Bruņniecība

Bruņniecība bija priviliģēta muižniecība, kas izveidojās viduslaikos kā Livonijas ordeņa un bīskapu vasaļu kārta. Sākotnēji bruņiniekiem bija personiski jāpiedalās senjora karaspēkā, vēlāk viņi ieguva tiesības savā vietā sūtīt bruņotu jātnieku. 15.–16. gs. gaitā vasalis-bruņinieks no dienesta muižnieka pārvērtās par priviliģētas bruņinieku muižas valdītāju. Termins "bruņniecība" kļuva par sinonīmu vārdam "muižniecība". Bruņniecībai bija savs priekšstāvis, ko sauca par bruņniecības hauptmani, kā arī sava naudas lāde jeb kase. Izveidojoties Kurzemes hercogistei, vietējā bruņniecība uzskatīja, ka hercogs ir tikai "pirmais starp līdzīgiem", tādēļ sīvi pretojās jebkādiem mēģinājumiem palielināt hercoga varu. Lai nepieļautu konkurenci muižu un amatu iegūšanā, muižniecība izveidoja noslēgtu organizāciju jeb bruņniecības korporāciju. 1617. g. pieņemtā Kurzemes hercogistes satversme jeb "Valdības formula" piešķīra bruņniecībai tiesības pašai lemt, kurš atzīstams par tai piederīgu. Līdz ar to par bruņiniekiem sāka dēvēt tikai imatrikulētos muižniekus.

1. Noldu dzimtas ģerbonis. LVVA, 5759.f., 2. apr., 1404. l.

Fon Noldu (dažkārt saukti arī par Nollēm; von Nolde, Nolle) muižnieku dzimta cēlusies no Cīgenheinas Vācijā. 15. gs. tās pārstāvji bija Livonijas ordeņa vasaļi Kurzemē. Dzimta ierakstīta Kurzemes hercogistes bruņniecības matrikulā 1620. g. Kā nozīmīgākos īpašumus jāmin Kalētu (1560–1920), Gramzdas un Mazgramzdas (1560–1799) un Virgas (1575–1920) muižas. Viens no konflikta iemesliem starp brāļiem Noldēm un hercogu Vilhelmu bija tas, ka hercogs neatzina Noldu īpašuma tiesības attiecībā uz Kalētu muižu.

2. Muižniecības landtāga lēmums. Fītinghofa muižā Auces novadā, 1615. g. 13. jūnijā [j. st.]. Pēdējā lapa. LVVA, 640. f., 4. apr., 241. l.

Varšavā notikušajā seimā hercoga Vilhelma un Frīdriha pārstāvji bija pasludinājuši hercogistes bruņniecību par bezgodīgiem dumpiniekiem un krimināli apsūdzējuši 24 personas. Savukārt muižniecības sūtņi panāca, ka Polijas karalis apsūdzētos ņēma savā aizsardzībā. Landtāgā sanākušie nolēma nākamajā seimā turpināt tiesvedību pret hercogiem, tomēr atturēties no jebkādām aktivitātēm līdz 24. jūlijam, kad Jelgavā bija jānotiek hercogu izsludinātajam landtāgam. Šo landtāga lēmumu parakstīja arī Magnuss Nolde – hercoga Vilhelma lielākais ienaidnieks. Viņa paraksts redzams dokumenta labajā malā.

Literatūrā šo landtāgu nereti sauc par Auces landtāgu, taču tas nav pareizi. Auce piederēja hercogam, bet landtāgs (muižnieku sapulce) tika rīkots Auces novadā kādā no Fītinghofiem izlēņotajām muižām, tieši kurā – nav nosakāms. Iespējams, ka tā bija Krūškalne (Bēnes pag.) vai varbūt Vītiņu muža (Vecauces pag.).

Interesanti, ka lēmums ir datēts pēc Polijā-Lietuvā pieņemtā Gregora kalendāra jeb jaunā stila, lai gan hercogistē tolaik vēl izmantoja Jūlija kalendāru jeb veco stilu. Jauno stilu Kurzemes hercogistē oficiāli ieviesa tikai 1618. g.

