Margaritas Stradiņas (dzimusi Siliņa) ģimeneSiliņa Margarita Grieta Aleksandra m., 1927, dzīvoja Abrenes apriņķa Rugāju pagasta Ozolsalās, izsūtīta 14.06.1941, uz Krasnojarskas novada Berjozovskas raj., atbrīvota 15.09.1946. LVA, 1987. f., 1. apr. (Abrene), 15520. l. Tēvs Aleksandrs Siliņš Jēkaba d., dz. 1888, dzīvoja Abrenes apriņķa Rugāju pagasta Ozolsalās, arestēts 14.06.1941, nosūtīts uz Sverdlovskas apgabalu Sevurallags, miris 20.03.1942. LVA, 1987. f., 1. apr. (Abrene), 15520. l.; LVA, 1986. f., 2. apr., P-9941. l. Māte Siliņa Anna Andreja m., dz.1896, dzīvoja Abrenes apriņķa Rugāju pagasta Ozolsalās, izsūtīta 14.06.1941, uz Krasnojarskas novada Berjozovskas raj., atbrīvota 19.05.1956. LVA, 1987. f., 1. apr. (Abrene), 15520. l. Brālis Siliņš Andrejs Aleksandra d., dz.1934, dzīvoja Abrenes apriņķa Rugāju pagasta Ozolsalās, izsūtīts 14.06.1941, uz Krasnojarskas novada Berjozovskas raj., atbrīvots 15.09.1946. LVA, 1987. f., 1. apr. (Abrene), 15520. l. Brālis Siliņš Jānis Aleksandra d., dz.1929, dzīvoja Abrenes apriņķa Rugāju pagasta Ozolsalās, izsūtīts 14.06.1941, uz Krasnojarskas novada Berjozovskas raj., atbrīvots 18.09.1946. LVA, 1987. f., 1. apr. (Abrene), 15520. l. |
Dokumenti, fotogrāfijas
Margaritas Stradiņas (dzimušas Siliņas) atmiņu pieraksts
1941. gada 14. jūnija rītā bija visskaistākais saules lēkts, pilnīgs bezvējš, skaidrs, saulains. Kad saulīte jau bija pakāpusies virs Zeltiņu meža egļu galotnēm, caur visam klusumam tanī rītā skanēja putnu balsis kā nekad. Dziedāja putnu kori dažnedažādām balsīm, Zeltiņu mežā kūkoja dzeguze. Upes malā pie lielās līkās liepas bija avots. Tanī rītā es pēdējo reizi aizgāju pēc ūdens. Es pametu spaini ūdenī, apsēdos pie lielās liepas, mērcēju rasā kājas un kaut kas nesaprotams, kaut kā bija it kā žēl. Lēnītēm nācu caur dārzu, vairākas reizes nolikdama spaini, tad atgriezos virtuvē. Mamma bija sajūgusi ķēvi ratos, salikusi piena kannas un lēnam pa ceļu aizbrauca uz pienotavu Dreimanovā. Tētis gulēja vēl. Viņš vakar vēlu pārbrauca no dzirnavām, kur bija samalis pēdējos graudus maizei. Uz mūrīša aiz krāsns stāvēja muldiņa ar rūgstošu mīklu. Lielākais brālis Jānis nupat aizdzina govis ganos uz pļavu. Mazākais brālītis vēl saldi gulēja savā gultiņā. Plītī sprēgāja malkas pagales, vārījās kartupeļi, pannā cepās gaļas šķēles, gaidījām mammu no pienotavas, tad kā vienmēr pie lielā saimes galda sēdīsimies brokastot.
Vectētiņa māsa bija laukā pamanījusi savādu ainu. Veikli ienākusi virtuvē viņa sacīja, ka uz ceļa stāv smagā automašīna. Es ziņkārīgi izskrēju pagalmā palūkot, kādi viesi sabraukuši, bet šausmīgās bailēs pamanīju, ka pa lazdu celiņu nāk četri sveši vīrieši ar šautenēm uz pleciem. Tūlīt modināju tēvu un stāstīju par redzēto, taču tētis mierīgi noprasīja vai ar smago vai vieglo automašīnu. Sacīju, ka uz ceļa stāv smagā mašīna. Tēvs apģērbās, bet pavisam mierīgs teica, ka būšot kāda darīšana.
Pirmais ienāca istabā bijušais policists, tagad pārtapis par milici. Tēvs viņu labi pazina un nebija arī sliktās attiecībās, tad ienāca arī Fiļimonovs, kas nupat bija tapis par milici, tad vēl viens svešais un līdzi paķertais komjaunietis Ozoliņš.
