Brīvlaišanas likums

ZEMNIEKU VERSIJA

VIDZEME

1812. gadā Vidzemes guberņā

Vīriešu dvēseļu skaits:

1365 muižnieki, 15 111 birģeri, 37 535 kroņa zemnieki, 453 mācītāji, 14 096 brīvie strādnieki, 201 333 privāto muižu zemnieki, 5354 mācītājmuižu zemnieki, 1039 ierēdņi un literāti, 558 kolonisti, 3281 mājkalpotājs.

KOPĀ: 280 125

 

 

Bīriņu zemnieces, 18. gs. beigas.
J. K. Broces komentārs: divas zemnieku jaunavas tikai kreklā, kā viņas Bīriņu apkārtnē vasarā iet darbā – viena mēslus kraut ratos, otra sienu grābt. Tā viņas ģērbjas tikai savā sētā, ja viņas iet uz muižu klaušās, tad uzvelk pāri brunčus. Divas pārējās personas ir sieva un jaunava svētdienas drēbēs no Straupes apkārtnes.
Johans Kristofs Broce, III, 91

 

 

 

 

Brīvības iegūšanas pakāpeniskums

Katra zemnieku grupa – saimnieki, kalpi, muižas ļaudis – sadalīta 2 daļās. Pirmā saimnieku daļa (ar ģimenēm ap 100 000 cilvēku) pāriet pagaidu stāvoklī 1823. gada Jurģos, otra daļa – 1824. gada Jurģos.

Pirmā kalpu daļa pāriet pagaidu stāvoklī 1825. gada Jurģos, otra – 1826. gada Jurģos.

Pirmā muižas ļaužu daļa pāriet pagaidu stāvoklī 1825. gada Jurģos, otra – 1826. gada Jurģos.

 

Profesijas izvēle

Pārejas periodā zemniekiem aizliegts pamest lauksaimniecību, pilnīgā brīvības stāvoklī pārcelties uz pilsētu var tikai, uzrādot apliecību no pilsētas par tās gatavību pieņemt zemnieku savā kopienā.

 

Līgšana

Kalpu līgumi ar saimnieku var būt rakstiski vai mutiski, slēgti divu liecinieku klātbūtnē un stājas spēkā, kad saimnieks kalpam iedod rokasnaudu. Līgumā jāparedz kalpošanas termiņi, pienākumi un atalgojums. Ja saimnieks lauž līgumu bez pamatota iemesla, viņam jāizmaksā kalpam paredzētais atalgojums. Par iemeslu līguma laušanai var būt kalpa neierašanās darbā, nepaklausība, slikta uzvedība, dzeršana.

 

 

1822. gada 29. septembris –

pirmās saimnieku daļas brīvlaišanas izsludināšana. Līdz 10. novembrim viņiem jāpieņem lēmums, vai turpmākos 3 gadus palikt savās mājās un pildīt vaku grāmatās noteiktās klaušas.

 

Guberņā 3777 zemnieki uzteic savas mājas ar pamatojumu: "Viņi jebkurā laikā ir gatavi un labprāt pakļausies imperatoram, bet vairs nekalpos muižai."

 

Pēc situācijas izskaidrošanas 3373 no viņiem atsakās no māju pamešanas, 404 zemnieki no saimniecības aiziet.

 

19. gs. 20. un 30. gados ievērojamas daļas zemnieku sētu ienesīgums bija zems. Daudzās saimniecībās bija niecīgs inventārs, notika ūtrupes. Rentes māju piedāvājums bija lielāks nekā pieprasījums.

 

"Tahda brihwestiba arri nekur naw, ka zilweks warr darriht ko ween gribb un noeet kur ween tihk, bet wissur irr likumi, kas to brihwibu walda un tā grohsa, ka ta wissiem par labbu isdohdahs."

Latviešu Avīzes. 26.01.1833. Nr. 4. 14., 15. lpp.

KURZEME

1815. gadā Kurzemes guberņā

113 805 privāto muižu zemnieki, tikai vīrieši; 55 482 kroņa zemnieki jeb 32,7 % no kopskaita. Dominē vidēja lieluma saimniecības.

