Amnestija un reabilitācija
27. Fragmenti no PSRS Augstākās tiesas priekšsēdētāja pirmā vietnieka S. Guseva protesta. 1987. gada 2. novembris.
LVA, 1986. f., 1. apr., 45322. l., 17. sēj., 421., 425. lp. Oriģināls.
PSRS Augstākās tiesas priekšsēdētāja pirmais vietnieks S. Gusevs ar šo dokumentu vērš uzmanību uz to, ka vairākas epizodes lietā nav pilnībā pierādītas un vairākos gadījumos nav pierādīts pretpadomju materiālu izplatīšanas nolūks, līdz ar to ir jāsamazina G. Astras "apsūdzības apjoms". Pamatojoties uz to, PSRS Augstākajai tiesai tiek prasīts samazināt ieslodzījuma laiku G. Astram no 7 uz 5 gadiem un izslēgt no sprieduma papildus sodu – 5 gadus nometinājumā. Visticamāk šis protests rakstīts pēc Komunistiskās partijas vadošo institūciju "norādījumiem no augšas". Tieši dokumentāri pierādījumi šādai hipotēzei gan nav atrasti, taču pretējā gadījumā nav saprotams – kādēļ PSRS Augstākā tiesa sāka interesēties par G. Astras lietu tikai 1987. gada rudenī (t. i. 4 gadus pēc G. Astras notiesāšanas), nevis agrāk. Turklāt 1987. gadā PSKP Centrālās komitejas un tās galvenās struktūrvienības – Politbiroja vara vēl bija ārkārtīgi liela. Bez šo institūciju "rekomendācijas" PSRS Augstākās tiesas locekļus nevarēja iecelt amatos. Līdz ar to maz ticams, ka PSRS Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieks, pēc savas iniciatīvas un bez partijas institūciju akcepta, būtu riskējis ierosināt samazināt sodu politiski notiesātai personai.
28. PSRS Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas lēmums. 1987. gada 30. decembris.
LVA, 1986. f., 1. apr., 45322. l., 17. sēj., 426.–431. lp. Oriģināls.
Dokumentā atrodamas būtiskas pārrakstīšanās kļūdas (Ints Cālītis nosaukts par Intu Pālīti; minot dokumentu "PSRS valdībai, VFR valdībai, valstu valdībām, kas parakstījušas Atlantijas... " izlaista VDR valdība, kas oriģināldokumentā minēta aiz "VFR valdības" u. c. kļūdas, kas minētas dokumenta tulkojumā). Lēmumā gandrīz pilnībā, izņemot atsevišķas noformējuma nianses, pārrakstīts S. Guseva protesta teksts (skat. iepriekšējo dokumentu). PSRS Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija, izskatot S. Guseva protestu, nolēma G. Astram piespriesto ieslodzījuma laiku samazināt no 7 gadiem uz 5 gadiem, kā arī atcelt izsūtījumu. Soda samazināšanu atbalstījis arī prokurors. Te jāatceras, ka PSRS prokurori parasti prasīja lielākus sodus un tikai retos gadījumos (pārsvarā pēc Komunistiskās partijas institūciju norādījumiem) piekrita mazākiem sodiem. Arī šāds apstāklis netieši liecina, ka prasība par soda samazināšanu G. Astram faktiski varētu būt nākusi no "augstākajām instancēm". Raksturīgi arī tas, ka "pēkšņi atklāto" pierādījumu trūkuma dēļ G. Astram tika saīsināts soda izciešanas laiks, taču sevišķi bīstama recidīvista statuss viņam netika atcelts un G. Astras nodarījums joprojām tika uzskatīts par noziegumu. Turklāt, tajā pat laikā, kad notika G. Astras soda pārskatīšanas procedūra PSRS Augstākajā tiesā, 1987. gada 17. decembrī neliela cilvēku grupa pie Latvijas PSR Augstākās tiesas ēkas izlika plakātu ar prasību atbrīvot G. Astru. Tūlīt pēc plakāta izlikšanas šīs personas tika aizturētas. Plašākā skatījumā šis dokuments un notikums uzskatāmi raksturo arī PSRS tā laika vadītāja M. Gorbačova pasludinātās "perestroikas" un "glasnostj" dekoratīvo būtību. No vienas puses, oficiāli tika sludināta "atklātība", "demokrātija", "jaunā domāšana", "reformas" utt., bet patiesībā PSKP un PSRS vadība īstenoja tikai nelielu režīma liberalizāciju – "samazināja ieslodzījuma laiku".
29. Latvijas PSR Augstākās tiesas priekšsēdētāja pirmā vietnieka J. Vildera vēstule Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija Juridiskās nodaļas vadītāja vietniekam V. Horoškinam. 1988. gada 22. janvāris.
LVA, 1986. f., 1. apr., 45322. l., 17. sēj., 433. lp.
Dokumenta tekstā ir kļūda. Tajā teikts, ka G. Astra amnestēts pamatojoties uz PSRS Augstākās Tiesas Prezidija 18. jūnija dekrētu, taču minēto dekrētu bija izdevis PSRS Augstākās Padomes Prezidijs. Šis dokuments, iespējams, izskaidro PSRS Augstākās tiesas 30. decembra lēmuma (skat. iepriekšējo dokumentu) patieso mērķi. Kā redzams no šīs vēstules, G. Astra tika atbrīvots pamatojoties uz PSRS Augstākās Padomes prezidija 1987. gada 18. jūnija amnestijas dekrēta 9. panta "e" punktu. Minētais punkts paredzēja, ka personām, kas sodītas ne vairāk kā divas reizes, izcieš sodu labošanas darbu iestādēs un ir izcietušas ne mazāk kā vienu trešdaļu no piespriestā soda termiņa, ieslodzījuma termiņš jāsamazina uz pusi. Tā kā G. Astram 1983. gada decembrī bija piespriesti kopumā 12 gadi (7 gadi ieslodzījumā un 5 gadi izsūtījumā), tad saskaņā ar amnestijas dekrētu G. Astram puse no soda būtu 6 gadi un atbrīvot viņu varētu tikai 1989. gada rudenī. Taču tik ilga G. Astras turēšana ieslodzījumā pilnībā apgāztu PSRS vadības tā laika apgalvojumus par politieslodzīto atbrīvošanu un pārāk klaji parādītu M. Gorbačova "perestroikas" butaforisko raksturu. Taču PSRS Augstākā tiesa, samazinot G. Astram piespriestā soda termiņu līdz 5 gadiem, ļāva amnestiju attiecināt uz G. Astru jau 1988. gada sākumā.
30. Latvijas Republikas Augstākās tiesas slēdziens. 1992. gada 23. decembris.
LVA, 1986. f., 1. apr., 45322. l., 17. sēj., 435. lp. Oriģināls.
Ar šo dokumentu G. Astra tika reabilitēts. Kā redzams, tas notika tikai pēc PSRS sabrukuma un Latvijas neatkarības atgūšanas. Arī šāds fakts liecina par to, ka līdz pat PSRS pastāvēšanas beigām cilvēkus, kas ilgstoši bija cīnījušies par Latvijas neatkarību, Padomju Savienības varas institūcijas faktiski uzskatīja par noziedzniekiem. Okupācijas varas iestādes, ja kādu iemeslu dēļ tām tas šķita izdevīgi, varēja šos cilvēkus amnestēt, bet ne reabilitēt.
