1. Ģederta Melngaiļa fotogrāfija, kas ievietota 1983. gada 7. janvārī Latvijas PSR VDK rakstītajā arestētā anketā.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-10894. l., 2. sēj., 15. lp. Oriģināls.

Arestētā anketa, kurā atrodas šī fotogrāfija, ir sastādīta 1983. gada 7. janvārī, taču pati fotogrāfija ir uzņemta 18. janvārī. Fotogrāfijas tapšanas laikā Ģ. Melngailim bija 31 gads.

2. Latvijas PSR Valsts drošības komitejas apakšpulkveža A. Kondratova ziņojums VDK apakšvienības priekšniekam S. Zukulim par Ģederta Melngaiļa aizturēšanu. 1983. gada 5. janvāris.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-10894. l., 1. sēj., 5.-5.o.p. lp. Oriģināls.

Ģederts Melngailis tika arestēts 1983. gada 5. janvārī uz ielas un viņš kļuva par pirmo 1983. gada represiju kampaņā arestēto cilvēku. Šajā ziņojumā izklāstīta VDK apakšpulkveža A. Kondratova versija par Ģ. Melngaiļa aizturēšanu – viņš braucis pie Ģ. Melngaiļa, ieraudzijis to uz ielas, apturējis mašīnu, saveicinājies ar Ģ. Melngaili, bet tas sācis bēgt projām. Pēc paša Ģederta Melngaiļa liecības situācija bija savādāka – no strauji piebraukušās mašīnas izkāpuši vairāki cilvēki civilās drēbēs, nestādoties priekšā un neko nepaskaidrojot, ierāvuši viņu mašīnā un aizveduši uz VDK ēku Rīgā. Nākamajā dienā pēc Ģ. Melngaiļa aizturēšanas viņa dzīvoklī tika veikta kratīšana, kuras laikā tika ″izņemti″ dažādi viņa pieraksti, piezīmju grāmatiņas, korespondence, ārzemēs izdoti periodiskie izdevumi u.tml. Savukārt oficiāls lēmums par Ģ. Melngaiļa apcietināšanu tika pieņemts divas dienas vēlāk – 7. janvārī.

3. Lēmums par Ģederta Melngaiļa saukšanu pie kriminālatbildības. 1983. gada 13. janvāris.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-10894. l., 2. sēj., 118.-120. lp. Oriģināls.

No lēmuma redzams, ka vienīgais iemesls Ģ. Melngaiļa saukšanai pie kriminālatbildības bija ″Gaismas akcijas″ aicinājuma teksta glabāšana un tā pavairošana, jo šajā aicinājumā, pēc VDK darbinieku domām, bija ″nomelnota PSKP un Padomju valdības politika nacionālajā jautājumā″. Zīmīgi, ka lēmuma teksts gandrīz pilnībā, izņemot atsevišķas detaļas, sakrīt ar 14. janvāra lēmuma tekstu, kurā pie atbildības saukta Lidija Doroņina.

4. Ģederta Melngaiļa iesniegums PSRS Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājam. 1982. gada 24. decembris.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-10894. l., 11. sēj., 9. lp. Oriģināls.

1982. gadā Ģ. Melngailis bija uzrakstījis iesniegumu PSRS Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājam, kurā atteicās no PSRS pilsonības. Dokumenta labās puses augšējā stūrī ir atzīme ″kopija″. Šajā gadījumā tā ir paša Ģ. Melngaiļa rakstīta atzīme par to, ka Augstākajai Padomei ir iesniegts šā dokumenta viens eksemplārs, savukārt otru eksemplāru viņš bija saglabājis pie sevis. Uz šā iesnieguma nav nekādas atzīmes, kas liecinātu ka tas ir sasniedzis adresātu. No tā var secināt, ka, lai arī šis iesniegums tika nosūtīts PSRS Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājam pa pastu, visticamāk Latvijas PSR VDK šo vēstuli ″pārtvēra″ jau īsi pēc tās nosūtīšanas un Maskavu tā nav sasniegusi.

5. Fragmenti no aizdomās turētā nopratināšanas protokola. 1983. gada 11. janvāris.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-10894. l., 2. sēj., 141.-145., 148. lp. Oriģināls.