 

 

 

 

 

 

 

 

Latviešu tērpi Jēkabpils apkārtnē. Nezināma autora zīmējums no Oto Hūna apkopotajiem materiāliem par Kurzemes guberņu.

19. gs. 20. gadi.

LVVA, F6810_1_62, 183. lpp.

 

 

 

 

 

 

 

Latvieši Jēkabpils apkārtnē. Nezināma autora zīmējums no ārsta Oto Hūna apkopotajiem materiāliem par Kurzemes guberņu.

19. gs. 20. gadi.

LVVA, F6810_1_62, 183. lpp.

Brīvības iegūšanas pakāpeniskums

Katra zemnieku grupa – saimnieki, kalpi, muižas ļaudis – sadalīta 8 daļās. Pirmā daļa jeb 2347 saimnieki pāriet brīvības pagaidu stāvoklī 5. brīvlaišanas likuma realizācijas gadā, t. i., 1823. gadā;

no viņiem 97 atsakās paturēt saimniecības.

Pagaidu stāvoklis sākumā ilgst 6 gadus, bet to pakāpeniski saīsina, lai pēdējā daļa būtu pilnībā brīva 1832. gada Jurģos.

 

Pārejas periodā:

  • jaundzimušie jebkurā zemnieku ģimenē ir brīvi;
  • kalps var pamest saimnieku, ja sarūpē savā vietā citu;
  • kalps saņem algu, kas nav lielāka par apkārtnes "normālo" algu.

 

Profesijas izvēle

Pārejas periodā nedrīkst pamest lauksaimniecību, pastāvīgā brīvībā zemnieks drīkst pārcelties uz pilsētu tikai pēc tam, kad guberņas zemnieku vīriešu dvēseļu skaits sasniedz 200 000.

 

Pārvietošanās

Saimnieks pirmos 3 gadus pēc pārejas pagaidu stāvoklī nedrīkst pamest draudzes robežas, nākamos 3 gadus – pilskunga tiesas robežas.

Kalps pirmos 3 gadus pēc pārejas pagaidu stāvoklī var kļūt par saimnieku pilskunga tiesas robežās. Kalpa vietu var uzteikt tikai Mārtiņos un jaunu saimnieku var meklēt tikai tajā pašā muižā, 3 gadus pēc pagaidu stāvokļa ieviešanas – tajā pašā draudzē, bet ar jaunā muižnieka un pagasta tiesas atļauju.

Muižas ļaudis pārejas perioda pirmajos gados var mainīt vietu (ieskaitot uz kalpa vai saimnieka) draudzes robežās, uzrādot iepriekšējam muižniekam jauno kontraktu, tālāk – ar muižnieka atļauju, pārejas otrajā periodā – virspilskunga tiesas robežās.

Pēc pārejas posma beigām jebkurš zemnieks var slēgt jaunu līgumu guberņas robežās.

 

Līgšana

Pārejas periodā līgums ar saimnieku jāslēdz uz 3 gadiem, ar kalpu – uz gadu, ar muižas ļaudīm – vecajā vietā pēc abpusējas vienošanās, uz citu vietu – vismaz uz gadu.

 

"Kurzemes latvieši ir enerģiska tautiņa, kas neļauj sevi nesodīti pazemot."

Georgs Frīdrihs fon Firkss, 1804

AVOTI

 

 

Kurzemes zemnieku likuma ieviešanas komisijas vēstule Rīgas kara gubernatoram Filipam Pauluči par nepamatotu zemnieka sūdzību. Jelgava, 1819. gada 7. novembris

Dunalkas muižas (Aizputes apriņķis) zemnieks Spaju Andrejs bija sūdzējies Pauluči ceļojuma laikā pa guberņu, ka muiža viņam atņēmusi pļavu. Pēc izmeklēšanas noskaidrojās, ka zemniekam bija atļauts izmantot muižas pļavu. Pauluči rosināja zemnieku sodīt par nepamatotu sūdzēšanos, bet komisija atbild, ka nevajadzētu sodīt zemnieku par sūdzēšanos nezināšanas vai pārpratuma dēļ, jo tas var vājināt tautas uzticību valdošajām instancēm.

LVVA, F1_3_90, 4. lp.

