Apsūdzība
15. Lēmums par Gunāra Astras saukšanu pie atbildības apsūdzētā statusā. 1961. gada 4. marts.
LVA, 1986.f., 1.apr., 43960.l., 1.sēj., 82.-84.lp. Oriģināls.
Šajā dokumentā jau sīkāk ir konkretizēta G. Astra apsūdzība "pretpadomju aģitācijā un propagandā" (t. i. pēc Likuma par kriminālatbildību par valsts noziegumiem 7. panta 1. daļas). Kā redzams no dokumenta satura, faktiski G. Astra tika apsūdzēts savu politisko uzskatu dēļ – par "noziedzīgiem" kontaktiem ar ārzemniekiem (kas šajos kontaktos bijis "noziedzīgs", tas lēmumā nav minēts), N. Hruščova runu komentēšanu, radio "Amerikas Balss" klausīšanos u. tml. Apsūdzība pat aizgāja līdz tādam absurdam, ka G. Astras frāze par avīzes lapas lietderīgāku izmantošanu, arī tika atzīta par noziedzīgu tikai tādēļ vien, ka lapā bija V. Ļeņina attēls.
Zīmīgi, ka šajā lēmumā nav minēta apsūdzība par "pornogrāfisku attēlu izgatavošanu" (t. i. KPFSR Kriminālkodeksa 1821. pants), kas bija minēta lēmumā par krimināllietas ierosināšanu (skat. 4. dokumentu).
16. Lēmums par apsūdzības papildināšanu. 1961. gada 20. jūlijs.
LVA, 1986.f., 1.apr., 43960.l., 2.sēj., 194.lp. Oriģināls.
Ar šo lēmumu G. Astram tika inkriminēta apsūdzība "Dzimtenes nodevībā un spiegošanā" (t. i. paralēli apsūdzībai "pretpadomju aģitācijā un propagandā"), taču jau pats dokumenta saturs izraisa šaubas par šīs apsūdzības pamatotību. Lēmumā ir minēts, ka G. Astra vācis ziņas par PSRS, taču nav minēts – kādas konkrēti bija tās ziņas, ko viņš vācis. Nav arī minēts, ka G. Astra ASV diplomātiem būtu nodevis kaut kādas ziņas. Līdz ar to nav saprotams – kā praktiski šī "Dzimtenes nodevība" un "spiegošana" varēja izpausties. Šī apsūdzības papildināšana acīmredzot saistīta ar otra apsūdzētā E. Tuheļa liecībām, kurš tika arestēts 12. maijā (t. i. vēlāk nekā G. Astra) un kurš pratināšanās apgalvoja, ka viņi ar G. Astru nolēmuši uzvesties tā, lai viņus savervētu amerikāņu izlūkdienestā. Tomēr citi lietas materiāli šos E. Tuheļa izteikumus neapstiprina. Vēl apšaubāmāku šo apsūdzības papildinājumu padara atsauces uz likuma pantiem: G. Astram tiek inkriminēts Latvijas PSR Kriminālkodeksa 15. pants (gatavošanās nozieguma izdarīšanai un nozieguma mēģinājums) un 59. panta I daļa (Dzimtenes nodevība), taču pēc šā kodeksa 60. panta (spiegošana) G. Astra apsūdzēts netiek. Visbeidzot, Latvijas PSR Kriminālkodekss stājās spēkā tikai 1961. gadā, jau pēc G. Astras aresta. Līdz ar to viņa apsūdzēšana pamatojoties uz likumu, kurš "noziegumu" izdarīšanas laikā (1958.–1961. gadā) vēl nemaz nebija pieņemts, ir absurds. Visas šīs neskaidrības uzskatāmi liecina par to, ka apsūdzība faktiski ir safabricēta.
17. Fragmenti no lēmuma par apsūdzības uzrādīšanu. 1961. gada 15. septembris.
LVA, 1986.f., 1.apr., 43960.l., 2.sēj., 282., 283., 295., 297., 298., 299.lp. Oriģināls.
1961. gada septembra vidū izmeklēšana bija pabeigta un apsūdzētajiem (G. Astram un E. Tuhelim) tika uzrādīta apsūdzība. Šis dokuments parāda ne tikai to, par ko G. Astra tika apsūdzēts, bet arī to – ko par noziegumu uzskatīja PSRS justīcijas iestādes. Izstādē eksponēti vairāki fragmenti no šā dokumenta.