Vienā no pirmajām pratināšanām izmeklētājs Ģ. Melngailim prasīja par iemesliem, kuru dēļ viņš vēlējies atteikties no PSRS pilsonības. Vairākās turpmākajās pratināšanās Ģ. Melngailis stāstīja gan par reliģiskās brīvības ierobežojumiem Padomju Savienībā, gan par Latvijas rusifikāciju, gan par Komunistiskās partijas un VDK totālo kontroli visās dzīves sfērās. Šeit publicēti fragmenti no viena protokola, kurā Ģ. Melngailis izklāsta savu viedokli par Padomju Savienībā pastāvošo pārvaldes sistēmu.
Pratināšanu sākumā Ģ. Melngailis parakstīja pratināšanu protokolus, taču vēlāk mainīja savu taktiku. Izmantojot to, ka Latvijas PSR Kriminālprocesa kodekss neierobežoja laiku, kurā pratināmais drīkst iepazīties ar pratināšanas protokolu, Ģ. Melngailis sāka izmeklētāja rakstītos protokolus lasīt dienām ilgi un pēc tam, atsaucoties uz to, ka jau aizmirsis pratināšanā runāto, atteicās parakstīt pratināšanu protokolus. Šo apstākli VDK izmeklētājs A. Rēvalds vēlāk izmantoja lai pamatotu aizdomas par Ģ. Melngaiļa nepieskaitāmību.

6. Lēmums par stacionārās tiesu psihiatriskās ekspertīzes nozīmēšanu Ģedertam Melngailim. 1983. gada 5. maijs.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-10894. l., 10. sēj., 271.-273. lp. Oriģināls.

Tulkojums latv.val.

Aizvērt Pārvietot

1983. gada 5. maijā Latvijas PSR VDK sevišķi svarīgo lietu izmeklētājs apakšpulkvedis A. Rēvalds parakstīja lēmumu par psihiatriskās ekspertīzes nozīmēšanu Ģ. Melngailim. Tajā pat dienā Ģ. Melngaili pārbaudīja Rīgas pilsētas psihoneiroloģiskā dispansera speciālistu komisija trīs ekspertu sastāvā, kas izskatot VDK iesniegto dokumentāciju un izmeklējot pašu Ģ. Melngaili, izvairījās no slēdziena došanas, argumentējot savu viedokli ar to, ka ″precizēt viņa psihisko stāvokli ambulatoros apstākļos nav iespējams″ un rekomendēja Ģ. Melngailim nozīmēt stacionāru psihiatrisko ekspertīzi.
Lēmumu par stacionārās psihiatriskās ekspertīzes nozīmēšanu pieņēma tas pats apakšpulkvedis A. Rēvalds tajā pat dienā – 5. maijā. Lēmuma sākumā minētā Ģ. Melngaiļa naidīgā nostāja pret padomju varu, vēlme izplatīt ″Gaismas akcijas″ uzsaukumu, sazvanīšanās ar Pasaules Brīvo latviešu apvienības pārstāvi uzskatāmi parāda, ka tieši šī Ģ. Melngaiļa darbība bija par iemeslu psihiatriskās ekspertīzes nozīmēšanai par viņa psihisko stāvokli. Pēc mēneša – 1983. gada 2. jūnijā – Rīgas republikāniskās psihoneiroloģiskās slimnīcas ārstu komisija Z. Sočņevas vadībā atzina Ģ. Melngaili par nepieskaitāmu, sociāli bīstamu un rekomendēja viņam noteikt piespiedu ārstēšanu. Tā kā līdz arestam Ģ. Melngailim, neskatoties uz problēmām ar veselību, nebija nepieciešama ārstēšana psihoneiroloģiskajā stcionārā, ne arī viņš tika uzskatīts par ″sociāli bīstamu″, var secināt, ka tieši viņa ″pretpadomju darbība″ bija faktiskais iemesls Ģ. Melngaiļa piespiedu ārstēšanai.

7. Fragmenti no lēmuma par iepriekšējās izmeklēšanas pabeigšanu un medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu pielietošanu Ģedertam Melngailim. 1983. gada 28. jūnijs.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-10894. l., 13. sēj., 171.-173., 183.-184. lp. Oriģināls.