 

Kurzemes zemnieku likuma izstrādāšanas komisijas ziņojums Rīgas kara gubernatoram Filipam Pauluči par komisijas darbības principu noteikšanu. Jelgava, 1817. gada 10. aprīlis

Lai gan komisijas locekļi bija izvēlēti no muižnieku vidus, Kurzemes landtāgs vēlējās vēlreiz izskatīt un pārbaudīt komisijas likumprojektu pirms tā iesniegšanas augstāko instanču apstiprināšanai. Likumprojekta pamatdoma – no zemnieka veidot brīvu valsts pilsoni.

LVVA, F1_12_66, 10. lp.

Senāta ukazs par Kurzemes zemnieku likuma pieņemšanu un Sanktpēterburgā noteiktās izmaiņas likuma projektā. Carskoje Selo, 1817. gada 25. augusts

LVVA, F1_12_67, 1.–5. lp.

Kurzemes zemnieku likuma ieviešanas komisijas atzinums Rīgas kara gubernatoram Filipam Pauluči par vagaru atlaišanu Vecplatones un Alsungas kroņa muižā (Dobeles un Aizputes apriņķis). Jelgava, 1820. gada 6. oktobris. Fragments

Vilnaku Ansis no Vecplatones un Billes Andrejs no Alsungas sūdzējās par atlaišanu no muižas vecākā amata. Muižas nomnieki viņiem lika atgriezties savās sētās un pildīt inventāriem atbilstošas klaušas. Bijušie vagari lūdza iespēju nomāt savas sētas no valsts.

Komisija atzīst, ka agrāk muižas vecākais bija zemnieku priekšstāvis strīdu gadījumos ar muižniekiem, izšķīra strīdus starp zemniekiem, pieskatīja rekrūšu un sabiedrisko klaušu godīgu sadali un kroņa nodevu ievākšanu. Muižnieks parasti izvēlējās šim cilvēkam uzticēt arī saimniecības pieskatītāja pienākumus, lai nebūtu jāmaksā citam cilvēkam. Jaunais zemnieku likums muižas vecākā pienākumus piešķīra pagasta tiesai vai kopienas priekšstāvim, tādēļ muižas vecākā amats ir uzskatāms par likvidētu, bet to veikušajiem zemniekiem jāatgriežas agrākajā statusā. Muižas pieskatīšanu muižnieks var uzticēt, kam grib.

LVVA, F1_12_922, b. p.

Kurzemes evaņģēliski luteriskās baznīcas superintendenta Johana Georga fon Rihtera vēstule Kurzemes konsistorijai ar aicinājumu rast iespēju paziņojumus par zemnieku brīvlaišanu nelasīt no kanceles. 1826. gada 22. janvāris

Rihters norāda, ka Kurzemes zemnieku brīvlaišanas likuma pastāvīgā daļa paredz paziņojumus par konkursa lietām nolasīt svētdienās no kanceles. Rihters norāda, ka baznīcas galvenais uzdevums ir izplatīt Dieva vārdu un aicināt uz kopīgu lūgšanu, ka no kanceles ir jāskan “svētajam un mūžīgajam”, nevis privātām lietām, kas neskar sabiedrību kopumā. Baznīcās novērots, ka sludinājumu daļu pēc sprediķa cilvēki neklausās vai pat atstāj baznīcu, nesagaidot dievkalpojuma beigas. Rihters aicina konsistoriju lūgt Kurzemes zemnieku likuma ieviešanas komisiju atrast citu veidu paziņojumu izplatīšanai.

LVVA, F629_1_612, 1. lp.

Kurzemes bruņniecības komitejas vēstule Rīgas kara gubernatoram Filipam Pauluči par nepieciešamību veikt zemnieku saimniecību inventāra uzskaiti kroņa muižās. Jelgava, 1819. gada 14. marts. Fragments

Kurzemes kamerālvalde atteikusies no kroņa zemnieku dzelzs inventāra uzskaites, jo kroņa muižās inventārs tradicionāli uzskatīts par zemnieka īpašumu. Tas izraisījis nesaprašanos ar privāto muižu zemniekiem, kas izrādījuši neapmierinātību ar inventāra uzskaiti. Kandavas pilskunga tiesai nācies iesaistīt karaspēku zemnieku nomierināšanā. Bruņniecības komiteja uzskata, ka zemnieku neapmierinātībā vainojama kamerālvaldes nostāja, kas ļāvusi ”neizglītotai cilvēku klasei [zemniekiem], kas jau tā tendēta uz nemieru celšanu,” ieņemt galvā nepareizas domas. Pauluči atbalstīja bruņniecības komiteju, jo uzskatīja, ka Kurzemes zemnieku likumam pakļauti visi dzimtzemnieki.

