Ausmas Zotovas (dzimusi Treiģe) ģimene

Treiģe Ausma Teodora m., dz. 1928, dzīvoja Bauskā, Strēlnieku ielā 4. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Ačinskas rajonu. 27.05.1947. atbrīvota no nometinājuma un atgriezusies Latvijā. 11.12.1950. atkārtoti izsūtīta uz Krasnojarskas novada Ačinskas rajonu, atbrīvota 10.03.1956. LVA, 1987. f., 1. apr. (Bauska), 15925. l.

Tēvs Treiģis Teodors Jura d., dz. 1892, dzīvoja Bauskā, Strēlnieku ielā 4. Arestēts 14.06.1941., ieslodzīts Vjatlagā, 14.08.1943. no ieslodzījuma atbrīvots un nometināts Krasnojarskas novada, Ačinskas rajonā. 27.05.1947. atbrīvots no nometinājuma un atgriezies Latvijā. 11.12.1950. atkārtoti izsūtīts uz Krasnojarskas novada Ačinskas rajonu, atbrīvots 13.04.1956. LVA, 1987. f., 1. apr. (Bauska), 15925. l.

Māte Treiģe Anna Jāņa m., dz. 1895, dzīvoja Bauskā, Strēlnieku ielā 4. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Ačinskas rajonu. 27.05.1947. atbrīvota no nometinājuma un atgriezusies Latvijā. 11.12.1950. atkārtoti izsūtīta uz Krasnojarskas novada Ačinskas rajonu, atbrīvota 13.04.1956. LVA, 1987. f., 1. apr. (Bauska), 15925. l.


Dokumenti, fotogrāfijas


Fragmenti no Ausmas Zotovas (dzimušas Treiģes) 20.11.1989. iesnieguma Latvijas PSR Iekšlietu ministrijai, kurā aprakstīta Treiģu ģimenes izsūtīšana

Līdz 1941. gada 14. jūnijam mans tēvs Treiģis Teodors Jura d., dzim[is] 1892. g. 23. septembrī Bauskas apriņķa Rundāles pagastā, māte Treiģis (dzim. Stinūzis) Anna Jāņa m., dzim[usi] 1895. g. 13. janvārī Lietuvā, dzīvojām Bauskā, Strēlnieku ielā 4, savā personiskajā mājā. Māja tika uzcelta 2237 m2 lielajā apbūves gabalā, kuru tēvam kā vecajam latviešu strēlniekam pārdeva no Valsts fonda 1934. g. 2. janvārī.

Tēvam līdz 1941. g. 17. maijam piederēja manufaktūras un šūto preču veikals “Teodors Treiģis” Bauskā, Padomju ielā 12. Pēc veikala nacionalizācijas tēvs līdz 1941. g. 14. jūnijam strādāja Valsts apdrošināšanas inspekcijas Bauskas nodaļā par aģentu.

Mātei bija šūšanas un rokdarbu kursi, kā arī viņa pieņēma arī pasūtījumus, piegrieza un šuva gatavos apģērbus pārdošanai veikalā.

Es 1941. gadā beidzu 4 klases Bauskas 1. vidusskolā (pēc tagad[ējā] nosaukuma).

1941. gada 14. jūnijā ap plkst. 4 no rīta mūsu mājās ieradās bruņota grupa, kuru vadīja LPSR IeTK VDP darbinieks Derkačs, kā arī Semjonovs un baušķenieks Alnis. Viņi izdarīja kratīšanu, aprakstīja mantas un 1 stundas laikā lika mums sakravāties projām braukšanai, līdzi ņemot 100 kg. drēbes kopā ar pārtiku. Mūs kravas mašīnā nogādāja Iecavas stacijā, kur tēvu nošķīra atsevišķi, bet mani un māti restotos lopu vagonos nogādāja Krasnojarskas novada Ačinskā. Līdz ziemai nodzīvojām Ačinskas raj[ona] c[iemā] “Timoņino”, kur māte strādāja kolhozā, lauku brigādē. 1941. gada ziemā aizbraucām dzīvot uz Ačinsku, jo māte sāka strādāt savā specialitātē šūšanas fabrikā.