Tēvu ieveda ēdamistabā un apsēdināja pie galda. Fiļimonovs man pavēlēja skriet uz pļavu pakaļ brālim Jurim, viņš paskaidroja, ka nevaru palikt brāļa vietā, jo būšot jābrauc citur dzīvot. Skrēju pa ganu ceļu uz pļavu, kliedzu suņa vārdu: “Šarik! Šarik! Šarik!”. Pļavā pastāstīju brālim, ka mūs vedīs citur dzīvot. Tūlīt abi sākām raudāt. Izcēlās tracis – suns rēja lopus, es dzinu mājās, brālis dzina atpakaļ. Beidzot abi nolēmām bēgt mežā. Brālis tūlīt sacīja: “Ko mēs ēdīsim?” Tas bija pēdējais ganu rīts brālim, bet man tas bija bijis vakardien. Pie lielās priedes mājas priekšā gandarīts ganāmpulku un mūs sagaidīja Fiļimonovs un svešais, acīmredzot šaubījās par mūsu ierašanos.
Abi ar brāli iegājām istabā. Redzēju, ka tēvs vēl turpina sēdēt pie galda, bet Smildziņš kaut ko gari un plaši raksta. Tad tēvs parakstījās un piecēlās. Svešais teica, tur esot saraksts, par visu mūsu atstāto mantu, to pārdošot un naudu atsūtīšot mums uz jauno dzīves vietu.
Mums uzkliedza, ka jāsteidzas. Tātad aizbrauksim bez mammas. Balsī raudājām. Beidzot viens apžēlojās un sūtīja brāli Jāni mātei pretī, pieteikdams, ka neko nedrīkst stāstīt.
Nezin kur radās doma pajautāt, vai drīkst arī ko ņemt līdzi. Milicis apsargāja tēvu, visur gāja līdzi. Pateica, ka drīkst 300 kg. ņemt līdzi.
Apjuku acumirklī, jo nevarēja vairs nekā saprast, visa kā kļuva žēl. Atvēru mātes skapja durvis, kur plauktos bija viņas skaistie rokdarbi. Ķēru ārā no plauktiem, krāvu istabas vidū, bet Ozoliņš paklāja gultas segu, tad sasēju nastu. To darīju milzīgā ātrumā, jo laika bija palicis līdz mātes atgriezšanās. Milicis kliedza: “Ātrāk, ātrāk!” Citādi braukšot bez kaut kā. Ēdamā nekā pie rokas nebija, uz klēti iet neļāva. Atvēru otrā skapja durvis noņēmu mātes, tēva un visu mūsu ziemas mēteļus. Arī tos sasēju gultas segā. Gribēju vēl ņemt līdzi traukus, bet tēvs aizliedza to darīt. Viņam sacīts, ka būšot jāiet kājām ap 40 km.
Drīz atbrauca māte un izmisumā izkāpa no ratiem, pameta grožus, zirgs ar visiem ratiem aizgāja uz āboliņa lauku. Tēvs gan pateica vecajam Kārļa onkulim, lai izjūdz, bet arī tas neko vairs neapjēdza. Vecajam Kārlītim un Marijai tagad vajadzēs palikt likteņa varā. Pāris minūtes, kas bija atļautas mātei vēl ieiet istabā. Pie durvīm karājās aitādas kažociņš, to mātei pasniedza Ozoliņš izejot pa durvīm. Pie durvīm māte saļima. Tad piecēlusies klusi teica: “Jēzus pavadi ceļā žēlīgi!” Pie ceļa gaidīja automašīna. Tik tagad aptvērām, ka mēs bērni esam visi basām kājām. Vēl ātri sameklējam apavus un tad kā nabagi ar pauniņām gājām projām uz visiem laikiem. Virtuvē palika vārīties kartupeļi, uz mūrīša palika rūgstot plāceņu mīkla, cepeškrāsnītē bija ielikta panna ar gaļu.