3. Muižnieku padevības zvērests. Fragments no 1617. g. "Valdības formulas". LVVA, 640. f., 3. apr., 627. l.

1617. g. pieņemtā hercogistes satversme jeb "Valdības formula" saglabāja seno noteikumu, ka, hercogam stājoties amatā, muižniekiem viņam jādod padevības zvērests, taču unificēja zvēresta formu: ikviens muižnieks solījās būt uzticams un paklausīgs Polijas karaļa un hercoga pavalstnieks, kas visiem spēkiem centīsies novērst jebkādu nelaimi no "Viņa Gaišības zemes un iedzīvotājiem".

4. Fon Grothusu dzimtas ģerbonis. LVVA, 5759. f., 2. apr., 1404. l.

Fon Grothusu (arī Grothūzenu; von Grotthuß; Grotthusen; Grotthausen) muižnieku dzimta cēlusies no Vestfāles. 15. gs. šās dzimtas pārstāvji bija sastopami Livonijas ordeņa vasaļu vidū Igaunijā un Kurzemē. 1620. g. dzimta tika ierakstīta Kurzemes bruņniecības matrikulā. Hercogistē Grothusiem piederēja Rundāles (1505–1681), Bērsteles (1505–1822), Svitenes (1505–1735), Šlokenbekas (1727–1818) un citas muižas.

Viena no ievērojamākajām personām hercogistes 17. gs. pirmās puses vēsturē bija Kapsēdes īpašnieks Oto Grothuss, kurš konflikta laikā ar hercogu Vilhelmu bija bruņniecības hauptmanis un viens no opozīcijas vadītājiem. Taču pēc Vilhelma atstādināšanas no varas un hercoga Frīdriha restitūcijas O. Grothuss kļuva par vienu no aktīvākajiem Frīdriha politikas atbalstītājiem. Par to viņš tika atalgots ar iecelšanu par pirmo Kuldīgas virspilskungu (Oberhauptmann) 1618. g., bet 1624. g. kļuva par vienu no virspadomniekiem – oberburggrāfu.

5. Bruņniecības hauptmaņa Oto fon Grothusa apkārtraksts. Kazdangā, 1614. g. 21. decembrī. Kopija. LVVA, 554. f., 1. apr., 55. l.

Apkārtrakstā Grothuss paziņoja, ka Polijas karalis ir atļāvis Kurzemes hercogistes landtāgam janvārī sanākt Rīgā, bet hercogiem pavēlējis nelikt tam šķēršļus. Paziņojuma kopijas bija jāizsūta pa visu hercogisti un jāpieliek zināšanai pie baznīcu durvīm. Grothuss arī uzsvēra, ka gadījumā, ja hercogi no savas puses izsludinātu landtāgu, muižniecībai esot visas tiesības to ignorēt, jo tas nekādu labumu nenesīšot. Uz sanāksmi Rīgā Grothuss aicināja ierasties ikvienu muižnieku, bet tos, kuri nevarēšot ierasties, lūdza pilnvarot savā vardā kādu citu muižnieku, kas atgādātu gan rakstiski sastādītās sūdzības, gan arī bruņniecības kasei pienācīgo naudu.

1615. g. janvārī Rīgā ieradās kopumā 19 personas, to vidū arī pats Oto fon Grothuss. Sanāksmē muižnieki vienojās, ka viņu līdzšinējā darbība pret hercogu Vilhelmu esot bijusi tiesiska, tāpat arī viņi vērsās pie hercoga Frīdriha ar lūgumu neiejaukties Noldu un bruņniecības konfliktā ar hercogu Vilhelmu.

