Tiesas process
19. Fragmenti no tiesas sēdes protokola. 1961. gada 20.–26. oktobris.
LVA, 1986.f., 1.apr., 43960.l., 11.sēj., 40., 284.lp. Oriģināls.
Tiesas protokols ir 244 lapu garumā, tādēļ no visa šā milzīgā dokumenta tiek eksponētas tikai protokola pirmā un pēdējā lapa, kā arī būtiskākās runas.
19.1. Fragments no tiesas sēdes protokola. Prokurora un advokāta runas tiesas sēdē. 1961. gada 25. oktobris.
LVA, 1986. f., 1. apr., 43960. l., 11. sēj., 267.–269. lp. Oriģināls.
Prokurora runā var izcelt ļoti neparastu faktu, ka prokurors pats atzīst trīs apsūdzības punktus par nepierādītiem, kas padomju politisko tiesas procesu praksē bija ārkārtīgi reta parādība (tas gan procesa rezultātu nekādi neietekmēja). To starpā par nepierādītu tiek atzīts, ka G. Astra marksismu būtu nosaucis par jezuītismu. Lai arī šī frāze atzīta par nepierādītu, taču jau pats fakts, ka pret cilvēku var celt apsūdzību krimināllietā tikai par viņa personīgo viedokli attiecībā pret kādu filozofijas novirzienu ļoti uzskatāmi parāda, ka G. Astra tika tiesāts savu politisko uzskatu dēļ.
Advokāts savā runā gan apšauba, ka būtu pierādīta G. Astras vaina spiegošanā, taču, kā jau vairums advokātu PSRS politiskajās prāvās, viņš pilnībā atzīst Astras vainu "pretpadomju aģitācijā un propagandā". Raksturīgs tā laika politiskajiem tiesas procesiem ir advokāta runas nobeigums. Viņš lūdz tiesu nepiespriest G. Astram tik bargu sodu kā prasa prokurors nevis pierādījumu trūkuma dēļ, bet gan tādēļ, ka tiesājamais "cēlies no strādnieku ģimenes, pats ir strādnieks" un "strādājis labi", t. i. faktiski ar pašu apsūdzību un tiesas procesu nesaistītām lietām.
19.2. Fragments no tiesas sēdes protokola. Gunāra Astras pēdējais vārds. 1961. gada 25. oktobris.
LVA, 1986. f., 1. apr., 43960. l., 11. sēj., 270.–277. lp. Oriģināls.
G. Astras 1961. gada pēdējais vārds protokolā dokumentēts daudz pilnīgāk par 1983. gadā teikto pēdējo vārdu, tomēr būtiski atšķiras no viņa teiktā 22 gadus vēlāk. Šajā pēdējā vārdā nav atrodami nekādi plašāki politiska rakstura secinājumi un G. Astra tajā koncentrējas uz pašas lietas materiālu analīzi, kā arī savas personības raksturojumu. Zināmā mērā šādu apolitisku pēdējā vārda saturu labi raksturo tā pēdējais teikums, kurā Astra lūdz neizslēgt sevi no universitātes. Iespējams, ka šajā laikā viņam vēl bija saglabājušās zināmas ilūzijas par komunistiskā režīma justīcijas spēju saglabāt vismaz kaut kādu objektivitāti tiesas procesā, kurš nepārprotami bija politiski motivēts. Jau 11 gadus vēlāk (1972. gadā) pats Gunārs Astra vēstulē brālim rakstīja, ka "nav tādu spēku, kas spētu restaurēt manī 1961. gada vērtību izpratni – esmu pārāk daudz ko redzējis un sapratis, lai tas varētu notikt."
20. Fragmenti no Baltijas kara apgabala Kara tribunāla sprieduma Gunāra Astras lietā. 1961. gada 20.-26. oktobris.
LVA, 1986.f., 1.apr., 43960.l., 11.sēj., 285., 289. o.p., 290., 301. o.p., 302., 304. lp. Oriģināls.
Kara tribunāla spriedums datēts ar 20.–26. oktobri, t. i. ar tiesas procesa norises laiku, taču tā kā tas visticamāk rakstīts pēc procesa norises (eksistē gan netiešas liecības par to, ka PSRS notikušajās politiskajās prāvās ir bijuši gadījumi, kad spriedumi bijuši uzrakstīti jau pirms lietas iztiesāšanas beigām), tad visticamāk spriedums datējams ar oktobra beigām.