Gājām pa lazdu celiņu bruņotu vīru pavadībā. Neatlaidīgi svešos rēja Šariks. Nopakaļ gāja Kārļa onkulis, bieži klupdams uz spieķa, un raudāja Marijas tante. Laime, ka arī šos abu vecīšus neiesēdināja mums blakus, bet atļāva tiem nomirt dzimtenē. Kā lūžņus nežēlīgi sameta mantas mašīnā un pašus sasēdināja virsū. Vēl blakus augšā uzkāpa divi miliči ar šautenēm. Iedūcās pusotrtonnīgās mašīnas motors un pa ceļu steidzās uz Rugājiem. Aiz mums kūpēja ceļa smiltis, bet vēl caur putekļiem varēja redzēt kā Kārļa onkulis, pacēlis spieķi, skriešus steidzās pakaļ. Tēvs lūdza šoferi pieturēt mašīnu, varbūt vecajam vīram kas sakāms. Šoferis pieturēja mašīnu un vecītis mūs panāca. Tad viņš ceļa vidū nometās uz ceļgaliem, salika rokas pret debesīm un raudāja. Šoferis iedarbināja mašīnu un mēs attālinājāmies no savām mājām uz mūžīgiem laikiem.
Rugājos mašīnu pieturēja. Mantas bija jānes pašiem. Nokļūstam uz pļaviņas. Tur jau priekša Krasnā Vilberta ģimene. Drīz vien sapratām, ka vajadzīga katram sava nasta ar drēbēm, māte izdalīja pa četrām daļām, uz saiņiem uzrakstīja vārdu un uzvārdu. Vēl līdzi bija gadījusies tēva vijole. To viņš uzdāvināja dēlam Jānim. Jānis to ielika savā sainītī kā dārgu piemiņu no tēva. Ieradās Roznieku ģimene, viņiem nekā nebija līdzi. Mašīna aizsteidzās jaunā reisā, bet drīz atbrauca tukšā. Satrakotie miliči trakoja, kliedza, aizliedza mums sarunāties. Viņi pavēlēja karavīriem, kas mūs apsargāja, lai visi ievērotu viņu pavēles, citādi būšot slikti. Kad mašīna atkal aizbrauca projām, radinieki un paziņas bija sanākuši pie žoga, runāja un sniedza caur sētu mums maizi. Mātes māsa atnesa maizes kukulīti un piena krūzi. Karavīri riskēja un atļāva mums vēl ko pasniegt. Viņi atļāva pat atvadīties no tuviniekiem, kas bija atnākuši. Raudājām balsī un atvadījāmies uz mūžīgiem laikiem.
Jau saulīte gāja uz rietu, kad tēvu pasauca milicijas mājā. Tēvs iedams mums garām teica ardievas. Ilgi nebija tēva. Palikuši uz pļaviņas vīri runājās ar ģimenēm un deva padomus sievām, ja notiks kas traģisks. Tēvs nenāca un nenāca. Miliči skraidīja iekša, ārā. Beidzot parādījās tēvs. Viņš bija stipri pārvērties, ar koksnainu skatu tālumā viņš pagāja garām mātei, kura gaidīja lūgšanai saliktām rokām priekšā. Iedams pie sava sainīša, tēvs sacīja, ka ar pistoli pie krūtīm piespieduši parakstīties uz divām lielām baltām lapām. Kad atgriezās Rozenieks un Krasnais, tie sacīja to pašu.
Kādu laiciņu iestājās klusums, uzmācīgi nāca miegs, un es aizmigu uz zemes, uzlikusi galvu uz sava sainīša. Mazais brālis Andrejs jau laiciņu gulēja, bet Jānis vēl sēdēja pie sava sainīša. Pamodos, kad miliči pavēlēja atkal kāpt mašīnā. Nesām sainīšus, likām mašīnā, tad kāpām paši augšā. Bijām, četras ģimenes. Tad mašīna brauca caur Rugājiem uz Balvu pusi. Vēl saņēmām atvadu sveicienus no radiem un paziņām, kas stāvēja ceļa malā. Viņi svieda mums mašīnā maizi, konfektes, māja pēdējos sveicienus. Balvos ieradāmies tanī brīdī, kad luterāņu baznīcā iezvanīja svētvakaru. Zvanu skaņa gadījās tieši tanī mirklī, kad mēs braucām garām. Mamma, salikusi rokas, lūdza Dievu. Tie bija pēdējie atvadu zvani tēvam, kurš neatgriezās. Klusumā izbraucām cauri pilsētai un tad mašīna pagriezās uz ezera pusi projām uz staciju. Jau saule bija norietējusi kad ieradāmies Balvu stacijā.