6. Fon Butlaru dzimtas ģerbonis. LVVA, 5759. f., 2. apr., 1402. l.

Fon Butlaru (arī fon Butleru; von Buttlar, Buttler) dzimta bija cēlusies no Hesenes reģiona Vācijā un Kurzemes bruņniecības matrikulā ierakstīta 1620. g. Viens no nozīmīgākajiem dzimtas pārstāvjiem hercogu dienestā bija Strazdes un Zemītes muižu īpašnieks Bartolds Butlars, kurš bija hercoga Gotharda padomnieks un, acīmredzot, hercogistes pirmais oficiāli ieceltais militārais pavēlnieks jeb pulkvedis (Kriegs Oberster). B. Buttlars bija arī to personu vidū, kam saskaņā ar hercoga Gotharda testamentu bija jāpalīdz jaunajam hercogam Frīdriham pārvaldīt valsti. Bartolds Butlars krita kaujā 1603. g. jūnijā, cīnoties ar zviedru desantu, kas bija izcēlies krastā pie Ventspils. Līdzīgs liktenis poļu-zviedru kara laikā (1600–1629) piemeklēja arī Abgunstes (Zaļenieku pag.) valdītāju un Bauskas pilskungu (Hauptmann) Magnusu fon Butlaru, kurš nošauts 1625. g. 27. septembrī, zviedriem ieņemot Bauskas pili. Hercogu dienestā bija arī vairāki citi tobrīd plaukstošās Butlaru dzimtas pārstāvji.

7. Fon Drahenfelzu dzimtas ģerbonis. LVVA, 640. f., 3. apr., 91. l.

Drahenfelzu dzimta ir nākusi no Ķelnes bīskapijas, kur pie Reinas atradās Drahenfelzu pils. Pirmais šās dzimtas pārstāvis, kas konstatējams Kurzemes hercogistē, bija Fīlips fon Drahenfelzs. Kopš 1560. g. viņš bija Aizkraukles pilskungs, bet 1569. g. kļuva par Jelgavas pilskungu. Pāris gadu vēlāk Drahenfelzs ieņēma Dobeles pilskunga amatu, kuru pildīja 20 gadus. Viņš miris 1600. g. 12. jūlijā un apglabāts Dobeles baznīcā. Viņa dēls, arī Fīlips fon Drahenfelzs, bija pirmā bruņniecības sola tiesnesis un Zemgales baznīcu vizitators. Ap 1615. g. viņš no hercoga Frīdriha saņēma Grauzdes muižu (Džūkstes pag.), kura Drahenfelzu īpašumā palika līdz pat 20. gs. sākumam.

8. Fon Torku dzimtas ģerbonis. LVVA, 5759. f., 2. apr., 1402. l.

Fon Torku (von Torck) dzimta bija cēlusies no Vestfāles un piederēja pie senākajām un dižciltīgākajām hercogistes dzimtām. Viens no šās dzimtas pārstāvjiem – Dītrihs Torks – 15. gs. sākumā pat bija ieņēmis Livonijas ordeņa mestra amatu, tādēļ 1620. g. bruņniecības sols no Torkiem nepieprasīja īpašus dzimtas dižciltības pierādījumus, bet Oto fon Torks bija pirmā bruņniecības sola tiesnešu skaitā.

9. Pirmā bruņniecības sola tiesnešu saraksts. Jelgavā, 1620. g. 17. oktobrī. LVVA, 640. f., 4. apr., 229. l.

1620. g. sākās Kurzemes dižciltīgās muižniecības saraksta (matrikulas) jeb bruņniecības sola veidošana. Par pirmajiem bruņniecības sola tiesnešiem hercogs Frīdrihs iecēla landhofmeisteru Matiasu fon der Reki, kancleru Mihaelu Manteifeli, burggrāfu Kristofu Firksu un vēl 15 personas, kuru izcelsme neradīja šaubas. Bruņniecības tiesa izskatīja iesniegtos dižciltības pierādījumus un lēma par dzimtas ierakstīšanu īpašā bruņniecības grāmatā jeb matrikulā.