No lēmuma redzams, ka Ģ. Melngailis tika apsūdzēts par informācijas, kas saturēja ziņas par represijām Latvijā, nodošanu uz ārzemēm, kā arī ″Gaismas akcijas″ dokumentu lasīšanu un pavairošanu. Jāatzīmē, ka daudzus faktus, kurus Ģ. Melngailis bija nodevis uz ārzemēm un, kas lēmumā apzīmēti par ″it kā notikušiem″ (cilvēku vajāšana un apcietināšana, sarkano karogu noraušana un sarkanbaltsarkanā Latvijas karoga uzvilkšana P. Stradiņa klīniskās slimnīcas skurstenī u.c.), apstiprina arī citi avoti. Tas nozīmē, ka šie fakti nebija tikai Ģ. Melngaiļa ″slimības izpausme″, kā to centās iztēlot VDK, bet īstais iemesls Ģ. Melngaiļa atzīšanai par nepieskaitāmu bija viņa aktivitātes, kas bija nevēlamas Komunistiskās partijas un VDK augstākajām amatpersonām.
Lēmuma beigās redzams, ka tā laika Latvijas PSR VDK priekšsēdētājs B. Pugo dokumentu nav parakstījis. Viņa paraksta vietā redzams cits paraksts – visticamāk B. Pugo prombūtnē to parakstījis kāds no viņa vietniekiem.

8. Fragmenti no tiesas sēdes protokola. 1983. gada 29. jūlijs – 11. augusts.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-10894. l., 13. sēj., 238., 252.o.p., 253.o.p. lp. Oriģināls.

Krimināllietu pret Ģ. Melngaili un L. Doroņinu izskatīja Latvijas PSR Augstākā tiesa slēgtā sēdē. Šeit eksponēti tiesas sēdes protokola fragmenti ar prokurora un advokāta runām. No prokurora runas redzams, ka viņš prasīja Ģ. Melngailim noteikt piespiedu ārstēšanos ″sevišķa režīma ārstniecības iestādē″. Sevišķa režīma psihiatriskās ārstniecības iestādes PSRS pastāvēšanas laikā atradās nevis Veselības aizsardzības ministrijas padotībā, bet gan Iekšlietu ministrijas padotībā un pēc būtības bija ieslodzījuma vietas. Režīms tajās bija ļoti smags un piespiedu ″ārstēšanai″ nereti tika izmantotas tādas metodes, kuru rezultātā pat vesels cilvēks varēja kļūt par invalīdu. Advokāte prasīja par piespiedu ārstēšanas vietu noteikt ″vispārēja režīma psihiatrisku slimnīcu″, tā cenšoties atvieglot Ģ. Melngaiļa piespiedu ārstēšanas apstākļus, jo ″vispārēja režīma psihiatriskā slimnīcā″, salīdzinājumā ar sevišķa režīma iestādēm, režīms bija ″maigāks″.

9. Fragmenti no Latvijas PSR Augstākās tiesas lēmuma. 1983. gada 11. augusts.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-10894. l., 13. sēj., 293.-295., 301.-302. lp. Oriģināls.

Ar šo lēmumu Ģ. Melngailim tika nolemts piemērot ″medicīniska rakstura piespiedu līdzekli un ievietot viņu speciālā psihiatriskā slimnīcā″. Kā redzams no eksponētajiem dokumenta fragmentiem, pamats šādam lēmumam bija tas, ka Ģ. Melngailis ″vāca apmelojošas ziņas, kas diskreditē padomju valsts un sabiedrisko iekārtu″. Turklāt lēmumā redzamajos formulējumos, neskaitot atsevišķas nianses, gandrīz pilnībā atkārtoti VDK 1983. gada 28. jūnija lēmumā minētie formulējumi (sk. 6. dokumentu). Rezultātā Ģ. Melngaili nosūtīja ārstēt uz Blagoveščenskas sevišķa tipa psihiatrisko slimnīcu Amūras apgabalā, kurā režīms bija viens no smagākajiem Padomju Savienībā un vairāk atgādināja ieslodzījuma vietu nevis ārstniecības iestādi. Ģ. Melngaiļa nosūtīšana uz šo psihiatrisko slimnīcu PSRS Tālajos Austrumos praktiski pilnībā izslēdza radiem iespējas viņu apmeklēt. Tādēļ Ģ. Melngaiļa māte rakstīja iesniegumus Latvijas PSR tiesībsargājošām institūcijām ar lūgumiem atļaut dēlu ārstēt Rīgas psihiatriskajā slimnīcā. Tomēr 1985. gada oktobrī viņai tika atteikts.