Miliči palīdzēja ātrāk izkāpt no mašīnas, svieda lejā mūsu mantiņas, veda pāri pirmajām, otrajām sliedēm uz preču vilcienu. Uz sliedēm stāvēja dīvains sastāvs, kuram logiem priekšā restes, durvīm priekšā stieņi un dzelzs ķliņģi. Tēvam pavēlēja kāpt citā vagonā. Tas bija briesmīgs brīdis, kad tēvs atvadījās no mums, noskūpstīja katru un sacīja katram pāris vārdu, lūdza klausīt mammu. Mūs visus lādēja tepat pretī restotajā vagonā. Noklaudzēja stieņi, kliņģis smagi noslēdza vagonu un mēs bijām “drošā vietā”. Vagonā katrā pusē bija divas lāvas, stūrī neliels caurums grīdā domāta tualete. Mēģinājām iekārtoties tā, lai varētu izturēt ceļā. Naktī vilciens devās projām. Pēc pusnakts sapratām, ka esam Abrenē, bet rītā Gulbenē. Naktī neviens negulējām, raudāja 3 mēnešus vecā Daina, Krasno meitiņa. Vagonus grūstīja, klaudzēja visapkārt, spiedāmies viens pie otra, turējāmies, lai nenokristu no lāvām, kas bija uz augšējām. Bet tad atvērās durvis un konvojs – cilvēks ar plinti plecā, pavēlēja nākt kādam pārstāvim viņam līdzi pēc ūdens. Gulbenē konvoja pavadībā varēja aiziet uz kiosku kaut ko nopirkt. Tanī 15. jūnija rītā Gulbenes stacijā uzzinājām, ka naktī vēl atvesti no Rugājiem Dauku un Roznieku ģimenes.
Gulbenē vēl liktenis uzdāvināja mazu prieka mirkli – pie vagona pienāca tēvs. Viņš pasauca māti, viņai atļāva izkāpt no vagona. Atļāva nedaudz parunāties. Tēvs arī bija bijis pie kioska, nopircis baltmaizes kukulīti un šprotu kārbiņu. To atstāja mums. Negadījās mājās daudz naudas, maciņā bija tikai 50 rubļi, tos arī padalīja uz pusēm ar mammu. Sēdēju pie restotā lodziņa, skatījos kā tēvs aizgāja uz savu vagonu. Līdz šodienai tēva lēnie soļi aizejot stāv acu priekšā. Tā bija pēdējā reize, kad mēs redzējāmies. Tā bija pēdējā reize, kad dzirdēju tēva balsi.
Laukā bija dzirdami vaidi, raudāšana, bērnu brēkšana, lamāšanās. Šeit arī šķīra ģimenes, tāpat kā Balvos. No Gulbenes līdz ceļa mērķim mēs guvām pasaukas “buržuiskiji svoloči”, “gadi”, “negodjai”. Tad miliči aizliedz bērniem raudāt un mātēm piedraudēja, lai savalda savus “svoločus”.
Nekā nebija ēdama. Iztikām ar to pašu mazumiņu kas katram bija, izpalīdzējām viens otram. Mamma man pasniedza mazu gabaliņu no atlikušā baltmaizes kukulīša, bet es slepus pasniedzu to Gajevsku mātei. Viņa sakodīja maizi, ietina kabatlakatiņa stūrī un deva mazajam zīdainītim, lai tas sūkā. Naktī vilciens atkal brauca uz priekšu nezināmā virzienā, otrās dienas vakarā bijām Daugavpilī. Šeit pasniedza četrus kukuļus maizes un spaini, ar kuru nesām ūdeni. Naktī atkal vagonus grūstīja. Rītā ieraudzījām, ka uz blakus sliedēm stāv tāds pat vagonu sastāvs ar restēm, tajā arī bija sievietes un bērni. Caur lodziņu sasaucāmies: “No kurienes”. Atbilde skanēja: “No Rīgas”. Bet otrā pusē caur durvju spraugu varēja redzēt citu tādu vilcienu, tikai pie lodziņiem sēdēja vīrieši.
Tā kā šie bija lopu vagoni un grīda mitra pievilkusies ar kūtsmēslu smaku, tad trūka gaisa. Lodziņi mazi, restes priekšā, tas samazināja gaisa ieplūdi vagonā, arī tualete deva stipri vien sevi just. Mazie bērni sāka korī raudāt, lūdzās, lai ved atpakaļ uz mājām.
Beidzot vilciens sāka kustēties ar spēcīgiem grūdieniem. Braucām visu dienu un vēl nakti bez vagonu atvēršanas. Bez ūdens un badā.
Tad kādā stacijā saņēmām pirmo reizi kādu pārtiku, ienesa zupas katlu un prosas putru ar eļļu. Izsniedza arī bļodiņas un karotes. Bijām sirsnīgi pateicīgi medmāsai. To arī redzējām pirmo reizi. Viņa bija ļoti laba pret mums, apjautājās par veselību, un ja kādai mammai vajadzēja zāles, tad pasniedza kādu tableti. No slimībām bija bailes, slimos sēdināja ārā no vagoniem, un kas to zina kur viņi palika. Neko nezinājām par citiem vagoniem, līdz vienā stacijā satikāmies vairāki pārstāvji no vairākiem vagoniem pie akas. Stāstīja, ka vienā vagonā māte esot nogalinājusi bērnus un sevi.