10. Bruņniecības sola protokolu grāmata. 17. gs. 20.–40. gadi. Fragments. LVVA, 640. f., 4. apr., 228. l.

Protokolā atzīmētas personas, kas vērsušās ar lūgumu piešķirt tām un viņu dzimtām bruņniecības statusu, kā arī uzskaitīti iesniegtie dižciltības pierādījumi.

Bruņniecības tiesa darbojās ar pārtraukumiem 1620.–1634. g., pēc tam par uzņemšanu matrikulā lēma hercogistes landtāgs. 1634. g. bruņniecības korporāciju veidoja 110 dzimtas, apmēram tikpat netika uzņemtas. Ārpusē palika galvenokārt hercoga Vilhelma atbalstītāji un sīkmuižnieki. Tikai matrikulā ierakstītajiem pienācās īpašuma tiesības uz bruņniecības muižām, tiesības ieņemt amatus hercogistes administrācijā un piedalīties landtāgos. Tāpat arī tikai matrikulētos muižniekus drīkstēja uzrunāt ar titulu "Edel" (cildens, dižciltīgs), kas pasvītroja viņu parākumu un īpašo statusu sabiedrībā. Taču ar laiku šo titulu sāka lietot arī no namnieku kārtas cēlušies hercoga ierēdņi un virsnieki, tādēļ 1684. g. landtāgs nolēma, ka turpmāk bruņniecībai piederīgo tituls būs "Wohlgeboren" (labdzimis), kamēr nedižciltīgajiem ļāva paturēt iepriekšējo titulu "Edel".

11. Pēdējā bruņniecības sola tiesnešu paraksti. Jelgavā, 1634. g. 21. jūlijā. LVVA, 640. f., 4. apr., 229. l.

1634. g. jūlijā bruņniecības tiesa jeb sols sanāca kopā pēdējo reizi. Tās protokolu parakstīja toreizējie tiesneši – hercogistes kanclers Kristofs Firkss, oberburggrāfs Oto Grothuss, Kuldīgas virspilskungs Heinrihs fon Sakens, Jelgavas virspilskungs Aleksandrs Korfs, Tukuma virspilskungs Heinrihs fon Plettenbergs, Durbes pilskungs Hermanis Dēnhofs, Struteles īpašnieks Johans Franks, Purmsātu īpašnieks Heinrihs fon Rummels, Lielbērzes īpašnieks Vilhelms fon Medems, Zemgales manrihters Johans Tīzenhausens, sen., Johans Ulrihs fon Šverins, Oto Butlers, Oto Torks, Engelbrehts fon Fītinghofs, saukts Šēls, Vilhelms Dīdrihs fon Trankvics un Eberhards fon Lidinghauzens, saukts Vulfs.

Vēlāk par uzņemšanu bruņniecības solā un ierakstīšanu matrikulā tika lemts hercogistes landtāgos.

12. Fon der Rekes dzimtas ģerbonis. LVVA, 640. f., 3. apr., 133. l.

Fon der Reku (von der Recke, von der Reck) dzimta Kurzemes bruņniecības matrikulā ierakstīta 1620. g. Lai gan 16. gs. 60.-70. gados bijušajam Dobeles komturam Tīsam (Matiasam) fon der Rekem bija izcēlies konflikts ar Gothardu Ketleru par Dobeles pils īpašuma tiesībām, kas noveda pat pie bruņotas cīņas un sūdzībām Polijas karalim, nākamie dzimtas locekļi bija labās attiecībās ar hercogiem un 17. gs. ieņēma svarīgus administratīvos amatus. Par dzimtas "šūpuli" kļuva Jaunpils pils, kuru hercogs Gothards piešķīra Rekem apmaiņā pret Dobeli.

Kā viens no izcilākajiem dzimtas pārstāvjiem noteikti piemināms Matiass fon der Reke (1565–1637), bijušā komtura Tīsa fon der Rekes dēls. Par varonību Salaspils kaujā (1605. g.) hercogs Frīdrihs viņu paaugstināja par pulkvedi, bet 1618. g. viņš kļuva par pirmo Kurzemes hercogistes landhofmeistaru.

.