Lēmumā rakstīts, ka ASV diplomāts R. Harmstouns uzdevis G. Astram un E. Tuhelim "spiegošanas rakstura" jautājumus. Taču no lēmumā minētajām G. Astras atbildēm uz šiem jautājumiem redzams, ka vairums no minētās informācijas pat PSRS okupācijas laikā bija pieejams publiski, līdz ar to šie lēmumā minētie fakti spiegošanu nekādi neapstiprina. Savukārt frāze, ka G. Astra un E. Tuhelis vienojušies "uzvesties tā, lai diplomāti savervētu viņus darbam amerikāņu izlūkdienesta labā" ir ņemta no otra apsūdzētā E. Tuheļa liecībām, kuru neapstiprina nekādi citi lietas materiāli. Vairāki G. Astram inkriminētie "apmelojošie izdomājumi" faktiski attēlo tikai tā laika realitāti u. c. reālus vēsturiskus faktus, kuros nav nekā nepatiesa. Līdz ar to redzams, ka komunistiskās sistēmas apstākļos par kriminālnoziegumu tika uzskatīts pat tas, ka cilvēks objektīvi vērtēja notiekošo un savus secinājumus neslēpa.
Anekdotisks ir lēmuma punkts, kurā G. Astra tiek apsūdzēts par to, ka Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas oficiālā laikraksta "Cīņa" redakcijas tualetē G. Astra atradis emigrācijā izdotā laikraksta "Latvija" numuru, to izlasījis pats un devis to lasīt arī citiem cilvēkiem. Tātad, kamēr "Cīņas" redakcijas darbinieki laikrakstu "Latvija" izmantoja tualetes vajadzībām, "Cīņas" redakcijai apsūdzība par pretpadomju literatūras glabāšanu netika inkriminēta, taču, kad G. Astra šo tualetes vajadzībām atvēlēto avīzi izlasīja – tas kļuva par noziegumu. Raksturīgi, ka ne izmeklēšana, ne tiesa nepievērsa uzmanību tādiem jautājumiem – kā šī avīze bija nonākusi "Cīņas" tualetē un vai kāds no redakcijas darbiniekiem arī to ir lasījis? Tas uzskatāmi parāda apsūdzības vienpusību un objektivitātes trūkumu.
Par noziegumu lēmumā tiek uzskatīts arī fakts, ka 1961. gada februārī G. Astra no Universitātes ziņojumu dēļa bija noņēmis DOSAF sludinājumu krievu valodā. Pirmkārt vairākas šā fakta apraksta detaļas šajā lēmumā atšķiras no tā apraksta 4. marta lēmumā (skat. 15. dokumentu). Otrkārt, šā fakta iekļaušana apsūdzībā liecina, ka pat tikai simboliska vēršanās pret PSRS vadības un komunistiskās partijas īstenoto pārkrievošanas politiku Latvijā arī tika uzskatīta par kriminālnoziegumu, kas vērsts uz "Padomju valsts graušanu un vājināšanu".
Lēmuma beigās G. Astram inkriminēta arī "pornogrāfisku fotouzņēmumu izgatavošana". Lietā iekļauto lietisko pierādījumu starpā nav neviena, kas apstiprinātu šādu apsūdzību. Tiesa gan, vienā no dokumentiem ir teikts, ka pornogrāfiskie foto uzņēmumi pēc lietas pabeigšanas ir iznīcināti. Šobrīd jau ir praktiski neiespējami objektīvi noteikt – vai tiešām G. Astra bija vai nebija izgatavojis pornogrāfiskus foto uzņēmumus, taču pat ja tā bija taisnība ir skaidrs, ka šī apsūdzības daļa bija tikai paņēmiens ar kuru VDK mēģināja padarīt apsūdzību "apolitiskāku".
18. Fragmenti no apsūdzības slēdziena. 1961. gada 22. septembris.
LVA, 1986.f., 1.apr., 43960.l., 10.sēj., 206., 207., 227., 228., 232.-234. lp. Oriģināls.
Apsūdzības slēdziens jeb apsūdzības raksts saskaņā ar Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksa 209. pantu bija viens no pirmstiesas izmeklēšanas procesuālajiem dokumentiem, kurā tika rezumēti izmeklēšanas rezultāti. Apsūdzības raksts tika nolasīts tiesas procesa izskatīšanas sākumā un tajā uzrādītās apsūdzības tika izskatītas tiesas procesa laikā.
Dokumentā redzams, ka līdz tiesas izskatīšanai nonāca visas tās pašas safabricētās un pat atklāti absurdās apsūdzības, kas minētas jau lēmumā par apsūdzības uzrādīšanu (skat. iepriekšējo dokumentu).
