Pētera Krima ģimene Pēteris Krims Augusta d., dz. 1927, dzīvoja Abrenes apriņķa Tilžas pagastā, izsūtīts 14.06.1941 uz Krasnojarskas novada Berjozovskas raj., atbrīvots 29.11.1956. LVA, 1987. f., 1. apr. (Abrene), 15605. l. Tēvs Krims Augusts Pētera d., dz.1876, dzīvoja Abrenes apriņķa Tilžas pagastā, 14.06.1941 nosūtīts uz Sverdlovskas apgabalu Sevurallags, nošauts 18.08.1942. LVA, 1987. f., 1. apr. (Abrene), 15605. l.; LVA, 1986. f., 2. apr., P-6677. l. Māte Krima Alma Indriķa m., dz.1908, dzīvoja Abrenes apriņķa Tilžas pagastā, izsūtīta 14.06.1941 uz Krasnojarskas novada Berjozovskas raj., atbrīvota 29.11.1956. LVA, 1987. f., 1. apr. (Abrene), 15605. l. Brālis Krims Ilgonis Augusta d., dz. 1933, dzīvoja Abrenes apriņķa Tilžas pagastā, izsūtīts 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Berjozovskas raj., atbrīvots 29.11.1956. LVA, 1987. f., 1. apr. (Abrene), 15605. l.

Dokumenti, fotogrāfijas

Pētera Krima atmiņas

1941. gada 14. jūnijā agri rītā ieradās bruņoti vīri un savējie aktīvisti un pavēlēja atstāt mājas. Labvēlīgie “savējie” palīdzēja posties ceļā. Atļāva ņemt līdzi drēbes, darba rīkus, pārtiku, pakoja maisus un krāva automašīnā. Tēvs Augusts bija nosēdināts istabā pie galda. Rakstīja kaut kādus dokumentus, zem kuriem tēvam lika parakstīties. Viņi steidzās. Tūlīt steidzīgi sasēdināja visu ģimeni automašīnā. Veda uz Balvu staciju. Pie stacijas uz sliedēm stāvēja vairāki vagoni ar restēm un aizkliņģētām durvīm, tie bija lopu vagoni. Atdarīja durvis un ģimeni salādēja iekšā, bet Krimu Augustu ar visām mantām citā vagonā. Mantas būtu padalījuši, bet darboņi apgalvoja, ka tur būsim kopā, dzīvosim jaunajā vietā visi kopā, tādēļ mantas palika vīriešu vagonā. Pievakarē vilciens devās uz Gulbeni. Vagonā bijām 31 cilvēks. Divi zīdainīši – Gajevsku mātei un Krasno Elvīrai. Lāvas bija ierīkotas tā, lai varētu gulēt pašā apakšā zem visām lāvām uz grīdas, stūrī neliela diametra caurums tualetei. Vispār mēs to maz izmantojām, jo nebija vajadzības. Pirmās trīs dienas iztikām ar to kas kādam bija līdzi, padalījāmies, bet Gulbenē viens otru palaidām pēc ūdens. Bija svelmaina diena, bet vagonā nebija gaisa ko elpot. Pa rindai bāzām degunus pie durvju spraugas, lai kaut cik paelpotu gaisu no ārienes. Mūsu mamma bija izmisumā, jo no vīriešu vagona neko nedrīkstēja pārcelt uz mūsējo. Mēs bijām kā stāv un kas mugurā. Gulbenē turpināja lādēt citos vagonos cilvēkus. Lamājās, draudēja. Vienu mazulīti gribēja izlūgties vecmāmiņa, tad arī viņu pašu iesēdināja līdzi. Pirms aizbraukšanas vēl atļāva tēviem paskatīties uz bērniem. Es parunājos ar tēvu. Tēvs teica, lai klausu mammu. Tēvs vēl iedeva no kopīgā maisa divas segas, citādi uz lāvām ciets. Tā arī bija visa mūsu bagātība Sibīrijā. Mūsu ģimenei blakus uz lāvām novietojās Krasno ģimene, mūsu kaimiņi Tilžā, tad Gaidlazdu ģimene no Bērzpils. Pēdējos vagonā ieveda Putniņu ģimeni. Tad iesvieda spaini un tas arī bija viss.

