezumu un kokdzelumu, grafikas kompozīciju un grāmatu māksliniecisko apdari. Līdzās pedagoga darbam Mākslas akadēmijā, visus pēckara gadus P. Upītis intensīvi un radoši strādāja dažādos grafikas žanros, kopš 1955. gada visu laiku paralēli citiem darbiem tapa grāmatzīmes.

Pēteris Upītis Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijā, 1979. gada jūnijs. Avots: LNA_LVA_F1839.

P. Upītis ar saviem audzēkņiem un viņu asējumiem Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijā. 20. gs. 60.-70. gadi. Avots: LNA_LVA_F1839.

Latvijas PSR Mākslinieku savienības biedra anketa. 1945. gada 30. maijs. Avots: LNA_LVA_F1839.

Fragments no kinožurnāla “Padomju Latvija” Nr. 31. Mākslinieks profesors Pēteris Upītis. Operators Gailis Vladimirs. 1974. gads. Avots: Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.

1960. gadā grāmatzīmes tika eksponētas Maskavā Baltijas republiku mākslas izstādē, bet 1961. gadā viņš pirmo reizi piedalījās Starptautiskajā grāmatzīmju izstādē Leipcigā. Tālāk sekoja izstādes dažādās Latvijas vietās, Maskavā, Ļeņingradā, Varšavā, Poznaņā, Krakovā, Leipcigā, Budapeštā, Parīzē, Hamburgā, Oslo, Monreālā, Osakā u.c.

Pēteris Upītis dzīvē un darbā, 20. gs. 50.-80. gadi. Avots: LNA_LVA_F1839.

Foto: R. Tillbergs.
Foto: H. Burmeistars.
Foto: L. Bļodnieks
Upītis ar dēlu Andri, Foto: L. Bļodnieks.
Pētera Upīša jubileja. 1. rindā no labās P. Upīša sievasmāsa Anna Ziediņa. 2. rindā no labās Juris Zandersons, Jānis Ziediņš. 1989. gads. Avots: LNA_LVA_F1839.

Kā jau iepriekš minēts, P. Upītis ne tikai pats darināja grāmatzīmes, bet tās arī kolekcionēja. Sākotnēji viņš krāja R. Zariņa grāmatzīmes, bet vēlāk izveidoja vienu no lielākajām grāmatzīmju kolekcijām Latvijas PSR (līdzās K. Sūniņa, Z. Zuzes, D. Rožkalna u.c. kolekcijām), kurā ietilpst gan latviešu, gan ārzemju mākslinieku darbi. Ja sākumā P. Upītis krāja tikai galvenokārt latviešu mākslinieku grāmatzīmes, tad pēckara gados autoru loks paplašinājās, mākslinieks sāka sarakstīties un apmainīties grāmatzīmēm (gan savām darinātajām, gan sakrātajām) ar daudziem dažādu valstu māksliniekiem un kolekcionāriem. P. Upītim izveidojās plaši kontakti ar vadošajiem grāmatzīmju mākslas nozares centriem PSRS – Maskavu, Ļeņingradu, Tallinu, Tartu, Viļņu, Kijivu un šo pilsētu izcilākajiem kolekciju īpašniekiem. Pakāpeniski pievienojās sūtījumi no Čehoslovākijas, Ungārijas, Rumānijas, Polijas, Francijas, Itālijas, Vācijas, Dānijas, Norvēģijas, Zviedrijas, Somijas u.c. valstīm.

P. Upītis krāja ne tikai grāmatzīmes, bet arī informāciju par māksliniekiem, galvenokārt grafiķiem. Viņš savācis detalizētus materiālus par R. Zariņu, T. Ūderu, J. Plēpi un citiem grafiķiem. 1943. gadā P. Upītis sagatavoja izdevumu par T. Ūdera daiļradi, 1958. gadā uzrakstījis apcerējumu par pirmajām latviešu mākslinieciskajām grāmatzīmēm, 1969. gadā izdota P. Upīša sagatavota grāmata ”Riharda Zariņa 25 grāmatzīmes.”, 1970. gadā par R. Zariņu publicējis pētījumu ”Riharda Zariņa grāmatzīmes. Latviešu tēlotāja māksla.