1943. g. nejauši ar atbrīvota novadnieka palīdzību uzzinājām, ka tēvs atrodas Kirovas apg[abala], Kaiskas raj[ona] st[acijā] Volostņica, Vjatlagā. Sākām sarakstīties un 1943. g. augustā tēvs atbrauca pie mums uz Ačinsku, jo bija atbrīvots. Atbrīvošanas dokumentā bija rakstīts, ka tēvs bijis notiesāts uz 5 gadiem pēc “СОЭ” (“социально опасный элемент” [“sociāli bīstams elements”]) panta. Tagad viņš bija pilnīgi atbrīvots, bez nometinājuma. Tēvs par to, uz cik ilgu laiku un pantu [bijis notiesāts] uzzināja tikai pēc šīs izziņas. Tēvam izdeva tīru pasi, karaklausības apliecību, Taču pēc tam, kad tēvs sāka taujāt par māti un mani (jo mēs tikām izsūtītas viņa dēļ), arī viņam pasi atņēma un mēs drīkstējām dzīvot tikai Ačinskas rajonā. Tēvs strādāja par sargu, māte par šuvēju un piegriezēju, es pabeidzu no 5. – 8. klasei.

1947. g. mums visiem izdeva “tīras” pases un mēs varējām atgriezties Latvijā (visu laiku es nepārtraukti rakstīju uz dažādām instancēm Maskavā, balstoties uz tēva atbrīvošanu).

Bauskā rajona i[zpild]k[komiteja] mums atdeva zemi ar saimniecības ēku, jo dzīvojamā māja bija nodegusi. Tur arī dzīvojām līdz 1950. gada 10. decembrim. Tēvs strādāja par strādnieku Bauskas Patērētāju biedrībā, māte bija mājsaimniece, es beidzu vidusskolu, iestājos neklātienē Rīgas Pedagoģiskā institūta Matemātikas fakultātē un strādāju par skolotāju Bauskas raj[ona] Bārbeles 7-gad[īgajā] skolā.

1950. gada 11. decembrī man pakaļ uz skolu atbrauca Bauskas VDK darbinieks Šturme ar vēl vienu darbinieku, ‑ atkal dažās minūtēs bija kaut kas jāpaņem un jābrauc uz Bauskas miliciju, kur jau priekšā uz koferiem sēdēja tēvs ar māti. Tā sākās mūsu atpakaļceļš uz Ačinsku ar Stolipina vagoniem, caur pārsūtīšanas cietumiem. Mums izvirzīja apvainojumus, ka esam atbraukuši nelegāli, neielaižoties nekādās sarunās, neņemot vērā nekādus dokumentus. Tika tomēr visu laiku skandināts, ka arestēti mēs neesot, visu varēšot noskaidrot, kad nonākšot Ačinskā...

Ačinskā mūs palaida, lai ejot kurp redzot, tikai rajona robežās.

Tā Ačinskā dzīvojām līdz 1955. gadam. Tēvs strādāja par garderobistu un administratoru restorānā, māte redzes dēļ kļuva par II gr[upas] invalīdi un specialitātē strādāt vairs nevarēja. Es biju beigusi klātienē Ačinskas Skolotāju institūta Fizikas un matemātikas fakultāti, mācījos tālāk Krasnojarskas Pedagoģiskā institūta Fizikas-matemātikas fakultātes neklātienē, strādāju rajona “Svinpļemsovhoza” 7-gad[īgajā] skolā savā specialitātē, vēlāk – par mācību pārzini. Vairākkārt atkal rakstīju kompetentiem orgāniem uz Latviju, arī V. Lācim. 1956. gadā mūs atbrīvoja no izsūtījuma (tad vecāki dzīvoja pie manis, manā apgādībā sovhozā).

1956. gada jūnijā atgriezāmies Bauskā. Atkal apmetāmies savā saimniecības ēkā. Tēvs strādāja Bauskas universālveikala kioskā par pārdevēju līdz aiziešanai pensijā 1961. g., miris 1975. gadā. Māte bija mājsaimniece, pensionāre ar 10 rbļ. pensiju. Mirusi 1967. gadā. Es no 1956. – 1983. g. strādāju par matemātikas skolotāju Bauskas vakara vidusskolā [..].


Oriģināls atrodas Latvijas Valsts arhīva, 1987. fonda, 1. apraksta (Bauska), 15925. lietas, 195. lapā.