Mūsu vilcienu pārvietoja naktī uz Abreni, tur pievienoja vēl vairākus vagonus un veda uz Gulbeni atpakaļ. Gulbenē pievienoja vēl kādus vagonus no Madonas puses un tūlīt veda atpakaļ uz Abreni, tad uz Daugavpili. Tur bijām divas diennaktis. Naktī vagonus grūstīja, kamēr rītā ieraudzījām uz blakus sliedēm vīriešu ešelonu, bet otrā pusē ešelonu no Rīgas puses. Mums bija skaidrs, ka kopā vairs nekad nebūsim. Mamma raudāja, izmisumā saslima, žēlumā kliedza pēc zaudētā. Gar vagoniem staigāja konvojs un draudēja ar šauteņu laidenēm, lai apklustam. Mēs tiešām apklusām. Tad pasauca iet pēc ūdens konvoja pavadībā.

Stāvējām pretī ruporam, kad paziņoja, ka sācies karš ar Vāciju.

Krasnojarskas apgabala Adadinas stacijā 6. jūlijā paziņoja, ka esam atbraukuši. Lika iet uz kādu sporta laukumu. Tur mitinājāmies divas dienas zem skaidrām debesīm. Nākošajā dienā saradās vedēji ar trijjūgu orēm, izvēlējās lielākos bērnus un jaunākās mammas un veda projām. Viens vedējs izvēlējās arī mūsu ģimeni, jo mamma bija tikai 31 gadu veca. Braucām visu nakti un dienu pa bezgalīgu stepi līdz ieraudzījām lielu sādžu ar salmu jumtiem. Tur mēs dzīvošot visu mūžu. Novietoja mūs visus kolhoza klubā uz grīdas. Nodzīvojām uz savām mazajām pauniņām visu dienu un nakti, līdz sanāca “kupči” un izvēlējās ģimenes. Mēs bijām izredzēti kādai vientuļai sievietei, kurai vajadzēja paklausīgu kalponi. Ar mums bērniem kā bija, bija. Mums ierādīja vietu uz krievu krāsns. Nākošajā rītā brigadieris norīkoja darbā uz siena pļavu pļaut sienu. Mēs sēdējām vāla galā līdz vakaram. Mammai iedeva 400 gramus maizes. Mamma ilgi pļāva sienu, tad sēja rudzu status, 400 bija norma, vēlāk vētīja graudus šķūnī pēc atbiruma no kombaina. Strādāja meža darbos.

Ielūkojām, ka kombains nepaņem visas vārpas, daudzas krīt zemē un paliek. Gājām pa klusiņām lasīt. Vakaros bija no kā izvārīt putru. Ēdam visas lapas, kas nav indīgas. Reizēm saimniece iedeva kādu glāzi piena, tad tā zupa bija garšīga!

Pienāca rudens, mēs ar brāli Ilgoni nolasījām saimniecei visus kartupeļus, tad arī ziemā viņa mums piešķīra kartupeļus. Mamma naktīs adīja krievietēm jakas, ko viņas pašas neprata. Par to arī mums kaut cik maksāja.

Pavasarī mani norīkoja par arāju brigādē. Iedeva arklu, divus zirgus, pamācīja kā jāvada zirgs, nu es biju “lielais arājs”. Tad man bija jau 14 gadi. Pašā laikā un spēkā. Tur tīrumā deva zupu pusdienās un 300 gramu maizes. Viss! Citreiz nevarēja sagaidīt pusdienas, no iešanas kilometriem garā vagā piekusa kājas, tad zirgus pieturēju un uz mirkli atpūtos. Reizēm piekusa arī zirgi, jo viņiem neko līdzi nedeva, tikai ar to, ko ēduši naktī pieguļā. Norma bija 0,5 ha dienā, bet to pašu nevarēja izpildīt zirgu un mūsu pašu noguruma dēļ. Tajā vasarā es nopelnīju vienu maisu kviešu, bija ko samalt un reizēm izvārīt miltu putru. Mamma arī varēja, atnest no šķūņa, kur vētīja graudus kādu saujiņu kabatā. Krieviete bija laipna un nenosūdzēja mammu. Par laimi mēs neslimojām, tad jau mūsu ģimene būtu iznīcināta pirmajā 1941. gada ziemā.