P. Upītis piedalījās arī starptautiskajos ekslibristu kongresos, kas ik pēc 2 gadiem notiek dažādās Eiropas pilsētās. Kongresu laikā tiek rīkotas plašas grāmatzīmju izstādes. Tajās, sākot ar 1961. gada Leipcigas izstādi (kas notika sakarā ar 8. Starptautisko ekslibristu kongresu), ar saviem darbiem regulāri piedalījās arī P. Upītis: 1962. gadā – Parīzē; 1964. gadā – Krakovā; 1966. gadā – Hamburgā; 1968. gadā – Komo; 1970. gadā – Budapeštā; 1972. gadā – Helsingērā,; 1974. gadā – Dienvidslāvijā (šobrīd – Bosnija un Hercegovina, Horvātija, Ziemeļmaķedonija, Melnkalne, Serbija un Slovēnija); 1976. gadā – Portugālē; 1978. gadā – Lugāno.

Ekslibristu sanāksme Minskā, Baltkrievijā 1976. gada 18. novembrī. Avots: LNA_LVA_F1839.
Ekslibristu sanāksme Minskā, Baltkrievijā 1976. gada 18. novembrī. Avots: LNA_LVA_F1839.

Ekslibristu salidojums Rannameizā (Rannamõisa) Igaunijā 1981. gada 13.-14. aprīlī. Avots: LNA_LVA_F1839.

P. Upīša kolekcijas kārtošanā lieli nopelni ir mākslinieka dzīvesbiedrei Verai Upītei. Gadu gaitā viņa kļuva par Upīšu kolekcijas galveno pārzinātāju.

1949. gadā par izciliem nopelniem mākslā Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidijs P. Upīti apbalvoja ar goda rakstu, 1956. gadā par izciliem sasniegumiem mākslā viņam tika piešķirts Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Goda raksts un PSRS Kultūras ministrijas medaļa “Par panākumiem daiļradē”, 1959. gadā P. Upītim piešķirts LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda diploms, 1965. gadā saņēmis Latvijas PSR Tautas mākslinieka goda nosaukumu, 1976. gadā – Latvijas PSR Valsts prēmiju, 1981. gadā apbalvots ar ordeni ”Goda Zīme”.

Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija goda raksts P. Upītim par izciliem nopelniem mākslā, 1949. gads. Avots: LNA_LVA_F1839.
Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Goda raksts par izciliem sasniegumiem mākslā, 1956. gads. Avots: LNA_LVA_F1839.
LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda diploms Pēterim Upītim, 1959. gads. Avots: LNA_LVA_F1839.
Latvijas PSR Tautas mākslinieka goda nosaukuma piešķiršana Pēterim Upītim, 1965. gads. Avots: LNA_LVA_F1839.

P. Upītis ilgu laiku bijis LPSR Mākslinieku savienības Grafiķu sekcijas vadītājs, arī vadītāja vietnieks. Māksliniekam bija arī daudz sabiedrisku pienākumu, viņš piedalījās dažāda mēroga izstāžu organizēšanā, pārstāvēja Mākslas akadēmiju un LPSR Mākslinieku savienību dažāda rakstura un mēroga jubilejās, daudz laika ziedoja dažādu mākslas un žūrijas komisiju darbam, aktīvi sadarbojās ar vispārizglītojošām skolām un speciālajām mākslas vidusskolām, bija dažādu tikšanos dalībnieks, arvien bija gatavs lasīt referātus un dalīties ar savām zināšanām un pieredzi.

P. Upīša Latvijas PSR Mākslinieku savienības biedra karte. Avots: LNA_LVA_F1839.
P. Upītis Eduarda Jurķeļa studijā. Lekcija par Teodoru Ūderu. 1968. gada rudens. Avots: LNA_LVA_F1839.
P. Upītis Murjāņos ar Vangažu vidusskolas 6. a klasi. 1974. gada 13. septembris. Avots: LNA_LVA_F1839.