LVVA, F1_3_103, 1.–5. lp.

Baltijas ģenerālgubernatora Filipa Pauluči pavēle Vidzemes guberņas valdei par nepieciešamību uzmanīgāk izmeklēt Oļu muižas (Cēsu apriņķis) zemnieku sūdzības par vaku grāmatā paredzēto klaušu pārsniegšanu. Rīga, 1822. gada 25. augusts. Fragments

Pauluči norāda, ka Cēsu apriņka draudzes tiesa ilgstoši novilcinājusi sūdzības izmeklēšanu, tā aizskarot zemnieku intereses un nepildot augstākstāvošo iestāžu rīkojumus. Tas var radīt aizdomas par tiesas ieinteresētību palīdzēt muižniekam. Jauno zemnieku likumu ieviešana prasa no ierēdņiem nopietnu, godīgu un ātru sūdzību izskatīšanu, lai zemniekos radītu uzticību jaunajam tiesiskajam stāvoklim un nedotu iemeslu pārpratumiem un pretdarbībai.

LVVA, F4_1_31809, 1. lp.

Vidzemes zemnieku likuma izsludināšanas programma. 1820. gada 6. janvāris

  1. Ierēdņu, tiesu un muižniecības pārstāvju svinīgs gājiens no Rīgas pils uz Sv. Jēkaba baznīcu.
  2. Pasākumam atbilstoša baznīcas dziesma mūzikas pavadībā.
  3. Vidzemes zemnieku likuma 1.–7. panta nolasīšana vācu, latviešu un igauņu valodā.
  4. Ģenerālsuperintendenta Karla Gotloba Zontāga runa, ko beidz ar lūgšanu par imperatoru un viņa namu.
  5. Te Deum dziedāšana.
  6. Ģenerālsuperintendenta svētība.
  7. Ierēdņu, tiesu un muižniecības pārstāvju gājiens līdz pilij uz svinīgām pusdienām.

Papildus: pilsētas gvardei jāizvietojas no pils līdz Sv. Jēkaba baznīcai svinīgā gājiena laikā. Baznīcai jābūt izgaismotai. Ceļam no pils uz baznīcu jābūt atbilstoši izrotātam. Noteiktam skaitam solu jābūt sagatavotiem augstāko kārtu dāmām un “autoritātēm”.

LVVA, F4_1_28072, 4., 5. lp.

Zemītes (Tukuma apriņķis) evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāja Johana Frīdriha Pabsta 1820. gadā nolasīts sprediķis

Pabsts brīdina zemniekus nesākt dzīvot “kā traki un bezprātīgi cilvēki”, nepārkāpt likumu un nedarīt visu, kas “prātā šaujas”. Viņš aicina zemniekus nenodoties miesas kārēm, bet domāt, apsvērt un klausīt likumu.

LVVA, F629_1_6421, 267.–274. lpp.

Publikācija ar skaidrojumu par kārtību, kādā kalpi var pāriet no viena Kurzemes guberņas pagasta uz citu. Jelgava, 1827. gada 28. marts

Publikācija izdota, lai kliedētu kalpu maldus par to, ka, pārejot no vienas darba vietas uz citu, viņi var paturēt kā algu sev iedalītajā zemē iesēto labību. Likums paredzēja, ka kalpa līguma gadu veido laika posms no vieniem Jurģiem līdz nākamajiem. Viņa algā ietilpst iepriekšējā gada pļaujas augļi. Tāpat kā saimniekam, arī kalpam, uzsakot vietu, nākamajam kalpam jāatstāj apsēts rudzu lauks. Kalps par savu īpašumu var uzskatīt tikai jau ievāktu ražu.

LVVA, F629_1_628, 2. lp.

 

©Latvijas Nacionālais arhīvs