10. Latvijas PSR Augstākās tiesas lēmums. 1988. gada 10. maijs.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-10894. l., 13. sēj., 351.-351.o.p. lp. Oriģināls.

1987. gada 29. novembrī Blagoveščenskas pierobežas rajona ″tautas tiesa″ nolēma mainīt ″medicīniska rakstura piespiedu līdzekli″ attiecībā uz Ģ. Melngaili, kā rezultātā viņš tika nosūtīts turpmākai ārstēšanai uz Rīgas republikānisko psihoneiroloģisko slimnīcu. 1988. gada 31. martā šīs slimnīcas ārstu komisija, tās pašas Z. Sočņevas vadībā, piedaloties arī profesoram B. Šostakovičam no V. Serbska vārdā nosauktā Vispārējās un tiesu psihiatrijas vissavienības zinātniski pētnieciskā institūta Maskavā, atzina, ka Ģ. Melngailim joprojām ir ″šizofrēnija paranoidālā formā″, taču ″sociāli bīstams″ viņš vairs nav un ″piespiedu ārstēšanu attiecībā uz viņu var pārtraukt″. Ņemot vērā šo slēdzienu, Latvijas PSR Augstākā tiesa 1988. gada 10. maijā nolēma Ģedertam Melngailim ″medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu izbeigt″.
Zīmīgi, ka Ģ. Melngaiļa veselības stāvokļa ″uzlabošanās″ laika ziņā sakrita ar t.s. ″perestroikas″ attīstību Padomju Savienībā. ″Sociāli bīstams″ Ģ. Melngailis pārstāja būt tieši tajā pat laikā, kad PSRS ārējā spiediena rezultātā bija spiesta amnestēt un/vai apžēlot vairumu no politiski ieslodzītajiem, kuri par ″psihiski slimiem″ atzīti nebija. Šajā laikā no PSRS psihiatriskajām slimnīcām kā ″izārstētus″ laida ārā arī citus varai nevēlamus cilvēkus (E. Ļetovu, V. Rafaļski, Ļ. Ubožko u.c.).

11. Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas veidotā uzskaites kartīte par Ģederta Melngaiļa sodāmību. 1983. gada 14. janvāris.
LVA, 1986. f., Latvijas PSR IeM Informācijas centra kartotēka. Oriģināls.

Šādas uzskaites kartītes PSRS Iekšlietu ministrijas savienoto, autonomo republiku, novadu un apgabalu Informācijas centros glabāja par katru arestēto un tiesāto personu. Personas aresta gadījumā Iekšlietu Informācijas centrs no šīm kartītēm sniedza ziņas par attiecīgās personas iepriekšējām sodāmībām. Tā kā Ģ. Melngailis agrāk sodīts nebija, tad šī ir vienīgā kartīte, kas bija par viņu sastādīta.

12. Latvijas Republikas Augstākās tiesas prezidija lēmums. Pēc 1990. gada 10. septembris(?).
LVA, 1986. f., 2. apr., P-10894. l., 13. sēj., 399.-400. lp. Oriģināls.

Dokuments nav datēts, taču Ģ. Melngaiļa uzskaites kartītē (sk. nākamo dokumentu) minēts, ka šis lēmums pieņemts 1990. gada 10. septembrī. 1990. gada 28. jūnijā Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs G. Zemribo iesniedza protestu LR Augstākās tiesas prezidijam, kurā prasīja atcelt Latvijas PSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas tiesas kolēģijas 1983. gada 11. augusta lēmumu Ģ. Melngaiļa lietā un pašu lietu izbeigt. Taču tā kā 1990. gada 3. augustā LR Augstākā Padome pieņēma likumu ″Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju″, tādēļ Latvijas Republikas Augstākās tiesas prezidijs nolēma Ģ. Melngaili atzīt par reabilitējamu.