Pienāca pavasaris. Atkal es biju arājs un aru kamēr sēja, tad liku gubas siena laikā. Kaudzes Sibīrijā taisīja milzīgas. Tad no patālākas apkārtnes vajadzēja vest gubas. Sēdēju zirgam mugurā un braucu. Tad man bija vieglāk. Rudenī atkal aru, ziemā braucu pēc siena uz kaudzēm un vedu uz fermu. Par apģērbu es negribu stāstīt, man sava nebija, to iedeva saimniece un mamma atpelnīja, kalpoja viņai.

Skolā mācīties man nebija iespējams, paliku ar tām pašām piecām klasēm, ko beidzu Latvijā, bet Ilgoni mēģinājām sūtīt tur pat ciema skolā. Krievu valodu mēs apguvām pa četriem mēnešiem, kaut ga[n līdz ta]m nezinājām ne vārda. Centāmies latviešu puikas runāt savā valodā, kad krievi nedzird. Tad kādu laiku strādāju zirgu stallī, baroju zirgus ziemā un arī vasarā ganīju viens pats ap 50 zirgu pieguļā aiz ciema.

Tā gāja gadi. Es iepazinos ar jauku krievu meiteni Mariju. Uz Ziemassvētkiem mēs apprecējāmies. Mūsu saimniece aizbrauca pie savas meitas tālu projām, un mēs nopirkām šo mājiņu Sjutikas sādžā, kur pagāja visa mana jaunība.

Mamma sūdzējās par sāpēm krūtīs, ārsti nezināja kas īsti, ārstēja plaušas. Aizbrauca uz Krasnojarsku diezgan žirgta ar cerībām atgriezties vesela. Taču pienāca ziņa, ka mirusi. Tas bija kaut kas neaptverami briesmīgs. Mammu vajadzēja pārvest no Krasnojarskas uz Sjutikas kapsētu. Mīļu palīdzību man sniedza Ekhardu Jānis, kurš visu ceļu man palīdzēja visās likstās. Pirmkārt vilcienā neņēma koka zārkus, vajadzēja cinka, bet tādu nebija kur ņemt. Nācās pirkt visu vagonu un tad vēl maksāt attiecīgām personām, lai garantētu, ka atvedīs līdz Nazarovai. Visādi gāja, jo tas vilciens stacijās pieturēja īsu mirkli un no otras puses vajadzēja slepeni izlādēt zārku. Ilgi nevarēja atrast to cilvēku, kas atslēdz vagonu. Tik tikko vilciens neaizbrauca tālāk. Druscīt aizturēja un mēs paspējām.

Mammu atvedām uz Sjutiku un apbedījām blakus citiem latviešiem, un apkārt uzcēlām žogu, lai pāri nestaigā govis. Tur ir lieli skaisti bērzi.

Drīz vien mums ar Mariju piedzima dēli Viktors, Juris un Andrejs. Likās esam iedzīvojušies Sibīrijā pie straujās upes Čulimas. Pierasts pie Sibīrijas puteņiem un sala. Lai cik labi, milzīgs spēks vilka uz dzimteni. Braucu ciemos pie jau atbraukušajiem draugiem Maslovsku puišiem, apciemoju savu Tilžu un nolēmu atgriezties pavisam.

1990. gada ziemā Pēteris un Marija Krimi pārceļas uz Latviju, Viktors un Andrejs atbaruc pavasarī. 1995. gada rudenī Pēteris Krims aiziet mūžībā, apglabāts Kāpessila kapos blakus saviem vecvecākiem. Marija Krima ar dēlu Andeju drīz vien atgriezās Krievijā. Latvijā palika Viktors Krims, kurš jau ir nodibinājis ģimeni.

Atmiņas no Balvu Novada muzeja krājuma, BNM-4863