Mūsu ešelons sāka virzīties uz ziemeļiem, gan uz dienvidiem, acīmredzot brauca pa vairāk brīvu dzelzceļu. Citā stacijā stāvējām uz rezerves sliedēm pa divas dienas. Par karu zinājām tikai to, ko varēja redzēt pa restoto lodziņu, kā garām ātri aizsteidzās ešeloni ar cilvēkiem un kara tehniku.
Aiz Urāliem mūs sāka apgādāt labāk ar pārtiku. Katru dienu dabūjām vai nu zupu, vai prosas putru, vai maizes gabaliņu, un ūdeni neliedza vairs. Vienā vietā vilciens apstājās pie neliela purva ezera. Te visi kas gribēja varēja iet peldēties un mazgāties. Nevaru aprakstīt šos īsos prieka mirkļus ārā no vagoniem, mums bija ļauts elpot gaisu ar visu krūti. Spalgs svilpiens, sauciens uz vagoniem. Kāpjam atkal savos smacīgajos vagonos un braucam tālāk uz austrumiem.
Kādā nelielā stacijā gāju pēc ūdens, taču savā vagonā atgriezties ilgi nevarēju. Vagoniem nav numuru un nebiju ievērojusi kurš mūsējais. Veltīgi staigāju gar vilcienu, arī milicis nevarēja palīdzēt. Tad bruņotais cilvēks nāca man līdzi un sauca pie katra vagona durvīm rugājiešus. Par laimi kaut kur pa vidu atsaucās mana mamma. Tā nu es atnācu vagonā pēdējā brīdī pirms vilciena aiziešanas.
Vilciens traucās arvien tālāk uz austrumiem. Šur tur pabraucām garām kādai sādžai ar salmu jumtiem.
No Sverdlovskas nokļuvām uz Transsibīrijas dzelzceļa. Tad mums visiem bija skaidrs, ka braucam uz Tālajiem Austrumiem.
1941. gada 5. jūlija vakarā atvēra durvis un paziņoja, ka esam atbraukuši. Kamēr gaidījām transportu, lai aizkļūtu no stacijas laukuma, mūsu pavadītāji sarīkoja prieka brīžus. Viņi šāva gaisā raķetes. Cik tās bija skaistas! Drīz pienāca automašīna un pavadoņi norīkoja kraut mantas. Nakšņojām zem klajas debess.
Turpat bija kiosks. Mamma nopirka sērkociņus, sameklējām kādu saujiņu zaru turpat krūmos un šprotu kārbiņā izcepa nopirkto gaļas gabaliņu. Tā mēs visi četri paēdām no šprotu kārbiņas. Tas bija 6. jūlijs. Tā bija mana dzimšanas diena. Man palika 14 gadi. Mamma mani apsveica ar skūpstu, tāpat arī brāļi. Kādu laiciņu klusējām, tas bija klusuma brīdis, kas palicis atmiņā uz mūžu. Nepazīstama sieviete, kas bija man blakus, uzdāvināja man mazu gabaliņu maizes. Tā bija dzimšanas dienas dāvana dārga, mīļa, svēta.
Margaritas Stradiņas atmiņas, Balvu novada muzeja krājums (BVMM-1629). Pilnībā publicēts: M. Stradiņas grāmatā “Atņemtā dzimtene”.
14. jūnijs.
Aust rīts. Kliedz skaļi putni mežā
Ceļ troksni visi kā kuri prot
Caur birzi raugās saules stari
Steidz ļauno valstī paziņot.
Es zinu, dabā viss ir vienots
Viens otram dzīvais ziņu dod
Par to, ka vilks ir mežā tuvu
Par to, ka jāslēpjas kā prot
Bet vilks to zin no seniem laikiem
Kur asins smaka saldā mīt
Tam oža, dzirde vienmēr laba
Un ilkņi tam kā zobens trīts
Vienalga tam, vai miesas derēs
Bet asinis tas gan ikdien
Būs vajadzīgas taigā stepē
Kur vilkiem mieloties arvien
Margarita Stradiņa.
Rokrakstā rakstīto dzejoli, ievērojot
autores rakstības stilu, transkribējusi Anda Opoļska.
Balvu novada muzeja krājums (BVMM-1616)