Šeit eksponēti daži fragmenti no sprieduma, kas uzskatāmi parāda gan to – kādi maznozīmīgi sīkumi komunistiskā režīma pastāvēšanas laikā varēja tikt atzīti par noziegumiem (lidlauku un tiltu fotogrāfiju glabāšana, rūpnīcas plāna par pārkāpumu novēršanu glabāšana), gan arī atsevišķu sprieduma daļu neatbilstība likuma prasībām. Konkrētāk: Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksa 304. pants noteica, ka "notiesājošs spriedums nedrīkst balstīties uz pieņēmumiem", taču spriedumā rakstīts, ka Astras savāktie dokumenti par minētajām rūpnīcām "kopumā var tikt izmantoti kā informatīvs materiāls". Pēdējā frāze ir tipisks pieņēmums, tātad tiesa spriedumā ir pārkāpusi iepriekš minēto likuma pantu. Turklāt ar neko neizsakošajiem vārdiem: "informatīvs materiāls", bez konkrētas norādes, ka šis materiāls būtu slepens, faktiski tiek atzīts, ka nekā noziedzīga šā materiāla glabāšanā nav bijis.
Arī tam sekojošā rindkopa par apmelojošiem izdomājumiem sakarā ar Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai, kurā nav norādīts – konkrēti kādi bijuši šie "apmelojošie izdomājumi", būtībā norāda, ka Gunāra Astras izteikumos nekā nepatiesa nav bijis (pretējā gadījumā tas noteikti būtu minēts).
21. Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas cietuma Nr. 1 priekšnieka Afanasjeva vēstule Baltijas kara apgabala Kara tribunāla priekšsēdētāja vietniekam N. Rešetņikovam. 1961. gada 18. novembris.
LVA, 1986.f., 1.apr., 43960.l., 11.sēj., 327.lp. Oriģināls.
Dokumentā minētais nosūtīšanas datums "18.XI 1959. g." acīmredzami ir radies kļūdas dēļ, jo 1959. gadā vēstule par G. Astras un E. Tuheļa tiesāšanu 1961. gadā nekādi nevarēja tikt nosūtīta.
Dokumentā redzams, ka notiesātie G. Astra un E. Tuhelis kasācijas sūdzības par spriedumu nav iesnieguši. Grūtāk spriest par iemesliem, kādēļ G. Astra nolēma kasācijas sūdzību neiesniegt. Vēlāk jau ieslodzījuma laikā (1970. gadā) G. Astra nosūtīja vismaz divas sūdzības PSRS ģenerālprokuroram R. Rudenko, kurās sīki uzskaitīja – kuri Latvijas PSR Kriminālkodeksa panti Kara tribunāla spriedumā ir pārkāpti un kādi lietas materiāli par to liecina.
22. Izziņa par sprieduma stāšanos likumīgā spēkā. 1961. gada 20. novembris.
LVA, 1986.f., 1.apr., 43960.l., 11.sēj., 329.lp. Oriģināls.
Ar šo dokumentu Baltijas kara apgabala Kara tribunāla priekšsēdētāja vietnieks N. Rešetņikovs ziņo Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas cietuma Nr. 1 priekšniekam, ka Kara tribunāla spriedums par G. Astru nav pārsūdzēts un stājies likumīgā spēkā 1961. gada 11. novembrī. Neskaidrības izraisa šā dokumenta datumi. Pirmkārt, izziņa sastādīta 20. novembrī, taču, kā redzams no iepriekšējā dokumenta, vēstule ar informāciju, ka spriedums nav pārsūdzēts Kara tribunālā saņemta tikai 22. novembrī. Otrkārt, šajā dokumentā minēts, ka spriedums stājies spēkā jau 11. novembrī un nav saprotams, kādēļ Kara tribunāls par to tika informēts tikai nedēļu vēlāk. Iespējams arī, ka neoficiāla sazvanīšanās pa tālruni un šajos dokumentos esošās informācijas faktiska nodošana attiecīgajām amatpersonām notikusi jau agrāk, un šie dokumenti sastādīti post factum tikai formalitāšu ievērošanai.
